Photo by Gabriel Encev on Unsplash
 
Proza
02.11.2018

Krajovas naksniņa

Komentē
0

Gāž kā ar pārpildītiem rumāņu spaiņiem, turklāt vispār nedomā rimties. Šķiet – ar katru nākamo mūsu noieto līkločainā, ar caurumainu asfaltu apjoztā ceļa metru negaiss tikai pieņemas spēkā. Ik pēc kāda mirkļa zibens izgaismo abpus mums esošos augstos, nelīdzeni izrobotos kalnus. Godīgi sakot, viss šis pasākums man sāk pamatīgi spēlēt uz nerviem. Dīvainā Krajova ar savām izdangātajām betona sētām, naktī nestrādājošajiem benzīntankiem, vientuļu tramvaju sliedēm, kuras aizsākas nekurienē un aizdodas - tieši tāpat – nekurienē. Turklāt, cik varam spriest, mēs joprojām esam kaut kur šīs dieva aizmirstās pilsētas pašā ārmalā – izskatās, ka līdz centram noteikti šonakt nenonāksim, bet tas savukārt nozīmē to, ka visā šajā satrakojušās dabas zampā mums būs jāguļ zem klajas debess. Krajovas centrā vismaz būtu iespēja atrast kādu ne īpaši dārgu, visu diennakti strādājošu hosteli, kurā būtu pieejama karsta duša. Ja mēs neatrastu hosteli, gan jau uzietu kādu bāru vai iedzertuvi, kur pavadīt šīs lietainās nakts vistumšākās stundas. Ardievu, dvēseli mierinošā ideja par naktsmājām zem jumta! Pametu acis pulkstenī un apķeros, ka ir jau teju viens naktī.

Mūs gan joprojām sargā lētie plēves lietusmēteļi (kuros mēs tagad atgādinām nokrāvušos cīsiņus – no iespaidīgā nokrišņu daudzuma lietusmēteļi ir pieplakuši mūsu ķermeņiem kā pārtikas plēve pusfabrikātiem), tomēr spējais vējš un nepielūdzamais mitrums, par spīti mūsu možajam garam un plēvju aizsargslānim, visbeidzot ir pamanījies ieķerties mūsu locītavās, padusēs, žokļos, kā arī citās ķermeņa vietiņās, nepavisam nevēloties tās atkal laist vaļā.

Tā, klusībā slādami, nedaudz pie sevis lādēdamies, joprojām pamazītiņām tukšodami Jaceka mums atdāvāto šņabja pudeli, lūkojamies pa malu malām pēc kādas vietas, kur varētu uzcelt Mihala it kā ūdensnecaurlaidīgo (vismaz viņš pats domā, ka telts ir visnotaļ mitrumizturīga) telti. Ļoti vēlams, lai šajā mūsu meklētajā provizoriskajā teltsvietā būtu arī kāds makans koks ar pabiezu lapotni, kas kalpotu par papildu aizsegu no negaisa, jo, kā tas manā dzīvē ir bieži pierādījies, pat samērā dārga ūdensnecaurlaidīga telts, ja uz tās konstanti un bez apstājas vairāku stundu garumā līst lietus, tomēr nav pielūdzama un galu galā top ūdenscaurlaidīga. Nemaz nerunāsim par to, ka Mihala telts tik tiešām nav no īpaši dārgā gala. Nebūt ar ne.

Jāsaka gan: labi vien ir, ka viņam vispār IR telts. Man, piemēram, tādas nemaz nav un nevar būt, jo šo ceļojumu esmu nodomājis pavadīt, līdzi staipot vien šūpuļtīklu, kas gan, par nelaimi, nav ūdensnecaurlaidīgs. Šūpuļtīkls ir daudz vieglāks par telti, turklāt to var iekarināt visādās ērtās un jaukās vietās – starp laternu stabiem, koku zaros, sētas posmos, starp diviem atkritumu konteineriem, tomēr, lai paglābtos no lietus, ar vienu vien šūpuļtīklu diemžēl nav gana. Vajadzīgs arī laba brezenta gabals, kuru pakārt virs šūpuļtīkla. Vispār jau, ja godīgi, brezenta gabals ir pieejams, bet mani ir pārņēmis milzonīgs slinkums to rakt ārā no savas somapakšas. Kā arī – kamēr es izkravātu visas savas mantas, lai atrastu to nelaimīgo brezentu, tās tāpat būtu līdz vīlītei pārmirkušas, tādēļ Mihals ar savu dzēruma apņēmību noteikti kaut kur netālu un kaut kad visai drīz uzsliet telti nudien nāk par labu mūsu abu slapjuma koeficientam.

Mēs tomēr netiekam līdz telts sliešanai. Aiz ceļa pagrieziena pret zibens izgaismotajām debesīm un kalnu korēm iezīmējas sen krāsots, padzeltenīgs benzīntanks, kas, neraugoties uz ļoti vēlo nakts vai ļoti agro rīta stundu, joprojām strādā. Tātad mēs varēsim ietriekt kādu pavisam karstas kafijas malku, kā arī, iespējams, nopirkt vēl vienu pudeli šņabja, jo mūsējā sāk lēnā garā izbeigties. Šņabis ir vienīgais, kas mūs šādā nelaikā vispār uztur pie dzīvības – tas jau nu ir pavisam, pavisam skaidrs. Turklāt manāmais reibums dīvainajam ceļojumam pa Krajovas nezin-kurieni piešķir vismaz kaut kādas romantikas atblāzmu. Skaidrā mēs jau sen būtu krituši depresijā un sākuši vaidēt, kunkstēt, žēloties, strīdēties un pat, iespējams, paklusām, šo faktu slēpdami viens no otra, raudāt.

Mēs iemetamies iekšā benzīntankā tik naski kā divi tik tikko no nāves izglābušies krustneši, kuri par mata tiesu aizlaidušies no leģendārā kurda Saladīna neuzveicamajiem spēkiem 12. gs. Jeruzalemē. Sīkais, apmēram sešdesmit gadus vecais rumāņu pārdevējs izskatās manāmi izbrīnīts. Iespējams, vēlās apmeklējuma stundas dēļ vai arī tādēļ, ka poļu šņabis un negaidītais prieks par joprojām strādājošo benzīntanku mūsu sejās ir dzemdinājis izteiksmi, kāda piemīt tikai fanātiskiem halucinogēno sēņu ēdājiem vai pārlieku kāriem psihedēlisku tēju dzērājiem. Vai arī harismātiskiem kristiešiem tūlīt pēc kārtējās piedzimšanas no augšas. Jāpiemetina, ka mēs tomēr nepiederam ne pie vienas no trim augstāk uzskaitītajām cilvēku grupām. Šķiet, arī pārdevējs visai drīz to saprot, tādēļ, noskārzdams mūsu nedaudz nožēlojamo stāvokli, piedāvājas mums par brīvu ieliet pa glāzei rumāņu cuikas – alkoholiskā dzēriena, kas mēdz būt pat 65 grādus spēcīgs.

Lieki teikt, ka cuika mūsos iesveļ spēcīgu un intensīvi virmojošu siltuma vilni. Daudz spēcīgāku un starojošāku nekā to līdz šim ir darījis šņabis. Līdz ar cuikas patīkamo ieplūšanu mūsu asinsritē un sauso patvērumu benzīntankā mūsos atplaukst cerība, ka viss šonakt tomēr nebūs tik ļoti slikti, kā vēl nesen izskatījās. Vārds pa vārdam, un mēs uzzinām, ka benzīntanka pārdevēju sauc par Antoniu Grigori. Vēl mēs dabūjam zināt, ka šis benzīntanks pieder viņam pašam - viņš ir arī vienīgais cilvēks, kurš te strādā. Antoniu ir gan galvenais benzīntanka sagādnieks, gan arī menedžeris, pārdevējs, arī sabiedrisko attiecību speciālists un reklamētājs. Šis ir Antoniu personīgais un vienīgais bizness, tādēļ arī tāds dīvains benzīntanka nosaukums "Anto - Grig". Izmetam pa vēl vienai pamatīgai cuikas glāzei. Šoreiz mums pievienojas arī pats saimnieks. Pēc vēl divām štengrām glāzēm (cuiku mums joprojām lej par brīvu) Antoniu ir iesilis, bet es esmu par vienu trešdaļu lielākā pālī nekā pirms tam. Mihals gan rādās ļoti smaidīgs un enerģijas pārpilns, nepavisam ne žvingulī. Tas nudien man ir un paliek sasodīts noslēpums – kā, pie velna, šis slovāks var turēt tik daudz alkohola, vairākas stundas vazāties pa vētru, vispār nezaudēt labo omu, turklāt jau atkal, tagad rumāņa pavadībā, raut vaļā kārtējo grotesko slovāku dziesmu par kaut kādu zemnieku un viņa iemīļotajām aitiņām! Pirms dziedāt, Mihals gan pabrīdina, ka dziesmā skandētais sižets nekādā gadījumā neatbalsta zoofiliju.

Kamēr Mihals turpina maut, Antoniu, pīpēdams spēcīgi smaržojošu brūnu cigarellu, mums izstāsta, ka šim benzīntankam nav noteikta darba laika – vai precīzāk – benzīntanka darba laiks visai tieši saskan ar Antoniu garastāvokļa svārstībām vai ģimenes strīdu paisumiem un bēgumiem. Reizēm, kā šonakt, Antoniu izmanto savu benzīntanku kā patvērumu no savas sievas Miodoras (ja manu sievu tā dēvētu, varbūt arī es vakarus pavadītu ārpus ģimenes loka) pārmetumiem par Antoniu nevēlēšanos paplašināt savu biznesu, nopērkot vēl divus tepat netālu esošus benzīntankus. Antoniu stāsta, ka Miodora vīram bieži pārmet arī to, ka Antoniu nevēlas, lai biznesā tiktu iesaistīti tuvākie radi no sievas puses. Miodora esot iedomājusies: ja viss notiktu pēc viņas prāta, Antoniu jau sen piederētu savs benzīntanku tīkls Krajovā. Tomēr pats Antoniu ir manāmi skeptisks par sievas radiniekiem.

Viņi visi ir pēdējie zagļi un galīgie pļēguri. Pat vēl lielāki nekā es pats, rumānis, ielējis kārtējo mēriņu, skaļi klāsta robustā un bieži pieklibojošā angļu valodā. – Nudien, ja Miodoras māsas vai brāļi tiks man te palīdzēt, še viss noies pa burbuli, ka nemetas. Dievs, visvarenais Jēzu, pasargi savu pareizticīgo kalpu no tādām likstām! Tad jau es labāk vienatnē iemetu sīvo un mierīgi bīdu savas lietiņas. Badu nemirstu, un vispār man ir viens normāls un vairāk vai mazāk saprātīgs dēls. Viss atsities savā tēvā, tas ir – manī. Viņš pat ir beidzis vidusskolu, bet te jau neko daudz vairāk nevajag. Es domāju, ka viņš ar prieku mantos sava tētiņa benzīntanku. Bet pagaidām – vēl gadus piecus vismaz – esmu apņēmies šeit saimniekot pats. Lai tie sievas vanckarainie radi ij nedomā te bāzt savas pazoles!

Dzeršana ievelkas, sarunas arī. Un ne jau uz īsu laiku, protams.

Mans rokas pulkstenis, kā vienmēr, mēmi liecina par laika nepielūdzamo ritējumu, proti, ir tieši 3:15 no rīta.

Mani, kā teic tautā, reāli rubī ārā – dzērums ir sajaucies ar nogurumu un miegu, lietu un mitrumu, visapkārt esošo, nepieradināto Rumānijas dabu, manis paša bez mitas skrienošajām domām un mūsu ceļojuma untumaino raksturu.

Mihals jau ir iereibis tiktāl, ka plātās Antoniu par saviem vidusskolas dzimumdzīves varoņdarbiem (tas gan ir bijis pirms kādiem gadiem – tagad Mihals var stalti lepoties ar iegūtu grādu medicīnas inženierijā – tomēr, iespējams, ka tieši vidusskolā izvirdis Mihala dzimumdzīves apogejs). Antoniu nemaz neatpaliek no sprogainā, žvingulī vibrējošā slovāka, klāstot dzīvelīgas un mazliet parupjas basņas par savām trijām mīļākajām, kuras visas uzskata viņu par ļoti veiksmīgu biznesmeni – benzīntanka īpašnieku. Miodoru gan viņš mīlot visvairāk, jo zinot, ka viņa kļuvusi par Antoniu sievu nevis aiz salta aprēķina, bet gan aiz īstas, tīras un šķīstas mīlestības.

Es, klausoties visās šajās muļķībās, nospiežu rīklē kārtējo cuikas lielmalku, tomēr ar nožēlu jāatzīst, ka iedzert šovakar sāk palikt jo minūtes, jo grūtāk.

Šņabja un cuikas rasols arvien uzstājīgāk taranē manu ne gluži jau nu dzelzs, tomēr diezgan trenēto kuņģi. Vakara gaitā pienāk mirklis, kad kāda nezināma balss dziļi manā galvā pavisam skaidri pavēsta: ja šādi turpināšu, viena pamatīgi enerģiska apvemšanās ir drīz garantēta.

Mēs iemetam vēl pa vienai 50 gramu glāzītei, un es gandrīz nokrītu no krēsla. Par laimi, beidzot arī Antoniu izskatās mazdrusciņ sareibis. Viņš gan mums brālīgi atklāj, ka ir pa bišķītim iemetis jau visas dienas garumā.

Visu ieilgušo un nolemto situāciju interesantāku padara Mihals. Viņš negaidīti skaļi un pārliecināti paziņo, ka Antoniu nu ir jādodas atpakaļ pie Miodoras, jo esot jau gandrīz pusčetri no rīta:

Tas ir tavs vienīgais veids, kā glābt savu satrupējušo, bet uz patiesu mīlestību balstīto laulību, vecais! Es tev saku – nevajag nekādas mīļākās. Sieva ir sieva! Es esmu slovāks, es zinu.

Es apņemos nenokrist no krēsla, ar abām rokām stingri ieķeroties benzīntanka letē. Ir grūti noturēt galvu vertikāli, tādēļ neko daudz neredzu. Tikai dīvainas inkrustācijas, kuras benzīntanka letē atstājušas cauri gadiem uz tās stāvējušas alkoholisku un bezalkoholisku dzērienu stikla pudeļu apakšiņas. Vēl es apņemos nekādā gadījumā nekomentēt dzērušā Mihala – laulību terapeita komentārus par Antoniu un viņa sievas kopdzīves problēmām. Jo vairāk tādēļ, ka, šķiet, Antoniu ļoti nopietni ieklausās Mihala teiktajā.

Beidzot, vēl pēc kādas pusstundas, izskatās, ka Mihals galu galā ir pārliecinājis mūsu rumāni doties mājup pie sievas. Kad Antoniu, īpaši nepiepūloties sakārtot mūsu dzertiņa radīto haosu benzīntankā, sāk slēgt ārā gaismas un atrod īsto atslēgu no degvielas uzpildes stacijas stiklotajām ārdurvīm, mēs ātri paķeram savas somas, pametam mūsu īslaicīgo ‘’Anto - Grig’’ patvērumu, esot gatavi likties uz auss kaut vai pašos tuvākajos krūmos. Sak, nesekosim taču tūlītiņās līdzi Antoniu uz viņa mitekli nelūgti.

Vienu mirkli arī Antoniu apķeras, ka mums abiem tā īsti nav, kur palikt. Situācijai it kā vajadzētu būt neērtai, bet man tā liekas smieklīga.

– Es noteikti nehhhribu iet pie fiņa uz mājām, nošļupstu Mihalam.

– Es arī. Viņiem šovakar noteikti būs salabšanas fāze. Tur liekus cilvēkus nevajag. Saskaņā ar Freidu – viņiem abiem kopīgi jātiek galā ar iestrēgšanu pasīvi orālajā fāzē. Tad tikai viss sāks iet uz augšu. Tu redzēsi! Mihals atkal runā kā pāru psihoterapeits.

Tu tatšu nefad neesi bijis prefējies. Kā tu sini? mana apziņa vēsajā un joprojām nedaudz smidzinošajā Krajovas naktī itin kā mazlietiņ atžirgst, tomēr mēle pinas un nebeidz ļurināties. Un man tas pamatīgi krīt uz nerviem.

Nu un tad, ka neesmu bijis precējies? Vai tad labam ufologam ir obligāti jābūt citplanētiešu nolaupītam? Nē. Ir jālasa attiecīgā literatūra, un jāvēro savi līdzcilvēki. Manu vecāku laulība, piemēram, ir tik ļoooooti garām, ka es noteikti zinu vienu lielu daļu paņēmienu, kā attiecības padarīt labākas. Un tici man viņi abi viens pret otru izturas kā nokaltuši koki, viņu kopdzīve atgādina mirušu zivi, kurai kaķi apgrauzuši spuras, tomēr mans vecais un mana vecā joprojām ir kopā – un tā jau veselus četrdesmit gadus. Un tas viss, pateicoties viņu prasmēm sadzīvot vienam ar otru. Tā ir māksla!

Katra šīvakara saruna kļūst arvien dīvaināka. Tagad es zinu par Mihala vecākiem, un arī Antoniu to zina. Viņš mūs vēro, līdz beidzot paceļ abas rokas horizontāli, atgādinot tādu kā ne īpaši labā formā esošu zombiju:

Manie dārgie un ne īpaši tīrie ceļotāji! – Antoniu rokas joprojām stāv taisni izstieptas. – Diezin vai aicināt jūs šonakt pie sevis uz mājām ir laba ideja. Miodora šovakar šādu izgājienu, visticamāk, nesaprastu. Pats neesmu bijis mājās teju pusotru dienu un tad pēkšņi pārrodos dzērumā kopā ar vēl diviem toņķī esošiem tipiņiem. Nezinu vai, nezinu vai! Beigu beigās viņa vēl jūs ievilks savā spēlītēs un liks mani pierunāt, lai es vēlreiz pārdomāju to divu citu benzīntanku iegādāšanos. Citkārt, protams, mēs gan cuiku iedzertu, gan uzaicinātu kādu no maniem brālēniem vijolniekiem. Un tāds laiks noteikti pienāks. Kā mēs Balkānos sakām: "Reizēm nekas cits neatliek, kā pašam sev iedot ar āmuru pa pautiem!" Bet visā šajā grūtsirdīgajā naktī man jums jāceļ priekšā arī kāda laba ziņa!

Mihals saausās, es aizpīpēju cigareti. Vispār tā ņemot – nemaz tik slikti šeit ārā nav. Vismaz pašlaik ne. Lietus beidzot ir gandrīz mitējies, apkārt slejas pa kādai dzīvojamajai mājai, pamežam un kalnam. Uzsliet telti vai kaut kur apkārtnē iekārt šūpuļtīklu ir vieglāk par vieglu. Arī redzamība ir ievērojami uzlabojusies, jo virs zobainajām kalnu korēm esošās debesis pamazām sāk tapt gaišākas. Vēl neuzaususī saule tās tomēr kādā maģiskā veidā jau sāk ietonēt gaiši rozīgas. Pīpējot apzinos, ka kaut kādā dīvainā veidā mēle atkal man klausa. Savādi, jo es taču tagad nemaz nerunāju. Kā tad es to varu zināt? Lai pārbaudītu savas mazās apskaidrības apgalvojuma dabu, nolemju paskubināt Antoniu.

– Nu, veco zēn, kāda tad ir tā tava labā ziņa?

Mēle tik tiešām klausa, es atskārstu.

– O! Tu vairs nešļupsti! – Mihals apstiprinoši novelk. – Tavs ķermenis labi pārstrādā alkoholu. Tev ir labi gēni, puis!

Antoniu vēl arvien nenolaiž izstīdzējušās rokas:

Jūs varat pagulēt šeit pat – aiz mana benzīntanka – ar manu oficiālu atļauju. Man te ir šķūnis un tāds labs, iežogots laukumiņš, kurā es audzēju vistas. Tur varat droši uzcelt telti un pasutināt savas miesas kādas desmit stundiņas. Pēc tam, kad dodaties tālāk, tikai pieveriet dēļu vārtiņus! Neviens jūs te netraucēs visi mani pazīst un zina, ka manā sētā kāds var palikt tikai ar manis paša dotu atļauju. Man te ir arī dzeramā ūdens aka, ko izraku pirms vairākiem gadiem. Droši varat to lietot. Spainis ir iesiets striķī. Vienīgi tam ūdenim reizēm mēdz būt tāda sēraina piegarša. Bet faktiski viņš ir pieņemams un smeķīgs.

Mihals, laikam saskatījies indiešu filmas, saliek plaukstas pateicības žestā pret Antoniu. Nedaudz noliecis galvu, viņš piebilst, ka šis ūdens noteikti nav tas pats sliktākais un drausmākais, kādu savā klaidonīgajā dzīvē esam dzēruši.

Mēs saskatāmies, atceroties Serbiju, un sākam smieties.

Antoniu pēdējo reizi pamāj mums un, ik pa laikam iežagojoties un tikko manāmi palecoties uz augšu, dodas uz netālu esošo dzīvojamo māju masīvu. Mēs savukārt bez lielām pūlēm atrodam aiz benzīntanka esošo iežogoto laukumiņu, izbaidīdami savas pārdesmit vistas, kuras uzreiz sāk klukstēt un haotiski skraidīt apkārt. Kādu mirkli apcerēdams uzbrukumu mums (to var redzēt sekstainā putna acīs), parādās arī gailis. Kad Mihals paķer pa rokai esošu sprunguli un, to vicinādams, velta gailim pāris izteiksmīgas nindzjas kustības, beigās iesperot neredzamam pretiniekam kaut kur gaisā un šņācoši nokliedzoties: "Haijā, huš, hum!" gailis saprot, ka te nebūs nekāda aršana, un dodas knābāt zemi.

Nepaiet ne desmit minūtes, kad Mihala pelēkā un vispār diezgan stilīgā telts jau izgrezno Rumānijas benzīntanka laukumiņa zemi. Mēs teltī iesvempjamies ar visām drēbēm. Par noģērbšanos nevar būt ne runas, jo nav spēka.

– Visaugstais Gars, pasargi mūs no lietus, gaiļiem un Rumānijas prostitūtām! es vēl paspēju nočukstēt pirmsmiega lūgšanu. Pēc tam pasaule izslēdzas. Vai arī es izslēdzos. Vai arī mēs abi kopā izslēdzamies.

Harijs Vagrants

Harijs Vagrants ir beidzis Teoloģijas fakultāti. Grupā ''Zāle'' spēlē Vidējos Austrumos izplatītu mūzikas instrumentu santuru. Raksta dažādiem izdevumiem, klausās tautas un pasaules mūziku. Reizēm dze

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!