Raksti
05.08.2013

Kritiskā žurnālistika

Komentē
0

Nosaukums ir trīskārša vārdu spēle. Pirmkārt, tā ir žurnālistu kritiska attieksme pret sava darba un kolēģu darba rezultātu. Otrkārt, kritiski svarīgais žurnālistu darba kvalitātes iespaids uz valsti kopumā (politika, ekonomika – t.i., visas lielās tēmas, kas ietekmē valsts iedzīvotāju dzīvi kopumā). Treškārt, tā ir pašreizējā kritiski zemā žurnālistu darba kvalitāte.

Pirmais pastāv pats par sevi, bet no otrais ir cieši saistīts ar trešo. Katrā profesijā katram speciālistam var ieteikt censties strādāt labi. Žurnālistiem tas ir īpaši nozīmīgi, jo tieši viņi ir sabiedrības labklājības Ahileja papēdis. Jā, tieši žurnālisti, nevis politiķi, uzņēmēji vai vēlētāji. Žurnālistika ir asinsrite starp dažādām sabiedrības grupām, veids, kā vieni sazinās ar otriem. Ja asinsrite ir bojāta, tad katra sabiedrības kā organisma daļa atsevišķi var darboties, cik labi grib, bet slimā daļa nekādi nespēs izveseļoties, tā tikai turpinās pūt.

Tādēļ šajā rakstā es nemaz negribētu uzskaitīt, kādas ir problēmas Latvijas sabiedrībā un tieši kurās grupās. Vispirms ir jātiek galā ar asinsriti – proti, ar žurnālistiku.

Laika prognozes. "Rīgā gaidāms pērkona negaiss ar stiprām lietusgāzēm, krasām vēja brāzmām līdz 15 metriem sekundē." [1] "Latgalē un Vidzemes augstienē, kā arī Stendē gaidāms stiprs karstums – gaisa temperatūra paaugstināsies līdz plus 27 grādiem." [2] Lasot šādas ziņas, mani pārņem sajūta, ka visā ziņas tapšanas posmā – meteorologi, ziņu aģentūra, ziņu redaktors, galvenais redaktors – nav palicis neviens cilvēks ar veselo saprātu. Kopš kura laika vēja brāzmas 15 m/s ir kaut kas ārkārtējs un pieminēšanas vērts ārpus specifiskām jūrnieku vai amatierlidotāju ziņām? Kāpēc piesārņot ēteru ar brīdinājumu par 27 grādu lielu "stipru karstumu" atsevišķās Latvijas vietās? Kāpēc ar lieliem virsrakstiem ievietot brīdinājumu par vētras iespējamību, ja prognozējamais vētras spēks nepārsniegs 18 m/s [3]? Lētticīgāki lasītāji šādām ziņām notic un baidās, pašpārliecinātākie, pāris reizes vīlušies, vispār pārstāj tajās ieskatīties (attiecīgi neuzzinot, ja draud patiešām nopietna dabas stihija), bet saprātīgākie lieki tērē laiku, lasot un skaišoties par bezjēdzīgajiem virsrakstiem.

Līdzīgus piemērus varam atrast bezgalīgi daudz. Rīgā šodien milzu peļķes pēc lietavām, kādas gadās vidēji reizi divos gados? Tā kļūst par galveno ziņu it visur, tiek intervēti un slānīti atbildīgie dienesti. Tas nekas, ka, loģiski domājot, saprātīgāk ir dažas stundas gadā paciest satiksmes traucējumus, nekā to novēršanai būvēt greznu kanalizācijas sistēmu, kas tiek galā ne vien ar Latvijai neraksturīgi stiprām lietusgāzēm, bet arī, piemēram, ar smilšu vētrām (bet var taču gadīties reizi 100 gados!) vai viesuļvētrām (daži cilvēki Latvijā tādas ir redzējuši!). Lai ko es domātu par "Saskaņas centra" saimniekošanas metodēm, nevietā izteikti pārmetumi muļķa lomā nostāda nevis kritizējamo, bet pašu kritizētāju.

Aktīvi darbojoties nevalstiskajā sektorā, redzu žurnālistu aktivitātes arī no eksperta pozīcijām. Tikai retos gadījumos, kas ir kā patīkami izņēmumi, pie mums organizāciju psihologu biedrībā ir vērsušies žurnālisti, kuri vēlētos iegūt kādu komentāru par konfliktiem darbavietā, optimālām atalgojuma un darbinieku motivēšanas sistēmām, personāla atlases vai citiem jautājumiem, kurus mēs pārzinām visaugstākajā līmenī. Vaina nav tajā, ka mēs neesam pietiekami atpazīstami un žurnālisti vērstos citur – piemēram, Personāla vadīšanas asociācijā vai personāla atlases firmās. Uzmanīgi sekoju visām ziņām, kas tiek publicētas šajās jomās, bet neatrodu arī šo ekspertu viedokļus. Šlesera, Lemberga vai KNAB gadījumā kāda tā atstādinātā vadītāja viedokli var dzirdēt daudz biežāk.

Ziņas ir reaģējošas, neparedzamas, konvulsīvas. Tiek nesistemātiski paķertas kaut kādas tēmas, kas žurnālistiem šoreiz iekrīt acīs (bet citudien tāda pati ziņa paskrien garām nemanīta). Lasītājs nevar rēķināties, ka sociāli nozīmīga tēma netiks aizmirsta tādēļ, ka tiesas sēde ielikta laikā, kad žurnālistiem labāk gribas braukt uz jūru peldēties, nekā kvernēt smacīgā tiesas zālē.

Labi, viena grūti pārvarama problēma ir tā, ka daļa plašsaziņas līdzekļu slēpti vai neslēpti aizstāv savu īpašnieku intereses, pat ja tas nonāk pretrunā ar žurnālistikas vērtībām. Tomēr pietiekami lielā daļā tāda uzdevuma nav. Redakcijas neatkarība ir mērķis vairākos ietekmīgos plašsaziņas līdzekļos, kuros nav novērojama saikne ar ietekmīgiem vietējiem biznesa grupējumiem – tie ir visi vadošie interneta ziņu portāli un sabiedriskie mediji, ir augusi arī lielāko televīzijas kanālu neatkarība. Te drīzāk ir citas problēmas – attīstības trūkums, zems atalgojums un kārdinājums pāriet uz labāk apmaksāto sabiedrisko attiecību jomu.

Kad tika publicēta Lato Lapsas izdotā "Tiesāšanās kā ķēķis", tad tiesneši vairākkārt paziņoja, ka ar tiesu sistēmu viss ir kārtībā un viņi tiekot nepatiesi apmeloti. Par to smīnēja visi, arī žurnālisti. Bet, kad par acīmredzamām profesionālām nepilnībām norāda žurnālistu darbā, viņu reakcija ir identiska tiesnešu reakcijai.

Pirms dažām nedēļām "Tviterī" aizstāvēju kolēģus "Fontes" no neargumentētiem uzbrukumiem viņu profesionalitātei un skaidri saskatāmiem mājieniem par to, ka viņu organizētais sabiedrisko mediju vadītāja meklēšanas un atlases process ir bijis koruptīvs. Diskutētāji atsaucās uz rakstu, kas bija publicēts jau gada sākumā un kurā arī tika izteikti neskaidri žurnālista mājieni, bet nozares ekspertu viedokļi nebija pajautāti [4]. Diemžēl saņēmu niknu pretreakciju.

Būtiski un ilglaicīgi uzlabojumi sabiedrībā būs iespējami tikai tajā brīdī, kad žurnālisti apzināsies sava darba trūkumus un darīs visu iespējamo, lai šos trūkumus novērstu. Nepieņemu argumentus, ka neko nevar darīt, ka lasītāju ir tik, cik ir, ka mēs esam maza valsts un mediji visā pasaulē piedzīvo krīzi. Vai arī – ka visi, kas nav žurnālisti, ir angažēti vai nav tiesīgi iejaukties šīs profesijas iekšējās lietās. Žurnālistika visā pasaulē piedzīvo krīzi, bet citviet, atšķirībā no Latvijas, mediji meklē izeju no tās.

Tāpat kā jebkurā citā jomā, arī žurnālistam ir jāaudzina savi klienti. Žurnālista klients ir sabiedrība, lasītājs. Lai veiksmīgi – labi un kvalitatīvi – strādātu, žurnālistam nevajag izdabāt paviršam un sensāciju kāram garāmgājējam, bet vispirms ir jāsaprot, kā apvienot kvalitatīvu, ilgtspējīgu darbu ar labiem lasāmības rādītājiem un adekvātu atalgojumu sev.

Viens no būtiskākajiem sabiedrību veidojošajiem procesiem ir pārliecināšana. Katrā sabiedrībā zinošākie, spējīgākie prot pārliecināt tos, kuri attiecīgajā tēmā nav tik zinoši, spējīgi. Es nesaku, ka var pārliecināt visus, bet lielāko daļu gan.

Vispirms parādās kāds piedāvājums. Sākumā tā ir neliela domubiedru grupiņa, kas kaut ko virza, attīsta un piedāvā. Piedāvājums būs izdevies, ja pretī atradīsies kāda cita, varbūt pavisam neliela grupiņa, kas to novērtēs. Svarīgi ir, lai šī mazā grupiņa ir zinoši, aktīvi sabiedrības locekļi ar spēju (un aktīvu rīcību) pārliecināt citus. Ja sakrīt abi šie apstākļi, tad ar laiku grupiņa aug. Īsteni racionālu un ar skaidru galvu domājošu cilvēku jebkurā tēmā ir niecīgs mazākums, daudz vairāk ir tādu, kuri noskata sev piemērotāko pārliecību un pieņem to kā gatavu savas uzvedības moto. Tas nav ne pozitīvi, ne negatīvi, tā vienkārši ir. Mēs nevaram visi būt eksperti visās jomās, tas paņem pārāk daudz resursu un veido tādu kā ideju naturālo saimniecību. No sabiedrības veiksmīgas funkcionēšanas viedokļa daudz vērtīgāk ir katram indivīdam padziļināt savas zināšanas savā jomā, bet pārējās tikai spēt identificēt zinošākos, vērā ņemamākos un uzticamākos. Tieši tā darbojas, piemēram, mode – sākumā neliela grupiņa modē iesaistīto aizraujas ar noteiktu ģērbšanās stilu, bet ar laiku viņiem pievienojas citi. Līdzīgā veidā tika izsvilpta, piemēram, Tautas partija – palēnām, bet pamatīgi katru Latvijas iedzīvotāju pārliecināja kāds viedokļu līderis (vai tas būtu klātienē pazīstams, vai plašsaziņas līdzekļos noklausīts), ka par šiem nu gan nav vērts balsot. Tas prasīja vairākus gadus, bet tas notika.

Mūsu sabiedrība bija samulsusi 90. gadu sākumā, bet tagad arvien vairāk strukturējas, arvien izteiktāk parādās viedokļu līderi, sabiedrības krējums vairs nav bagātākie un skaļākie (visprimitīvākais sabiedrības modelis), bet zinošākie, gudrākie, ieinteresētākie, apņēmīgākie u.tml. Tātad ir potenciāls veidoties arī žurnālistikai, kura ne vien orientējas uz trokšņa taisīšanu un cenu, bet rīkojas tādā veidā, lai viņus cienītu un atbalstītu viedokļu līderi. Protams, ir jāsabalansē dažādas intereses, nevajadzētu arī aizskriet pieprasījumam pa priekšu, jo sākotnēji kvalitatīvas žurnālistikas novērtētāju būs maz. Tomēr viņiem nāksies samierināties ar mazumiņu, kamēr alternatīvu nebūs.

Kvalitatīvs piedāvājums ir īpaši nepieciešams ikdienas ziņām, jo, piemēram, nedēļas žurnāls "Ir.lv" jau vairāk vai mazāk dodas attīstības virzienā.

Žurnālistiem ir jāsamierinās, ka zema atalgojuma apstākļos liela daļa spējīgāko kolēģu dosies labāk atalgota darba meklējumos. Savukārt mazāk kvalificētiem darbiniekiem ir nepieciešams sniegt precīzas, detalizētas instrukcijas. Ja speciālisti darbojas sistēmas ietvaros, viņi ir daudz gudrāki nekā tad, kad ir atstāti savā vaļā. Nevajag sagaidīt, ka žurnālists būs milzis, pietiek ar punduri, kurš var nostāties uz gudrāko savas jomas zinātāju pleciem. Ja vairums plašsaziņas līdzekļa darbinieku ir studenti, nodzērušies veči vai noskrējušās jaunās māmiņas, tad bez skaidrām instrukcijām neiztikt.

Tāpat ir jāorganizē arī kvalitātes kontrole – regulāri ir jānorāda viņiem uz viņu kļūdām, jāievieš tāda atalgojuma sistēma, kas darbiniekam liek censties kļūdas neatkārtot. Ir nepieciešams kāds, kurš pasaka – piedodiet, bet šī ziņu aģentūras sagatavotā ziņa ir mēsls, ko mēs savā medijā neliksim. Tas ļaus izvairīties no bezjēdzīgu ziņu tapšanas par briesmīgām vēja brāzmām 15 m/s vai krasu degvielas cenu kāpumu par 1 santīmu litrā, kā arī ļaus pasargāt no idiotiskiem virsrakstiem, ka "BMW" ražošanā tiek izmantota marihuāna [5]. Tāda pieeja sākumā prasīs zināmu laiku, bet vēlāk kļūdu un nejēdzību kļūs arvien mazāk, lasītāji to novērtēs.

Tikām plašsaziņas līdzeklis var paralēli atbalstīt vienu vai vairākus spēcīgus žurnālistus, lai tie nodarbojas ar analītisko žurnālistiku. Tas ieinteresēs viedokļu līderus, veidojot priekšstatu par mediju kā augsti kvalitatīvu. Netaupīšana uz labāko atalgošanu parādīs pārējiem žurnālistiem, ka ir, pēc kā tiekties, ka viņiem ir izaugsmes iespējas.

 

[1] Brīdina par spēcīgu negaisu un krusu šovakar Rīgā un Latvijā. "Delfi.lv" http://www.delfi.lv/laika-zinas/zinas/bridina-par-specigu-negaisu-un-krusu-sovakar-riga-un-latvija.d?id=43523935

[2] Naktī bijuši tikai +8 grādi, svētdien atkal līdz +28 grādiem. BNS/Leta/"TVNet.lv" http://www.tvnet.lv/zala_zeme/daba/471302-nakti_bijusi_tikai_8_gradi_svetdien_atkal_lidz_28_gradiem

[3] Prognozē, ka iespējama vētra; spēkā sinoptiķu brīdinājums. BNS/"Apollo.lv" http://www.apollo.lv/zinas/prognoze-ka-iespejama-vetra-speka-sinoptiku-bridinajums/577608

[4] Melbiksis, D. (2013). Slepenība pār jaunās LTV vadības konkursu. "Ir.lv" http://www.ir.lv/2013/2/11/slepeniba-par-jaunas-ltv-vadibas-konkursu

[5] Marihuāna ir noderīga – to plaši izmanto ražošanā, pat "BMW" auto. (2013). "TVNet.lv" http://www.tvnet.lv/zala_zeme/daba/473173-marihuana_ir_noderiga_to_plasi_izmanto_razosana_pat_bmw_auto

 

Reinis Lazda

Reinis Lazda ir sociālais un organizāciju psihologs ar plašām interesēm un cieņas trūkumu pret neapstrīdamām patiesībām.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!