Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

"Krustnesis - kristītājs" , nezināma autora 1863. gada glezna
 
Komentārs
30.01.2018

Krusta karš par vardarbību

Komentē
3
Saglabā

Šī gada 22. janvārī sabiedrība bija pārsteigta par ziņu, ka katoliskās baznīcas galva arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs (turpmāk tekstā: bīskaps) saticies ar vienas partijas biedriem [1] un "pārliecinājis" viņus par to, ka Stambulas konvencija – dokuments, kas radīts, lai mazinātu vardarbību pret sievietēm – nav atbalstāms un ratificējams. Nākamajā dienā viņš piedāvāja arī savus komentārus – argumentus tam, kādēļ mazināt vardarbību pret sievietēm ir mazāk svarīgi par to, kas tad ir konvencija bīskapa izpratnē. Šāda rīcība daļā sabiedrības izraisīja pretreakciju un diskusijas.

"Liekas, ka bīskaps mēģina ietekmēt politiskos procesus, un tas ir pretrunā ar mūsu valsts laicīgo dabu un ar to, ka valsts ir atdalīta no baznīcas."

Dzīvojot demokrātiskā valstī, visiem pilsoņiem un pilsoņu grupām ir tiesības piedalīties politikā. Un man liekas pašsaprotami, ka arī reliģiskajām organizācijām, apvienībām un to pārstāvjiem, tajā skaitā arī bīskapiem, jābūt iespējām piedalīties un ietekmēt politiskos procesus. Reliģiskajam diskursam jābūt arī publiskajā telpā. Padomju laikos tas nebija iespējams, bet tagad ir. Turklāt arī lobēšana – savu interešu aizstāvēšana un virzīšana dažādos veidos – pati par sevi nav nekas slikts. Dažādas pilsoņu apvienības un nevalstiskās organizācijas nodarbojas ar lobēšanu, un tā ir normāla demokrātiska procedūra. Tādēļ arī bīskapam kā katoliskās baznīcas vadītajam un kā Latvijas pilsonim ir visas tiesības izteikt savas domas par politiskajiem un sabiedriskajiem procesiem, sarunāties ar politiķiem un prezentēt savu viedokli. Iedomājieties, piemēram, situāciju, ka bīskaps, tiekoties ar politiķiem, būtu runājis par to, kā ierobežot vardarbību pret sievietēm, tātad rīkotos pretēji tam, ko viņš ir darījis tagad. Un politiķi pēc šīs tikšanās pateiktu, ka bīskaps viņus pārliecinājis atbalstīt konvenciju. Vai tad nebūtu tā, ka tie, kuriem tagad bīskapa rīcība un viedoklis nepatīk, šajā gadījumā par viņa atbalstu būtu patīkami pārsteigti? Un neviens neteiktu, ka baznīca bāž savu degunu politikā. Vai ja bīskapa vietā būtu kāds NVO pārstāvis, kurš politiķus pārliecinātu par nepieciešamību ratificēt konvenciju. Ko tad mēs teiktu? Manuprāt baznīca var tikt skatīta kā sava veida NVO ar lielu locekļu skaitu un bīskaps var piedalīties poliskajā dzīvē, un šī rīcība nekādā veidā nenozīmē, ka Latvija kļūst par teokrātiju.

Bet, ja katolisko baznīcu var uzskatīt par sava veida NVO, rodas jautājums: "Vai katoliskā baznīca Latvijā ir politiskais spēks, un cik ietekmīgs tas varētu būt?"

Šķiet, katoliskā baznīca Latvijā ir nopietns politiskais spēks, jo valstī ir daudz katoļu, kā arī daudz katolisko organizāciju. Bet šeit varētu būt dažādi skatījumi. Vispirms, jēdziens "katolis" ir ļoti plašs, jo pēc būtības par katoli tiek saukts jebkurš cilvēks, kurš savulaik ticis kristīts katoļu baznīcā: neatkarīgi no tā, vai viņš ir bērns, apmeklē baznīcu vai ne, vai ir kļuvis par citas reliģiskas organizācijas locekli utt. Tāpat, ja cilvēks ir katolis, tas nenozīmē, ka viņš labi pārzina savu ticību vai dzīvo saskaņā ar reliģiski ētiskajiem principiem. Tāpēc ir grūti noskaidrot, cik tad cilvēku ir gatavi ieklausīties bīskapa teiktajā. Katoļiem var būt (un ir) ļoti dažādi politiskie uzskati. Tāpat citiem bīskapiem un priesteriem ir savi uzskati, bīskaps nevar viņus piespiest atbalstīt kādu konkrētu spēku. Un, ja bīskaps solītu politiķiem, ka atbalstīs viņus un aicinās balsot par noteiktām partijām, rastos problēmas. Jo tad sanāktu, ka baznīca nostājas konkrētu politisko spēku pusē un katoļi ar citiem politiskajiem uzskatiem tiktu atstumti. Šeit jau varētu tikt uzdots jautājums par baznīcas iejaukšanos politiskajā dzīve. Tas viss nozīmē, ka baznīcas atbalsts politikai varētu būt samērā abstrakts, piemēram, kaut kādā veidā mudināt balsot par partijām, kuras neiestājas par to, lai tiktu mazināta vardarbība pret sievietēm. Ja kāda katoļu auss to sadzirdēs, tad vienalga vajadzēs izvēlēties starp vairākām partijām, vēl jāņem vērā savi uzskati un pirmsvēlēšanu reklāmas. Tādēļ nekādi konkrēti solījumi nevar būt īpaši pamatoti.

Katoļi ir ļoti grūti mobilizējams resurss. Savulaik, pirms gadiem piecpadsmit, katoļi savos dievnamos uzaicināja notārus (jo tad vēl nebija "manabalss.lv"), lai vāktu parakstus par abortu aizliegšanu. Es atceros, ka patiešām dievkalpojumu beigās priesteri aicināja ticīgos parakstīties, notāri bija baznīcās un par to tika ziņots arī iepriekš. Un, cik atceros, katoliskā baznīca nevarēja savākt 10000 ticīgo balsu šajā katoliskajai baznīcai tik svarīgajā jautājumā. Tātad no virtuālā, iespējams pusmiljona katoļu, nevarēja mobilizēt 10 tūkstošus.

Citi piemēri, kas nāk prātā, nav saistīti ar katoļu baznīcu. "Pirmā partija" nebija katoliska, tās kodols bija protestanti, galvenokārt nevis luterāņi, bet baptisti. Nevajag aizmirst "Jauno paaudzi", kas kādreiz bija spējīga mobilizēties un lobēt. Bet arī šeit šis – nezinu, vai "kristīgais", bet vismaz reliģiozais – politiskais spēks neko nesasniegtu bez naudas, kuras avots ir labi zināms.

Man liekas, šie piemēri demonstrē reālo baznīcas spēku. Tāpēc nekādām ilūzijām nevajag būt: sociālpolitisko aktivitāti no saviem locekļiem katoliskajai baznīcai sagaidīt ir ļoti grūti, jo daudziem ticīgajiem baznīca ir tāda vieta, kas atrodas ārpus politiskās un sociālās dzīves, tur ir garīgums, "dieviņš", psiholoģiskais atbalsts un abstraktas, bet sirsnīgas runas. Citiem vārdiem – paralēlā dzīve, kurai nav nekāda sakara ar realitāti.

"Bet katoliskajai baznīcai ir citi resursi, piemēram, plašsaziņas līdzekļi, katoliskās organizācijas vai intelektuālais resurss."

Katoliskajai baznīcai ir daudz dažādu kopienu un ticīgo apvienību. Nezinu, cik daudz cilvēku tās apvieno, bet lielākajai daļai no tām, šķiet, ir reliģiska rakstura mērķi, un, ja reliģija tiek skatīta kā paralēlā realitāte, tad tādas organizācijas nevar būtiski ietekmēt sabiedrisko vai politisko dzīvi. Ja runājam par labdarību, tad katoliskās organizācijas Latvijā nav vienīgās, kas nodarbojas ar labdarību. Piemēram, katoļiem ir "Caritas" vai Mātes Terēzes māsas, bet Latvijā ir arī Pestīšanas armija [2], Sarkanais krusts, Samariešu apvienība, Svētā Jāņa palīdzība. Izskatās, ka šajā sfērā katoliskās baznīcas ietekme ir ierobežota. Par katoliskajiem plašsaziņas līdzekļiem man grūti pateikt, jo baznīcai nepieder neviens nacionālā vai reģionālā līmeņa laikraksts. Ir baznīcas iekšējie izdevumi, kas paliek dievnamos un nav zināmi aiz baznīcas sienām. Ir atsevišķas pārraides TV un radiostacija, bet es jau sen no tiem neesmu neko ne klausījies, ne skatījies. Plašsaziņas līdzekļos var redzēt dažas intervijas ar bīskapu vai atsevišķiem priesteriem vai informāciju par publiskiem baznīcas pasākumiem, Aglonas svētceļojumu vai Krusta ceļu Rīgā.

Runājot par katoliskās baznīcas intelektuālo resursu, aktualizējas citi jautājumi. Katoliskajai baznīcai ir ģimnāzija, garīgais seminārs, RARZI [3] augstskola, kas ir Romas Laterāna Pontifikālās universitātes filiāle un jau daudzus gadus apmāca studentus reliģijas mācībā un ētikā. Tāpat virmoja runas, ka katoļu baznīca vēlas izveidot arī jaunu fakultāti Latvijas Universitātē. Tomēr šķiet, ka katoliskās baznīcas intelektuālās elites redzamība publiskajā telpā ir tuvu nullei. Varbūt cilvēki, kas nodarbojas ar teoloģiju, par šo katoļu redzamību/neredzamību varētu pateikt kaut ko vairāk. Bet, manuprāt, katoliskie intelektuāļi, kas varētu pārstāvēt katoliskās baznīcas diskursu publiskajā telpā, šajā publiskajā telpā nav atrodami. Tātad katoliskās baznīcas ietekme uz Latvijas sabiedrisko un politisko dzīvi, kā arī uz saviem locekļiem ir stipri pārspīlēta.

"Bet varbūt bīskaps tiek uztverts kā persona ar autoritāti, kura vārdos ir jēga ieklausīties un kurš ir cienīts Latvijas sabiedrībā?"

Liekas, tāda autoritāte bīskapam varētu būt – reliģiskos svētkos bīskaps kopā ar citiem kristīgajiem bīskapiem sveic Latvijas iedzīvotājus un runā par kaut ko labu un gaišu. Viņu bieži aicina uz dažādiem pasākumiem, piemēram, Rīgas pašvaldības policijas darbinieku zvērestu, kas kaut kāda iemesla dēļ notiek Jēkaba katedrālē, neskatoties uz to, ka lielākā daļa no tiem, kas nodod zvērestu, ne tikai nav katoļi, bet ir arī neticīgi. Tomēr tā ir pieņemts. Kāpēc? Runājot par bīskapa autoritāti, vispirms jāpiemin amata autoritāte. Šajā gadījumā centrā ir nevis persona, kas ieņem konkrēto amatu, bet gan pats amats, pats statuss. Ja bīskapa vietā nebūtu Zbigņevs, bet Jānis, arī viņam būtu amata autoritāte. Amata autoritāte ir svarīga padotajiem, jo bīskapa amats padara viņu par katoliskās baznīcas priekšnieku un citi bīskapi, priesteri un māsas ir viņa padotie. Amata autoritātei ir vēl viens aspekts, kas ir tieši saistīts ar tradicionālas sabiedrības autoritātes izpratni. Autoritāte ir ministriem, ģenerāļiem, augstskolas rektoriem, bīskapiem un citiem priekšniekiem. Vārdu sakot, visiem, kam noteiktajā hierarhiskajā struktūrā ir vara. Bet daudziem mūsu sabiedrības locekļiem amata autoritāte neko nenozīmē, jo svarīgākas ir amata ieņēmēja īpašības – kāds tu esi cilvēks, ko tu runā, ko tu dari, ko tu esi izdarījis, ko tu esi sasniedzis. To varētu saukt par cilvēcisko autoritāti. Dažreiz amata un cilvēciskā autoritāte sakrīt. Man grūti teikt par bīskapa kā cilvēka autoritāti. Man nav pazīstami pilsoņa Zbigņeva nopelni kultūrā, sabiedriskajā dzīvē vai tautsaimniecībā, lai būtu iespējams runāt par kādu citu autoritāti, kas pārsniedz amata robežas. Protams, tas ir mans personīgais viedoklis. Piemēram, 2011. gadā Eiropas kustība Latvijā piešķīra bīskapam Gada Eiropas cilvēka titulu, kas tiek piešķirts cilvēkam, "kas, pēc sabiedrības domām, ir visvairāk veicinājis Eiropas integrāciju Latvijā un Latvijas integrāciju Eiropā". Tādēļ noteiktās aprindās bīskapam autoritāte ir. Grūti saprast, kāds sakars tam visam bija ar Eiropu un Eiropas vērtībām, jo tagad 2011. gada Eiropas cilvēks Latvijā ieņem noteiktas antieiropiskas pozīcijas.

"Bet bīskapam sanāca pārliecināt politiķus. Vai tas nenozīmē, ka politiķu acīs bīskapam ir autoritāte vai arī pārliecināšanas spējas?"

Šajā sakarā es atceros veco anekdoti par to, kā Romas pavests risināja pārrunas ar Amerikas prezidentu. Pārrunas ilgušas vairākas stundas, un tad prezidents izgājis pie žurnālistiem ļoti apmierināts. Prezidents pateicis, ka viņi atraduši kopsaucēju par 70 % jautājumu. Bet, kad pie žurnālistiem izgājis Romas pāvests, viņš izskatījies neapmierināts. Žurnālisti pāvesta, norādījuši uz Amerikas prezidenta teikto, bet viņš pateicis: "70 % ir labi, bet mēs apspriedām 10 baušļus un palikušie 30 procenti ir: "Tev nebūs nogalināt, tev nebūs zagt, un tev nebūs laulību pārkāpt."" Man ir aizdomas: ja bīskaps apspriestu ar deputātiem 10 baušļus, viņiem neizdotos vienoties. Izrādās, baušļi tomēr nav tas būtiskākais jautājums, kura dēļ bīskapam bija vērts satikties ar deputātēm. Galvenais jautājums bija, kā izdarīt tā, lai sievietes Latvijā tiktu pēc iespējas mazāk pasargātas no vardarbības. Tāda šodien dienaskartība. Un, šķiet, pārliecināšana izskatījās ļoti vienkārši. Bīskapa satikto politiķu uzskati jau ir iepriekš zināmi. Šie politiķi ir no tiem, kas necenšas mazināt vardarbību pret sievietēm. Bīskaps vienkārši leģitimēja politiķu uzskatus. Tikai tagad viņi savu mizogīniju var pamatot ar to, ka baznīcas pārstāvji (lūk, pats katoliskais bīskaps!) to atbalsta un pamato. Savulaik baznīca leģitimēja daudzas lietas, par kurām tagad ir kauns.

"Bet varbūt bīskaps patiešām atrada argumentus, kuri pamato uzskatu, ka Latvijai nav nepieciešams mazināt vardarbību pret sievietēm, bet Stambulas konvencija ir dokuments, kas satur kādu slepenu informāciju?"

Vispirms liekas, ka bīskaps ir pārliecināts par tā saucamās genderisma ideoloģijas eksistenci, par kuru Latvijā runā personas, kas Stambulas konvencijā un citos dokumentos saskata īpašu kaitīgu mācību par sociālo dzimumu. Tādēļ viņa argumenti nav saistīti ar konvenciju, bet drīzāk ar genderisma ideoloģijas postulātiem. Bīskapa piedāvātos komentārus (argumentus) viņa pozīcijai var atrast viņa tviterī.

Bīskaps norāda, ka vardarbība ir ļaunums, bet no visiem vardarbības veidiem (sieviešu sišana, piekaušana, izvarošana, vajāšana, dzimumorgānu kropļošana, pārdošana, piespiešana stāties seksuālos kontaktos vai agrās laulībās) bīskaps visvairāk domā par tādu vardarbības veidu kā ārsta piespiešanu veikt abortu. Viss pārējais lai notiek, tikai ne šis? Turklāt bīskapam notika domas lēciens, jo viņš savu nostāju pamato nevis ar Stambulas konvenciju, bet gan ar pavisam citu dokumentu. Dokumentu, kas nav Stambulas konvencija, dokumentu, kuram ir citi autori. Stambulas konvencija ir Eiropas Padomes dokuments, bet bīskapa pieminētais dokuments ir Eiropas Parlamenta dokuments. Kā tad viņš tos savienoja? Ar vārdu "konteksts". Stambulas konvencijas "konteksts" varbūt novedis līdz tam, ka cits dokuments varēs ierobežot ārsta brīvību. Man pat grūti saģenerēt tādas argumentācijas piemērus. Piemēram, mums vajadzētu ierobežot Bībeles lietošanu, jo Bībeles konteksts novedīs līdz tam, ka, balstoties uz Korānu, mums vajadzēs uzsākt džihādu. Abi taču ir reliģiskie teksti, kuros ir aizdomīgi daudz līdzīgu personāžu.

Bet, ja palasīsim konvenciju (uz ko cilvēki pēdējā laikā tiek ļoti mudināti), tad mēs tur ieraudzīsim, ka tiek aizliegts tāds vardarbības veids kā piespiedu aborta veikšana, par ko persona, kas piespiedusi sievieti veikt abortu, varētu tik saukta pie kriminālatbildības. Šķiet, bīskapam ir vieglāk runāt par to, kā konvencijā nav, nekā par to, kas tajā ir. Un man ir aizdomas, ka par piespiedu aborta aizliegšanu viņam nospļauties, jo pastāv iespēja, ka šī aborta izdarīšanas piespiedēji būs vīrieši. Un tad nebūs iespējas katolisko vainu par abortiem novelt uz Ievas meitām. Kā arī gribas norādīt, ka Latvijā aborti ir legāli, bet ārsti ginekologi var tos neveikt.

Bīskaps raksta, ka konvencija "uzliek par pienākumu valstij visu izglītības līmeņu (arī bērnudārza) mācību programmās iekļaut mācību vielu par dzimumu sociālajām lomām neatkarīgi no bioloģiskā dzimuma (tātad uzskatu, ka mēs nepiedzimstam kā vīrietis un sieviete)". Nezinu, ko ar to saprot bīskaps un genderisma ideoloģijas piekritēji, bet izpratne par sociālajām lomām nozīmē to, ka vīrietis arī var mazgāt traukus, gatavot ēdienu, ņemt bērna kopšanas atvaļinājumu un ka sieviete nav vīrieša apkalpojošais personāls, ka sieviete var saņemt vienādu algu ar vīriešiem par vienādu darbu. Un pat tādu briesmīgu lietu, ka puisis, kad viņam sāp, var arī raudāt, bez tādām frāzēm kā "zēni neraud".

Bīskaps raksta: "No konvencijas izpildes uzraudzības ekspertu grupas ("GREVIO") līdz šim sagatavotajiem ziņojumiem jau ir redzams, ka tā pieprasa apsekoto valstu skolu izglītības programmās vairāk iekļaut gendera jautājumus un seksuālo izglītību sabiedrības mazākuma izpratnē. Tātad tas nav nejauši konvencijā tekstā iemaldījies teikums". Ko šeit var pateikt? GRIVEO ekspertu ziņojumos minētais patiesībā nav redzams. Iespējams, tiek izmantota tāda tradīcija kā patiesības sagrozīšana. GRIVEO ekspertu grupas līdz šim četros sagatavotajos ziņojumos (par Monako, Dāniju, Austriju, Albāniju) nekas no bīskapa paustā nav atrodams. Katrs mūsdienās ar tiem var iepazīties pats.

"Konvencija (12. p.) paredz pienākumu dalībvalstīm veicināt izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības tradicionālajos modeļos, tātad pakāpeniski izskaust gadu simtos iedibinātās ģimenes tradīcijas. Konvencijā nav konkretizēts, kuras tieši tradīcijas ir jāizskauž, tās pat tekstā nav saistītas ar vardarbību."

Gribētos uzzināt, par kādām ģimenes tradīcijām runā bīskaps. Tradīcijas vispār ir ļoti specifiski lielumi. Ne visas gadsimtiem ilgās tradīcijas ir labas. Piemēram, tādas ģimenes tradīcijas kā bērnu vai sieviešu sišana. Vai tāda tradīcija kā meiteņu un sieviešu turēšana Magdalēnas patversmēs pret viņu gribu. Arī tradīcija, ka sievietei vajag zināt tikai trīs galvenos K (Kinder, Kuche, Kirche). Virtuve, jo vajag apkalpot vīrieti; bērns, jo viss, kas saistīts ar bērna iznēsāšanu, dzemdēšanu un pārējo, ir mātes pienākums; un baznīca, kurā vīriešu mazākums valda pār sievietēm un stāsta viņām, ko darīt un kā dzīvot. Kā arī tādas sabiedrības tradīcijas kā cilvēku dedzināšana sārtā, cilvēku kristīšana pret viņu gribu, ebreju geto ierīkošana un citas. Savulaik bija arī tradīcija uzskatīt, ka Saule griežas apkārt Zemei, nevis otrādi, bet tiem, kas mēģināja mainīt šo tradīciju, klājās plāni. Vai ko darīt ar tādu tradīciju kā bērnu seksuāla izmantošana no katoļu priesteru puses? Latvijā tādi gadījumi atklāti nav, bet plašajā pasaulē katoliskās baznīcas pedofilgeiti ļoti satricina katoļu aprindas. Pēc būtības vajadzētu, lai bīskaps skaidrāk izteiktos par šīm gadsimtiem ilgajām tradīcijām, jo par tām var dzirdēt bieži, bet konkrētas tradīcijas netiek nosauktas.

Bīskaps arī izveido sarakstu ar valstīm, kuras neratificēja konvenciju nolūkā mazināt vardarbību pret sievietēm, un aicina nemanipulēt ar vārdiem, ka "visas saprātīgās ES dalībvalstis konvenciju ir ratificējušas". Mēs varam izveidot citu sarakstu: ar valstīm, kuras ratificēja konvenciju, jo ceļš uz ratificēšanu vai neratificēšanu ir ļoti dažāds. Bet, ja tiek runāts par tādu lietu kā arguments, tad vajag saprast: ja tu brauc ar autobusu uz priekamāju, tas nenozīmē, ka visi pārējie pasažieri dodas turpat, viņiem varētu būt pilnīgi citi brauciena mērķi. Dažas valstis pirms ratificēšanas grib ieviest un sagatavot visus aizsardzības mehānismus un, kad tie sāks strādāt, tad ratificēs konvenciju. Citām valstīm varētu būt sava nacionālā specifika. Bet vēl citās valstīs atsevišķi politiķi ir genderisma ideoloģijas piekritēji, kuri uzskata, ka nav nepieciešams mazināt vardarbību pret sievietēm, jo bābām vajag zināt savu vietu. Citās valstīs ir pārāk liela ietekme reliģiskajām organizācijām, kuras pieturas pie mizogonījas un uzskata, ka pie visa ir vainīga Ieva un sieviešu dzimumam vajag ciest. Postsociāliskajās valstīs pārāk liela ir kultūrideoloģiskā Krievijas ietekme. Šī valsts pēc būtības ir viena no lielākajām genderisma ideju ražotājām. Nevajag aizmirst, ka Krievija nav arī parakstījusi šo konvenciju, bet vienlaikus tur tiek dekriminalizēta vardarbība ģimenē un priesteri stāsta par to, ka sievietēm nevajag mācīties, bet pēc iespējas agrāk vajadzētu dzemdēt bērnus. Citiem vārdiem, Latvijas genderistu paradīze. Tāpēc iemesli, kāpēc vienas valsts ir ratificējušas konvenciju, bet citas ne, ir ļoti dažādi.

Man grūti spriest, vai tā saucamie bīskapa argumenti ir viņa paša radīti. Iespējams, bīskaps translē kādu citu cilvēku domas, kuri pārstāv katolisko vai kādu citu genderisma ideoloģiju un kuriem viņš uzticas. Pieņēmums ir interesants: bīskaps pārvalda katoļu baznīcu Latvijā, bet kurš pārvalda bīskapu?

[1] Zaļo un zemnieku savienības pārstāvji.

[2] Pestīšanas armijai ir "Skangaļu muiža": krīzes centrs sievietēm, kuras cieš no vardarbības. Liekas, šī protestantiskā organizācija vairāk dara un mazāk runā.

[3] Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts.

Iļja Marija Boļšakovs

Iļja Marija Boļšakovs 2003. gadā pabeidzis LU Filozofijas maģistrantūru, vairākus gadus pasniedzis Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, interesējas par dzimumu līdztiesību un vardarbības pret sievietēm...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!