1918. gada 18. novembrī jau drīz slavu ieguvušais scenogrāfs Jānis Kuga esot drudžaini meklējis kara iztukšotajā pilsētā pietiekamu daudzumu balta un sarkana auduma, lai dekorētu Latvijas valsts proklamēšanas ceremoniju Rīgas pilsētas otrajā teātrī. Nepilnu pusgadu vēlāk Kuga tikpat dūšīgi strādājis, lai krāšņi noformētu lielinieku režīma Rīgā rīkotās 1. maija svinības.
Šoruden apgāds "Zinātne" laidis klajā manā skatījumā kvalitatīvi ļoti nevienmērīgu krājumu "Civilizāciju karš? Pirmais pasaules karš ideoloģijās, mākslās un atmiņās. Latvijas versijas". Viena no ievērības cienīgajām publikācijām šajā tekstu apkopojumā ir vēstures doktora Jāņa Šiliņa apcere "Māksla kara laikā". Tās fokusā – jau pieminētās 1. maija svinības 1919. gadā. Dažus mēnešus pēc valsts, kuras dzimšanas dienu svinam, pasludināšanas. Situācijā, kad it kā nevajadzēja būt jautājumiem par to, vai lielinieku režīms un 18. novembrī deklarētais ir pilnīgi nesavienojami. Bet tas nav traucējis lieliniekus apkalpot tādiem latvju mākslas klasiķiem kā Romāns Suta un Oto Skulme – viņi gādājuši par 15 metrus augstas koka piramīdas un 20 finiera obelisku kompozīciju "Darba simbols", Niklāvs Strunke pielicis roku karogu noformējumam, Konrāds Ubāns un Valdemārs Tone rosījušies ap Uzvaras obelisku, un visu šo boļševiku slavināšanas māksliniecisko noformējumu kā īpaši izveidotas kolēģijas locekļi uzraudzījuši Vilhelms Purvītis un Burkards Dzenis (Ģederta Eliasa klātbūtni var saprast, ņemot vērā viņa kreisos politiskos uzskatus). Ļaudis, kuri vēlāk un joprojām tiek saukti par izteikti "nacionāliem", "latviskiem" utt.
Īsi sakot, man tradicionālais novembra svētku laiks ne visai patīk. Jo tas gādā par personības dalīšanos, kas nav patīkami. No vienas puses, esmu iracionāli pietiekami sasaistīts ar šo teritoriju un tās vēsturi, lai, kā agrāk teica, miklums būtu acīs, redzot bērnus ar svecītēm un karodziņiem un citas labi zināmās kopā būšanas situācijas. No otras puses, es nevaru ignorēt sapratni, ka mēs kolektīvi izvēlamies atcerēties to, ko vēlamies, un nerunājam par to (iespējams, pat nezinām), ko nevēlamies, ka mēs piedalāmies rituālos, kas neizbēgami cenzē, vienkāršo mūsu pagātni.
Šī situācija, protams, nav raksturīga tikai Latvijai – pat ja runājam nevis par vēstures uztveri kopumā, bet specifiski par svētku un atceres dienu tēmu. Tiem, kuri lasa krieviski, rekomendēju žurnāla "Ņeprikosnovennij zapas" šā gada otro numuru, kas veltīts tam, kā tēma veidojusies un risināta Centrāleiropas, arābu valstīs utt.
Es arī saprotu, ka nevajag, kā saka, jaukt visu vienā katlā. Svētki ir svētki, sēru piemiņas dienas ir piemiņas dienas, un būtu dīvaini, ja, piemēram, amatpersonas savā uzrunā vienā brīdī teiktu: "bet vispār...". Nav runa par to. Runa ir par to, ka man konceptuāli nav skaidrs, kur mūsu kolektīvajā atmiņā paliek mūsu kļūdas, vājuma brīži un apkaunojošās epizodes. Rodas sajūta, ka tādu nav (labi, ir zināma refleksija par represijām pret ebrejiem Otrā pasaules kara laikā, bet, pieļauju, to veicinājis tēmas starptautiskais konteksts).
Veidojas savāda konstrukcija. Mēs sev nereti pārmetam, ka pārāk aizraujamies ar pelnu kaisīšanu uz galvas, pašnoniecināšanu utt. Tomēr ir sajūta, ka šīs izdarības notiek vai nu tad, ja runa ir par pašreizējo politekonomisko konstrukciju, vai arī tad, ja kritisko izteikumu "objekts" patiesībā ir kaut kas izplūdis un attiecīgi, ja tā drīkst teikt, nekaitīgs ("kalpu tauta" bla bla). Savukārt, ja runa ir par konkrētām epizodēm vēsturē, tās tiek ignorētas.
Man šķiet, ka tas nav pareizi, un ne tikai abstraktas objektivitātes vārdā. "Sagraizīta" atmiņa nozīmē, ka "sagraizīšanas" procesā mēs tiekam vaļā (?) ne tikai no nepatīkamā, bet varbūt malā noslaukām arī to, kas būtu pieminēšanas vērts kā panākums, smags zaudējums utt. Piemēram, mīņāšanās ap tēmu (ļoti nepatīkama...) par kolaboracionismu (sadarbošanos) ar okupācijas režīmu neļauj arī pilnvērtīgi izcelt tos, kuri nesadarbojās un/vai pretojās (jo tad rodas jautājums, kā smejies, ko tobrīd darīja "pārējie"...).
Arī tā nav specifiski Latvijas problēma. Cik saprotu, austriešiem ne visai patīk atcerēties, ka apmēram 580 000 viņu tautiešu bijuši nacistu partijas rindās. Nē, nē – tas ir vāciešu "stāsts", mēs bijām maliņā. Labi. Bet tad problemātiska ir arī to 250 000 un 500 000 austriešu pieminēšana, kuri Otrā pasaules karā laikā vai nu gāja bojā, vai nonāca gūstā.
Iepriekš paustais nav kaut kāds pārmetums, jo tas ir ļoti sarežģīts jautājums, kā kolektīvo atmiņu apūdeņot ar saturiski dažādiem, pretrunīgiem (šķietami) naratīviem.
Pats to daru, jāatzīst, vienlaikus haotiski un aizrautīgi, "ejot cauri" dažādām akadēmiskām publikācijām. Minēšu piemēru. Labāk neizteikšos, cik pliekani bija (un lielā mērā joprojām ir) mani priekšstati par Baltkrievijas vēsturi. Ar valstiskuma izveidi pēc Pirmā pasaules kara nepaveicās, nu, tādi mūžīgi "jaunākie brāļi". Līdz vienā no Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu sējumiem (Nr. 17., 2006. gads), kurā iekļauta izlasīju publikācija par pretpadomju pretošanās kustību Baltkrievijā pēc Otrā pasaules kara. Stereotipiem par labu nenāca. Tomēr skaidrs arī, ka šāda mētāšanās un grābstīšanās nav metode, it sevišķi, ja runa ir nevis par indivīda, bet lielāka kopuma zināšanām.
Tātad – atvainojos par banalitāti – valsts svētku saturs, ja pieņemam, ka tam vispār ir saikne ar vēsturi, kārtējo reizi atgādina par nepieciešamību gādāt, lai akadēmiskajām aprindām ir iespēja veidot pilnvērtīgu "izejas materiālu", kas – tas, šķiet, vēl svarīgāk – būtu jēdzīgi integrējams kolektīvajos priekšstatos par to, kādi esam bijuši (un būsim?). Ja jau mēs esam tādi, kādus sevi redzam svētkos, mēs esam arī pietiekami stipri un šo teritoriju mīloši par spīti visam, lai nedzīvotu stereotipos.
3