Ilustrācija no grāmatas "Kaka un pavasaris"
 
Ar bērniem
05.03.2014

Ko sirreālisms dara pie maziem bērniem?

Komentē
3

Ko sirreālisms dara pie maziem bērniem: vēlreiz par "Kaku un pavasari"

Andrusa Kivirehka grāmata "Kaka un pavasaris" (izdevniecība "Liels un mazs") latviešu valodā iznāca 2012. gadā, un šķita, ka par to jau diezgan pateikts – šokētie pauduši savu sašutumu, aizstāvji aizstāvējuši, žūrijas lēmušas.

Tomēr vēl viena žūrija savu darbu noslēdza tikai šī gada februārī – "Kaka un pavasaris" bija iekļauta lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu un jauniešu žūrija" 2013. gada lasāmās literatūras sarakstos. Kāda programmas dalībnieka mammu (šeit saukšu viņu par Talsu mammu, jo man nav zināms viņas vārds) tik ļoti pārsteidza neparastā grāmata, ka viņa nosūtīja garu un indīgu protesta vēstuli laikrakstam "Talsu Vēstis" un Talsu novada pašvaldībai.

Ir temati, par kuriem strīdēties ir pilnīgi neauglīgi, jo sarunu biedriem nav nekādu cerību vienam otru pārliecināt. Vienīgie, kas spēs novērtēt argumentus, būs strīda dalībnieku domubiedri (kurus pārliecināt tāpat nav nekādas vajadzības), kamēr pretinieki tur saskatīs vienīgi stulbumu, cietpaurību, demagoģiju, perversiju. Tas attiecināms arī uz "Kakas un pavasara" gadījumu: vieni uzskata, ka grāmata ir kaitīga un lieku reizi apliecina, ka pasaule iet uz galu, otri – ka grāmata ir brīnišķīga, cilvēcīga, patiesa, pārsteidzoša – tieši tāda, kādai jābūt labai bērnu literatūrai.

Tā nu varētu arī mierīgi nešķiest laiku strīdos, taču, tāpat kā Talsu mammu šokēja "Kaka un pavasaris", mani šokēja mammas vēstules aplamības un sadusmoja vēl kāda vēstule – Alda Dedža uzsaukums Talsu novada deputātiem, kurā autors atsaucas uz Talsu mammas vēstuli: "Viņa ir papētījusi un analizējusi visu šo informāciju daudz plašākā un padziļinātākā veidā." Drošības pēc nolēmu diskusijai pievienot vēl vienu padziļinātas analīzes versiju.

Kur ir problēma?

Vispirms jāizsaka kompliments Talsu mammai par to, cik tekoši un retoriski attapīgi ir uzrakstīta vēstule: es nemaz nebrīnos, ka tā var pārliecināt gan Aldi Dedzi, gan daudzus citus. Taču šīs vēstules loģika ir pagalam neloģiska – spilgts demagoģiskas nekrietnības paraugs. Uz intuitīvu, aizdompilnu asociāciju pamata tiek savienotas lietas, kurām dabā nav nekāda sakara. Tekstā blīvi izvietoti tādi katru vecāku un deputātu šausminoši atslēgvārdi kā "manipulēt ar bērna saprātu", "pedofīliskas nianses", "ļaunuma un vardarbības atainojums", "ielūkošanās visā apakšbikšu saturā", "sātanisms" u.c. Noslēgumā tas viss tiek ilustrēts ar Kivirehka grāmatas citātiem, kas izrauti no konteksta un kas pēc šādas iepriekšējas uztveres sagatavošanas izskatās daudz nejēdzīgāk nekā tad, kad tos sastop pilnā tekstā.

Uzreiz varu sacīt, ka es nebūt neesmu īpaši brīva un emancipēta attiecībā uz seksa, vardarbības un vielmaiņas produktu atveidojumu mākslā un tekstos vispār, tāpēc Talsu mammas vēstules biezie vārdi mani psiholoģiski traumēja – atšķirībā no Kivirehka grāmatas, kurā, lasot kopā ar saviem bērniem, nesaskatīju tos aizdomīgos akcentus, kurus, pēc Talsu mammas domām, nevarot nepamanīt. Tā kā arī es esmu augusi laikā, kad kaku tēma netika publiski apspriesta, pirmo reizi ieraugot uz vāka bīstamo vārdu, iekšēji nodrebinājos. Taču pārmetu autoram vienīgi to, ka izvēlējies tieši šādu grāmatas nosaukumu kā provokatīvu mārketinga triku, jo ne kakas stāstā, ne citos krājuma tekstos nav nekā tik šokējoša, kā varētu spriest pēc nosaukuma.

Mani bērni jau ir izauguši no kaku joku vecuma, varbūt tāpēc slavenā stāsta varonis viņus nekādi – ne pozitīvi, ne negatīvi – nesatrauca. Kad jautāju vienam no dēliem, ko viņš domā par stāstu, saņēmu atbildi, ka viņam šķitis nepareizi, ka kaka tik ātri – uzreiz pēc iepazīšanās – nolēmis apprecēties ar pieneni. Dzīvē taču tā nenotiekot. Ne vārda par to, ka kakas dzīvē nav cienīgas precēties ar pienenēm.

Šokējoši vai nē – kakas kā stāstu varoņi ir ļoti interesanta parādība bērnu literatūras vēstures kontekstā. Noslēgumā vēl atgriezīšos pie šī temata. Taču vispirms būtiski uzsvērt, ka Talsu mammas galvenais iebildums pret grāmatu ir saistīts nevis ar dažādu smirdīgu riebeklību uzdošanu par mākslu vai ar dažos stāstos sastopamajiem šausmu stāstu elementiem, bet ar parādībām, kas grāmatā nav sastopamas vispār. Nemaz un nekādā mērā. Talsu mammu visvairāk biedē homoseksuālisms un pedofilija. Mamma piemin dažādas iezīmes, kas viņai nepatīk mūsdienu bērnu literatūrā, multfilmās un mūsdienu liberālisma kultūrā kā tādā, taču viņas alfa un omega ir draudi, ko rada "geju – lesbiešu – biseksuālu – transpersonu un tagad jau interseksuāļu" centieni "ievest savu "tradīciju" bērnu dārzos un skolās, jo pie "svaigas, vēl neapstrādātas gaļas" vieglāk piestrādāt un domāšanu ievirzīt sev vēlamā gultnē".

Talsu mamma jau pašā sākumā mums atgādina par vēl kādu skandālu – grāmatu "Diena, kad Rūta bija Rihards/ Diena, kad Kārlis bija Karlīna" – un norāda, ka "Kaka un pavasaris" velk uz to pašu pusi, tikai vēl rafinētākā veidā. Šeit nemaz nesākšu pierādīt, ka refleksija par dzimumu lomām nav homoseksuālisma propaganda un seksuālo minoritāšu aizstāvība savukārt nav pedofilijas propaganda. Šie jautājumi nekādi neattiecas uz Kivirehka grāmatu "Kaka un pavasaris". Jo grāmatā nav ne domu, ne "impulsu" šajā virzienā. Piemēram, Talsu mamma jautā, "diez kādā sakarā" "tētis [stāstā "Tēta zeķes"] bieži palīda zem gultas"? Iespējams, Talsu mamma neizlasīja nākamo lappusi, kur skaidri un gaiši pateikts, ko tētis zem tās gultas darīja: ""Tās tomēr ir manas zeķes," viņš teica un piedāvāja tām cepumu."[1] Patiesi, cik asredzīgam jābūt, lai šādā epizodē saskatītu pedofiliskas nianses?

Sirreālisms un bērnu literatūra

Mēģinot saprast un skaidrot, kāpēc "Kaka un pavasaris" ir bīstama grāmata, Talsu mamma atsaucas uz to, ka darbs sarakstīts sirreālisma tradīcijā. Mamma uzskata, ka, pirmkārt, bērniem vispirms jāapgūst "klasiskās literatūras ievirzes pamati, estētiskā puse, īpatnības, struktūra, saturs", savukārt ar sirreālismu var sākt iepazīstināt vidusskolā. Otrkārt, "sirreālisms ir destruktīvs bērna saprātam .. zemapziņas "impulsu" dēļ, jo ar tiem var manipulēt ar bērna saprātu, vērtībām un domāšanu pēc autora patikas, kā vien vēlas".

Es aptuveni nojaušu, ko mamma domā ar "klasisku literatūru", kaut gan taisnības labad jāsaka, ka ne literatūra, ne bērnu literatūra neiedalās divās lielās grupās – klasiskajā un neklasiskajā. Par klasiskiem mēdz saukt darbus, kas ilgākā laika posmā tikuši uzskatīti par izciliem un nozīmīgiem: Rietumu literatūras kanonos atrodams gan Džoisa "Uliss", gan Beketa "Gaidot Godo" – šos draugus diez vai atradīsim Talsu mammas kanonā. Diezgan neklasiska mammai droši vien šķistu arī literatūra, kas tapusi pirms Viktorijas laikmeta. Kā vienu no pirmajām bērniem domātajām grāmatām mēdz minēt viduslaiku balādi "The Friar and the Boy" (Edmond Dulac, 1512), kuras agrīnajās versijās zēnam tiek dota iespēja visai nesmieklīgā veidā atriebties ļaunajai pamātei: burvju amulets liek viņai palaist purkšķi ik reizi, kad tā palūkojas uz zēnu nosodoši[2]. Vēlākās adaptācijās darbs kļūst "klasiskāks" – pamāte purkšķināšanas vietā ir spiesta smieties. Tāpat nedaudz neklasisku iespaidu atstāj K. Sinklēras (Catherine Sinclair) humoristiskais stāsts bērniem "Uncle David’s Ridiculous Story" (1839), kurā milzis pusdienām cep veselu ziloni, bet piedevās vislabprātāk iebauda "mazus zēnus, jo treknākus, jo labāk, ceptus rīvmaizē ar sāli un pipariem"[3]. Turpmākajā tekstā par milža maltītēm uzzinām sīkāk, un skaitās, ka mums par to jāsmejas.

Tikai ar īpašu atlasi klasisku tekstu hrestomātijās iekļaujama arī visu tautu folklora. Daudz runāts par to, cik daudz vardarbības ir pasakās, savukārt tautasdziesmas mūsdienu pilsētas bērniem kļūst arvien svešākas gan formas, gan satura ziņā, mulsinot prātus vairāk nekā mērens modernisms vai postmodernisms.

Runājot par sirreālismu bērnu literatūrā, kā viens no pirmajiem raksturīgajiem paraugiem minama L. Kerola grāmata "Alise Brīnumzemē" (1865), kas tikusi uzrakstīta krietni pirms īstā sirreālisma aizsākumiem.

Grūti iedomāties, kā varētu rasties kādam sirreālista manifestam sekojošs bērnu literatūras darbs, jo sirreālisma metode paredz, ka tiek pierakstītas domas, kuras apziņa-zemapziņa veido patvaļīgi, bez racionālas kontroles un mērķa. Diez vai būtu iespējams iestatīt sapņa stāvoklim parametru "bērniem" un tad ar automātiskās rakstības starpniecību izvilināt ko tādu, kas varētu interesēt tieši bērnus. Viens vai otrs grotesks sirreāls tēls varētu bērnu nobiedēt, taču nav iedomājams, ka autors varētu apzināti manipulēt ar bērna saprātu un vērtībām, "kā vien vēlas", vai sistemātiski iestrādāt darbos kādu slēptu vēstījumu – gluži vienkārši tāpēc, ka sirreālisms nepiešķir šādas īpašas spējas vai prasmes.

Savukārt, ja runa ir nevis par sirreālismu kā dzīves un mākslas koncepciju, bet vienkārši par sirreāliem motīviem un tēliem – reālu un nereālu lietu neparastiem un spocīgiem salikumiem –, tad var sacīt, ka sirreālisms ir ļoti bieži sastopams gan bērnu grāmatu tekstos, gan ilustrācijās. Visi ar cilvēkiem vai dzīvniekiem sakrustotie burti un cipari, runājošās tējkannas un skrūvgrieži ir viegli sirreāli. Sirreālisms ir klātesošs pat visklasiskākajā bērnu literatūrā pasaulē – padomju bērnu literatūrā. T.sk. klasiķu klasiķa I. Ziedoņa "Krāsainajās pasakās". Un arī Andrusa Kivirehka grāmatās.

Bez šaubām, ne pierādot sirreālisma klātbūtni A. Brigaderes lugā "Sprīdītis", ne norādot uz igauņu sirreālisma dziļajām saknēm tautas kultūrā un savpatno humānismu, pat ne apgalvojot, ka nekam no minētā patiesībā nav sakara ar īstu sirreālismu, es nevarētu pārliecināt Talsu mammu, ka "Kaka un pavasaris" ir laba grāmata. Jo runa nav par literāru stilu klasifikāciju, bet pavisam par ko citu.

Bērnu literatūra un jaunā morāle

Reizēm tie, kas aizstāv "neklasisku" literatūru, argumentē, ka bērnu literatūra nedrīkst būt liekulīgi pamācoša; tā nedrīkst būt arī garlaicīga, citādi bērni zaudēs interesi par grāmatām. Klasiskas bērnu grāmatas formula varētu būt – audzinošs saturs, kas ietērpts bērniem saistošā formā. Daudzi mūsdienu rakstnieki un lasītāji sacīs, ka interesantais, aizraujošais aspekts tomēr ir būtiskāks par audzinošo. Vispārpieņemtu uzvedības un ētikas normu vienveidīga atkārtošana, iestrādājot vairāk vai mazāk paciešamos sižetos, nav literatūra. Literatūra pirmām kārtām ir māksla – tā nepastāv tur, kur nav jūtu un domu brīvības, nav spilgtas iztēles un iedvesmas. Tā ir arī daļa no "Kakas un pavasara" izdevēja "Liels un mazs" filozofijas. Bērni nepieņem liekulību, tāpēc "aprēķina literatūra" bieži nesasniedz cerētos audzināšanas mērķus.

Protams, nav tādas pasaules, kur pastāv tikai divas partijas – garlaicīgie un pamācošie sabiedrības vērtību pīlāri viktoriāņi un aizraujošie, visu veidu minoritātes un apspiesto tiesības atbalstošie liberāļi. Pamācītāji ir gan tradicionālu, gan liberālu vērtību aizstāvju rindās, tāpat abās frontes pusēs ir vienkārši labi rakstnieki. Piemēram, "Diena, kad Rūta bija Rihards" ir grāmata ar konkrētu vēstījumu ("kritiski un refleksīvi pamācoša"), savukārt grāmatai "Kaka un pavasaris" nav pievienojams šāds saraksts ar zināšanām un prasmēm (vai vērtību sistēmas bojājumiem), kas iegūstamas grāmatas lasīšanas gaitā.

Tomēr arī autori, kas apzināti nevēlas būt didaktiski, savos darbos būvē noteikta veida attiecības un pasaules redzējumu, no kura lasītājs kaut ko paņem sev, tāpēc Talsu mamma pilnīgi pareizi nojauš, ka šī literatūra, pirmkārt, nav tikai oriģinālā formā ietērpta tukšība (proti, tā runā par noteikta veida vērtībām). Otrkārt, dara to kādam ierastā, bet kādam acīmredzot neierastā formā, kas atšķiras no uzskatāmi pamācošo darbu formas – no šejienes arī aplamie minējumi par sirreālisma apziņas manipulācijām.

Būtiskais jautājums Talsu mammai un citiem – kas šīs ir par vērtībām, vai tās var bērniem kaitēt? Vai tā ir apzināta LGBT stratēģija, lai iefiltrētos bērnudārzos?

Man personīgi Kivirehka grāmata visvairāk asociējas nevis ar kādu sabiedrības grupu organizētām aktivitātēm, bet ar pašizdomātu stāstu stāstīšanu reāliem bērniem – tieši šādi ir aizsākušās daudzas izcilas bērnu grāmatas. Ir lietas, kas kļūst piedauzīgas tikai tajā brīdī, kad kļūst publiskas – piemēram, kakas, kas mājās ar maziem bērniem ir ikdienišķs temats. Ir šausmu stāsti un ārpusniekam nesaprotami joki, kurus var izdomāt tikai kāds, kam ir priekšstats par to, kas zināma lieluma bērnam patiks. Arī skatītās situācijas ir tādas, kurās daudzas ģimenes atpazīs sevi.

Kivirehka grāmatas centrālais stāsts "Kaka un pavasaris" simboliski ilustrē nozīmīgu "jaunās morāles" vērtību: līdzvērtību, iekļaušanu. Salīdzinājumam. Talsu mamma savā vēstulē kā labo piemēru piemin dzejnieci M. Laukmani. Laukmane kādā savā grāmatā raksta: "Viss, viss pasaulē ir mīlestības vērts. Viss pasaulē ilgojas mīlestības" – ģimene, draugi, skolotāji pilsēta, bērzs ielas galā un pati iela[4]. "Viss", par ko runā dzejniece, acīmredzot tomēr nav pilnīgi viss, piemēram, kakas tas neietver. Savukārt Kivirehka pieejā tādi dabas objekti kā mēsli un puņķi no izstumtajiem ir kļuvuši par pilnvērtīgiem realitātes dalībniekiem (vēsturiski šādas literāras formas darbos kakas vietā visbiežāk ir bijis dzīvnieks). Tas reizē ir simbolisks akts, jo no šīs realitātes netiek izstumts arī neviens cilvēks, dzīvnieks vai spoks. Viņi visi nav viena liela un draudzīga ģimene, taču viņi visi šajā pasaulē IR. Protams, šādā interpretācijā arī seksuālās minoritātes netiek izstumtas, tāpēc gadījumā, ja, pēc Talsu mammas domām, līdzvērtība un iekļaušana ir nepieņemamas, šis būtu īstais brīdis ļauni uzgavilēt.

Vēl Kivirehka grāmata stāsta par saudzību un pacietību. Zem gultas aizmirstās zeķes nevajag raut ārā un mazgāt, ja tās sākušas perēt olu. Ja suns sāk dzeltēt un met nost spalvu, nevajag krist panikā. Ziema ir normāls posms dabā, vajag likt suni mierā. Kad pienāk pavasaris, suns sazaļo un astes galā viņam izplaukst zieds. Grāmata stāsta arī par cenšanos izpatikt tiem, kas tevi nespēj novērtēt. Viņi vienkārši ir citādi, viņiem patīk pavisam citas lietas – vajag iet pie savējiem. Beigās vienmēr viss beidzas labi.

Vietas trūkuma dēļ nepieminot vēl desmit būtiskas vērtības, par kurām runāts Kivirehka grāmatā, pieminēšu tikai vienu, kam uzmanību pievērsa igauņu skolas direktors, kad viņam uzklupa par "Kakas un pavasara" došanu skolēniem: "Kaka un pavasaris" māca suņu īpašniekus savākt savu suņu kakas no parka celiņiem.

 


 

[1] Kivirehks, A. Kaka un pavasaris. Liels un mazs, 2012, 20. lpp.

[2] Grenby, M.O. The origins of children’s literature. The Cambridge Companion to Children’s Literature. Cambridge University Press, 2009, p. 4.

[3] Sinclair, C. Uncle David’s Nonsensical Story. The Junior Classics, Vol.6. Wildside Press LLC, 2010, p. 367.

[4] Laukmane, M. Gar ausīm skrien vējš. Annele, 2012. 67. lpp.

Anda Baklāne

Anda Baklāne, dz. 1980. gadā Rīgā. Mācījusies filozofiju Latvijas Universitātē. Strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Interesē pilnīgi viss.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!