Komētas dienasgrāmata. 3. diena

Trešajā dienā atgriežas laika izjūta. Gan tādēļ, ka nogurumu no muskuļiem vairs nav iespējams aizdzīt ar kafiju, gan tādēļ, ka brokastojam netālu no ieejas festivāla teritorijā – šodien Daugavgrīvas cietoksnis ir atvērts arī bezbiļetniekiem, un "Komētā" lēnām sāk ieplūst bolderājieši un citi rīdzinieki. Mēs lūkojamies uz viņiem nedaudz izbiedētiem skatieniem, mūsu sejas droši vien vēl ir aizpampušas – galdabiedri nekautrējas cits citam ar līdzjūtīgu izsmieklu norādīt "tu izskaties briesmīgi". Bolderājiešu skatienos ir ziņkārība, dažiem rokās ir pat fotokameras, un mēs sajūtamies kā zoodārza eksponāti šajā pasauļu sadursmē. Bet patiesībā jau nekādas pasauļu sadursmes nav – "Komēta" piezemējas realitātē, no kuras bija uz brīdi atdalījusies. Un tomēr neticami, ka turpat aiz cietokšņa sienas visu šo laiku gulējuši, elpojuši, ēduši, strādājuši, svinējuši un skatījušies televizoru pavisam citādi cilvēki.

Atkal dodos meklēt kādu klusu nostūri, kur turpināt dienasgrāmatu, un iekārtojos nojumē pie skatuves "Nomade". Teritorijā šodien ir daudz vairāk cilvēku nekā vakar, tomēr ir sajūta, ka festivāls jau beidzies, atmosfēra ir lauzta, tāpēc gribas paņemt pie rokas draugus, kas ieradušies tikai nupat, ieskatīties viņiem acīs un pateikt: jūs nemaz nezināt, ko palaidāt garām. Liekas ļoti svarīgi to pateikt tā, lai viņi tiešām saprastu (un nākamgad būtu te visas trīs dienas): bet viņiem viss vēl ir jauns, svaigs un aizraujošs, tādēļ man nākas iejusties gida lomā, kas ir mana iespēja atvadīties no cietokšņa. Daudz kas jau ir slēgts vai dienasgaismā izskatās pavisam ikdienišķs. Mēs ielienam pazemes bunkurā izstaigāt tumsas apli miklo sienu vēsumā, kur iekārtota izstāde un ar kaut ko ne līdz galam izprotamu nodarbojas mūziķi. Paklausāmies, kā vakardienas afrikāņu ritmus improvizācijas skatuvē nomainījušas latviešu tautasdziesmu apdares, uz brīdi piestājam pie cirka meistardarbnīcām, kur notiekošajā haosā iespējams saprast tikai to, ka lielākajai daļai dalībnieku ir vingrošanas riņķi.

Pāris metru attālumā no vietas, kur esmu uzslējis telti, ir viena no cietokšņa sienām, tās kambaros šodien ierīkota performance "F(un)eral" – tur mūs informē, ka mirušos vairs nepieņem, tomēr varam pasēdēt un palūkoties. Krēslainajā telpā nedaudzās rindās izkārtoti soli un kreisajā stūrī projicēta kādas meitenes bilde, viņai uz galvas uzspraustas sarkanas ausis. Sākumā neaptveru, ka ne jau attēls ir tas, uz ko cilvēki skatās. Viņi skatās uz solu rindu priekšā noguldītu zārku, kas pēcāk tiek atvērts, lai no tā izkāptu sarkanausainā meitene. Noskatāmies vēl vairākas bēres un augšāmcelšanās, noklausāmies vairākus nekrologus. Mums ienākot dažas nekrologu lapiņas vēl ir palikušas tukšas, un, lai arī nomirt te vairs nav iespējams – gribētāju rinda ir par garu –, es nebeidzu žņaudzīt rokās savu nekrologu, kurš tā arī paliek tukšs – visas frāzes, citāti, joki vai godīgas atzīšanās pēkšņi kļuvušas neizturami banālas. Es nezinu, kā desmit rindiņās ietilpināt šo festivālu, kur nu vēl savu dzīvi. Manu nekrologu rakstīs kāds cits.

Iznākot no priekškapa valstības, gaisma liekas apdullinoši spilgta, mēs apguļamies pie skatuves turpat netālu, lai noklausītos grupas "Ezeri" koncertu, tam seko jau stipri gurdens cirka mākslinieku priekšnesums pēc kura mēs lavierējam starp festivāla jaunpienācējiem (pārsteidzoši daudz ģimeņu ar bērniem), lai novāktu telti un garāmejot vēl īsi imitētu dejas kustības pie grupas "Iffriqiyya electrique".

Kad dodamies ārā no Daugavgrīvas cietokšņa, daži vēl tikai ierodas, lai arī teritoriju jau drīz slēgs. Atceļš trešajā autobusā ir iemidzinošs un garš, prātā pārcilāju, kā ir atgriezties pasaulē un kā bija būt projām no tās. Esmu pārsteigts par to, cik daudz greizsirdības jūtu pret tiem, kas "Komētā" ieradušies svētdien, jo šķiet, ka viņi mūs apzaguši un atņēmuši skaisto un īpašo telpu, tomēr vienlaikus jūtu prieku par atjautīgo ideju svētdien ielūgt ciemiņus. Tas ir veids, kā iekļaut "Komētā" Bolderāju (nevis Bolderājā "Komētu"), kā izplatīt ziņu par šo nekomerciālo festivālu, kur pat dzērienu kartē pie bāra nav minētas alus markas. Galu galā tas ir veids, kā iepazīstināt ar alternatīvu pasaules skatījumu un dzīvesveidu. Un es ceru, ka man nenāksies rakstīt nekrologu par atmosfērā sadegušo "Komētu", jo tā turpinās atgriezties gadu no gada. Tikpat ļoti ceru, ka tas aizdomīgais kodums, ko mājās atradu uz muguras, nav ērces.