Photo by rawpixel on Unsplash
 
Sabiedrība
11.12.2018

Ko vajadzētu darīt biznesa skolām?

Komentē
0
Saglabā

Visā pasaulē pieaug neapmierinātība ar biznesa skolām. To apstiprina nesen "The Guardian" publicētais raksts ar izaicinošo nosaukumu "Kāpēc mums vajadzētu nojaukt biznesa skolas" ("Why we should bulldoze the business school"). Tas uzrāda trīs pārmetumus, kas visbiežāk tiek vērsti pret biznesa skolām.

Pirmkārt, biznesa skolas tiek apsūdzētas 2008. gada finanšu krīzes izraisīšanā. Biznesa skolu studentiem sniedz galvenokārt kvantitatīvās prasmes ar orientāciju uz īstermiņa peļņu – no tā cieš uzņēmumu un sabiedrības ilgtspējīga attīstība. Studentiem iemāca, ka biznesa skolu uzdevums ir sniegt tieši šādu izglītību: trenēt viņus būt tehniski prasmīgiem finanšu, ekonomikas un grāmatvedības jomā.

Otra apsūdzība – biznesa skolas rada morāli defektīvus studentus, kuri neminstinoties gatavi savas intereses likt augstāk par citiem apsvērumiem, bieži vien uz savu kolēģu, uzņēmumu, klientu vai biznesa partneru rēķina. Rezultāts, kā minēts rakstā, ir vadītāji, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem gatavi iesaistīties tādās nelegālās darbībās kā naudas atmazgāšana, piesavināšanās vai nodokļu nemaksāšana, izmantojot ikvienu likumdošanas caurumu savam labumam un neizjūtot par to vainas apziņu.

Treškārt, biznesa skolas cietušas neveiksmi centienos iemācīt studentiem domāt kritiski, t.i. – apšaubīt pārliecības, autoritātes un konvencijas. Vēl ļaunāk – biznesa skolas nemāca, ka domāt patstāvīgi ir vērtība, jo tas kaitē studentu nākotnes darba devējiem.

Vainīgas pie 2008. gada krīzes?

Lai arī daļēji patiesi, šie pārmetumi šķiet nedaudz pārspīlēti. Padarīt biznesa skolas par galvenajām vaininiecēm 2008. gada krīzē nozīmē problēmu vienkāršot. Krīzei un tai sekojošajai recesijai bija vairāki cēloņi.

1. Ilgstoša banku un finanšu sektoru deregulācija, ko 80. gados aizsāka Reigans un Tečere un turpināja Bils Klintons, kurš atcēla Glāsa-Stīgala likumu. Daudzi ekonomisti, piemēram, Nobela prēmijas laureāts Džozefs Stiglics, uzskata, ka krīzes cēlonis ir finanšu aktivitāšu pārraudzības mehānismu vājināšanās un regulējumu samazināšanās trīsdesmit gadu garumā. Sekas ir pārmērīga riskēšana un neregulētu atvasināto vērtspapīru sprādziens.

Šo regulējumu trūkumu, īpaši finanšu sektorā, veicinājuši pieaugošie interešu konflikti. Piemēram, investīciju bankām ir atļauts iesaistīties īpašumu tirdzniecībā un vienlaikus konsultēt savus klientus par tiem pašiem darījumiem, kurus tās veic. Tas nozīmē, ka bankas var izdarīt likmes pašas pret saviem klientiem, bet tas liek apšaubīt fiduciārā pienākuma spēku. [1]

Pastāv arī bažas raisoša tendence bijušajiem baņķieriem nonākt valsts amatos (viens no piemēriem ir Henrijs Polsons, kādreizējais "Goldman Sachs" priekšsēdētājs un izpilddirektors, kurš vēlāk kļuva par ASV finanšu ministru). Starp citiem gadījumiem minami interešu konflikti, ko piedzīvo reitingu aģentūras, vai intensīvs korporatīvais lobisms ar mērķi ietekmēt likumdošanu.

Turklāt "virpuļdurvju efekta" (kad valsts regulatori pāriet strādāt uz privāto sektoru un otrādi) un korporatīvā lobisma pieaugums vājinājis demokrātijas, pieļaujot tā saukto "regulatīvo sagūstīšanu" jeb privāto interešu vadītu manipulāciju ar valsts iestādēm. [2] Daudzi pētnieki domā, ka pieaugošā nevienlīdzība pastiprina šādu sagūstīšanu.

2. Bara psiholoģija. Vēl viens apstāklis, kas izskaidro 2008. gada krīzi (un kurā biznesa skolas nevar būt tieši vainojamas), ir Džona Meinarda Keinsa definētie "dzīvnieciskie instinkti" ("animal spirits"): bara efekts, kas ekonomiskās augšupejas laikā liek indivīdiem izturēties pārlieku optimistiski – neapdomīgi daudz riskēt un ieguldīt, tādējādi radot burbuli. [3]

Abi šie faktori krīzi izskaidro labāk nekā trūkumi biznesa skolu izglītībā. Tomēr vai tas nozīmē, ka biznesa skolas ir drošībā?

Ne tuvu tam. Pieņemts uzskatīt, ka biznesa skolas ir tās, kur top biznesa meritokrātija, – vietas, kur nākotnes vadītāji apzinās tirgus iespējas, izaicinājumus un nepilnības. Jautājums, ko mums vajadzētu uzdot, ir – kā šī meritokrātija tiek veidota? Jo biznesa skolu pienākums ir studentiem iemācīt ne tikai to, kā strādā tirgus, bet arī to, kā cilvēka psiholoģija virza biznesa ciklus un kāpēc stabilai tirgus ekonomikai nepieciešams valsts regulējums.

Piemēram, ir mulsinoši vērot dažus studentus, kas joprojām stingri tic, ka valsts un tirgus ir divas pilnīgi dažādas lietas vai ka aplikšana ar nodokli ir līdzvērtīga bankas aplaupīšanai. Ja nākotnes vadītāji neiemācās, cik būtiska nozīme ekonomikā ir pareizi pārvaldītām valsts institūcijām, viņu lēmumi pēc biznesa skolu beigšanas var kaitēt visai sabiedrībai.

Šādi studenti nesapratīs, kā ierobežot tirgus nestabilitāti, un tas var saasināt krīzes nākotnē, ja viņi nokļūs pozīcijās, kur jāpieņem politiski lēmumi. Vai arī viņi nenovērtēs, kāda nozīme tirgus ekonomikā ir pamata sabiedriskajiem labumiem, piemēram, tiesiskumam, policijai, izpildāmiem līgumiem. Vēl jo vairāk – ikdienā šādi vadītāji var rīkoties veidos, kas kaitē ekonomikas stabilitātei, piemēram, iesaistīties krāpnieciskās aktivitātēs un meklēt īstermiņa ieguvumus, nevis domāt par ilgtermiņa stabilitāti un izaugsmi.

Ekonomikā un biznesā galvenie nav cipari, vienādojumi, aprēķini vai modeļi, bet gan pamatoti spriedumi, piesardzīga riskēšana un kritisks situācijas novērtējums. Un liela nozīme tajā visā ir morālei.

Amorālā izglītība

Otrs pārmetums, kas tiek mērķēts uz biznesa skolu pusi, – tās māca studentiem mantkārību, īstermiņa domāšanu un pašlabuma meklēšanu kopā ar pilnībā utilitāru uzskatu sistēmu, kurā nav vietas altruistiskiem apsvērumiem. Iznākums var būt ciniski studenti, kas gatavi iesaistīties nelikumīgās vai šaubīgās darbībās. Taču jautājums ir: vai biznesa skolas tiešām māca studentiem uzvesties amorāli un neētiski? Un pats galvenais: vai tām vajadzētu to darīt?

Arī šai apsūdzībai trūkst niansētības. Tā kā mācību programmas dažādās skolās atšķiras, izdarīt vispārinājumus nav iespējams. Ja programma neietver nekādu nopietnu ētikas vai normatīvo apmācību, ko sniedz speciālisti, ir pamats bažām. Tāpat satraukumu rada tas, ja biznesa skola caur savām aktivitātēm un struktūrām raida vairāk vai mazāk tiešus mājienus, ka apmācība biznesa likumos vai ētikā ir otršķirīga un uztverama nenopietni.

Īsumā – biznesa skolām nopietni jāizturas pret studentu apmācību ētikā, likumos utt. Šādas prasības izvirzīšana rada divus jautājumus:

1. Vai tiešām biznesa skolas ir atbildīgas par morāles ieaudzināšanu studentos?
2. Ja tā, ko nozīmē ieaudzināt morāli? Un kādu morāli?

Attiecībā uz pirmo jautājumu studenti bieži pieņem, ka biznesa ētika ir tas pats, kas vispārējā ētika (t.i., ikdienas dzīves morāle). Rezultātā daudzi ir atturīgi, jo pamatoti uzskata, ka biznesa skolas uzdevums nav mācīt, kā uzvesties. Tāpat studenti kļūdaini pieņem, ka morāle ir tikai privāta (jeb subjektīva) lieta un ka par tās izpausmēm viņu privātajā vai profesionālajā dzīvē vislabāk var spriest viņi paši. Godīgi runājot, ja apmācība ētikā notiek ar mērķi padarīt nākotnes vadītājus par nesavtīgiem, dāsniem svētajiem, tā ir apšaubāma vairāku iemeslu dēļ.

Nav šaubu, ka ir svarīgi ievērot ētikas normas ikdienas dzīvē – turēt solījumus, nemelot, nezagt, nedarīt pāri citiem. Taču tas nenozīmē, ka biznesa skolu uzdevums ir nodrošināt, lai studenti šīm vērtībām un normām seko savā ikdienas dzīvē. Par to atbildīgi citi spēlētāji – sākumskolas un pamatskolas, ģimenes, draugi, nevalstiskās organizācijas un baznīcas. Kļūšana par ētiski atbildīgākiem cilvēkiem un sabiedrību ir nepārtraukts process, kas skar visas dzīves jomas. Galu galā tā ir ikviena personīgā atbildība – rīkoties ētiski.

Biznesa skolu pienākums ir mācīt studentus būt ētiskiem vadītājiem, t.i., veikt savu darbu morāli pieņemamā veidā. Tā nav privāta vai subjektīva problēma. Tas, cik uzticams, godīgs, likumpaklausīgs un citus cienošs ir vadītājs, neattiecas tikai uz viņu, bet ietekmē daudzus citus cilvēkus un institūcijas (tā sauktās "ieinteresētās puses"): kolēģus, padotos, darbadevējus, klientus, piegādātājus, valsts iestādes, sabiedrību.

Ja vadītājs izlemj maksāt nesamērīgi mazas algas, taču cilvēkiem nav citas vietas, kur strādāt, tā ir sabiedriska problēma. Ja uzņēmums pārdod bojātas preces vai slēpj ķimikāliju klātbūtni pārtikā, tā ir sabiedriska problēma, jo var kaitēt pircējiem. Ja uzņēmums piesārņo upi vai augsni, tā ir sabiedriska problēma, jo kaitē videi un var apdraudēt tagadējās un nākotnes paaudzes. Ja vadītājs piesavinās naudu vai iesaistās līdzekļu atmazgāšanā, tā ir sabiedriska problēma, jo finanšu noziegumi padara sabiedrību mazāk drošu, laupot nodokļu naudu tādām vajadzībām kā izglītība, veselības aprūpe, aizsardzība, tiesu sistēma, publiskais transports utt.

Biznesa skolu atbildība ir uzsvērt šos jautājumus un nodrošināt rīkus, kas ļautu studentiem saprast, kāpēc interešu konflikti, korupcija, naudas atmazgāšana, piesavināšanās, piesārņošana utt. ir kaitnieciskas prakses, no kurām vajadzētu izvairīties vai kuras nāktos labot. Studentiem jāmāca pamanīt potenciālās neētiskās situācijas un risināt tās, taču vēl svarīgāk – jāskaidro, kāpēc šādas situācijas ir nepieņemamas.

Citiem vārdiem sakot, biznesa skolām vajadzētu koncentrēties nevis uz vispārējo ētiku (jeb ikdienas dzīves morāli), bet gan uz biznesa jeb profesionālo ētiku. Līdzīgi kā medicīnas ētika, inženierijas ētika vai žurnālistikas ētika, biznesa ētika tiek izmantota specifiskā profesionālā kontekstā, kur ir savi noteikumi, prakses, procesi un gaidas. Profesionālā ētika nav vienkārša lieta. Iespējas improvizēt ir ierobežotas, ja uzņēmums nevēlas iekļūt nepatikšanās, bet sabiedrība cer izvairīties no tādiem skandāliem kā "ABLV" bankas gadījums. Tā jāuztver nopietni, jau sākot ar vadītāju izglītību.

Kritiskās domāšanas trūkums

Jautājums ir, vai biznesa skolām vajadzētu tērēt lielāko daļu laika, mācot studentiem specializēties, vai arī labāki vadītāji rodas, veltot laiku tādām vispārnepieciešamām prasmēm kā kritiskā domāšana un argumentācija. Šīs tā saucamās "mīkstās prasmes" ("soft skills"), kas tiek pretstatītas specifiskajām profesionālajām ("cietajām") prasmēm ("hard skills"), biznesa skolās nekotējas. Bieži tiek pieņemts, ka studenti šīs prasmes jau apguvuši iepriekš. Studenti, no kuriem daudzi pirms tam beiguši elitāras vidusskolas, jauc pienācīgu argumentāciju ar veselo saprātu un tic, ka iepriekšējie akadēmiskie sasniegumi pierāda viņu meistarību šajā prasmē. Taču, iesniedzot pirmos akadēmiskos rakstu darbus, viņi uzrāda savu maldīšanos ar tādiem apgalvojumiem kā "tas ir labi zināms fakts" vai "kā ikviens zina…" Studentiem jāmāca kvalitatīvi argumentēt, tāpat kā saprast bilanci.

Šādu prasmju attīstīšana ietver daudzas disciplīnas, kas šobrīd nav izceltas biznesa skolu programmās. Piemēram, ir absurdi nesniegt studentiem pamatzināšanas psiholoģijā, jo priekšstats par to, kā darbojas cilvēka smadzenes, palīdz saprast izvēles, ko cilvēki veic ražojot, investējot un patērējot. Mācībai par domāšanas kļūdām un heiristikai jābūt obligātām studiju programmas sastāvdaļām ikvienā biznesa mācību programmā, īpaši ņemot vērā pēdējo gadu sasniegumus uzvedības ekonomikā un tādu zinātnieku kā Daniela Kānemana, Roberta Šillera un Ričarda Tālera pētījumus. Šīs idejas ir vēl jo svarīgākas biznesa skolu studentiem, jo apšauba dažus no ekonomikas teorijas pamatpieņēmumiem.

Visbeidzot mēs ticam, ka biznesa skolas par tālu nosliekušās tehniskās specializācijas virzienā un ka nepieciešams paplašināt mācību programmas. Absolventi nonāks darba tirgū, kur viņiem būs jāsacenšas ne tikai ar saviem vienaudžiem, bet arī ar algoritmiem, kas finansu un grāmatvedības aprēķinus spēs veikt labāk par jebkuru cilvēku.

Tāpat jaunie vadītāji būs spiesti strādāt vidē, kur konkurenti un ārvalstu varas izplata viltus ziņas un pēta, kā ietekmēt tos, kas nespēj pilnībā novērtēt pierādījumus un pārbaudīt apgalvojumus. Absolventi, kuru izglītībā tehniskajām prasmēm pievienosies zināšanas biznesa ētikā, spēs veidot liberālās demokrātijas solīto stipro un stabilo tirgus ekonomiku. Mums jārada vairāk nekā tikai tehniski kompetenti speciālisti. Mums jārada labi speciālisti.

[1] Viens no plašāk zināmajiem piemēriem ir "Abacus" skandāls, kur bija iesaistīts "Goldman Sachs".

[2] Oxford Dictionary of Economics (2012). Oxford, UK: Oxford University Press.

[3] Divi Nobela balvas laureāti Džordžs Akerlofs un Roberts Šillers apraksta šo tendenci savā 2009. gadā iznākušajā grāmatā "Animal Spirits".

Ksavjē Lands un Kristofers Rībers

Stokholmas Ekonomikas augstskola Rīgā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!