Recenzija
08.04.2013

Koka puisēns

Komentē
0
Saglabā

Marta beigās starptautiskajā pārdotāko albumu sarakstā  Džastins Timberleiks ar savu disku "20/20" no pirmās vietas izstūma Deivida Bovija albumu "The Next Day". Turpat pirmajā desmitniekā grozījās arī tādi plaši pazīstami vārdi kā Pink, "Bon Jovi" un Rianna. Desmitnieku noslēdza jaunpienācējs – kāds personāžs ar pseidonīmu "Woodkid" ar albumu "The Golden Age". Kopš tā iznākšanas marta vidū bija pārdoti jau 53 000 albuma eksemplāru.

Joans Lemuāns (Yoann Lemoine) piedzima 1983. gada 16. martā Lionā, franču reklāmistu ģimenē, un agri iepazina Vima Vendersa, Elijas Kazāna, Terenca Malika, Maikla Gondrī un Gas Van Santa filmas, Džona Singera Sārdženta, Edvarda Hopera un Marka Rotko glezniecību, Stīvena Šora un Džoela Sternfīlda fotogrāfijas. Viņa māte bija cēlusies no Polijas ebrejiem, un vēlāk intervijās viņš stāstījis, ka vizuālo domāšanu vienlīdz iespaidojušas gan šīs ārējās ietekmes, gan mātes ģimeni allaž pavadījušie stāsti – gan par Otrā pasaules kara laikā pārdzīvoto, gan par laikiem vēl pirms tam. Pēc ilustrācijas, animācijas un grafikas studijām Lionā un Londonā 2004. gadā viņš sāka nodarboties ar bērnu grāmatu ilustrēšanu, taču vienlaikus vingrinājās arī animācijā, uzņēma pirmos mūzikas videoklipus un sāka veidot reklāmas.

Par videoklipu "Aides Graffiti", ko AIDS kampaņai veidoja reklāmas aģentūra "TBWA\Paris", Lemuāns 2010. gada Kannu reklāmas festivālā dažādās kategorijās saņēma piecas "Lauvas" (festivāla galvenās godalgas).

2011. gadā Lemuāns pārtapa par Koka puisēnu jeb Vudkidu (Woodkid). Kā Lemuāns viņš turpināja reklāmu un mūzikas video uzņemšanu – viņš ir vairāku Lanas Del Rejas (Born to Die, Blue Jeans), Dreika un Riannas (Take Care) video autors. Kā Vudkids viņš pats sāka rakstīt savas dziesmas un uzņemt tām klipus. Viņa debijas dziesma un klips "Iron" bija palēninātos melnbaltos kadros iemūžināts sirreāls vēstījums ar daudziem dažādiem "pasaku" tēliem (starp citu, piedaloties angļu fotomodelei Aginesai Deinai, pūcei un vilkam), kas visi metas izmisīgā skrējienā, bēgot no arvien spēcīgāka pelnu, putekļu vai varbūt pīšļu lietus. Vudkida dziedāšana drīzāk būtu dēvējama par melodeklamāciju – šķietami pārāk klusā balsī uz dramatiskās mūzikas (aranžējuma autors ir Gistavs Rudmans) un bungu rīboņas fona viņš, dīvaini izlocīdams un frāzēdams angļu valodas vārdus, stāsta pagaidām grūti izprotamu stāstu, kas noslēdzas ar rindām: "Miljoniem jūdžu tālu es dodos no tevis prom. / Nespējot atsaukt tevi atmiņā, nespējot atsaukt tavu seju."

Jau šajā brīdī bija skaidrs, ka tas ir kāda lielāka un pagaidām tikai aizsākta stāsta sākums, savā ziņā gan video, gan dziesma bija kā tāds filmas reklāmas klips, kas ļāva ielūrēt pagaidām apslēptā, tomēr jau apsolītā pasaulē.

"Es zinu, ka tas ir pa īstam, un tomēr tas šķiet kā sapnis. Ziniet, viens no tiem sapņiem, kurā tu kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ izlec pa otrā stāva logu un, lai arī pārdzīvo nāves bailes no kritiena, piezemējas pavisam viegli kā ziedlapiņa. Un tev nekas nekaiš," Vudkids raksta sava debijas ieraksta īpašajam izdevumam pievienotā grāmatā (sarakstīta kopā ar Kataržinu Jeržaku, Džilianas Tamaki ilustrācijas).

2012. gada maijā reizē ar singla iznākšanu internetā tika publicēts Vudkida dziesmas "Run Boy Run" videoklips.

"Vai arī cits sapnis, kurā tu izkrīti no laivas un arī esi pārliecināts, ka pa taisno noiesi dibenā, taču tad tu sāc droši peldēt un ūdens pats tevi nes tā, it kā tu peldētu Nāves jūrā. [..] Man piemīt nepārvarami spēki, un tā nu es skrienu, brīvs kā putns. Tikai mazi bērni spēj tā skriet, ar visu ķermeni lidot cauri telpai, ar kājām atsperoties no zemes tā, it kā tā būtu atspere, kas pastiprina katru soli. Šķiet, zāle mani pati sviež augšup. Tā līgojas līdzi. Tā ir dzīva. Es piezemējos, un tajā pašā brīdī, kad ar kurpju zolēm pieskaros zemei, zeme atbild ar pretspēku un pasviež mani gaisā. [..] Es vairs nebēgu, tā vairs nav bēgšana, tas ir cīņas sākums, pinkaina roka pastiepj man pretī manu zobenu, un mēs metamies uz priekšu. Ak, ko gan saprot tie neticīgie, kas uzskata, ka mans zobens ir koka nūja! "Liec vienreiz nost to koku," viņi man saka. "Tas nav koks, tas ir mans zobens!" es atbildu. "Ko tu spēlē? Ķēniņus un pūķus?" viņi vaicā. "Jā," es atbildu, lai tikai viņi liktos mierā, jo pieaugušajiem vajag mierinājumu, bet neko sīkāk es viņiem nepaskaidroju. Viņi nesaprastu, ka manā pasaulē briesmoņi ir labie, bet ķēniņi – sliktie. Pūķi ir zemē mītoši briesmoņi, bet ķēniņi mīt saltās baltās celtnēs bez logiem."

Tiem, kas Vudkidam bija sākuši sekot "Feisbukā", nebija grūti iztulkot arī citu "Run Boy Run" videoklipā redzamo zīmju izcelsmi. Laiku pa laikam viņa lapā tika publicēti gotisku katedrāļu, baznīcu ērģeļu momentuzņēmumi un melnbaltā kino kadri, kas kopā bija kļuvuši par "balto celtņu" pamatu. "Run Boy Run" izrādījās vēl populārāks gabals nekā "Iron", un komentētāji pie klipa sacentās minējumos gan par to, kas sagaidāms "stāsta" nākamajā sērijā, gan – ko tas viss nozīmēs kopumā.

Brīdī, kad jau bija izziņota visa albuma "The Golden Age" iznākšana, tika publicēts vēl viens singls un videoklips ar daudzkārt (un pat pārāk bieži) dzirdētu nosaukumu "I Love You" un droši vien mazāk dzirdētu modeli Matveju Likovu galvenajā lomā. Klipa sākumā, pirms apsēsties pie baznīcas ērģelēm, viņš pagriežas pret sanākušo draudzi un skaidrā krievu valodā saka: "Šodien es jums izstāstīšu stāstu par cilvēku, kas nogrima aukstajos okeāna ūdeņos pēc tam, kad bija zaudējis kādu, kuru mīlēja. Tas ir stāsts par cilvēku, kurš nomira divreiz."

"Un tāpēc liedags," Vudkids raksta "The Golden Age" grāmatā. "Vieta, kurā jūra satiekas ar zemi. Tā ir vieta, kur mirušie iznāk satikties ar dzīvajiem. Tie, kas ir dzirdīgi, viļņu nopūtās spēj saklausīt viņu balsis. Es gāju pie ūdens, un, tiklīdz manām basajām pedām pieskārās paisuma viļņi, es sajutu tavu klātbūtni. Nevajadzēja nekādu zīmju, nekādu norāžu. Tu tur biji ikreiz, kad nogāju līdz jūrai. Reiz parasti tukšajā pludmalē kaut kam apkārt bija sastājies bariņš cilvēku. Es piegāju tuvāk, un aiz viņu kājām samanīju kaut ko garenu, tas bija slīkonis. Bāls un puscaurspīdīgs ķermenis, kas atgādināja tvaicētas zivs gabalu ar pienaini baltām acīm. "Topielec", kāds apbrīnā izdvesa. Dažās valodās ir īpaši vārdi, lai apzīmētu tos, kas noslīkuši. Vārdi, kurus, līdzīgi vilka vai lāča vārdam, vai pašam nelabajam, nav brīv skaļi izteikt pārāk bieži."

Albums "The Golden Age" iznāca 2013. gada martā. Ierobežotā tirāžā tika izdots albuma variants, kuru papildināja grāmata, līdzīga tai, ko drudžaini lasa viens no klipa "Iron" varoņiem, – ar zelta griezuma lappušu malām un jau pazīstamo divu uz mūžu sakrustotu atslēgu simbolu uz melnā audekla vāka. Albuma grāmatas versija tika izpārdota vēl pirms ieraksta iznākšanas dienas.

Nepacietīgajiem un izskaidrojumu kārajiem beidzot bija dāvāta iespēja reizi par visām reizēm izdibināt, kas tas viss ir un ko nozīmē "patiesībā".

"Sēžot zirga mugurā pirmoreiz, es jutos neveikli. Es vēl nekad nebiju jājis, un zirgs šķita milzīgs un draudīgs. Kolīdz tiku sedlos, biju tik augstu, un man šķita, ka novelšos zemē tai pašā mirklī, kad zirgs pielieks galvu. Mana dzīvība karājās mata galā, un, kad zirgs sāka rikšot, dūša bija papēžos. Taču mans zirgs bez piepūles sekoja tavējam, es pamazām apjautu viņa soļu ritmu, un tur nu mēs bijām – aulēkšiem pāri laukiem un pļavām, pāri strautiem, ar vējiem matos. Kā prēriju indiāņi mēs joņojām, pieplakuši zirgu mugurām un nepazīdami nekādu šķēršļu. Mēs apstājāmies upes krastā, kur kāds bija izbēris mazu ābolēnu kaudzi, zirgi sāka tos košļāt, spīdēja saule, mūsu acis žilba no tās atspīdumiem, gaisā virmoja ābolu smārds, un šis piepildītais mirklis nolaidās pār mums kā dzintara krāsas eliksīrs. Ir tādi brīži, kurus nav iespējams aizmirst. Tā vietā, lai nodzīvotu tiem nomērīto cilvēcisko mūžu, tie iemanto spārnus un paceļas pāri visam troksnim, kņadai un haosam – līdz pašām debesīm, un neizgaist vairs nekad. Tu un es zirgu mugurā, pretī debesīm, saldi dvakojot āboliem. Neviens man to nespēs atņemt, jo šīs atmiņas vairs nav tikai manī; tās ir tur augšā, zelta mākonī."

Drīz pēc albuma iznākšanas sākās Vudkida koncertu sērija dažādās pasaules pilsētās – ar visu viņa sapulcēto Francijas nacionālā simfoniskā orķestra, operas un citu kolektīvu mūziķu orķestri.

Grāmata noslēdzas ar zīmējumu, kurā redzams tas pats uz postamenta aizmigušais/nedzīvs gulošais zēns, kas "Iron" videoklipā – ar pīšļos sabirstošas rokas attēlu un veltījumu: "Mātes roku ieaijāts, es redzu tevi: to bērnu, kādu atceros es sevi."

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!