Kadrs no Bernardo Bertoluči filmas "Konformists" (1970)
 
Redakcijas sleja
18.08.2014

Ko mēs varam paspēt pirms kara?

Komentē
6
Saglabā

Pārlaižot skatienu grāmatplauktam, ievēroju kādu pabiezu sējumu no populāru izdevumu sērijas "1000 filmas, kas tev jāpaspēj noskatīties, pirms mirsti". Savulaik tādi saraksti sagatavoti arī par grāmatām, mūzikas albumiem, ievērojamiem mākslas darbiem vai pasaules vietām. 1000 filmas ir diezgan ilgstošs pasākums, lai šo ieteikumu uztvertu vien kā metaforu. Izklaidējošos portālos populārāki kļūst īsāki saraksti – "Desmit veidi, kā iepriecināt draudzeni, kurai piedzimis bēbītis" vai "Piecas pazīmes tam, ka vīrietis būs neuzticīgs". Nesen, pēc Krievijas valdības izsludināto aizliegto ārzemju produktu saraksta publicēšanas, ievēroju sarkastisku publikāciju kaimiņvalodā "Desmit ēdieni no aizliegtajiem produktiem, kas jums jāpaspēj pagatavot tūlīt pat".

Ieteicamo darbu vai izklaižu saraksta saīsināšanos varētu skaidrot ne tikai ar subjektīvo steigas un nevaļīguma ietekmi interneta vidē. Būtu grūti aptvert "1000 filmas, kas jāpaspēj noskatīties, pirms sākas karš", ja kara priekšnojautas ir tik neatvairāmi pietuvojušās, ka laika vairs nav nemaz. Rīgas kultūras dzīve 2014. gadā jau laikus tikusi saplānota tik blīva, ka neviļus rodas asociācijas ar cenšanos paspēt pēc iespējas vairāk, "pirms sākas karš". Izstādes, koncerti, salūti, festivāli klājas viens otram pāri tik blīvā rakstā, ka uztvere sāk notrulināties un kļūst mazliet bail par tukšuma sajūtu, kas varētu iestāties pēc "finansējuma izbeigšanās". Vēl baisāk ir iedomāties, kā vēlāk pēc nedod-Dievs-kara un pēckara trūkuma gadiem mēs varētu atcerēties 2014. gada vasaru kā tādus pārticības un greznības "ulmaņlaikus".

Kara priekšnojautas notrulina ne tikai sajūtas, bet arī spriestspēju. Propagandas un melu krusā mēs ātri vien piekūstam mēģināt izvērtēt, salīdzināt, loģiski spriest. Vieglāk kļūst ieņemt noteiktu pozīciju. Tāds nolādēts psiholoģisks mehānisms, kas ļauj cilvēkam izdzīvot karā, liekot nostāties vienā vai otrā frontes līnijas pusē. Pielāgoties citu diktētiem noteikumiem, lai izdzīvotu, – to dēvē arī par konformismu, lai arī paši "taisnības cīnītāji" sevi par tādiem nekad neuzskata. Atverot grāmatu par 1000 filmām, kas man būtu jāredz pirms nāves, es nejauši uzšķīru Bernardo Bertoluči "Konformistu" – filmu par indivīda pakļaušanos un sadarbošanos fašisma pārņemtā sabiedrībā Musolīni laika Itālijā. Filma ir uzņemta 1970. gadā, bet Alberto Morāvias grāmata, kas bijusi tās pamatā, ir sarakstīta 1951. gadā. Vairāki desmiti gadu bijuši vajadzīgi, lai censtos saprast un apzināt to, kas noticis Itālijā pagājušā gadsimta 30. gados.

Kara priekšnojautas arī mani padara par konformistu. Es nogurstu šķirot ziņas no Ukrainas, pamazām pieņemot, ka viss, ko pauž oficiālā Krievija, ir meli. Es esmu gatavs aizmirst to, ka esmu pacifists un neieredzu ieročus, pieļaujot NATO karabāzu izvietošanu Baltijas valstīs, jo man ir grūti iedomāties citu veidu, kā saglabāt to, ko šajos divdesmit gados esam spējuši nodrošināt neatkarīgā Latvijā, – demokrātisku daudzpartiju sistēmu, darbīgu pilsonisku sabiedrību, plaukstošu latvisku un daudznacionālu kultūru, izvēles iespējas, tiesības ceļot un strādāt tur, kur to vēlamies, tiesības ēst to zemju produktus, kuri mums garšo, skatīties tās filmas un klausīties to mūziku, kādu gribam, tiesības rakstīt, runāt un domāt to, kas mums nāk prātā. Mēs aizmirstam, ka šīs tiesības nebūt nav pašsaprotamas daudzās citās pasaules malās un arī Rietumu sabiedrībās tās ir izcīnītas smagās, brīžiem asiņainās kaujās, bet dažviet, arī pavisam netālās kaimiņvalstīs, tiek nopietni domāts par to ierobežošanu.

1000 filmas es jau vairs nepaspēšu noskatīties jebkurā gadījumā, bet ateista un marksista Bertoluči filmu par homoseksuāla fašista konformismu vajadzētu sameklēt. Šogad gribētos paspēt iztulkot un izdot amerikāņu filozofes Ainas Rendas grāmatu "Himna", jo tā stāsta tieši par to, ko mēs šajā iebiezinātajā kara priekšnojautu atmosfērā sākam aizmirst, – to, ka indivīda brīvība ir svarīgāka par daudz ko citu. Par sabiedrisko labumu un morāli, par nacionālo pašcieņu un stabilu valūtu, par fiskālajām krīzēm un ekonomiskajām sankcijām, par izdzīvošanu un dzīvošanu. Indivīda brīvība ir svarīgāka, jo bez tās nav ne jēgas, ne iespējas pastāvēt visam pārējam.

Tēmas

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!