Ko vēlas upe?

Par Grieķijas un Latvijas kopražojuma filmu "Klusa upe" (2017).

"Klusa upe" ir filma, kas var samulsināt. Tas ir mistisks, ekoloģisks detektīvs, kura noslēpumi paliek ārpus prāta robežām. Filma var radīt apjukumu tiem, kas pārāk nopietni kaut kam tic vai, gluži pretēji, pārāk nopietni kaut ko zina, jo pēc tā, kas Grieķijā notika laikā no 2007. līdz 2009. gadam, atēnieši maz ko vairs spēj uztvert nopietni.

Iedomājieties cilvēkus, kas daudz laika pavada piepīpētās kafejnīcās, kaismīgi diskutējot par, piemēram, kreiso un labējo vērtību pretnostatījumu, zinātnes pārākumu par reliģiju vai feminisma pārākumu par patriarhālismu, bet tad piepeši tiek izrauts caurums realitātes audumā, padarot jebkādas binārās opozīcijas pilnīgi absurdas, veidojot tukšu vietu, ko var aizpildīt vienīgi kāds fraktālis vai hologramma. Grieķijas krīze – vai tas bija sods, vai svētība – nobriedināja savādu augli – žanru, ko pazīst kā weird wave [aptuvens latviskojums varētu būt "jocīgais vilnis" – red.]. Jau desmito gadu šis žanrs turpina uzvaras gājienu pasaules kino – biežāk godalgotās šī viļņa filmas ir Jorga Lantima "Lobster" ("Omārs") un "Dogtooth" ("Acu zobs"), kā arī Atinas Reičelas Tsangari "Attenberg" ("Atenbergs"). Nezinu, vai "Klusu upi" var uzskatīt par piederīgu weird wave, tomēr šī aizkadra informācija man palīdzēja filmu labāk paskaidrot sev pašai.

Pirmais jautājums: kurš ir tēvs?

Filmas centrālais jautājums ir tikpat vecs kā cilvēks. Tas nodarbinājis gan klasiķus, gan mūsdienu māksliniekus, par to uzņem ziepju operas un realitātes šovus, un filmā ar to jāsastopas atkal. Tomēr, lai atbildētu, mums vajadzētu droši zināt, kā rodas bērni. Vai tas vienmēr notiek vienādi vai ikreiz nedaudz citādi? Varbūt vajadzētu saprast vēl vairāk – kā vārds top miesa? Vai tas noticis tikai vienreiz pasaulē vai vienreiz dzīvē vai arī notiek ik brīdi, kad prāts pieskaras matērijai?

Izlasījusi filmas sinopsi, biju gatavojusies pētīt ar Kristus brīnumaino piedzimšanu saistītās doktrīnas kristietībā, tomēr beigās secināju, ka tām ir maz kopīga ar galveno varoņu – Annas un Petrosa – dzīvi. Teoloģiskās doktrīnas laikam tomēr ir formulētas baznīcas iekšējo diskusiju vajadzībām un ir daudz ciešāk saistītas ar valodu vai valodām, tās nespēj pieskarties miesai un izdibināt dzīvības tapšanas mistēriju – tāpat kā filmā tas neizdodas Annas vīram Petrosam. Tikmēr Annai, kurā briest šis dīvainais auglis, nekādu jautājumu nav – kur miesa ir miesā, tur vārdiem nav vietas.

Otrais: ko vēlas upe?

Ja filmu skata kā ekoloģisku utopiju, par tēva mistērijas dalībnieku kļūst arī upe, kuras uzvedībā var saskatīt līdzības gan ar "Stalkera" zonu, gan ar okeānu no "Solaris". Es nebūtu pārsteigta, ja izrādītos, ka filmas režisors Angels Francis (Angelos Frantzis) ir Tarkovska sekotājs – par to liek domāt gan kadru estētika, gan viņa fascinācija ar Krieviju un industriālām ainavām. Par to viņš stāsta arī kādā intervijā "Klusas upes" sakarā: "seju tuvplāni atspoguļo ainavu, un ainava ir seju atspulgs".

Sengrieķu mirušo upe Stiksa ir indīga tiem, kas šīs upes ūdeni dzer, bet svēta tiem, kas tajā gremdējas. Arī filmā plūstošā upe ir tāda pati, tāpēc veidojas konflikts starp vietējās pareizticīgo draudzes locekļiem un zinātniekiem. Jautājums, kas paliek neatšķetināts, ir ­– ja Annas bērna lietā vainīga upe, kādi ir tās mērķi? Vai tā vēlas sodīt uzņēmējus, kas to piesārņojuši, vai zinātniekus, kas vēlas to pārvietot, vai arī, gluži pretēji, svētīt visu rajonu, līdzīgi kā Kristus nākšana Marijas miesās bija Dieva piedošanas zīme pasaulei? Bet varbūt upei ir aptumšojies prāts un tā vairs nevēlas neko, un mēs varam runāt par jaunu dabas likumu iestāšanos? Ja daba ir mūsu spogulis, mainot spoguli, tas neizbēgami maina mūs. Filmā Petross, kas veselības problēmu dēļ nevar kļūt par tēvu, vēlas upi pārvietot, savukārt Anna ieņem dēlu no tikai sapnī redzēta vietējā peldēšanas čempiona. Vietējās draudzes locekļi, kuriem, kā minēts filmā, vairs nav nekā kopīga ar baznīcas nostāju, sāk grieķu zinātnieka sievu pielūgt kā svēto.

Trešais: vai filmu ir vērts skatīties?

Man kāds jautāja, vai tā filma, par ko rakstu, ir laba, un es nevarēju atbildēt "jā", jo labai filmai, manuprāt, jābūt tehniski vienmērīgākai, ja vien tā ar nolūku nav veidota antitehniska. Grieķu un latviešu aktieru spēle mēdz nelīmēties kopā, ir arī "scenārija problēmas", norišu dinamikai beigu daļā ir grūti sekot līdzi, tās ritms nav ērts uzmanībai. Filmas gleznieciskās kvalitātes un kadru kompozīcija ir vienīgais elements, kas ne brīdi nešķiet neveikls. Tomēr, apbruņojoties ar labvēlīgu attieksmi, ir iespēja atrast uzmanības vērtus pavedienus. Varoņu dialogos ir daudz poētisku, nesamākslotu mirkļu, tāpat filmā ir spēcīgi tuvplāni ar episki veidotām sejām, kurās niansēti atspoguļojas to iekšējo ainavu viļņošanās.

Ceturtais – vai Dievmāte ir dabas kļūda?

Līdz filmas atslēgai mani aizveda tās beigu titrus pavadošā dziesma, kura mani apbūra tik spēcīgi, ka gribēju uzzināt vairāk. Pēc pāris stundu garas maldīšanās internetā noskaidroju, ka to izpilda 2009. gadā izjukusī Atēnu indīmūzikas grupa "Mary and the Boy" un tās nosaukums ir "Time Machine". Grupai ir divi līderi. Dziedātāja un aktrise Mērija Coni, kas 2017. gadā mirusi no narkotiku pārdozēšanas, spēlēja vienu no galvenajām lomām jau pieminētajā grieķu weird wave kulta klasikā "Dogtooth". Otrs līderis – Aleksandrs Vulgaris, kurš joprojām turpina radīt mūziku soloprojektā "The Boy", – darbojas arī kā kinorežisors. Viņš ir piedalījies daudzu grieķu weird wave filmu veidošanā un ir viens no Atēnu hipsterscēnas – šī vārda 2009. gada nozīmē – zināmākajiem māksliniekiem.

"Klusas upes" režisors intervijā norāda, ka filmas ideja dzimusi ap 2009. gadu, Grieķijas krīzes laikos. Iedziļinoties dziesmas "Time Machine" tekstā, rodas nepārvarama sajūta, ka šī filma, kuru es sākumā īsti nesapratu, varētu būt arī garš dziesmas videoklips.

Un Dievmāte ir dabas kļūda
Es zinu, ka patiesība mirs līdz ar mani
Un Dievmāte ir bērnu pasakas
Es zinu, ka patiesība mirs līdz ar mani
Un Dievmāte man saka, lai es beidzu vizināties
Ar savu laika mašīnu

Ja kāds atceras, kas ap 2009. gadu notika Latvijas ekonomikā un sabiedrībā, iesaku to pareizināt ar pieci, lai saprastu, kāda bija gaisotne Atēnās. Grieķija piedzīvoja ilgāko ekonomikas lejupslīdi kapitālisma vēsturē – tā pārspēja ASV lielo depresiju. Atklājās gadu desmitiem slēptas melu shēmas, datu viltojumi un citi noziegumi, un visa labā dzīve izradījās ilūzija. Cilvēki masveidā zaudēja darbu, drakoniski tika samazinātas algas un pensijas, izsīka skaidras naudas krājumi, notika protesti, labējo un kreiso ekstrēmistu sadursmes, masveida emigrācija, pie varas nāca ekstrēmistu valdība, kas atteicās sarunāties ar Eiropas Savienību, noraidot gan taupības, gan glābšanas pasākumus. Ne valdība, ne tauta nevēlējās nekādas pamācības no malas, tieši šī iemesla dēļ dziedinošā ES solidaritāte Grieķijā neiekļuva. Krīze joprojām turpinās – strādājošajiem nav nekādas drošības par nākotni un nav zināms, vai viņiem kāds maksās pensiju.

Sociāli un politiski satricinājumi, kas pieviļ cilvēkus tajā vecumā, kad viņi ļoti vēlas ticēt dzīvei, vienmēr rada pārsteidzošas parādības mākslā. Tie, kas palika Atēnās un ap to laiku bija ap 18–30 gadu veci – hipsteru subkultūras zieds – kļuva par zudušo paaudzi, kurai aiz lielajām brillēm un vēsajām sejas izteiksmēm bija ne tikai estētiska ironija, bet patiess cerību zudums. Lasot par tiem laikiem Atēnās un weird wave, prātā nāk Marienhofa "Ciniķos" aprakstītie Ļeņingradas blokādes notikumi. Klasiskās vērtības, kas kļūst pašas par savām parodijām.

Vai "Klusu upi" jāskatās kā weird wave? Nezinu, tomēr zināšanas par šo fonu man palīdzēja saprast tās autora noskaņojumu. Nav nekādu apgalvojumu, ir tikai jautājums par to, kam ticēt. Un atbildi sev līdzi aiznes Anna, grūtniecības pēdējā dienā rāpjoties prom pa sniegu pašai nezināmā virzienā.

Patiesība mirs līdz ar mani.