Ko redzu, to dziedu

Ir tēze, ka mūsdienās politika arvien vairāk karnevalizējas, iegūst šova elementus. Palielinās TV debašu loma, politiķu "iešanas tautā" nozīme utt. Var skumji šūpot galvu par satura klātbūtnes zudumu, tomēr, atklāti sakot, kamēr publika ir tieši publikas lomā, vērojot profesionālo politiķu izdarības, nekas ļoti bīstams šādā politikas trivializācijā nav.

Krietni nepatīkamāk, ja vizuālais (plašā nozīmē) sāk noteikt to, kā publika uztver tēmas, kas ir jau ārpus profesionālās politikas šaurā loka, kā cilvēki publikā sāk uztvert cits citu. Citiem vārdiem sakot, negrasos komentēt "par" un "pret" nometņu argumentus bēgļu jautājumā – mani šajā tekstā vairāk interesē, kā šie argumenti veidojas.

Un īsā versija ir: to lielā mērā nosaka tas, ko konkrētais cilvēks ir "redzējis". Un man rodas iespaids, ka mēs esam sasodīti uz vizuālo uztveri orientēta publika...

Pirms tieku līdz bēgļiem, mēģināšu iedomāties, kas palīdz "uzvilkties" vienam kārtīgam viendzimuma attiecību pretiniekam. Lai man piedod abi kungi, bet diez vai Kārļa Streipa un Edgara Rinkēviča ģīmju atsaukšana atmiņā. Nav draiva, tā teikt. Savukārt, ja šis indivīds ir redzējis kadrus no kāda Rietumos notikuša praida – visus šos "sakrāsotos" plikos vīriešus, kas "gorās", pārģērbjas par sievietēm utt., – o, tad bilde par to, kas ir geji, indivīda smadzenēs iekožas uz ilgu laiku. Un, ja Eltona Džona foto diez vai stimulētu šo indivīdu traukties kaut kā aktīvi paust savu nepatiku, tad Londonas & Co. praidu vizuālais iespaids viņam ir arguments. "Es pats ar savām acīm redzēju!"

Domāju, ka līdzīgu vizuālo iespaidu "nospiedumu" smadzenēs mēs redzam arī abās "frontes" pusēs cīniņā ap bēgļu uzņemšanu. Abās.

Sākšu ar "pret" nometni, nošķirot kā apskatīšanai nevērtīgus tos indivīdus, kuriem, prasti sakot, vienkārši ir problēmas ar galvu.

Grupa, kura ir "pret", jo saista bēgļus ar islāmu un terorismu. Caurskatot videomateriālus par 4. augusta protesta akciju, saikni "ko redzu, tā arī uztveru" pamanīju vairākkārtīgi. Kāds kungs vēršas pie apkārtējiem ar vēsti, ka "visi taču ir redzējuši, kā viņi cērt galvas". Kāda kundze atsauc atmiņā "kadrus" no teroraktiem Londonā. Vizuāli sižeti nosaka to, kā tiek uztverts islāms kopumā.

Grupa, kas ir "pret", jo uzskata, ka daudz piesauktie 250 ir tikai sākums nākamajām uzņemamo grupām un tik maza valsts kā Latvija to vienkārši nevar "apēst". Intuitīvi man liekas, ka arī šeit liela nozīme ir vizuālajam – kadros no bēgļu nometnēm, laivu piestāšanas krastā utt. cilvēki ir "nolasījuši" visupirms to, ka VIŅU ir DAUDZ. Savukārt "mūsu" ir MAZ. Tas taču ir skaidri "redzams"!

Savukārt, ja gadījies, ka vizuālajā virknē dominējuši tādi kadri, kuros redzami jauni vīrieši, tad cilvēks izdara secinājumu – "kas tad tie par bēgļiem?! Jauni vīrieši spēka gados! Tātad..."

Esmu pārliecināts, ka retais no "pret" nometnes varētu strukturēti izklāstīt savas pretenzijas (nesaku, ka tas vispār nav iespējams), jo, lai to darītu, būtu nepieciešams – improvizēju, protams, – izlasīt vismaz pārdesmit grāmatu par vēsturi, ekonomiku, socioloģiju utt. Tomēr, pieļauju, šāda nepieciešamība nemaz netiek izjusta, jo vizuālais nospiedums ir tik spilgts, ka cilvēks no sirds ir pārliecināts par savu taisnību.

Domāju, ka kaut kas līdzīgs novērojams arī dedzīgāko "par" nometnes pārstāvju izteikumos. Ieraugot plakātu, kurā pieminētas "baltās tautas", vai indivīdu ar ugunskrustu uz apģērba, tiek secināts, ka "pret" nometne kopumā ir rasisti un nacisti. "Paskatieties taču foto vai video!"

Ar ko vienam kārtīgam liberālim asociējas "nacionāļi"? Ar lāpu gājienu, ar ko tad vēl? Un man personīgi, starp citu, lāpu gājieni nepatīk vispār, jo manā vizuālajā atmiņā tie rada noteiktas zināmas asociācijas. Korekti? Diez vai.

Mazliet atgriezīšos teksta sākumā. Ja Tautas partija mums vizuāli asociējas ar Aigaru Kalvīti vai Einars Repše ar ādas uzvalku, tā, mazliet ciniski sakot, ir politiķu problēma. Savukārt, ja mums cittautieši asociējas ar "kaitinošiem" video no 9. maija svinībām Pārdaugavā, tad jau ir auzas.

Jāpiezīmē, ka pats nemaz negrasos apgalvot, ka esmu brīvs no šī uztveres modeļa. Kad pirms dažām dienām akadēmiskās interesēs sāku lasīt nesen Maskavā iznākušo zinātnisko darbu "Āriešu mīts mūsdienu pasaulē", kas dažbrīd pat ļāva ieķiķināties par krāšņākiem piemēriem, ātri vien nostājās priekšā vizuālie tēli par dažām "āriešu" ielu akcijām. "Kretīni!" Lai gan pašam skaidrs, ka tā nav profesionāla attieksme pret ideju plastu, kas parādās ļoti dažādos strāvojumos mūsdienu pasaulē, sākot ar vides aizsardzības, beidzot ar reliģiskām grupām.

Jāpiezīmē arī, ka šī nav Latvijai specifiska situācija.

Liekas, ka cilvēks vispār arvien vairāk uztver pasauli vizuāli un, vadoties tieši no šiem vizuālajiem iespaidiem, veido arī savas attiecības ar pasauli: visi šie "bilžu" plūdi, ar kuriem cits citu aplaimojam sociālajos tīklos, medijos par normu kļuvušais modelis "mazāk teksta, vairāk attēlu (t.sk. video)".

Izvēloties tekstu kā starpnieku, instrumentu izziņas procesā, ir jārēķinās ar laika patēriņu, nepatīkamo iespēju, ka kaut ko tekstā nesaproti. Savukārt attēls – ātri un efektīvi (vismaz pašiem tā liekas).

Šī nav tradicionālā vaimanāšana par to, ka cilvēki mazāk lasa utt. Šajā kontekstā man ļoti patīk kāds stāsts, šķiet, no rakstnieka Dovlatova dzīves. Kad paziņa Dovlatovam sūdzējās, ka atvase nelasot Dostojevski, Dovlatovs attrauca, ka Puškins arī nebija lasījis Dostojevski...

Līdz ar to runa ir par to, ka mums vienkārši vairāk jāpatur prātā it kā vienkāršā patiesība, ka "bilde" ir tikai "bilde", ka vizuālajam tēlam, kura būtība un uzdevums ir piesaistīt uzmanību, izraisīt emocijas (nepatiku, bailes, uzjautrinājumu utt.), nevajadzētu noteikt mūsu attieksmi pret kādu jautājumu.