Konstruēt saprašanos

Idejai, ka konflikts ir nozīmīgs attīstības, pārmaiņu un mērķtiecīgas kustības komponents, mūsdienās ir stabila vieta, un domātāji par to šķēpus vairs nelauž. Konflikti novērojami gan starp lielākām sabiedrības grupām, gan starp indivīdiem, gan atsevišķā cilvēkā. Izvirzot vai aktualizējot kādu jautājumu (piemēram, mākslā vai zinātnē), cilvēks rada konfliktu – vēl vienu pakāpienu kāpnēm, kas ved uz augšu, gribētos cerēt, arvien tuvāk patiesībai.

Tomēr neatrisinātiem konfliktiem, īpaši, ja tie ir ilgstoši, var būt smagas, graujošas sekas. Zinātnieki Pema Maršala un Robs Robsons savā pētījumā atklāj, ka neatrisināti konflikti starp medicīnas darbiniekiem var novest pie neatbilstošas pacienta ārstēšanas. [1]

Dažreiz ir vērts situāciju apskatīt tuvāk, lai pārbaudītu, vai konflikts ir reāli eksistējošs, nevis balstās pārpratumā, – jo ar vieniem un tiem pašiem vārdiem tiek saprastas dažādas lietas. Bieži var pamanīt, ka publiskās diskusijās cilvēki mēdz runāt viens otram garām. Ne vienmēr tas liecina par nevēlēšanos ieklausīties. Tas var liecināt, ka vieniem un tiem pašiem vārdiem dažādi cilvēki piešķir dažādas nozīmes. Piemēram, diskusijās par homoseksualitāti kāds, kas vienādo homoseksuālismu ar pedofiliju, var paziņot, ka geji cenšas pavest jaunus zēnus, tādējādi saniknojot seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvjus, jo viņi ar homoseksuālām attiecībām saprot kaut ko pilnīgi citu – brīvprātīgas attiecības starp pieaugušiem cilvēkiem.

Viena no psiholoģijas teorijām, kas palīdz izprast konflikta iespējamos cēloņus un rast atrisinājumu, ir Džordža Aleksandra Kellija (1905–1967) personīgo konstruktu teorija. Autors ar savu redzējumu un atziņām ielicis pamatus kognitīvi biheiviorālajā psihoterapijā, kas mūsdienās ir viens no efektīvākajiem psihoterapijas veidiem. Kellija pieeja cilvēka personības pētniecībai atmet skatījumu uz cilvēku kā pētāmo objektu un jebkura cilvēka visdziļākajā būtībā saskata izzināttieksmi, kuras mehānisms ir radniecīgs tam, kā strādā zinātnieki. [2] Tātad katram cilvēkam ir savs, atšķirīgs informācijas apstrādes veids, kādā viņš konstruē realitāti. [3]Tas balstīts nepieciešamībā pasauli un tajā notiekošos procesus skatīt kā jēgpilnus. Konstrukts ir rīks, ar kura palīdzību parādības var atpazīt un grupēt kā savstarpēji līdzīgas, ne vienādas. [4] "[..] [C]ilvēki rada bipolāras nozīmes dimensijas jeb personīgos konstruktus, ko lieto, lai piešķirtu jēgu piedzīvotajam un prognozētu nākotni," [5] Kellija ideju īsi izskaidro Džonatans D. Raskins. Tieši konstruktu dihotomija uzsver katra indivīda unikālo redzējumu. Lai saprastu, ko cilvēks patiešām domā, kad apraksta kādu parādību, ir svarīgi zināt, ko viņam nozīmē aprakstošā īpašība un kāds viņa prātā ir parādības pretstats. Piemēram, pastāv trīs ļoti atšķirīgi konstrukti: "gejs" ar pretstatu "normāls cilvēks", "gejs" ar pretstatu "heteroseksuālis" un "gejs" ar pretstatu "priviliģēts cilvēks".

Kellijs skaidro, ka cilvēks uzskatāms par pieredzējušu nevis tad, ja ar viņu daudz kas ir noticis, bet gan tad, ja viņš notikušo ir secīgi konstruējis un dekonstruējis, tādā veidā bagātinot savu dzīves pieredzi. [6] Tomēr cilvēks ir ļoti piesardzīgs pret sev nozīmīgu konstruktu mainīšanu, jo tie ir drošības izjūtas pamatā. Šī iemesla dēļ diskusijās par sensitīvām tēmām cilvēki, neapzināti baidoties zaudēt pamatu zem kājām, mēdz palikt opozīcijā par spīti saprātīgiem un labi pamatotiem argumentiem. Kellijs apraksta situāciju, kurā psihoterapeitam ir jāstrādā ar naidīgu personu, kas tic, ka cilvēki pēc būtības ir ļauni un vēlas viņam nodarīt pāri. Šajā gadījumā būtu bīstami pacientam likt noticēt, ka neviens viņam nevēlas nodarīt ļaunu, jo tādā gadījumā pacients atskārstu, ka viņa ilgi pielietotais konstrukts ir bijis nepareizs, līdz ar to arī viņa naidīgā rīcība pret citiem bijusi nepamatota. Šī atklāsme var būt pat tik traumējoša, ka vainas izjūtas dēļ tā pacientu var novest līdz pašnāvībai. [7]

Šī teorija ir patīkama, jo piedāvā gan instrumentus, ar kuriem risināt konfliktu, gan arī liek paturēt prātā cilvēka trauslo dabu, uzsverot, ka informācija cilvēkiem jāpasniedz saudzīgā un iejūtīgā veidā pat tad, ja jūtamies droši par tās patiesumu. No konstruktu teorijas mēs varam aizgūt instrumentu, kas palīdzētu izvairīties no neauglīgām sarunām, – paradumu jautāt. Piemēram, ja manis minētās publiskās diskusijas iesāktu ar jautājumu, ko katrs no diskusijas dalībniekiem saprot ar diskusijā apskatāmo jēdzienu un kas, viņaprāt, ir šī jēdziena pretstats, sarunas varētu kļūt daudz produktīvākas, jo varbūt konflikta cēlonis pastāv tieši jēdziena izpratnes atšķirībās. Tas mācītu un pieradinātu sabiedrību vispirms izprast un tikai pēc tam noformēt viedokli, piekrist vai oponēt kādam. Iespējams, šāda publisko diskusiju kultūra pozitīvi ietekmētu arī to, kā cilvēki risina saskarsmes problēmas savā personīgajā dzīvē.

[1] Preventing and Managing Conflict: Vital Pieces in the Patient Safety Puzzle. Pam Marshall and Rob Robson, 2005, from http://www.longwoods.com/content/17660

[2] What is Personal Construct Psychology? (2008). Retrieved March 13, 2016, from http://www.centrepcp.co.uk/whatis.htm

[3] Kelly, G. (1991). The Psychology of Personal Constructs (Vol. 1). London: Routledge. P. 3

[4] Kelly, G. (1991). The Psychology of Personal Constructs (Vol. 1). London: Routledge. P. 74

[5] Raskin, Jonathan D. The modern, the postmodern, and George Kelly's personal construct psychology. American Psychologist, Vol 56(4), Apr 2001, P. 368–369

[6] Kelly, G. (1991). The Psychology of Personal Constructs (Vol. 1). London: Routledge. P. 52

[7] Kelly, G. (1991). The Psychology of Personal Constructs (Vol. 1). London: Routledge. P. 377