Domas
10.01.2014

Kredītsabiedrība

Komentē
35
Saglabā

1839. gadā kāds mūziķis pēc uzstāšanās tagadējā Jelgavā nolēma neatgriezties savā dzīves un darba vietā Rīgā, bet slepus šķērsot Krievijas-Prūsijas robežu, lai pēcāk kāptu uz kuģa un dotos uz Londonu. Atgriežoties Rīgā, viņam visdrīzāk būtu bijis jādodas 19. gadsimtā tik populārajos parādu cietumos. Rihards Vāgners pameta Rīgu kredītu dēļ.

Pēc vairāk nekā 150 gadiem, slavinot Vāgneru un viņa ietekmi uz Rīgas kultūras dzīvi, otrajā plānā paliek tas, kāda ietekme Vāgnera un citu rīdzinieku dzīvēs bijusi parādsaistībām. Un cik cilvēku to dēļ esam zaudējuši. Šodien Latvijas ekonomikā tieši mājsaimniecībām ir vislielākais kredītslogs – gandrīz seši miljardi eiro. To maksātspēju Finanšu un Kapitāla tirgus komisija šonedēļ nodēvējusi par tādu, kas "saglabājas trausla", jo ilgāk par 90 dienām kavēto kredītu īpatsvars ir gandrīz ceturtdaļai ģimeņu. Kāpēc un cik ilgi kredīts ir līdzesošs un pastāvīgs mūsu sabiedrības elements?

Neredzamā kredītroka

Īsā atbilde ir – neilgi. Vāgnera laikā augļošana bija aizliegta. Kredīts pastāvēja, taču tā būtība bija pilnīgi cita: tam vajadzēja nodrošināt nepārtrauktu preču un pakalpojumu plūsmu. Tobrīd vēl nauda sabiedrībā bija rets maksājuma līdzeklis, daudz biežāk preces cits citam aizdeva uz kredīta. Tā kā ekonomika lielā mērā bija atkarīga no lauksaimnieciskās ražošanas, bet raža ienāk daudz retāk, nekā nepieciešams iegādāt drēbes un citas ikdienas preces, kredītsaistības bija plaši izplatītas. Taču neviens nedrīkstēja pelnīt uz tā rēķina, jo kredīts bija darījuma forma, ne finanšu pakalpojums.

Līdz ar 20. gadsimta sākumu, kad tika izgudrota masveida ražošana, šīs attiecības un izpratne par kredītu mainījās. Kad no Henrija Forda rūpnīcas jauna T modeļa automašīna izripoja ik pēc 40 sekundēm, līdz tam svarīgais jautājums – kā nodrošināt regulāru preču ražošanu jeb piedāvājumu – bija atbildēts. Tā vietā radās cits: kā nodrošināt regulāru pieprasījumu. Kredīts bija atbilde uz šo jautājumu, vien tas vairs nav tikai darījuma forma, bet arī pakalpojums par atsevišķu cenu.

Iepriekšējās divas rindkopas ir Rietumu sabiedrības īsā kredītvēsture, kurai, kā redzams, maz sakara ar Ādama Smita "neredzamo roku" vai apgalvojumu, ka "tirgus ekonomikā pakalpojuma cenu nosaka pieprasījums un piedāvājums", kā to uzskata Latvijas Nebanku kreditētāju asociācijas valdes locekle Baiba Fromane, piebilstot, ka "šis pamatprincips nenoliedzami darbojas Latvijas nebanku kredītu nozarē". Kredīts nav prece, un tas nav pakalpojums tā tradicionālā izpratnē, jo nodrošina preču un pakalpojumu apriti. Tāpēc kredīts var kļūt gan destruktīvs (un likt doties cilvēkiem trimdā, lai bēgtu no parādiem), gan attīstību veicinošs (palīdzot sākt uzņēmējdarbību, piemēram).

Kredīthaizivis Latvijā

Var uzskatīt, ka patēriņa kredīts ir kļuvis par destruktīvu no tā brīža, kad patērētājs varēja izvēlēties, cik un kad atmaksāt kredītu. Tā ir samērā jauna opcija kredītjomā. Kredītņēmēji retāk aizdomājas par summu, kas beigu beigās būs jāatdod kredītdevējam, daudz biežāk kalkulējot ikmēneša maksājuma summu. Rezultātā radies biznesa modelis, kuru pētnieks Ronalds Manns sauc par "sviedrēšanas kastēm" un kurā kredītdevējs nav visvairāk ieinteresēts tajā, lai parādnieks atdod parādu. Svarīgākais, lai parādnieks pēc iespējas ilgāk maksātu kredītprocentus un citus (soda, pakalpojumu) maksājumus. Parādnieks var pat bankrotēt bez lieliem kredītdevēja sirdsēstiem, ja vien no viņa ir izspiesti pilnīgi visi "sviedri" un klients ir pilnīgi sauss, vai arī pamatsumma, kas bankrota gadījumā norakstāma, ir mazāka salīdzinājumā ar kredītprocentu maksājumu summu, kuru kredītdevējs jau ir saņēmis. Tieši šī iemesla dēļ t.s. "ātrie kredītdevēji", kuriem raksturīgi augsti procentmaksājumi un īsi aizdevuma termiņi (ar ērtām iespējām tos pagarināt), ir bīstami un destruktīvi, jo visvairāk pakļauti kārdinājumam darboties pēc šī biznesa modeļa.

Tomēr šonedēļ sāktās debates Saeimā par šī kredītu veida ierobežošanu un tā ietekmi uz ekonomiku ir vien redzamā aisberga daļa. Uz nepilniem sešiem miljardiem eiro t.s. distances jeb "ātrie kredīti" veido vien nepilnus 100 miljonus eiro. Paredzams, ka pēc ilgstošām debatēm Saeima lielākus vai mazākus ierobežojumus pirms vēlēšanām pieņems un vētra pīļu dīķī norimsies, jo kredīthaizivis pārvērtīsies par kādu cilvēkam mazāk bīstamu būtni. Tomēr tas būtiski neietekmēs sešus miljardus eiro lielo kredītslogu mājsaimniecībām. Mēs joprojām būsim parādu sabiedrība, līdzīgi kā visa pasaule. Amerikāņu socioloģe Ketrīne Portere secinājusi, ka mūsu sabiedrībā piederību vidusšķirai nosaka ne vairs izglītība, auto vai mājas vērtība, precējies vai šķīries ir indivīds. Parāds ir kļuvis par nešķiramu brāli; radinieks, kuru nevar izvēlēties. Vairs bez konta bankā nav iespējams noslēgt darba līgumu vai, kā man to pašam nācās pieredzēt ASV, bez kredītvēstures nevar noslēgt īres līgumu. Savstarpēju uzticību ir aizvietojis kredīts.

Uzturēt vai attīstīt?

Ekonomikas antropologs Deivids Grēbers ir vēl skarbāks savā vērtējumā. Viņš uzskata, ka kredīts vairs nav domāts attīstībai, bet tikai uzturēšanai. Tas tiek ņemts, lai iegādātos automašīnu, kura uzturētu statusu un iespaidu par tās īpašnieku. Tas tiek ņemts, lai uzturētu atbilstošu izglītību, īsti neizvērtējot iegūto zināšanu esamību un atdevi pēc konkrētās augstskolas absolvēšanas. Galu galā tas tiek ņemts, lai uzturētu sevi pie dzīvības: kamēr vien Latvijā pieaugs mājsaimniecību izdevumi veselības aprūpei (un tie saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem jau vairākus gadus pēc kārtas pieaug gan), velti cerēt, ka kredītsaistības mazināsies vai spēja atmaksāt kredītus no trauslas kļūs spēcīga.

Savstarpējas uzticības sagraušanā kredītam ir milzīgs spēks. Lai gan SKDS aptaujā secināts, ka 75 % Latvijas iedzīvotāju pēc visu maksājumu veikšanas nepaliek pāri brīvi naudas līdzekļi, man izbrīnu izraisa ziņa, ka pirmsziemassvētku laikā – 20. decembrī – Latvijas iedzīvotāji spēj par 700 000 latu vairāk iemaksāt "Swedbank" bankomātos, nekā no tiem ir izņemta skaidra nauda. Ne vien bankām neuzticamies un glabājam naudu zeķē, bet domājams, ka ir arī kādi līdzcilvēki, kuri, nonākuši naudas grūtībās, palīdzīgu roku saskata kredīthaizivīs, ne līdzcilvēkos. Jo, gaidot pirmo sniegu šogad, būtu svētīgi neaizmirst Māra Čaklā rindas no dzejoļa "Uzsniga sniedziņš balts":

Vienmēr uz pasaules kāds,
Kuram bez tevis ir auksti;
Un pat aiz pasaules vēl
Vajaga siltas plaukstas.

Tēmas

Andris Saulītis

Andris Saulītis ir sociālantropologs, ar Fulbraita stipendijas atbalstu studējis The New School universitātē Ņujorkā, ASV. Šobrīd ir doktorants Eiropas Universitātes Institūtā Itālijā. Interesē ekonom...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
35

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!