Fragments no Ivara Ījaba grāmatas "Politikas teorija: pirmie soļi", apgāds "Lasītava".
Pirms vairākiem gadsimtiem, kad Eiropā sāka veidoties modernās valstis, par lielu sasniegumu tika uzskatīta pilsoņu vienlīdzība. Piederībai pie valsts bija jāgūst virsroka pār visām citām piederībām – pie etniskas un reliģiskas kopienas, pie ģimenes, klana, sociālās kārtas, un tamlīdzīgi. Tika uzskatīts, ka valsts pilsoņi (un ar laiku – arī pilsones) kļūs brīvi tiktāl, cik tie būs vienlīdzīgi ar citiem. Ilgu laiku tieši to nozīmēja ebreju, sieviešu, melnādaino cilvēku emancipācija – kļūt vienlīdzīgiem ar citiem. Valsts ar savu publisko varu atbrīvoja atsevišķo cilvēku no dažādām privātām atkarības saitēm – ģimenē, draudzē, vietējā kopienā, tādējādi padarot cilvēkus brīvus un vienlīdzīgus. "Pilsonis" kļuva par vispārēju kategoriju, kura stāv pāri visām sīkajām cilvēka dzīves "nejaušībām" – dzimumam, ticībai, izcelsmei, ādas krāsai.
[..]
Grupu tiesību kontekstā nav iespējams paiet garām diskusijām, kuras raisa nepieciešamība dažādām grupām kompensēt pagātnes pāridarījumus. Runa ir par tām sabiedrības grupām, kuras vēsturē ir tikušas pakļautas diskriminācijai, kurām ir bijušas liegtas pašizpausmes un politiskās līdzdalības iespējas – sievietes, homoseksuāļi, noteiktas etniskās un rasu minoritātes. Šādu grupu kontekstā reizēm tiek uzskatīts, ka nav pietiekami vienkārši pārtraukt diskrimināciju un novērst tās atkārtošanos nākotnē. Demokrātiskai sabiedrībai ir jādodas tālāk. Vienkārši atsakoties no diskriminācijas nākotnē, attiecīgās grupas joprojām paliks nevienlīdzīgā stāvoklī. Vēsturiskais pāridarījums turpinās darboties kā aizspriedumi – kā seksistiska attieksme pret sievietēm, kā nepatika pret čigāniem, melnādainajiem un citām minoritātēm. Tādēļ ir nepieciešami īpaši politiski pasākumi, kas palīdzētu šai grupai atgūt savu statusu un pilnvērtīgu vietu sabiedrībā.
Vissenākā un joprojām visplašāk izplatītā šāda veida teorija saucas par feminismu un uzsver to pakārtoto lomu, kas Rietumu sabiedrībā tradicionāli ir tikusi ierādīta sievietēm. Visā Eiropas civilizācijas vēsturē sievietes lielākoties ir uzskatītas par nepilnvērtīgām cilvēciskām būtnēm, kurām līdzās "pilnvērtīgajam" vīrietim var būt tikai pakārtota loma. Sievietes vietu sabiedrībā līdz šim ir noteikuši vīrieši, kuri sievietē saskatīja tikai mājas pavarda sargātāju, iekāres objektu, bērnu māti un audzinātāju. Turklāt pašas sievietes ir bijušas spiestas pieņemt šīs vīriešu definētās lomas kā sev saistošas un noteicošas savai pašizpratnei. Tādējādi tām ilgstoši ir bijusi liegta iespēja pašām lemt par sevi, par to, kas tās vēlas būt. Mūsdienu feministes iestājas tieši par šādu spēju lemt pašām par sevi – profesionālajā dzīvē, dzīvesstilā, seksuālo partneru izvēlē, un tamlīdzīgi. Kā savdabīgs cīņas lozungs šeit tiek izmantots dzimtes jēdziens, kurš jānošķir no bioloģiskā dzimuma. Tas pauž, ka "vīrišķais" un "sievišķais" ir nevis dabisks dotums, bet gan sabiedrības veidota konvencija. Tādēļ arī "dzimtes studijas" cenšas izgaismot un atklāt šādu konvenciju mākslīgumu, kurš sakņojas varas un apspiešanas attiecībās.
Arī mūsdienu feminisma politiskās konsekvences iziet ārpus diskriminācijas aizlieguma. Ja reiz sievietes vēsturiski ir tikušas apspiestas, pakļautas un izspiestas no publiskās dzīves, šās netaisnības novēršanai ir nepieciešami īpaši instrumenti. Šādi politikas instrumenti ir lielākoties pazīstami ar "pozitīvās diskriminācijas" jeb "kompensējošās rīcības" (affirmative action) apzīmējumu [1]. Lai sievietēm radītu iespēju piedalīties politikā, ir ieviešamas sieviešu kvotas partiju sarakstos vai parlamenta kopējā sastāvā. Lai stimulētu sievietes iegūt labu izglītību un veidot karjeru, kas tām ir ilgstoši bijis liegta, ir jāparedz priviliģēti nosacījumi sieviešu uzņemšanai augstskolās. Saskaņā ar ieceri, šādu pozitīvās diskriminācijas instrumentu uzdevums ir nevis izcelt kādu grupu iepretim citām, bet gan nodrošināt iepriekš diskriminēto grupu pilnvērtīgas integrācijas iespējas sabiedrībā.
Visi šīs pozitīvās diskriminācijas politikas, protams, šķiet esam pretrunā individuālo sasniegumu un godīgas konkurences principiem. Sievietes šeit iegūst priekšrocības tikai sava dzimuma dēļ vien. Tomēr pozitīvā diskriminācija izriet no ļoti strīdīgā pieņēmuma, ka taisnīgums ir iespējams ne vien atsevišķo cilvēku, bet arī sabiedrības grupu starpā. Ja cilvēki ir ilgstoši apspieduši un diskriminējuši kādu indivīdu no sava vidus, viņam par šo pāridarījumu pienākas taisnīga kompensācija. Tāpat, ja sabiedrība ir savulaik apspiedusi kādu grupu, tad taisnīgums prasa to kompensēt grupai. Tas gan konfliktē ar individuālās atbildības principiem – gan kādreizējo apspiedēju, gan kādreiz apspiesto pusē. Kāpjot pa karjeras kāpnēm, vīriešiem šodien reizēm ir jādod priekšroka sievietēm pat tad, ja neviens no viņiem personīgi nekad nav apspiedis vai diskriminējis sievietes. Savukārt sievietēm bieži tiek dota priekšroka arī tad, ja viņas personīgi nekad neviens nav apspiedis. Tas izriet no grupu tiesībām un pieņēmuma, ka sabiedrības grupu starpā ir jāveido taisnīgas attiecības. Šāds taisnīgums grupu starpā savukārt ir priekšnoteikums visu grupu demokrātiskai integrācijai, kuras mērķis ir panākt reālu pilsonisku vienlīdzību un saliedētību.
Līdzīga argumentācija tiek izmantota arī attiecībā uz citām sabiedrības grupām, kuras ir agrāk cietušas no diskriminācijas. Tādas ir, piemēram, geji un lezbietes, melnādainie un Amerikas indiāņi ASV, dažādas postkoloniālās minoritātes Rietumeiropas valstīs (piem., indieši un pakistānieši Lielbritānijā), grupas, kas cietušas no genocīda – piemēram, ebreji un čigāni. Kad šīm agrāk apspiestajām un diskriminētajām grupām tiek radīti īpaši labvēlīgi apstākļi integrācijai un sociālajai mobilitātei, tas tiek darīts, pilnībā apzinoties jebkuras pozitīvās diskriminācijas pretrunīgo iedabu. Protams, tā vājina individuālo iespēju vienlīdzību, kas atrodas demokrātiskas sabiedrības pamatā. Taču ir iedomājamas situācijas, kad individuāla iespēju vienlīdzība var tikt upurēta sabiedrības demokrātiskas integrācijas vārdā. Tas jo īpaši skar situācijas, kad pagātnes pāridarījumi pret noteiktām sabiedrības grupām ir tiešām smagi. Tieši tādēļ Rietumu sabiedrības apziņā īpaša nozīme ir ebreju Holokaustam – šim 20. gadsimta ievērojamākajam politiskajam kriminālnoziegumam.
Spriedze starp individuālo iespēju vienlīdzību un grupu tiesībām konkrētās situācijās tiek mazināta dažādi. No vienas puses, tiek izmantoti demokrātiskas iekļaušanas un taisnīguma argumenti. No otras puses, tiek apšaubīts, ka pozitīvās diskriminācijas politikas praksē tiešām dod gaidāmo rezultātu un sekmē iekļaušanos demokrātiskā sabiedrībā. Gluži pretēji, tās liek attiecīgajām grupām nepārtraukti uzsvērt savu upura statusu nolūkā saglabāt un paplašināt pozitīvās diskriminācijas sniegtās privilēģijas – kas nekādā gadījumā nav integrāciju veicinošs faktors. Katrā konkrētā gadījumā lielu nozīmi spēlē praktiski apstākļi un lēmumu pieņēmēju intereses attiecīgās grupas kontekstā. Vienlaikus nav noliedzams, ka pozitīvās diskriminācijas politika ir veicinājusi tendenci, kad dažādas mazākuma grupas ir ieinteresētas publiski akcentēt sevi kā apspiešanas upuri. Tas ir process, kura vēstures traumas iegūst noteicošu nozīmi grupu identitātei. Vienlaikus dažādo grupu pašviktimizācija un paštraumatizācija faktiski ir demokrātiskas integrācijas monētas otra puse, kuru abu pamatā ir grupu tiesību atzīšana.
Jūtīgums pret dažādu grupu iekļaušanu un diskriminācijas pieredzi ir skāris arī pašu politikas teoriju. Galu galā, Eiropas politisko domu lielākoties ir veidojuši vidusšķiras baltādainie, heteroseksuālie vīrieši, kuri savu nostāju politikas jautājumos ir pasludinājuši par universālu un vispārēji derīgu. Tādējādi no politiskās refleksijas ir izslēgta sieviešu perspektīva, kā arī tās perspektīvas, kuras būtu varējuši sniegt geji, citām ādaskrāsām un etniskām grupām piederīgie. Līdz ar to viss klasiskās politiskās domas mantojums, no Platona līdz Roulzam, ir pārvērtējams no jauna. Tajā ir jāiekļauj marginalizētās un apspiestās sieviešu, geju un lezbiešu, melnādaino un citu marginalizēto grupu balsis. Protams, šī pieeja prasa rūpīgu un līdzsvarotu attieksmi, kas ne vienmēr tiek ievērota. Reizēm diskriminācijas formu meklēšana pagātnes politisko domātāju darbos pārvēršas par mirušu cilvēku tiesāšanu, apsūdzot viņus seksismā, homofobijā, ksenofobijā un tamlīdzīgos pārkāpumos. Turklāt tas tiek darīts, neņemot vērā attiecīgā vēsturiskā laikmeta situāciju un to mentālo horizontu, kurā attiecīgie domātāji ir dzīvojuši. Vienlaikus nav nekāda iemesla noliegt iespaidu, kuru noteiktu sabiedrības grupu izstumšana tiešām ir atstājusi uz politisko domu. Teiksim, antīkās pasaules teorijas par brīvajiem un vienlīdzīgajiem vīriešu kārtas pilsoņiem, kas velta savu dzīvi politikai, nebūtu iedomājamas, ja mājsaimniecībās sūri nestrādātu vergi un sievietes, kuriem jebkura teikšana politikā ir liegta. Priviliģēto un ietekmīgo grupu atkarība no apspiestajiem ir ietekmējusi viņu pašizpratni.
[1] BERGMANN, B. R. 1996. In Defense of Affirmative Action, New York, BasicBooks.
3