Zināšanas
20.07.2018

Ko nozīmē dzīvot kā ķermenim?

Komentē
0
Saglabā

Sabina Abdulajeva ir pētniece no Vācijas, portāla "La Foresta" veidotāja un sadarbības radošuma studijas "Studio Mutu" dibinātāja. Viņas interešu lokā ietilpst ilgtspējas attīstība, māksla, izglītība un kustība. Aptuveni pirms deviņiem gadiem pētniece pievērsusies ķermeņa matērijas un iemiesošanās mākslas izzināšanai un praktizēšanai. Šogad Sabina Abdulajeva viesojas brīvdabas festivāla "Komēta" domu eksperimentu un diskusiju mājoklī "Komētas akadēmija", kur viņa vadīs darbnīcu "Iemiesotā kultūra" ("Embodied culture"). Sadarbībā ar "Komētas akadēmiju" piedāvājam izlasīt portālā "La Foresta" publicētu Sabinas Abdulajevas rakstu "Ķermeniskā jēga".

"Es taču, piemēram, pilnīgi dabiski gribu dzīvot tālab, lai apmierinātu visu savu dzīvotspēju, nevis tālab, lai apmierinātu vienīgi savu saprāta spēju, tas ir, apmēram kādu vienu divdesmito daļu no visas savas dzīvotspējas. Ko saprāts zina? Saprāts zina tikai to, ko paguvis uzzināt (šo to, jādomā, nekad arī nedabūs zināt; kaut arī tas nav mierinājums, taču kāpēc gan to nepateikt?), bet cilvēka daba darbojas visa kopumā, ar visu, kas tanī ir, apzināti un neapzināti un, kaut arī melo, tomēr dzīvo."

Fjodors Dostojevskis

Tas, ka mums ir  ķermenis, mūs vieno ar visu, kas jebkad dzīvojis: ar citiem cilvēkiem un dzīvniekiem, cauri laikam, vietai un notikumiem. Ko nozīmē dzīvot kā ķermenim? Kā gan mēs iemiesojam vidi, audzināšanu, izglītību, esošo varas struktūru, kulturālās un sociālās vērtības? Ja nu dažādie simptomi un slimības, no kurām cilvēki cieš, ir veids, kā ķermenis iestājas pret nolaidību, ar kādu pret to izturas, tā iespēju nelietderīgu izlietošanu un izmantošanu? Vai varam atbrīvoties no kulturāliem aizspriedumiem, dzimuma stereotipiem vai šķiru determinisma, atbrīvojot savu ķermeni, atsienot pārmantotu vērtību mezglus, kas nemaz nepieder mums? Es domāju, šie jautājumi ir cieši saistīti ar "personisko uzmundrināšanu", par ko rakstīju, kad centos fiksēt savu subjektīvo pārskatu par mainīga kultūras procesa rašanās elementiem, ko redzu visapkārt pasaulei. Šoreiz vēlos apcerēt ķermeņa lomu personīskā uzmundrinājuma izvērsumā.

Pēdējos deviņus gadus mans darbs ir bijis ievilināt cilvēkus atpakaļ viņu ķermenī. Ieskaitot mani pašu. Lai gan tajā pašā laikā šķiet dīvaini – no kopējās izdzīvotās pieredzes atdalīt to, ko mēs saucam par "ķermeni" – sevis iedaļu, kas ietverama vārdā. Nosaukt to tādā veidā, uzreiz nozīmē, ka pastāv "tas" – kaut kas, kas man pieder, kā esam pieraduši teikt, nevis kaut kas, kas es esmu. Šis raksts ir mēģinājums aptvert manu skatījumu par ķermeni un cilvēkiem kā caur vārdiem iemiesotām būtnēm, pat ja ķermenis dzīvo ārpus vārdiem.

Iezīmējot teretoriju

Ķermenis ir process un mūsu izdzīvotās pieredzes kopums. Tā ir subjektīva personiskā telpa, kur piedzīvojam paši sevi un gūstam piepildījumu. Tai nevar piekļūt no ārpuses. No ārpuses ķermenis ir sociāli uzkonstruēts. Cilvēki, kuri dzīvo vienā kultūras telpā, dzīvo tādā vērtību sistēmā, kādu nosaka šī kultūra. Kolektīva paštēla izveide, ko veic dažādas grupas un identitātes, liek pamatus individuālajai ķermeniskajai pieredzei, nozīmei un ieradumiem. Ķermenis ir starpnieks starp ārējiem faktoriem – gaidām, kultūrā pieņemtajiem uzskatiem par to, kas ir laba dzīve, un iekšējiem spēkiem: iekšējiem dzinējiem, apzinātas vai neapzinātas vēlmes pēc pašrealizācijas un neredzamās straumes, kas mūs vada. Ķermenis ir sastapšanās starp sociālkulturālo, fenomenoloģisko, bioloģisko, intuitīvo un kognitīvās bezsamaņas fenomenu – tas viss piedalās mūsu dzīves organizēšanas procesā.

Tradicionālajā izglītības ceļā mēs sevi mācām zināt un atcerēties daudz dažādu lietu, kļūt gudram noteiktos dzīves aspektos, kas tiek augstu vērtēti modernajā pasaulē. Bieži šie aspekti ir daļa no ārējiem faktoriem, no ārējās pasaules. Iekšējai pasaulei naratīvā, ar kuru uzaugam, netiek pievērsta liela uzmanība. Mūsu uztverē tas rada plaisu. Mēs nošķiram sevi no sevis un nespējam piedzīvot savu īsto spēku, patieso izpausmi un patības jēgu. Viens no šādas plaisas rezultātiem ir nespēja izjust savu ķermeni. Tas veido ieradumu piedzīvot pasauli vienīgi caur prātu, caur mērķu izvirzīšanu, skaitīšanu, salīdzināšanu, panākumu mērīšanu, spriešanu saskaņā ar bezgalīgiem sarakstiem par pareizo un nepareizo. Tad mēs skatāmies uz pasauli un sevi pašu caur uzskatiem, iemācītiem veidiem, kā uztvert un kā piešķirt vērtību.

Pamazām par vispārzināmu faktu zinātnieku vidū kļūst uzskats, ka ķermeņa ķīmija nav atdalāma no smadzeņu ķīmijas. Agrāk domājām, ka esam "smadzenes uz kociņa" un mūsu ķermenis ir domāts, lai noturētu šo kociņu un nogādātu smadzenes no vienas vietas uz citu. Tagad zinām, ka tas ir tālu no patiesības. Mūsu ķermenis ir sens, miljoniem gadu vecs, ļoti saprātīgs, ļoti spēcīgs. Tomass J. Sordass (Thomas J. Csordas), antropoloģijas profesors, kurš pēta fenomenoloģiju un iemiesošanos, savā grāmatā "Svētā patība" ("The Sacred Self") raksta: "Ķermeņi kustas, jūt, pieskaras, saož, sagaršo un telpā sadarbojas ar prātu un runu, jo cilvēki vienlaikus pieredz sevi gan iekšā ķermenī, gan ķermeni." Moriss Merlo-Pontijs (Maurice Merleau-Ponty) skatījis ķermeni kā uztverošu un domājošu organismu. Savā grāmatā "Uztveres fenomenoloģija" ("The Phenomenology of Perception") viņš aprakstījis iemiesoto pieredzi kā "zināšanas tieši rokās".

Iemiesotā patība

Kad nejūtam savu ķermeni, mēs nevaram just, kā pasaule mums pieskaras, tāpat arī nejūtam savu atbildi šim pieskārienam, mēs neapzināmies, kas mums ir svarīgs, kas ir nozīmīgs ārpus uzskatiem, ko esam pieņēmuši kā savus, apzināti tos neizvēloties, – intīmā apziņa par šo dzīvo mūsu šūnās. Mūsu kājas par to zina tikpat labi, cik mūsu sirds. Ja šo zināšanu nav, tad jūtam to trūkumu. Vien tad ne, ja tajā brīdī skatāmies televizoru, nomācam esošās domas ar citām vai dzeram vīnu kopā ar draugiem. Man nav nekādu pretenziju pret to. Dažreiz labākais veids konkrētajā brīdī ir novirzīt sevi no domām par iekšējām ilgām vai apspiestām jūtām. Bet, es domāju, agrāk vai vēlāk pienāk noraidījuma brīdis, dabiska tieksme būt brīvam no nosacījumiem un atbrīvot sevi no iemācītas uzvedības, jau izveidotiem priekšstatiem, gaidām vai interpretācijām. Ķermenis piedalās šo ierobežojumu noraidīšanā, neļaujas tikt pārliecināts. Ķermenī mēs vienlaikus gan pieredzam, gan uztveram lietas – iekšēji un ārēji. Mēs daudz iemācāmies paši par sevi – kas mūsos rezonējas, kas jūtas svešs. Tas attiecas gan uz fiziskiem, gan nefiziskiem atklājumiem. Dažkārt mēs atskāršam, ka tas, ko vienmēr esam uztvēruši kā savu personību, nemaz nepieder mums. Gabors Matē (Gabor Maté) kādā rakstā skaidro, kā "atkarīgās un neaizsargātās bērnības laikā mēs attīstām psiholoģisko, uzvedības un emocionālo kompozīciju, ko vēlāk kļūdaini uztveram kā savu personību". Patiesībā šis salikums ir veidots no sevis aizsardzības veidiem stresa apstākļos, kas mums bija nepieciešami kā bērniem, taču briedumā neesam no tiem spējuši atbrīvoties. Bieži tie nomaskē īstu cilvēku, kuram piemīt īstas vajadzības, vēlmes un vērtības.

Visam, ko mēs novērtējam, ir saknes fiziskajā ķermenī. Tā ir sinerģija starp instinktiem, cēloņiem un emocijām. Emocijas bieži tiek pārprastas. Mēs esam iemācījušies tām neuzticēties, tās slēpt, izvairīties no tām, apspiest, izlikties, ka jūtam kaut ko citu, un tā tālāk. Bet patiesībā emocijas nodrošina mūsu spēju rīkoties gudri. Tās padara pasauli  jēgpilnu un piepildītu. Tāpat emocijas signalizē, kad jāpieslēdzas realitātei – tās atspoguļo, kā mums klājas konkrētajā brīdī. Katra emocija kaut ko nozīmē, tā pavisam vienkārši nenokrīt no debesīm. Emocijas ir atbildes reakcija uz mums svarīgiem dzīves notikumiem. Gajs Klakstons (Guy Claxton) grāmatā "Intelekts miesā" ("Intelligence in the Flesh") raksta: "Jūtas ir kā līme, kas satur kopā mūsu spriestspēju un veselo saprātu. Jūtas ir somatiska parādība, kas iemieso mūsu vērtības un intereses."

Ar emociju palīdzību mēs spējam sajust apkārtējos cilvēkus. Iespējams, tieši tas ir iemesls, kāpēc emocijas ir tik viegli ietekmējamas: ja mūsu personiskā telpa nav stabila, varam tikt ierauti citu cilvēku emocionālajos stāvokļos. Tāpat emocijas bieži ietekmē uzskati un personiskās dzīves mācības, kuras arvien nesam līdzi tālākajās dzīves situācijās. Ja mani pārmantotie uzskati vai personiskā pieredze nosaka, ka "cilvēki ar lielām ausīm ir slikti", tad, iespējams, satikšanās ar šādu personu var novest pie neadekvātas emocionālas rīcības, kam nemaz nav nekāda sakara ar to, kas tajā brīdī notiek realitātē. Šis savukārt novestu pie jau notikušas situācijas atkārtošanās, jo, visticamāk, lielausainā persona sajutīs manu agresīvo nostāju un jutīs nepatiku pret to, vienīgi izņemot, ja šīs personas apgaismības stāvoklis būs dāvājis tai neierobežotu līdzjūtību un sapratni pret tādiem apjukušiem cilvēkiem kā es. Tātad jāņem vērā un jāatsedz atšķetināti sen izveidojušies uzskati, kultūras slāņi un iepriekšējās pieredzes perspektīvas, ja emocijas kļuvušas par mūsu uzticamo ceļvedi un atgādina par to, kas mums ir svarīgs.

Ja atšķetināšana noris veiksmīgi, emocijas kļūst par kompasu. Piemēram, dusmas mums dod milzu spēku situācijās, kur kāds neciena, aiztur vai apdraud to, kas mums svarīgs. Apgūtas un pareizi saturētas dusmas nes līdzi citas labas īpašības, piemēram, drosmi uzsākt konfliktu, skaidrību pašizpausmē, savaldību, kas ļauj nepārspīlēt savas emocijas, spēju vēl aizvien aiz "draudiem" redzēt cilvēku un tā tālāk. Mēs ieslēdzam sevi savā prātā, lai nevajadzētu sajust, jo tas patiešām var būt izaicinājums, just savas emocijas un nekļūt to varā. Taču, ja tas izdodas, kļūsti stiprāks, autentiskāks – brīvs no izlikšanās un slēpšanās. Tu citus cilvēkus redzi labāk, labāk sajūti savus "jā" un "nē" un veic gudrākas izvēles. Nav nekā, ko mēs izvairāmies redzēt citos, ja vien neizvairāmies to redzēt sevī. Tas nozīmē atgūt integritāti, dziļāku sevis izjūtu un personisko autoritāti. Šo procesu es sauktu par emociju iemiesošanu.

Turklāt šī iemiesotā emocija tālāk izvēršas "iemiesotajā atspoguļojumā", terminā, ko savā grāmatā "Iemiesotais prāts" ("Embodied Mind") izveidoja Frencisko Varela (Francisco Varela), Evans Tomsons (Evan Thompson) un Eleonora Roša (Eleanor Rosch), lai aprakstītu tāda veida domāšanu, kas ietver gan ķermeni, gan prātu. Tā  vienlaikus ir mācīšanās un atmācīšanās, viegla piepūle dabiskajai koordinācijai starp šiem domāšanas un zināšanas veidiem. Tātad sevis iemiesošana ir sava veida pieredzes kopums. Tas nozīmē dzīvot kā džeza grupā: improvizēt, bet tomēr spēlēt kopā. Katrs spēlētājs ir vienlīdz svarīgs: apziņa, iemesli, emocijas, sajūtas. Dažbrīd ir kāda solo, dažbrīd duets, dažbrīd visi spēlē harmonijā vai polifonijā. Savstarpēja uzmanība, cieņa un iedvesma veido kopsaucēju. Caur šādu esamības iemiesošanas veidu mēs nirstam dziļāk pretī mūsu reakcijām uz apkārtējo pasauli, iznesam augšā instinktīvo, dodam vārdu intuīcijai, atklājam neapzināto, kas, mums to nezinot, vada mūs cauri dzīvei, un skatāmies uz to ar kritisku prātu. Šis veids darbojas arī pretējā virzienā – tas iezemē mūsu idejas un uzskatus, un pārbauda, vai mēs tiešām uzticamies saviem uzskatiem, vai tie mums der. Iezemējot interpretācijas intuitīvajās pieredzēs, ķermeniskā jūtu pieredze un domu pieredze nonāk mijiedarbībā. Šī procesa rezultātā mūsu prāts apvienojas, atgūstas no sašķelšanās un iedomātām pretrunām.

Iemiesotās patības treniņi

Kad pirms deviņiem gadiem sāku treniņus, lai kļūtu par somatisko praktiķi, man patika ideja par iemiesoto patību, lai gan es to vēl nevarēju nosaukt vārdā, es sajutu, ka vēlos iet šajā virzienā. Ceļš no patikas pret ideju līdz augšanai tajā prasījis deviņus gadus, un es vēl joprojām mācos. Šī mācīšanās nekad nebeidzas. Tieši tāpat kā realitāte mums apkārt, arī iekšējā realitāte turpina paplašināties un attīstīties, un, jo vairāk mācies, jo vairāk ir ko mācīties. Taču brīdī, kad sāc pārvietoties no kaut kā saprašanas vai spējas to izskaidrot uz izpratni, kas paplašina un ir saistīta ar ikdienas dzīvi, tu esi sācis praktizēt iemiesoto patību.

Praktizēšana ir tilts starp nodomu un rīcību. Tas ir veids, kā iemācīties sasniegt vēlamo stāvokli. Tā ir nepārtraukta pilnveidošanās, kas saistīta ar mūsu uzmanības un nodomu pastāvīgu pārorientēšanu. Tā ir nemitīga atteikšanās un jaunu lietu pieņemšana. Prakses rezultātā caur iemiesoto patību mēs gūstam pieredzi, kas iedrošina un ļauj mums aizvien vairāk apzināties mūsu pasaules uztveri un spējas, par pamatu ņemot iekšējos spēka resursus, neatkarīgi no ārējās vides apstākļiem. Tas veidojas no maziem ikdienas soļiem ķermeņa un prāta sinhronizācijā, var sastāvēt no vingrinājumiem, kas veicina iekšējās ķermeniskās sajūtas izpratni, koncentrēšanos, fokusu, atslābinājumu, kustību apvienojumā ar spēju koncentrēt uzmanību un ļauties brīvai elpas plūsmai. Bieži mēs apdraudam elpošanu, mēs nedomājam par to kā kustību, kas ik brīdi atjauno mūsos dzīvību.

Gajs Klakstons grāmatā "Intelekts miesā" apraksta šādas prakses mērķi: "Nevis kļūt atlētiskākam vai muskuļotākam, bet gan, stiprinot manu sistēmu, kļūt rūdītākam, būt saskaņā ar sevi un apkārtni. Es netēmēju uz spēju skriet ātrāk vai apturēt grumbu rašanos, bet gan dzīvot daudz patīkamāk un saprātīgāk reaģēt uz nervu procesiem, kas mani veido. Un es varētu praktizēt lēnas kustības vai pat sēdēt nekustīgi, lai tikai mācītos ieklausīties un just šos procesus un pulsāciju – nevis tikai, lai labāk spētu informēt neiemiesoto prātu (jo šobrīd pieņemu, ka šis ēteriskais valdnieks neeksistē), bet tā, lai katrs ķermeņa loceklis spētu vēl pilnīgāk pievienot savu balsi centrālajam ķermeņa korim, no kura rodas mans prāts."

Ja šai praksei būtu jānosauc pamats, tad tā ir iemiesotā uzmanība. Tā var būt saistīta ar savu ierasto darbību pamanīšanu: sēdēšanu, iešanu, būšanu kopā ar cilvēkiem, ēšanu, klusēšanu vai domāšanu. Tāpat tā var būt saistīta arī ar uzmanības pievēršanu iekšējām sajūtām, ļaujot atklāt savu jūtu jēgu, veidot un attīstīt savu iekšējo izpratni. Dažreiz tas notiek klusumā, bet dažreiz mēs sevi atrodam, klausoties un orķestrējot visu ietekmju kopējo ansambli. Ar šo iekšējās ķermeniskās sajūtas izpratnes praksi, mēs mācāmies izšķirt autentiskus brīžus no mūsu paradumu skartiem momentiem, mēs kļūstam aizvien vairāk vērsti uz tagadni, mazāk uz pagātni vai nākotni.

Mirjama Rosa Ungunmerra-Baumane (Miriam-Rose Ungunmerr-Baumann), Austrālijas aborigēnu rakstniece, lieto vārdu "dadirri", lai skaidrotu uzmanīgu, garīgu domāšanas un cieņpilnas klausīšanās aktu. Vārdi veido konceptus un praksi. Tie uzmanības centrā liek sajūtas vai parādības, dod mums ietvaru un formē uzmanību, ko vēršam uz pasauli. "Dadirri ir iekšēja, uzmanīga klausīšanās un klusa, mierīga apzināšanās. Dadirri atpazīst dziļu avotu mūsos. Mēs to saucam un tas mums atsaucas." Tas ir mācīšanās un zināšanas veids. Tā kā Mirjamas Rosas kultūras pamatā ir stāsti, kas no paaudzes paaudzē nodoti mutvārdu veidā, šo pašu vārdu viņa izmanto, lai aprakstītu arī klausīšanos stāstnieka teiktajā.

Iemiesots un iegults

Viss kustas. Fiziskajā, emocionālajā, mentālajā un pat virtuālajā laukā. Pastāv kustības, kas nav atkarīgas no mums, – asinsrite, gaisa plūsma, ūdens mūsu ķermenī, mūsu emocijas, plašākā mērogā tās ir dažādas kustības dabā, gadalaiku maiņa, planētas rotācija un tā tālāk. Ir kustības, kuras ietekmēt spēj mūsu pašu griba, – uz ko vēlamies novirzīt domas, kad pārvietojamies no klusuma uz skaļi izteikto, kā kustamies caur telpām, kā izturamies dažādās situācijās, un tā tālāk. Tāpat pastāv starptelpa – kad domas plūst bez apzinātas izvēles, kad mūsu senči dziedāja un dejoja lietus dejas, un galu galā lietus arī atnāca. Vai ticam šim mistiskajam piemēram vai ne, mēs esam process, kas iemiesots kustībā un ietverts plašāka mēroga darbībā. Moriss Merlo-Pontijs  grāmatā "Uztveres fenomenoloģija" raksta, ka mēs nepārtraukti esam "iegulti" pasaules "miesā": mēs piedzīvojam nepārtrauktu apmaiņu vai "satiksmi" ar mūsu vidi veidos, kas gan pārspēj, gan informē mūsu racionālo, apzināto prātu.

Gabors Matē raksta par cilvēkiem kā biopsihosociālām būtnēm, kuru "veselība vai saslimšanas atspoguļo attiecības ar pasauli, kurā dzīvojam, ieskaitot visu mainīgo, kā ģimeni, šķiru, dzimumu, rasi, politisko statusu un fizisko ekoloģiju, kuras daļa mēs esam". Viņš turpina, sakot, ka mūsu emocionālie modeļi ir atbildes uz mūsu psiholoģisko un sociālo vidi. Savā pētījumā viņš atklāj, ka atsevišķas slimības "vienmēr pastāsta par ģimeni vairākās paaudzēs vai par kultūru, kurā šis cilvēks dzīvo".

Mūs veido mūsu iekšējā sistēma tikpat lielā mērā, cik arī lielās ārējās sistēmas, kuru daļa esam. Tieši kā piemērā, kuru dod Gajs Klakstons – kā sirds nespēj pastāvēt bez ķermeņa tai apkārt –, tieši tāpat cilvēks nepastāv izolācijā no pārējās ekosistēmas tam apkārt. Mēs esam individuāli un tajā pašā laikā daļa no veseluma. Dalījums nepastāv. Mēs esam dzīvojoša sistēma, daļa no lielas ekosistēmas, konteksta mums apkārt un ietveram mazākas sistēmas, katrs meklējot daudzveidīgus savas labsajūtas un labklājības veicinošus aspektus.

Vēlos noslēgt rakstu ar citātu no Džordža Lakofa (George Lakoff) grāmatas "Filozofija miesā" ("Philosophy in the Flesh"):

"Mūsu vide mums nav "svešais". Tā nav kolekcija ar parādībā, ar kurām saskaramies. Drīzāk tā ir daļa no mūsu esamības. Tā ir mūsu eksistences un identitātes atrašanās vieta. Mēs nemaz nevaram eksistēt neatkarīgi no tās. Tas, kā mēs iepazīstam vidi sev apkārt, saprotam, ka esam daļa no tās un tā ir daļa no mums, notiek caur empātisku projekciju. Tas ir ķermeņa mehānisms, ar kura palīdzību varam piedalīties dabas procesos ne tikai kā ceļotāji vai alpīnisti, vai peldētāji, bet arī kā pati dabas daļa – daļa no milzīga, visaptveroša veseluma. Apdomīga garīguma iemiesošana tādā veidā ir arī ekoloģiska garīguma iemiesošana.

Iemiesots garīgums prasa estētisku attieksmi pret pasauli, tas ir pats galvenais dzīvei saskaņā ar sevi, apkārtējiem un pasauli. Iemiesots garīgums prasa sapratni par to, ka daba nav nedzīva un tā nav kaut kas zemākstāvošs par cilvēku, bet gan dzīva un kaut kas vairāk par cilvēku. Tas pieprasa patiku, prieku ķermeņa saskarē ar zemi, gaisu, jūru un debesīm, augiem un dzīvniekiem – atzīstot, ka tas viss ir augstāks par cilvēku, tas ir vairāk, nekā jebkurš cilvēks kādreiz varētu sasniegt. Iemiesots garīgums ir kaut kas vairāk par garīgo pieredzi. Tā ir ētiska saistība ar fizisko pasauli."

 

No angļu valodas tulkojusi Ruta Kurpniece un Ilze Elizabete Strazda. Fjodora Dostojevska citāta tulkojums aizgūts no grāmatas "Piezīmes no pagrīdes" ("Liesma", 1974), kuru no krievu valodas tulkojuši Oto Brīkšķis, Ārija Elksne, Anna Ozola-Sakse, Jānis Ozols.

Sabina Abdulajeva

Sabina Abdulajeva ir pētniece no Vācijas, portāla "La Foresta" veidotāja un sadarbības radošuma studijas "Studio Mutu" dibinātāja. Viņas interešu lokā ietilpst ilgtspējas attīstība, māksla, izglītība ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!