Recenzija
25.05.2015

Krastā izmestie

Komentē
1

Šķiet, dokumentālajā kino vairāk par citām mākslinieciskās aktivitātes jomām ir svarīgi, kā "izkritīs kārtis" – proti, vai konkrētais filmas sižets saskaņosies ar režisora profesionālo varēšanu, scenārista artikulēto vēstījumu un producentu iecerēm par topošās filmas formātu. Ņemot vērā, ka dokumentālais kino Latvijā ir ļoti populārs mākslinieciskās pašizpausmes žanrs, tas nebūt neizdodas bieži. Tādēļ Ievas Ozoliņas filma "Mans tēvs baņķieris", manuprāt, ir pelnījusi ievērību. Šeit "kārtis ir izkritušas" tik veiksmīgi, ka šo darbu jau šodien var ierindot starp pēdējās desmitgades labākajām latviešu dokumentālajām filmām. Jācer, ka tā iegūs arī starptautisku ievērību. Jo vairāk tādēļ, ka tai nav raksturīga dažkārt šim žanram raksturīgā apsēstība ar šauri lokālo, bet tiek ņemts vērā arī plašāks vēsturiskais konteksts – proti, pāreja uz "jauno formāciju" 90. gados.

Ar veiksmīgo kāršu izkrišanu es šeit domāju pavisam konkrētas lietas. Vispirms, no režisores skatpunkta filma ir ļoti personiska. Nu, kur tad vēl personiskāk – notikušais faktiski ir ģimenes traģēdija, kad abu māsu mīļais tētis pēc neilga posma "veiksminieka" lomā pazūd nezināmā virzienā uz teju divdesmit gadiem, lai ar Interpola palīdzību atrastos Malaizijas slimnīcā. Bet! (Kā teiktu cits šā laika varonis – Ivars Godmanis.) Par spīti personiskumam, filma nav ekshibicioniska – Borisa Osipova bijusī ģimene nerāda skatītājam vairāk, nekā pati gribētu parādīt. Teiksim, par jaunākās māsas ļoti spēcīgajām izjūtām sava mīļotā tēva sakarā mēs varam tikai nojaust pēc dažām ierobežotām indikācijām – nevis pēc kāda publiska sentimenta. Turklāt personiskās lietas netraucē stāstam, bet labi pilda konteksta funkciju. Otrkārt, filmā ir daudz vēsturisko norišu "jautrajā un briesmīgajā" desmitgadē no perestroikas sākuma līdz 1995. gada banku krīzei – tur ir kooperatīvi, rekets, finanšu piramīdas, pirmie kazino, matu pārstādīšanas un tamlīdzīgi. Tomēr tā nepārvēršas par laikmeta hroniku, bet ar pašas režisores balsi aizkadrā nezaudē saikni ar konkrēto ģimeni – saglabājot rotaļīgu tempu un atstājot daudz ko skatītāja paša iztēlei un izpratnei par lietām. Treškārt, ņemot vērā, ka Boriss Osipovs tomēr ir vainojams samērā lielas tā laika bankas (TOP bankas) novešanā līdz bankrotam, filmas autori, sev par laimi, ir izvairījušies no morāliem spriedumiem – gan attaisnojošiem ("tas bija tāds laiks"), gan nosodošiem ("nu kā viņš tā varēja!"). Ņemot vērā, ka Osipova radi pēc viņa pēkšņās pazušanas droši vien ir šo to piedzīvojuši pa apkrāpto kreditoru līniju, šāds kārdinājums noteikti pastāvēja. Filmā gan piedalās bariņš ekspertu, kas komentē tā laika "banku" aktivitātes, gan arī parādās apkrāpto noguldītāju piketi. Taču filmas autori saglabā neitralitāti, ļaujot skatītajam pašam izdarīt savus spriedumus. Visbeidzot, kā zināms, teātris un kino, kas cenšas skatītāju saraudināt, patiesībā ir slikts teātris un kino. "Mans tēvs baņķieris" savu visnotaļ dramatisko stāstu izklāsta, balansējot uz robežas, bet nekad nekrītot sentimentā. Tas patiesi ir sasniegums, ņemot vērā stāsta specifiku – kā nekā, divi no galvenajiem varoņiem, baņķieris Boriss ar savu jauno sievu Daigu, filmā izklāstīto notikumu dēļ pašlaik ir nonākuši izolētās iestādēs smagu psihisku saslimšanu dēļ, bez cerībām uz drīzu izveseļošanos.

Tas tad arī, manuprāt, ir galvenais "Mana tēva baņķiera" vēstījums – daudzveidīgā vēsturiskā trauma. Zemestrīces epicentrā ir Boriss, taču tās trieciens, protams, ir katru pa savam skāris daudz vairāk ļaužu – no mierīgi optimistiskās Ievas līdz Borisa čigānu draugam – mūziķim, kurš grasās rakt Garkalnē mežu. Socioloģiski raugoties, filmas stāsts nebūt nav netipisks. Politehniskā institūta docents Boriss pieder pie padomju tehniskās inteliģences – ar savu strādīgumu un vīrišķību, rūpēm par ģimeni, spējām "sarunāt", "dabūt" un "izsist". Un, tieši pateicoties šīm īpašībām, šādi ļaudis arī bieži nonāca atslēgas pozīcijās pēc PSRS sabrukuma. Jaunā formācija viņiem šķita kā ekonomiska Disnejlenda – lai pārsēstos no žiguļiem uz BMW, lai pārvāktos no Imantas daudzstāvenes uz privātmāju Garkalnē, viņiem patiesībā nevajadzēja daudz nopūlēties. Problēma nebija tajā, ka viņi nepārzināja tirgus ekonomikas likumības – tik, cik vajag biznesmenim, viņi tās zināja. Turklāt nevienam nav noslēpums, ka visas šīs 90. gadu bankas patiesībā spēlēja uz lata devalvāciju, kura tā arī nenotika. Problēma bija drīzāk tajā, ka šie ļaudis bija skoloti, audzināti un norūdīti dzīvei pavisam citā sabiedrībā; tādēļ instinkti, kurus viņos atmodināja mežonīgais kapitālisms, viņiem pašiem bija sveši un nekontrolējami. Piemēram, viņi neprata kontrolēt vēlmi izrādīt savu bagātību ar naudu un patēriņa mantām – kā nekā, viņi bija tikko nākuši no sabiedrības, kurā pat "firmas" džinsi bija nenoliedzams statusa simbols. Tāpat viņi sāka maksāt par savu tuvāko mīlestību – kas šķiet aplam viegli situācijā, kad lielais vairums cilvēku ir kliedzoši nabadzīgi, toties veikali ir pilni ar neredzētām, krāsainām mantām. Arī intīmajā dzīvē kļūst krietni grūtāk nošķirt naudu un dzīves standartu no jūtām un patiesas pieķeršanās. Un, kas ir pats interesantākais, – ir grūti šiem cilvēkiem to pārmest, ņemot vērā, ka viņi tam nebija gatavi. Viņu priekšstati par labu dzīvi un sociālās kompetences vienkārši bija veidojušies pavisam citos apstākļos. Tādēļ filma sniedz kādu būtisku korekciju mūsu tradicionālajam skatījumam uz laiku, kad Latvija atguva neatkarību. Mums no tiem laikiem ir noteikti jāatceras 4. maijs, taču pavisam noteikti ne tikai 4. maijs – lai saprastu, no kurienes un ar kādām kopīgām traumām mēs visi esam nākuši.

Beigās, kā īstā sengrieķu traģēdijā, visu sagriež visvarenais vēstures orkāns, kurš pēc daudziem gadiem izmet krastā Borisu – liekot mums visiem minēt, vai tas tiešām ir tas pats cilvēks, kurš 80. gados tepat Rīgas mikrorajonā ucināja uz pleciem savas meitas. Šaubas par identitāti – šā vārda filozofiskā nozīmē – paliek līdz pat filmas beigām. Galu galā, Boriss Osipovs ir tāds latviešu Džeisons Borns; un paldies Ievai Ozoliņai (un Interpolam), ka viņa tādu mums viņu ir dāvājusi.

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!