Dzeja
11.08.2017

Krasta līnijā

Komentē
0


***
aptaustu gaismu silto miglu virs pasaules uzacu akmeņiem krūtis cilājas zem krekla baltos krastos izrāpjos dzīlēs ienirstu un starpsitienos sirds jūk prātā bērns es saku sev nāc nāc ātrāk kāda naivitāte pulsē no tevis māte slaukot manu mitro seju auklē mani neatlaid roku čukstu pasargā mani bērns par ko mēs raudam sieviete halātā jautā – par laimi?
kožu lūpā līdz asins upe pārtrūkst bērns taustās manī un meklē aizvērtām actiņām gaisma plūst Dievs māte atlaiž manu roku vaļā uzsauc un pavisam viegli aizlido kā taurenis līgani apkļaujot manu klēpi dzimtu no mātes mātes no savējā krasta ej vēl tālāk bērns ej tālāk par mani un skaties pasaule ir sniegs un jūsma gandrīz kā baltā šokolāde.
silts uz sirdsmājas šūpojas bērns miegā ledus gabali Daugavā aizplūst putni plostnieki kāši akas vindas čīkst un aizkrīt miesas vārtiņi starp mums abām māt zied pirmās purenes meitas apvalkā tumīgas jāņugunis tālumā fjordu mellumā uzvirmo ugunsgari košs meikaps spieto ābelēs un dzīves izstāde pavasaris ir bērna mutīte ar tavu krūtsgalu tajā…


***
smags ir rudens
ko tu manī ielej nejautājot vai es vēlos caurspīdīga glāze būt
izēdusi pati sevī tukšumu no ilgām gaismas apli acu zīlīti
vai pirksti maigi apskauj apņem noplūc rasogas vai marcipāna dedestiņu
tu saliec kārbā smaržojošus smilšu cepumus ar miglas zīdpapīram piemītošo
violeto nokrāsu un gaisā nojaušams ir viss

kā lietas piesūkušās tavām smaržām airējot uz krastu
un mugursoma pilna gliemežvākiem jūras vēzīšiem un košām aktīnijām
kā cilvēce pa nakti dubļos notašķījusies pa purviem vazājoties
ūjinājusi
līdz zēnu korī atradusi paslēpušos meiteni nu silta tēja pludo tējnīcā pie gana


***
Tu ar krastu sarunājies ilgi. Tad saņēmies un smiltīs nogūlies starp akmeņiem.
Tu atpakaļceļu sataustīji čirkainos matos dzelkstošai saulei. Tad izplājies dardecdzes iespriegojumā.

Vislabais apstājās virs jūras suņu sprakšķiem un tauvām. Jūrasvelns sapurināja āvas virs vīriem, kuri brauc naktīs.
Dziļi nogrimuši smiltīs akvāriji – pilni zivīm, ikriem un peldošiem pagāniem, transā iemiegot, sačūpot ieplakās, uzglūnot kaķiem, no nekā iznirst paisums un bēgšana.
Pie tevis. Vakaros noskrandušas baržas, pūķlaivas lakotām galvām zem vantīm skrubina laiski rietenis.

Uz rokām un krūtīm sarkandzeltenas vātis – bronza un zīdzaļš tīklojums, uguni kurot. Jūra visgarām laitīšanai pirkstu starpās. Laistās nakts. Krastā zvejnieki. Akmens maskas. Lieldienu salās, Jaunzēlandē, Austrumfrīzijā saule gludina zemūdens oļus un zivis. Krāsainas medūzu karameles.
Uzliec roku.
Atroc durvis.
Nenogalini.
Sūce laivā.
Sieviete. Pastiepies pirkstgalos. Esi man krasts.

Neatsvabināta balss nosprakšķ teju kā no trauka, kā no rīta izlejot vecu brūvējumu siļķu sālīšanai. Norvēģu zemes pūdētās, Vāczemes matje ar sīpolu atsperīgajām ripām, doršas jeb mencas žaunas zupā un valzivs spura pelnos un medū.

Žāvēta kukaiņa skrimšļi, teļāda, čūskas zīme – jostas rota vai sāļa, dzintarainā krampī sastingusi koka atlūza – visgarām horizontam svītra. Sataustāma kā atiezta vēna. Mute. Iztek vētra, vēl nopil piliens darvas. Palielināmais stikls – ūdeni neskarot, ūdeni dievinot – kuģis ar papīra burām.
Panāc tuvāk. Esi.
Vīrietis. Ēna. Viļņošanās atspulgā. Tik vien… tik… tik. Tik, tik.

Makreļu acis atgādina dzintargraudus vai iepuvušus augļus. Spīdīga fosfora pārpilna šaujamlūka zem kājām. Tu esi ašķu zāle, un kāpas atspēriens pret muguras lāpstiņām nobrakšķ – vējpūtai kliedzot atirst dažas laipas. Lūpas vairs neatkailina tavu augumu. Tu esi kails un varens jūras vējš starp manām smilšu iedobēm.

Saktas, putnu baros ievilinājušās, gandrīz kā ātes viļņos. Plakaniem vēderiem. Augšup un augšup. Rotas prommešanai. Galotne. Viļņots upurkalns. Kalna galā dāsns ieguvums – starp pārējām veltēm – balts miglas baķis uz granītpelēka fona, mitra lāktura smakas atpeld, aizpeld krustdūriena saplacināts vai āķa caurdurts velis.

Tu apzinies savu pārvēršanos, iznirstot reizē ar sauli augstāk plūsti maigām pierakstu līnijām. Tu esi ugunskura liesma pret klintīm. Astrupa spožais, Purvīša zilzaļais pavasara un zīdīgi baltais Maijas Tabakas ceļš. Tu pamosties brīvībā, un visu caurstrāvo gaisma. Krūtis un Saulesmeitas gulta. Tu mirguļo. Tu – jūra.


***
uzlika roku man – tajā Vasarsvētku rītā, kad dzimu. esot pienenes ziedējušas, gotiņas pļavā, jēri un mamma, mana mamma visu maija mēnesi vēl gāja grūtām kājām. tajā Vasarsvētku rītā. Tā bija mana svētdiena.
katra saules kripata manu balsi mazgā, mēnesceļš tavējo. mēs ejam uz Vasarsvētkiem, kad tajā gadā dzimu. tajā rītā. mēs ar tevi – no Zaļās ceturtdienas tavs augums, mans no meiju zaļajām spēlēm.
tagad tu esi kā lejkanniņa, ko atstāj pa nakti zem koka. Kad tuvojas lietus, lapotnē dzirdu tavu balsi. Tu esi visur, kad lapas nomet lāsi pa lāsītei. Dzinnnn... Tu esi mana mamma. Tu sargā mani.


***
kaut kas ietrīsējās klusi un kautri tumsā
ceļa malā balta līnija ko nedrīkst pārkāpt un nevar saritināt ne pārgriezt uz pusēm ne apiet ne pārsist ar plaukstas pieskārienu ne sadzirdēt saucienu
kaut kas palika
vienmērīgi
auto braucot aplipa ar rūsgani zeltainām mūzikā lapām čukstus izteiktiem vārdiem starp pagātnes lidmašīnām vilcieniem kuģiem nošautiem nokautiem apraktiem un nozīmītēm pārlauztām krakt kaut kas atrisa
vaļā no saltā salduma 
eliza day nav mirusi
joprojām balta līnija savijas tiecas saplūstot izgaistot neapgaismota nepaklupt
nesajukt prātā atvadīties uz pirkstgaliem pastiepjoties skaistumā neieķept
ko tu nesaprati
attālums ir tik nojaušams
nekad vairs nespējot pieskarties aizturot elpu uzgaidāmajā telpā
iemaldoties pretimnākošo uguņu acīs dzīves un nāves starpstacijā
kaut kas ietrīsējās es nodomāju tev pieskaroties ar karotītes maigumu


***
"I fucking love science" – šorīt bērns velk aiz sevis pelēku, neauglīgu pļavu –
mirušo margrietiņu – starp īkšķi un rādītājpirkstu.
"Aizspied tam kuņam dzīvības āderi, elpu, nabu!" – bļauj vaļu mednieks no ekrāna.
Nazis iegriež un pāršķeļ, un nodžinkst pret taustāmu laivas malu.
"Es esmu miesa un asinis," čukst margrietiņas balsī šorīt Dievs, 
"I fucking love science" – nokrakšķ stiebriņš zem indes nastas pļavā. Piesiets pie kraujas saitē – pasaules asinsputeklis margināls.
Dziļā mierā un klusumā Radītājs stāv un pēta apkārtni – ne saulesgaismas sarkanūdeņu atspulgā, ne trešdaļa Trīsvienības sēklas dabā. Reāla dzīve – ir un nav, un griezums nullei līdzvērtīgs. Kadrs kadrā.
(Esmu margrietiņu valis.)

Sandra Vensko

Sandra Vensko raksta prozu, dzeju un lugas. Ieguvusi maģistra grādu izglītības zinātnē, vada literatūras un kultūras projektus, konsultē karjeras izaugsmes jautājumos. Iznākušas vairākas prozas grāmat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!