Foto - Līga Spunde
 
Fotogrāfija
06.02.2018

Ko tāda meitene kā tu dara tādā vietā kā šī

Komentē
2

Turpinām fotosēriju, kurā interneta žurnālā "Satori" divreiz mēnesī publicēsim jauno fotogrāfu darbus. Visus fotoblogus meklējiet šeit.

KO TĀDA MEITENE KĀ TU DARA TĀDĀ VIETĀ KĀ ŠĪ / Pirmā daļa

Ledusskapis

Tas notika pagājušā gada maijā, dienā, kad pārkarsa mans dators un uzkārās telefons: tas pirmo reizi pats no sevis nolēma man pajautāt: "What would you like to do?", vēlāk atkārtojot šo jautājumu vairākas reizes dienā katru dienu, kļūdams par tādu kā elektronisku iekšējo balsi, kas – gandrīz vai ķircinot – liek man atkal un atkal saprast, ka man taču nav ne jausmas.

Lai vai kā, lente bija pabeigta, pēdējā filmēšanas diena noslēdzās ar vētrainu ballīti. Pēc astoņu mēnešu smaga darba radošā grupa un prāvais aktieru ansamblis uzdzīvoja vietējā Beringtonas krodziņā, kas bija noīrēts speciāli afterpārtija vajadzībām, – telpas centrā slējās iespaidīga šampanieša glāžu piramīda, nez kur uzradušās grūpijas dejoja uz bāra letes, režisors stūra dīvānā skūpstījās ar grima mākslinieces otro asistentu. Filma izdošanās gadījumā solījās būt īsts grāvējs – tāds kā "Space Jam" un "The Ghost" krustojums.

Lielāko vakara daļu es pavadīju sarunās ar pārējo set-dizaina komandu, apspriedām izmantotos specefektus un secinājām: jo vairāk strādājām pie scenogrāfijas, jo neiederīgāki paši tajā kļuvām. Tomēr astoņos mēnešos sakrātā spriedze savienojumā ar dārgo alkoholu un vieglajām narkotikām darīja savu. Īsi pēc pusnakts man uznāca iracionālas skumjas, es mazliet apraudājos, izsaucu taksi un viena aizbraucu uz dzīvokli. Pieticīgie apartamenti, kuri man bija piešķirti uz filmēšanas laiku, bija jāpamet jau pēc nedēļas, bet es joprojām nebiju atradusi nākamo projektu. Tas mani darīja nemierīgu.

Nonākusi dzīvoklī, ar visām drēbēm iekritu gultā un aizmigu.

Bija nakts vidus – ap pusčetriem –, kad pamodos no skaļa blīkšķa blakus istabā. Aizturēju elpu un nekustīgi sarāvos gultā. Ieklausījusies izdzirdēju tādu kā svilpšanu, apslāpētu grīdas čīkstoņu un visbeidzot – pavisam attālu, kā no debesīm nākošu trūkstošas stīgas skaņu, gaistošu un sērīgu.

Biju pārliecināta, ka manā dzīvoklī kāds ir ielauzies. Atceros, prātā pārcilāju jautājumu, vai uz neatliekamajiem numuriem var sūtīt īsziņas.

Atbildi neatradusi, pārvarēju bailes un izdvesu kaut kādu skaņu – laikam sacīju "hello". Neviens neatsaucās. Vēl brīdi uzkavējusies gultā, saņēmos, piecēlos un tumsā izgāju virtuvē. Šķita, tur neviena nav, tomēr nakts, satraukums un nesenās ballītes gaistošais skurbums man neļāva pilnībā novērtēt situāciju. Nedaudz nomierinājusies, tumsā taustīdamās, sāku iet pāri virtuvei, lai ieslēgtu gaismu, kad pēkšņi paslīdēju un, sāpīgi atdauzot muguru un pakausi, nogāzos uz grīdas. Caur manu naktskreklu vienā mirklī izsūcās vēss nesaprotamas konsistences šķidrums. Es nekavējoties piecēlos, afekta stāvoklī uz pirkstgaliem pārskrēju pāri istabai un ieslēdzu gaismu.

Virtuvē neviena nebija, bet tās vidū lielā peļķē apgāzies gulēja mans ledusskapis. Es atkal sastingu šausmās. Bija vairāk nekā skaidrs, ka tāpat vien ledusskapis apgāzties nevarēja. Bailēs zvanīju policijai, bet, pēkšņi atcerējusies slapjo naktskreklu, nometu klausuli un norāvu izmirkušo veļas gabalu no savas miesas. Biju pilnīgi pārliecināta, ka no ledusskapja iztecējušais šķidrums, kurā biju paspējusi iegāzties, bija indīgais freons – viela, kas, līdzīgi termometros atrodamajam dzīvsudrabam, ir nāvējoša un toksiska jebkurā saskarē ar cilvēka ādu. Ieskrēju dušā un atgriezu ūdeni, berzu savu muguru ar papēžu pumeku. Beidzot noslaucījos un, nedaudz atjēgusies, piezvanīju policijai vēlreiz.

Policija bija mēreni neatsaucīga, bailīgi pienāca rīts, un mana dzīve pamazām atgriezās vecajās sliedēs. Neatradusi nākamo projektu, es nolēmu kādu brīdi atpūsties. Tāpat samierinājos ar to, ka ledusskapja lieta tā arī netiks atrisināta, un dziļi zemapziņā pie tā apgāšanās sāku vainot mistiskas būtnes: mitoloģiskus anglosakšu radījumus. Kaut kā šķita daudz vienkāršāk skaidrojumu rast pārdabiskajā, nevis reālajā, turklāt tas taču arī piestāvēja visai situācijai kopumā – filma, pie kuras tobrīd strādāju, pilnīgi noteikti balansēja starp Disneju, zinātnisko fantastiku un šausmeni.

Apmēram pēc pusgada tomēr saņēmu oficiālu vēstuli no Beringtonas policijas: tā ziņoja, ka esot aizturēts vīrietis, kurš, kā viņiem šķita, ir vainojams pie ielaušanās manā un vairāku citu sieviešu mājvietā. Vēstulei pievienotajā fotogrāfijā es atpazinu puisi, ko uz mirkli biju satikusi filmēšanas afterpārtijā. Laikam viņš bija viens no vietējā aktierskolā salīgtajiem statistiem, kura loma bija, sagrimmētam ar želatīna pieri, smaragda kontaktlēcām, lateksa zvīņām un silikona ausīm, izlikties, ka viņš ir īsts. Toreiz šis vīrietis manāmā reibumā pienāca pie manis un, ieslidinājis manā saujā mazu papīra lapiņu, jautāja: "Ko tāda meitene kā tu dara tādā vietā kā šī?" Atceros, es pasmaidīju un klusēdama novērsos, taču šis jautājums dīvainā veidā iedarbojās uz mani kā tāds kā "reality-check", es atcerējos gan savu telefonu, kas joprojām nebija saņēmis apstiprinājumu uz kādu no piedāvātajiem variantiem. Vīrieša pasniegtais papīrītis bija pabalējusi, glancēta vizītkartes izmēra fotogrāfija ar saules apspīdētu ūdenskritumu. Attēla otrā pusē bija uzrakstīts viņa telefona numurs. Skaidrs, ka es nepiezvanīju.

Izrādās, freons patiesībā ir relatīvi maztoksisks un tā galvenā īpašība ir inertums – totāls aktivitātes trūkums, totāla nespēja savienoties, nespēja izšķīst ūdenī vai citos polāros šķīdinātājos. Nonākot atmosfērā, freona molekulas veicina ozona slāņa sairšanu.

Tas nav indīgs, tomēr, lai kur arī es atrastos, kopš tās nakts virs manas galvas ozons nepārtraukti un pakāpeniski noārdās līdz skābeklim. Es esmu kā dators, kas divdesmit četras stundas diennaktī uz ozona satelītu sūta nāvējošu informāciju, kas divkāršā intensitātē atstarojas atpakaļ uz zemi, pat jaukākajās dienās manā apkārtnē radot augu bojājumus, izsaucot šūnu sairšanu, vairojot trauksmes sajūtu, stimulējot acu gļotādas iekaisumu un nogalinot ūdens virsējos slāņos mītošos dzīvniekus un mikroorganismus.

Pirms pusotra mēneša galda atvilktnē starp citiem nevajadzīgiem papīriem atradu sava iebrucēja atstāto suvenīru – mazo lapeli ar ūdenskrituma attēlu un desmitciparu telefona numuru. Ievadījusi to savā telefonā, pēc īsas svārstīšanās nospiedu zvana pogu. Automātiskais atbildētājs seksīgi robotiskā balsī paziņoja, ka šāds numurs neeksistējot. Jutos atvieglota, aizvēru acis un, atceroties, ko man kādreiz bija stāstījusi Amanda – mūsu projekta "klapītes" meitene –, savā priekšā iztēlojos ūdenskritumu, līdzīgu kā fotogrāfijā. Viņa toreiz teica: "Vienmēr, kad es kādu negribu satikt, dzirdēt vai redzēt, vienmēr, kad es jūtos bēdīga vai apdraudēta, es prātā iztēlojos mierīgu, dzidru ūdenskritumu, kas kā smaga, neredzama siena nodala mani no ārpasaules."

Teksts tapis sadarbībā ar Klāvu Melli.

Līga Spunde

Līga Spunde ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Par galveno iedvesmas avotu uzskata pārliecinoši jocīgus notikumus un situācijas no dzīves. Darbi bieži tiek veido...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!