Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Proza
24.07.2015

Kristofera un Lidijas kāzas

Komentē
5
Saglabā

Kopenhāgenas lidostā ierados agri no rīta, koferī – uzvalks un labas paziņas Gabrielas uztamborētas hiperboliskās plaknes. Tamborētās plaknes, kas kādam varētu atgādināt spirālē savērptus puķu vāžu paklājiņus no Rīgas bulciņu veikaliem, manam Oldenburgas bakalaura laika kursabiedram Kristoferam no Vācijas, kuram tajā dienā bija kāzas ar Lidiju, vienmēr atgādinās par papildināšanas un savietojamības principu gan matemātikā, gan mīlestībā, vienādo laukumu paradoksu, taču pats svarīgākais – par neeiklīda ģeometrijas pamatīpašībām. Tajā pašā koferī atradās arī uzvalks, pase, lidmašīnas biļete un trīs DJ Krankenwagen albumi. Nekas cits jau arī nebija vajadzīgs.

Vācu lidsabiedrības "Air Berlin" lidmašīnā man piedāvāja siltu brēceli, ko Kopenhāgenā nekur nevar dabūt. Tiešām nevar, esmu daudz meklējis. Lidojot ar "Ryanair", es jau biju pieradis, ka lidmašīnā neko par brīvu nedod, bet visu laiku visu ko piedāvā. Te apkalpe un lidmašīnas pasažieri ir rāmi, mierīgi un apmierināti ar savu dzīvi.

Pēc stundas izkāpu Diseldorfā, lidostas dārgākajā uzvalku veikalā palūdzu, lai pārdevējs man parāda, kā sasiet manu speciāli šim gadījumam pirkto kaklasaiti. Pārdevējs nokopēja un izdrukāja lapaspusi ar kaklasaites sasiešanas shēmu no vāciešu ģērbšanās etiķetes grāmatiņas, kas bija nopērkama turpat un atgādināja Bībeli, tikai ar smalkākiem vākiem. Ielicis sasieto kaklasaiti koferī, iegāju lidostas pārtikas veikalā, lai pārliecinātos, ka Vācijā ir vislielākais atspirdzinošo dzērienu sortiments, salīdzinot ar jebkuru citu valsti, kurā esmu bijis. Skaidrs, ka ražotāji savā starpā ļoti sīvi cīnās par katru pircēju, un šoreiz tirgus sektoru dalītāji mani ieguva ar jaunu oriģinālās fantas reprodukciju pareizā stikla pudelē, ar pareizu etiķeti un gatavotu pēc tās sākotnējās receptes, kuru izgudroja Vācijā 1940. gadā. No lidostas uz vilciena staciju mani kopā ar manu jauno mīļāko fantu aizveda pagriezienos ļodzīgs futūristisks piekaramais tramvajiņš, kurš sava pliko dzelžu un 80. gadu dizaina dēļ izskatījās tieši tik moderni un aizraujoši kā nākotne astoņdesmito gadu filmās.

Pārsēdos divstāvīgajā vilcienā, pilnā ar ģimenēm, kas siltā un saulainā sestdienas rītā kaut kur brauca un kaut ko skaļi runāja. Diseldorfas vilcienu stacijā saskāros ar to, ka Vācijā taču nekur nevar maksāt ar karti. Kaut kādas atmiņas tiešām uzausa. Varbūt tas bija tikai stacijas tuvums, bet kopenhāgenieši izskatījās tīrāki un smalkāk ģērbti par diseldorfiešiem un – varbūt tā bija sestdienas rīta ietekme – Kopenhāgenas ielas arī šķita tīrākas par Diseldorfas ielām. Un vēl šķita, ka Diseldorfā atšķirībā no Kopenhāgenas ir vairāk spilgti ģērbtu vai pīrsingotu jauniešu, kas vēl cenšas saviem vecākiem vai sabiedrībai kaut ko pierādīt vai ierādīt, savukārt kopenhāgenieši ar to, šķiet, sen jau ir tikuši galā. Kafejnīcas un veikali Diseldorfas dzelzceļa stacijā ne tikai ar kredītkartēm, bet arī ar vaifaju nav īsti pazīstami. Trešajā stacijas kafejnīcā, kur jautāju pēc vaifaja, man atbildēja, ka viņi pazīst tikai vārdu vifī un vifī viņiem neesot. Izņēmu bankomātā naudu, apēdu picu, tad sāku meklēt, kur iesaiņot dāvanu. Izsitu no sliedēm grāmatu un žurnālu veikala pārdevēju un atstāju viņu vienu – brīnoties, kā var vispār ienākt prātā veikalā iesaiņot to, kas nav tur pirkts. Atsaucīgāka bija pārdevēja no blakus esošā smaržu veikala. Sākumā arī viņa teica, ka saiņoti tiek vienīgi šajā veikalā izdarīti pirkumi, bet, kad pateicu "uz kāzām", iesaiņoja par brīvu. Veiksmīgi atrisinājis saiņošanas jautājumu, izgāju pastaigāt pa Diseldorfas stacijas apkārtni, un pēkšņi man prātā ieklindzēja doma, vai tik mana mīļākā grupa "Kraftwerk" nav no Diseldorfas. Biju diezgan drošs par to, gandrīz tikpat, cik grāmatnīcas pārdevējs, kam to pārjautāju. Palūdzu, lai apskatās internetā, kur ir viņu slavenā "Kling Klang" studija, un izrādījās, ka tā atrodas 10 minūšu attālumā no stacijas. Iegaumēju pārdevēja nosaukto mājas numuru, bet pa ceļam aizmirsu ielas nosaukumu. Iegāju hotelī, kur noskaidroju, ka "Kling Klang" studija ir uz tās pašas ielas, kur viesnīca.

Saliekot abus informācijas gabaliņus kopā, nokļuvu pie dzeltenas mājas ar pāris plāksnītēm, kam nebija nekāda sakara ar "Kraftwerk", un aizvērtiem vārtiem – atceros šo fasādi no dokumentālās filmas par "Kraftwerk" vēsturi. Nevienas pašas norādes, ka aiz šiem iebraucamajiem vārtiem ierakstīti paši nozīmīgākie elektroniskās mūzikas albumi, nevienas fanu atstātas zīmes vai mīlestības apliecinājuma. Cilvēki iet garām un pat nenojauš, ka šeit tika uzbūvētas pirmās elektriskās bungas pasaulē. Blakus studijai atradās divi striptīzbāri ar neona izkārtnēm un viens kazino, kā jau pienākas centrālstacijas tuvumā. Pie stacijas man pēc 10 minūtēm bija sarunāta mašīna.

Kā plānots, satiku Anju, viņa uz kāzām brauca ar savu otro pusīti Inu, kura toreiz, kad Oldenburgā vadīju latviešu/vācu kori, arī nāca ar mums dziedāt. Bija par ko runāt visu ceļu, sākām ar sevi un tad par vecajiem profesoriem un kursabiedriem, pie Dīnslākenes Evaņģēliskās baznīcas ieradāmies stundu par ātru, tāpēc aizgājām uz mazpilsētas vecpilsētas centrālo laukumu ēst saldējumu.

Dodoties atpakaļ uz baznīcu, pie ieejas ieraudzīju tāfeli ar kafejnīcas dienas piedāvājumiem un sarunāju ar pārdevēju, lai atļauj man notīrīt "Šodien pankūkas ar āboliem 5,90" un uzrakstīt "Šodien Kristofers precas ar Lidiju". To pamanīja gan pāris, gan daži acīgākie viesi, par ko man liels prieks.

Baznīcā labprāt būtu sēdējis blakus kādam, kurš man kā filmā "Krusttēvs" čukstētu ausī un rādītu, lūk, sievastēvs, viņam ir tāds un tāds uzņēmums, lūk, tā ģimene, viņi ir tādi un tādi, viņiem pieder tas un tas, bet, tā kā man blakus sēdēja kursabiedri, kuri nepazina viesus tikpat ļoti, cik es, runājām par koriem un to, kāpēc gan Ulriks, kurš principā nekad neko nekavē, nav ieradies.

Lidija un Kristofers baznīcā ienāca kopā, baltā kleita iespaidīga kā jau baltā kleita, bet Kristofers uzvalkā un ar bārdu izskatījās tā, kā vācieši saģērbtu Volandu, ja viņi uzņemtu savu "Meistara un Margaritas" versiju. Mācītājs bija ļoti interesants un uzvedās mazliet kā komiķis, kuram jāizklaidē publika, lai viņi kaut cik pievērstu uzmanību notikuma nozīmībai, un izskaidroja atšķirību starp līgumisko sarakstīšanos, ko pāris veica tajā pašā rītā, un uzticības līgumu, kurā pāris vispirms Dieva, bet galvenokārt jau abu ģimeņu priekšā parāda, ka viņi tagad paši tiks galā, un, ja abi to neprasa, tad ģimenes labāk ar savu palīdzību var neuzbāzties.

Viesi kopā nodziedāja pāris kanonu. Līgavas mazais brālis ar saviem mūzikas skolas klasesbiedriem – saksofonu kvartetu – nospēlēja dikti šķību, lai arī sirsnīgu skaņdarbu. Lūk, pie kā noved tas, ka mūzikas skolās Vācijā atšķirībā no pēcpadomju valstīm skolotāji uz bērniem nebļauj. Laikam vēl kādu laiku Vācijā latviešu izpildītājmākslinieki vēl būs tikpat pieprasīti un tikpat bieži uz ielām mēs redzēsim plakātus ar latviešu akadēmiskajiem mūziķiem.

Visaizkustinošākais brīdis bija tad, kad brāļi un māsīcas nolasīja savus iepriekš sagatavotos novēlējumus, un, kad līgavas lielajam brālim, brīvprātīgajam ugunsdzēsējam, kurš kārto eksāmenus, lai kļūtu par policistu, lasot savu tekstiņu, aizlūza balss, tad varēja redzēt, kā arī pāris ceremonijas viesu izmanto dziesmu grāmatā simboliski iesieto salvetīti.

Ārā pie baznīcas mūsu kursabiedre Mirjama pastāstīja Anjai ar Inu, ka pāris pie altāra gāja kopā un līgavas tēvs neturēja līgavu pie rokas tāpēc, lai nesimbolizētu vīriešu varas pārākumu, kur sieviete ir kā nododama lieta; Anja un Ina nogrozīja galvu un novīpsnāja: "Ak, cik moderni." Es tā arī viņām abām nepajautāju, vai viņas, ja būtu tāda iespēja, gribētu precēties, gan jau viņām par šito būtu, ko teikt.

Lai gan Latvijā īsti neesmu nevienās kāzās no sākuma līdz beigām bijis, vienīgi reiz ar zēnu kori dziedājām baznīcā vienam mūsu basam, un vienreiz biju baznīcas daļā pie ģimenes draugiem, kursabiedriem stāstīju, cik Latvijā kāzas ir daudzkārt foršākas. Nesen apprecējās kāds mans čoms, uz kura kāzām netiku, jo bija jāspēlē ar grupu tajā pašā festivālā, kur "Kraftwerk". Viņš sarīkoja viesiem brīvdabas festivālu ar grupām "PND" un "Tesa". Vācijas mērogiem tie būtu, teiksim, "Totenhosen", pankgrupa, kas, starp citu, arī nāk no Diseldorfas. Vēl, turpinot uzsvērt latviešu kāzu foršumu, es viņiem stāstīju, ka latvieši bieži precas tautastērpos un māņticības un pagāniskie rituāli aizņem daudz vairāk laika no svinībām nekā baznīca, un ballīte vispār kā likums ilgst kādas trīs dienas, tiek zagta līgava, un viesi tiek iesaistīti tādās trakulībās, kādas tiem citās situācijās ir neiespējami piedzīvot. Es tagad ļoti ceru, ka mani drīzumā neviens paziņa Latvijā neuzaicinās uz kāzām, lai es viltos, ka arī Latvijā tas ir tikai galds ar banketu un garlaicīgs dīdžejs, kuram jāliek tāda mūzika, lai jaunieši var dejot, bet vecie tomēr paciest. Mani jūsmīgie stāsti pierima tikai tad, kad mēs iebraucām svinību vietā, kur trāpījām mazliet agrāk nekā mašīnu kolonna, kuras priekšgalā bija restaurēts vai labi saglabājies "Citroen" auto, kas veda jauno pāri.

Svinībām bija izraudzīta īsta un gleznaina bruņinieku laiku pils, ar aizsargkanālu apkārt, kam pāri tiek pa pamatīgu koku tiltu. Vieta bija tiešām gleznaina, un saulainais laiks kopā ar cilvēkiem un notikumu to visu padarīja vēl gleznaināku. Pēc ļoti ilgās fotografēšanās pārim ar automašīnu, kur, kā izskatījās, standartveidā līgavai bija jāpozē, ka viņa stumj mašīnu ar līgavaini pie stūres, izbadējušies viesi tika aicināti uz šampanieti un keikpopiem, uz kociņa uzspraustām marcipāna kūkas bumbiņām, kas tika tiesātas uz pils balkona. Organizatori šampanieti ar kūkām bija izlikuši koridorā, nevis uz balkona, līgava mazliet padusmojās, izrīkoja oberus un dabūja arī, kā bija plānojusi, visu uz balkona.

Precīzi uz šampanieti ieradās mūsu studiju un cīņu biedrs Ulriks ar savu draudzeni Kristīni. Tas pats, kurš principiāli nekad nekavē un, kā izrādās, arī principiāli neatbalsta kāzu ceremonijas baznīcā. Viņš, tāpat kā es, ir pats sava iekšējā universa lielākā rokzvaigzne. Ulriks šobrīd kopā ar Kristoferu turpina maģistra studijas Oldenburgā. Tā kā arī Ulriku nebiju redzējis jau divus gadus, kaut gan visu studiju laiku pilnīgi visu darījām kopā, tikšanos iesākām ar viens otra pārbaudi, cik tālu katrs ir izpratis statistikas un signālapstrādes principus. Tas notiek tā, ka katrs otram pasakām pāris jokus, kurus saprast var tikai tad, ja ir gadiem prātots par statistikas un realitātes mijiedarbību, izmantojot modernākos signālapstrādes paņēmienus. Novērojām, ka abi esam stipri auguši. Tad vienojāmies, ka joprojām nezinām, kas mēs gribam būt, kad izaugsim lieli, bet abi skaidri zinām, ka nekādā gadījumā nekas konkrēts. Kad atkalsatikšanās inventarizācija bija beigusies, iesaistījāmies sarunās ar pārējiem. Kad jau trešo reizi mēs ar Ulriku vienlaicīgi izteicām viena veida jokus un komentārus, vienojāmies, ka jebkurā kompānijā mierīgi pietiek ar vienu no mums diviem.

Ulrika draudzene Kristīne man uzticēja dabūt no oficiantēm veselu šampanieša pudeli, lai mēs kā superstilīgie varētu notīties, iečilot ārā saulītē un, kad glāzes būs izdzertas, uzpildīt tās pa jaunam. Pudeli tomēr man nedeva, bet apsolīja iznest mums laukā septiņas pilnas glāzes pēc pāris minūtēm tā, lai trāpa uz to brīdi, kad iepriekšējās būs beigušās. Kāzu dāvanas nedeva rokās, bet gan salika uz tam paredzēta galda, interesantākās bija zelta koks ar eirobanknošu lapām, Karību salas modelis ar salocītu eirobanknošu mājiņu un palmām, kā arī pasaules karte ar spraužamajiem karodziņiem pie apceļotajām vietām un eirobanknošu taureņiem. Manas tamborētās hiperboliskās plaknes un DJ Krankenwagen albums tur starp aploksnēm un vēl citām dāvanām, vismaz pēc manām domām, ļoti labi iederējās, atsvaidzinot dāvanu buķeti.

Nebija nekādu tostu, un pat līgavainis sevi pārāk nemocīja, burtiski divos nepaplašinātos teikumos pateicās viesiem par ierašanos un aicināja uz ēšanu. Ēdiens, ēdiens, ēdiens. Dzērieni, dzērieni, dzērieni.

Tagad, par to domājot, man šķiet, ka man kā neapšaubāmi visinteresantākajam viesim, nu labi, vienam no diviem, vajadzēja sagatavot kādu tostu, bet Ulriks arī neko neteica. Vakara gaitā es sapratu vienu ļoti svarīgu lietu: visā pasākumā, bet drīzāk vēl dziļāk, visā vāciešu sabiedrībā, valda princips – nevis dari tā, lai pārējiem pēc iespējas vairāk patīk, bet tā, lai neviens nejustos nepatīkami, neveikli un neērti. Ar tostu neesamību tika atņemta neērtā sajūta tiem, kas justu pienākumu arī teikt tostu, bet īpaši to publiski darīt nevēlas, ja kāds ķēdi iesāktu. Tas, man liekas, ir kulturāli ļoti atšķirīgi no man pazīstamās Latvijas, bet varbūt arī Latvijā eksistē tādi cilvēki, kas cenšas neizcelties un arī neapgrūtināt citus, kautrējas un neprot izdomāt aizraujošu tostu, es laikam viņus vai nu nepazīstu, vai vienkārši nepievēršu tādiem cilvēkiem uzmanību.

Ēdiens, protams, bija izcils visās savās kārtās.

Pēc ēšanas sākās dejas, kur izdancināju visas pazīstamās meitenes, ieskaitot līgavu. Kristīne man teica, cik forši, ka pārmaiņas pēc uzlūdz vīrietis, jo Vācijā neviens vīrietis uz dejām it kā neuzlūdz. Gan jau tas bija tikai kompliments. Torti ieveda, kā man Kristofers pēc tam pateica, "Troņu spēļu" seriāla muzikālās tēmas pavadījumā, bet mēs ar Ulriku un Kristīni to neatpazinām, jo diemžēl esam pārāk stilīgi, lai skatītos ļoti populārus seriālus.

Bērnu ludziņa bija ļoti mīlīga, bet pilnīgi nesavākta un tikai pusminūti gara. Es vēl spēju sagremot, ka pieaugušajiem nav iespējams uzspiest kaut ko darīt pret viņu pašu gribu, bet kā var neuzspiest lietas maziem bērniem, viņi taču neko nevar izdarīt pretī! Man zēnu korī jau ļoti agri ieaudzināja, ka priekšnesuma kvalitāte ir nesalīdzināmi nozīmīgāka par katra dalībnieka personīgo patiku vai nepatiku.

Runājot par neuzspiešanām. Ar mani parunājās līgavas mātes māsa. Bija ļoti interesanti, pastāstīju, kas es un no kurienes, viņa arī. Pēc sarunas viņa teica: "Ā, mana meita arī studē kaut ko interesantu," taču ar meitu nevis iepazīstināja, bet tikai norādīja un uzvedinoši, bet pieklājīgi pajautāja, vai es ar viņu jau esmu iepazinies.

Meita, starp citu, bija diezgan skaista, un es apjuku no man dotās brīvības. Interesantās studentes māte ne tikai atstāja iepazīšanās izvēli manās rokās, viņa pat zemtekstā neuzlika par pienākumu, ka man viņas meitai vajadzētu obligāti patikt. Es ar tādu pieeju saskāros pirmo reizi mūžā. Tomēr vai arī tieši tādēļ es, protams, saminstinājos, studente bija pietiekami tālu, un ceļā, kad es viņai it kā nejauši tuvojos, viņu uzlūdza dejot laikam kaut kāds radinieks. Epizodes par neuzspiešanu beigas.

Mani tikmēr Kristīne ierāva savā nākamajā neoficiālajā uzdevumā – šampanieša un vīna vietā sameklēt stipro alkoholu. Laikam jau mums izdevās, katrā ziņā es tagad precīzi vairs neatceros visu notikumu pareizo secību. Protams, arī draudzības spēlēm mēs ar Ulriku un Kristīni bijām pārāk stilīgi, lai vispār apsvērtu, ka varētu piedalīties. Visi viesi sēdēja pie saviem galdiem, pāris viņu priekšā sauca ciparus, un viesi lasīja uz papīra lapas sarakstā, piemēram, "tagad pieceļas visi, kam nav uzvalka", "tagad pieceļas visi, kas ir blondi", "tagad pieceļas visi, kas ir kādreiz redzējuši līgavu pliku", un pārim bija jāuzmin, kas ir tas, kas katru reizi citus kājās stāvošos viesus vieno. Gan jau kruta ir redzēt sev priekšā visus savus svarīgākos cilvēkus vienuviet, nez kad Kristoferam ar Lidiju vēl dzīvē būs tāda izdevība. Nu labi, vienu īsu brīdi jau mēs arī tur piesēdāmies.

Pie kādas no sienām bija nolikts audekls ar uzvilktiem kvadrātiņiem, kuros katrs no viesiem varēja uzgleznot kaut ko jauku. Ulriks kā prikolības etalons un "Dienvidparka" visdetalizētākais pārzinātājs vienā no kvadrātiņiem uzgleznoja krāniņu, par ko pats bija ļoti lepns. Mēs ar Kristīni sapratām – lai arī būtu vismaz tikpat stilīgi, mēs citā kvadrātiņā gleznosim dibenu ar divām kājām un, jautrības spēļu aizrautajiem viesiem nemanot, to arī izdarījām. Kad vēl pēc pāris glāzēm, karijdesām un atmiņu albuma apgleznošanas piegājām pie lielās gleznas, mūsuprāt, kāzām vispiemērotākā, dabiskākā un naturāli skaistā māksla bija aizkrāsota ar saulīti un sirsniņām. Šis laikam ir viens no tiem gadījumiem, kad kaza paēdusi un vilks vesels, jo mēs dabūjām savu sajūtu, ka esam izglābuši pasākumu no garlaicības, un tiem, kas gleznojumus aizkrāsoja, noteikti šķita, ka viņi ir izglābuši pasākumu no absolūtas izgāšanās.

Pēc visu mūsu septiņu kursabiedru nepīpētāju pīpēšanas zem zvaigžņotās debess uz pils balkona un Inas rūpīgās bruņutērpu izpētes mēs ar Ulriku sākām runāt par ideālo politisko sistēmu. Es viņam izstāstīju, ka man viss jau ir izdomāts, atlicis tikai izdomāt pašu pēdējo detaļu: kā atrisināt problēmu ar sabiedrības modeli, kur vienā istabā atrodas 100 cilvēku, viens grib klusumā lasīt grāmatu, viens – lai viņam neviens neuzgrūstos, viens – lai visi kopā dziedātu dziesmas, viens – lai būtu mazliet sportiņš un cīkstēšanās, viens vēlas, lai visi viņu liek mierā, un viens – lai visi jūt viņam līdzi. Uzdevums ir izdomāt – kā lai visi būtu apmierināti. Es sāku domāt par istabas sadalīšanu zonās, bet Ulriks smejoties atbildēja, ka Vācijā pirms pāris gadiem jau esot bijusi partija, kas piedāvāja Vāciju sadalīt trīs daļās, vienā dzīvotu darbaholiķi, kas uzturētu visu Vāciju, otrajā dzīvotu parazīti un patērētāji, pie kuriem lepni sevi pieskaitīja partijas dalībnieki, un trešajā dzīvotu kaušļi un piedzīvojumu meklētāji. Kad šī partija pārsniedza minimālo nepieciešamo balsu robežu, lai saņemtu valsts naudu oficiālajai reklāmas kampaņai, partija to uzreiz iztērēja, noorganizējot visiem partijas biedriem milzīgu balli ar labām grupām un bezmaksas alu. Kamēr mēs tā smējāmies un spriedām par šo neatrisināmo sabiedrības dalīšanas un izlīdzināšanas problēmu un tās neticamajiem risinājumiem, Kristofers un Lidija klusi, mierīgi, pieklājīgi un skaisti savās kāzās vismaz savām ģimenēm un saviem draugiem šo neatrisināmo problēmu bija patiešām ļoti prasmīgi atrisinājuši.

Tēmas

Linards Kalniņš

Linards Kalniņš ziemās studē matemātisko modelēšanu Dānijas Tehniskajā universitātē un vasarās spēlē rokmūziku grupā "DJ Krankenwagen".  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!