Domas
15.08.2016

Kreisums Stokholmas sindroma važās

Komentē
8
Saglabā

Aizdomājos par iespējamo kreisās kustības atdzimšanu Latvijā, par ko laiku pa laikam paklīst baumas "jauno un nikno" aprindās – esot jāsaņemas un kaut kas jāmaina. Ik pa brīdim savācas kādas iniciatīvas grupas, kas, tēju un vīnu malkojot, spriež, kā palīdzēt lielveikalu "Maxima" un "Rimi" kasierēm darba tiesību pamatu apgūšanā, un klusi pasapņo, ka varētu reiz būt politisks spēks Jēkaba ielā. Tad viss pieklust, līdz pēc laika sanāk jauna šāda grupa un cikls atkārtojas.

Jāatzīst, es pārskatāmā nākotnē uz iespējamo kreisās kustības parādīšanos pie mums raugos visai skeptiski – ar piebildi, ja vien neparādīsies kāds jauns aspekts, kas katalizētu izmaiņas. Tas tāpēc, ka saskatu vismaz četras pagaidām nepārvaramas pamatproblēmas, kurām īstu risinājumu neredzu.

Pirmkārt, politiskais dalījums "labējos" un "kreisajos" Latvijā pēdējos 20 gadus ir nevis pēc politiskajiem uzskatiem, bet gan pēc etniskās izcelsmes. Kreisums automātiski tiek saprasts kā nostalģija pēc atgriešanās pie PSRS režīma un vēlme "krieviem" dot visas politiskās tiesības. Turklāt tas notiek situācijā, kad absolūtais vairākums iedzīvotāju neatkarīgi no nacionalitātes savos uzskatos patiesībā ir kreisi: alkst pēc lielākas kontroles no valsts puses, pēc bezmaksas medicīnas, izglītības, sabiedriskā transporta, bērnudārziem, sociālās nodrošinātības darba nespējas gadījumā utt. Sabiedrības vēlmēs dominē klasiskas kreiso prasības, kuras kulminē publiskā "oligarhu" izbāzeņu sadedzināšanas rituālā. Taču atzīt savu vēlmju atbilstību klasiskajai marksisma koncepcijai vidusmēra latvietis nespēj. Līdz ar to pozicionēšanās kā "kreisajam" ir diezgan neperspektīva, ja vien nenotiks kardinālas izmaiņas tajā, kā sabiedrība šo jēdzienu saprot, jo vidusmēra mietpilsonis noraidīs jebkuru "kreisumu" kā nelatvisku, pat ja tā būs vienīgā iespēja viņam pašam glābties no "mežonīgā kapitālisma" blaknēm.

Turklāt man ir aizdomas, ka ļaudīm ir visai miglains priekšstats par to, kas ir politiska partija un kā tā darbojas. Tas ir saprotami, jo cilvēkiem nav pieredzes. Lielākā daļa vēl dzīvo 20. gs. sākuma un vidus masu partiju vīzijā, nepamanot, ka gan citur pasaulē, gan Latvijā šo sistēmu jau sen nomainījušas mazskaitlīgo t.s. karteļa partiju sistēma (reti kurai partijai Latvijā biedru skaits ir lielāks par reģistrācijai nepieciešamo, neba velti partiju biedru skaits ir konfidenciāla informācija, ko man kā privātpersonai LR Uzņēmumu reģistrā atteica), kas darbojas krietni citādāk nekā pirms 100 gadiem, un biedru skaitam mūsdienās ir sekundāra nozīme. Galvenais ir uz vēlēšanām radīt pietiekami plašu atpazīstamību, lai vēlētāji tevi ievēlētu.

Otrkārt, strādnieki Latvijā paši sevi neidentificē kā strādniekus, līdz ar to nav jēgas atkārtot senos saukļus par "darbaļaužu" tiesību aizstāvēšanu, kaut gan tas ir viens no tradicionālā kreisuma pamatiem. Kā jau civilizācijas perifērijā, ļaužu pamatmasa pasauli vēl skata pagājušā gadsimta kategorijās, un saskaņā ar pagātnes propagandas klišejām arhetipiski strādnieks ir tāda ducīga slaucēja vai muskuļots tēviņš kombinezonā ar stellatslēgu rokā. Attiecīgi zemē, kur nav rūpniecības un nekas netiek ražots, arī šādu tipāžu vairs nav (ir, taču niecīgs procents). Tas nekas, ka vairums teorētiski ir tieši kreiso mērķauditorija: darba ņēmēji, kas pilda tās pašas funkcijas (par konstantu algu veic kādas konkrētas darbības, radot darba devējam peļņu) un ieņem to pašu sociālo nišu, ko strādniecība pirms simts gadiem, tik un tā sevi neuzskata par strādniekiem – esmu uzvalkā, nevis kombinezonā. Līdz ar to tradicionālā kreiso retorika šajā gadījumā ir neglābjami novecojusi un kopumā šo auditoriju neuzrunā. Un nav īsti skaidrs, ko uzrunāt. Savukārt jauna retorika vēl tikai jāveido.

Jautājums ir gana nopietns, jo īsti labēju partiju klasiskā izpratnē Latvijā nemaz nav. Tās, ko te sauc par "labējām", postulēto saukļu ziņā drīzāk ir nosacīti centriskas un savu mērķu sasniegšanai aktīvi izmanto arī kreiso populismu. Un, piemēram, ja vēlēšanu apvienības "Vienotība" vai Nacionālā apvienība nāktu klajā ar tēzi par vēlmi samazināt mantiskās atšķirības sociālo slāņu starpā (un pieļauju, ka priekšvēlēšanu retorikā viņiem nebūtu problēmas kaut ko tādu solīt) – t.i., kreiso klasiku –, ko jaunu varēs piedāvāt kreisie, ja tādi uzradīsies? Jo, piedāvājot to pašu, ko piedāvās tradicionālās varas partijas populistiskajā demagoģijā par tautas iecelšanu labklājības saulītē un asociālās stratifikācijas nonivelēšanu, nebūs jēgas.

Neredzu pašidentifikācijas modeli, ko kreisie varētu piedāvāt elektorātam, jo ir mainījušies paši sociālās segregācijas principi un pazīmes un te neviens šīs izmaiņas nav aplūkojis un noformulējis. Kaut gan lomas un statusa ziņā hipsteris reklāmas projektu vadītājs vai valsts pārvaldes struktūras darbinieks realitātē ir tikai un vienīgi skrūvīte mehānismā, t.i., strādnieks, viņš lielāko tiesu sevi par tādu neuzskata un uz jebkuru aicinājumu aizstāvēt darba ņēmēju tiesības vai ieviest progresīvo nodokli raugās ar aizdomām. Iespējams, tāpēc, ka tēmas izvirzītāji nav pratuši īsi un kodolīgi pamatot savu ideju, iespējams, tāpēc, ka kopš bērnības lasīts/dzirdēts – par sociālo taisnīgumu runā tikai "Kremļa aģenti" un nekas labs no tiem nav gaidāms. Kas gan netraucē savos blogos šķendēties par neapmaksātām virsstundām, neizmaksātām algām, priekšnieku diktatūru, nodokļu masu, pēc kuras nomaksas paliek pāri tikai izdzīvošanai, VID patvaļu attiecībā uz sīkuzņēmējiem, medicīnas, izglītības, komunālo u.c. sociālo pakalpojumu sadārdzināšanos, izmisumu sadzīvē utt. Taču tas, ka no ideoloģiski pretējās puses, no neoliberāļu nometnes, jau 20 gadus nekas diži labs nav sagaidīts, neliedz tik un tā ik vēlēšanas iet un balsot "par savējiem", uzturot status quo un turpinot šķendēties, t.i., gaidot, ka pašu ievēlētie labējie – pretēji labējiskuma principiem – kā baltie tēvi parūpēsies par tautu.

Es ieteiktu kreisajiem uzrunāt darba ņēmēju, t.i., strādniecības, jauno un izglītoto paaudzi, kas strādā nevis neapkurinātos cehos vai cik tur stundas diennaktī sēž vāveres ritenī pie lielveikala kases, bet gan atrodas siltos birojos, pa laikam ceļo pa pasauli un kam ir iespēja situāciju Latvijā vērot, salīdzinot savu dzīvi ar ārpasauli. Manuprāt, šie 25–35 gadus vecie cilvēki drīzāk būtu potenciālā kreiso uzrunājamā auditorija, "vienkāršajai tautai" atstājot priekšvēlēšanu druvas lomu. Nav jēgas izšķiest pulveri pagājušā gadsimta 30. gadu retorikas pārņemtajai vecākajai paaudzei, kura pat norīs ziņu, ka pensiju vairs nesaņems, ja vien tā tiks pamatota ar "latviešu valstsnācijas" labumu. Taču nespēju iedomāties to, kā kreisajiem varētu izdoties "balto apkaklīšu" strādniekus masveidā pozicionēt pret tiem, kuriem viņi ir tikai staigājoši darbagaldi, un solidarizēties savu interešu panākšanai.

Interesanti, ka šī pati auditorija ekonomiskajā pagaidu emigrācijā vecajā Eiropā bez problēmām nodala sevi no valsts varas un "lendlorda", kurš viņus izmanto, un bez aiztures cenšas sevi aizstāvēt, neupurējot savas intereses valsts vai darba devēja peļņas labā. Tātad problēma slēpjas drīzāk tradicionālajā valsts varas uztverē, tradicionālajā propagandā, ļaudīm tās klišejas akceptējot un pieņemot par savām, jo šejienes "lendlords" taču ir etniski "savējais" un jābalso taču ir par "savējiem". Es to nodēvētu par sava veida etniskumā sakņotu Stokholmas sindromu.

Treškārt, cik nācies pasēdēt fonā šādām jauno kreiso sanākšanām, tās visas pēc īsa un cerīga diskusijas iesākuma ieslīgst nacionālā jautājuma apspriešanā: atbalstīt vai neatbalstīt, latviešiem valstī jādominē vai jābūt etniski neitrāliem utt. Pāris stundu izstrīdējušies par šo jautājumu, sanākušie apmierināti izklīst. Uz manu izbrīnu – kāpēc šis jautājums vispār jāapspriež, jo tradicionālajā kreisajā ideoloģijā (izņemot Vācijas nacionālsociālisma eksperimentu) etniskais vienmēr pakārtots ekonomiskajam/šķiriskajam – parasti tiek atbildēts: kad būs partija, tad mums noteikti vaicās par pozīciju šajā jautājumā. Izrauties no nesavienojamo nacionālisma un kreisuma Prokrusta gultas un noformulēt, ka nacionālā identitāte, tāpat kā reliģiskā piederība (arī reliģiju pārstāvjiem ir identiska vēlme, lai visi ticētu tam, kam tic viņi, un tas būtu nostiprināts likumdošanā), ir indivīda privāta lieta, bet partija tiek dibināta tikai un vienīgi sociālā taisnīguma panākšanai, to kreisuma restauratori nespēj. Attiecīgi jebkura jauno kreiso diskusija ieslīgst mazsvarīgu "matu skaldīšanā", kurai galu galā ar kopīgo ideoloģiju maz sakara – "sausā atlikuma" nekāda. Strupceļš.

Ceturtkārt, neredzu pašu kreisuma ideoloģiju tādā apkopotā veidā, ko piedāvāt sabiedrībai. Neredzu arī pietiekami jaudīgu kreiso intelektuāļu plejādi, kas spētu kaut vai tulkot un popularizēt Eiropas kreiso kustības "DiEM25" aktīvistu publikācijas, nemaz nerunājot par iespēju pārstrādāt kreisās ideoloģijas klasiku, piemērojot to 21. gs. prasībām. No klasikas bibliotēkās ir atrodams šis tas latviski no starpkaru posma sociāldemokrātijas teorētiķiem (Buševics, Kalniņi, Aberbergs u.c.), taču šaubos, vai kāds no tiem, kas sevi dēvē par kreiso, tos ir lasījis. Lielākajai daļai par kreisajām ideoloģijām ir visnotaļ intuitīvi vikipēdijas līmeņa priekšstati, a la "no katra pēc iespējām, katram pēc nopelniem", bet nekādas konkrētas mērķa vīzijas. Ļaudis var saprast – viņi labprātāk runā par to, kas zināms, bet sociāldemokrātijas teorija tiem ir maz zināma, lai par cik kreisiem viņi sevi dēvētu.

Cilvēki pārāk bieži piemirst: lai sāktu kaut ko propagandēt, ir jābūt kaut kam, ko piedāvāt, t.i., jābūt visai konkrētai ideālās valsts vīzijai – kādai jābūt tās pārvaldei, nodokļu sistēmai, robežšķirtnei starp valsts ietekmes sfēru un privātpersonu brīvību –, uz kuru tiekties, ja izdotos tikt tuvāk varas kloķiem. Šobrīd man šķiet, ka jaunajiem kreisajiem pašiem šādas pārdomātas un noformulētas vīzijas nav (tāda vismaz nekur nav publiskota), t.i., līdzīgi kā notika ar nacionāļiem: ja pārpratuma pēc kreisie piepeši iekļūtu Saeimā, viņi trakoti samulstu, jo nezinātu, ko nu lai iesāk. Atliktu vien iekļauties esošajā straumē un pieticīgos spēkus veltīt kādām lokālām sociālām problēmiņām, lai taisītu troksni un uzturētu savu aktualitāti, valsts pārvaldē nekompetences dēļ nejaucoties. Taču vismaz pagaidām izskatās, ka neviens par to nedomā un negrasās šādu vīziju noformulēt, turpinot 90. gadu sākuma tradīcijās mēģināt "izbraukt" vienkārši ar kapitālisma kritiku, abstraktiem aicinājumiem pēc sociālā taisnīguma un kultivējot daļas sabiedrības vēsturisko atmiņu par LSDSP "zelta dienām" pagājušā gadsimta sākumā.

Tā nu no malas šķiet, par spīti tam, ka lielākā valsts iedzīvotāju daļa ir darba ņēmēji, kreisajā kustībā nekas nopietnāks par "klaiņojošo kaķu aizstāvju pulciņu" te tuvākajās desmitgadēs netaps, bet "oligarhi" vēl ilgi varēs glābt savas kabatas bankas uz strādājošo rēķina, mainot darba un sociālo likumdošanu un rakstot Satversmes preambulas sev par labu – "bērnišķīgā kreisuma slimība" ārpus virtuves diskusiju līmeņa Latviju diezin vai apdraud.

Tēmas

Artis Buks

Artis Buks pēc izglītības ir vēsturnieks un veido jauniešiem paredzētu vēstures enciklopēdisko vārdnīcu. Brīvajā laikā cenšas domāt par vēsturi un izglītību un pieturas pie moto: "Zinātne nevērtē, lab...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
8

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!