Foto: "Unsplash"
 
Blogs
03.02.2020

Ko likt uz spēles?

Komentē
0

Pagājušās nedēļas nogalē no brīnišķīgās redaktores Sigitas Kušneres saņēmu mana romāna "Pasaules vēsture" pirmās daļas redaktūru – grāmatai būtu jāiznāk šajā pavasarī. Pārlasot nu jau gadus piecus tapušo manuskriptu un pārlūkojot redaktores ieteikumus, pa galvu maisās virkne ar atšķirīgām, tomēr nebūt ne nesavienojamām pārdomu tēmām. Viena no tām ir rakstniecības un literatūras dāvātā priekšrocība ceļot laikā, kas autoram iespējama, arī pārlasot paša uzrakstīto. Uz brīdi atgriezties tajā laika posmā, kurā viņš dzīvojis, kaut ko pieredzējis, jutis, pārdzīvojis, – teiksim, pirms pieciem gadiem.

Tā ir savdabīga paša dzīves inventarizācija, privileģēta iespēja palūkoties uz sevi no malas. Process kaut kādā ziņā atgādina vēl pērnajā gadsimtā tik populāro literatūras interpretācijas skolu, kas tiek saukta par "jauno vēsturiskumu". Šīs pieejas pamatā ir pieņēmums vai pat pārliecība, ka literāra teksta, tāpat kā jebkura mākslas darba, galvenā vērtība slēpjas tajā ieslēptajās iespējās nolasīt darba tapšanas apstākļus, sociālo, politisko un ekonomisko kontekstu. Kā nesen žurnālā "The Point" publicētā esejā "Par literatūras nīšanu" rakstīja izdevuma redaktors Džons Baskins: "Literatūras pētniecības mērķis bija "atmaskot" šos apstākļus – piemēram, aprādīt, ka Marks Tvens, pats to neapjauzdams, ir tiražējis sava laika rasistiskos aizspriedumus, lai gan viņš bija centies tos atmaskot. Saskaņā ar šo teoriju, literatūra jau pēc noklusējuma nebija paredzēta nedz pārlaicīgu patiesību, nedz spēcīgu kaislību tālāknodošanai. Tā vietā mūsu mācībspēki lika noprast – jo spēcīgāka bija darbā ieaustās iztēles nestā pieredze, jo svarīgāk bija uz to raudzīties ar distancētu skepticismu."

Pazīstamais angļu literatūras kritiķis, laikraksta "The Guardian" grāmatu apskatnieks un ilggadējais žurnāla "The New Yorker" rakstu autors Džeimss Vuds nesen publicētā esejā "Kas ir likts uz spēles, kad rakstām literatūras kritiku? Par tekstu dekonstrukciju un mūsu izpratni par literatūru" piedāvājis interesantu skatpunktu, no kura paraudzīties uz literatūru, bet ne tikai. Esejā viņš piemin savu pasniedzēju, poststrukturālisma kritikas skolas pārstāvi Stīvenu Hītu, kas pēc literāra darba fragmenta izlasīšanas mīlējis studentiem uzdot jautājumu: "Kas te ir bijis likts uz spēles?" "Viņš runāja par kaut ko krietni vien specifiskāku, šaurāku un profesionālāku. Ikdienas sarunās šis jautājums tiktu saprasts citādi. Viņa jautājums bija par to, kāda bijusi nolasītajā fragmentā ietvertā jēgas dilemma. Kas likts uz spēles, lai radītu iespaidu par kaut kādu nebūt jēdzīgumu, ko šajā gadījumā dēvējam par literatūru? Cik šī jēga ir stabila, un vai to neapdraud vēršanās savā pretstatā? Hīts literatūru vērtēja tāpat, kā Freids būtu varējis pētīt kādu no saviem pacientiem, jo jautājums: "Ko jūs liekat uz spēles, ja atrodaties šeit?" – nebūt nenozīmētu: "Ko jūs liekat uz spēles, lai justos veselīgs vai laimīgs?", bet gandrīz vai pilnīgi pretējo: "Ko jūs liekat uz spēles, lai uzturētu savu hronisko nelaimīgumu?" Šāda dekonstruktīva pieeja literāra teksta lasīšanu un metaforu interpretēšanu padara par ko līdzīgu mēģinājumiem tulkot tā sauktās "freidiskās pārteikšanās". Vuds raksta, ka jau studiju gados aptvēris: dzejolis vai romāns var izrādīties viena vienīga pretruna – darbs var būt tapis viscēlāko mērķu vārdā, bet dziļi ieslēptais iznākums var izrādīties ar pilnīgi pretēju nozīmi. Kā piemērus viņš min Šekspīra "Vētru", kurā jaušama labos antikoloniālisma nodomos ierakstīta koloniālisma pieņemšana, vai patriarhāli veidotos, bet it kā protofeministiskos Džeinas Ostinas romānus.

Gan kaut kā ziedošana, gan likšana uz spēles nu jau kādu laiku iemantojusi visai šauri specifisku nozīmi. Ziedošana parasti tiek uztverta kā finansiāla vai materiāla palīdzība, bet likšanai uz spēles ir drīzāk vecmodīga un varbūt pat nevajadzīga, nesaprātīga, pārspīlēta, biedējoša riska pieskaņa – kas tāds piestāvētu piepīpētām azartspēļu zālēm, nevis sociāli un ekonomiski daudzmaz nodrošinātiem, jaunāko psihiatrijas un farmācijas industriju atklājumu stiprinātiem, nemitīgi pēc visapkārt noskatītas un izsapņotas normalitātes alkstošiem ļaudīm.

Un tomēr, manuprāt, gan ziedošana, gan risks ir ārkārtīgi būtiska literāra (vai kādas citas mākslas jomas) darba radīšanas daļa. Palūkojoties nedaudz plašāk, samanāms, ka tieši tas pats ir attiecināms arī uz daudzām vai varbūt pat visām citām mums pieejamajām dzīves izpausmēm.

Par ziedošanu, domājams, kaut kāda nojausma būs pat tiem, kas mēdz kurnēt gan par valsts sniegto finansiālo atbalstu visādām kultūras padarīšanām, gan par, viņuprāt, nekam nederīgajiem ar šādu atbalstu palīdzību nākušajiem darba augļiem. Nekāda ieguldījumu, ziedojumu un zaudējumu samērošana jau nenotiek un droši vien nav pat iespējama – galvenokārt tāpēc, ka nav izsakāma skaitļos un formulās, ko glīti ierakstīt "Excel" tabulās. Tā nu top VID darbinieku fantāzijas par radošu darbu strādniekiem, kas par vienu rakstiņu it kā varētu būt saņēmuši 950 eiro lielu honorāru. Ikdienā gan kaut kā tapšanai tiek ziedots krietni vien vairāk – ar "vairāk" saprotot ne jau ciparos izsakāmas naudas summas, bet ziedojamo elementu kopumu.
Piemēram:
tiek ziedots miegam paredzētais laiks,
tiek ziedots ģimenei un bērniem atvēlamais laiks,
tiek ziedota iespēja nopelnīt vairāk naudas,
tiek ziedota sabiedriskā dzīve,
tiek ziedota iespēja izlasīt visas grāmatas, noskatīties visas filmas un teātra izrādes, ko varbūt gribētos,
tiek ziedotas iespējas kļūt labākam un veselīgākam cilvēkam
un tā tālāk.

Taču visa šī ziedošana jeb upurēšana ir tikai viena, atvainojiet par šo neizbēgami riebīgo vārdu, radošā procesa puse. Domāju, ka otra, kā jau pirms mirkļa varbūt ļāvu nojaust, ir gatavība nevis ziedot, bet kaut ko būtisku likt uz spēles. Atšķirība ir būtiska. Pirmajā gadījumā tu no kaut kā atsakies, no kaut kā šķiries, otrajā – esi gatavs balansēt starp iespēju piedzīvot zaudējumu un varbūtību, ka būsi ticis pie lielā laimesta. Nesen ilustrētā žurnālā publicētā intervijā tautā iemīļotais dzejnieks Kārlis Vērdiņš izteicies, ka "tas, ko normāli cilvēki noslēpj, nerunā, nerāda citiem, ir rakstnieka maizīte". Un te vairs nav runa par kaut kā ziedošanu, bet tieši par likšanu uz spēles – jautājumu, kas mani nu jau diezgan daudzus gadus nodarbinājis gan kā citu autoru darbu lasītāju, gan arī kā rakstītāju. Jo ko gan var uz spēles likt?
Piemēram:
bailes no neizdošanās, neveiksmes,
bailes no iepriekš tik atsaucīgo lasītāju un kritiķu reakcijas,
bailes no radu, draugu un paziņu neizpratnes,
bailes no politiskām nepatikšanām,
bailes no atbildības likuma priekšā,
bailes no fiziskas izrēķināšanās,
bailes no redaktora un korektora,
bailes no sliktas gaumes
un tā tālāk.

Nepārprotiet – es neuzskatu, ka ikviena literāra, muzikāla vai cita veida mākslas darba tapšanā uz spēles būtu jāliek viss uzskaitītais un vēl kaut kas, tomēr esmu pārliecināts, ka bez jebkāda riska var rasties vien pliekanība, remdenums, banalitāte un garlaicība.

Visādi gudrinieki internetā izlasāmos komentārus parasti mēdz šķendēties par laikmetīgo mākslu un literatūru, jo, viņuprāt, izstādīts un publicēts tiek it viss, kas autoriem iešaujas prātā. Turklāt pie izstādīšanas vai cita veida publiskošanas tiek vienīgi izredzētie – draudzības vai pazīšanās saitēm sietie, politiski pietuvinātie, kritiķu nepelnīti saslavētie u.tml. Laimīgā kārtā pasaule nav iekārtota gluži tik vienkārši un pie šādiem uzskatiem var pieturēties vien ļaudis, kas vēl nav pamēģinājuši kaut ko nozīmīgu ziedot, ko vēl nozīmīgāku likt uz spēles, pieredzēt virkni zaudējumu un beigu beigās atklāt, ka aiz viņu idejām un varbūt pat labajiem nodomiem citi saskata kaut ko pavisam citu – iespējams, sev būtisku.

Pēc kādas sarunas ar draudzeni par labi zināmo visu olu likšanu vienā groziņā aizdomājos par to, ka visprecīzāk šis teiciens raksturo nevis tādu vai citādu attieksmi pret otru cilvēku, bet gan autora attiecības ar savu veikumu. Un arī attiecības starp rakstniekiem un izdevējiem gadu gaitā sāk līdzināties buksējošām attiecībām pārī, kurā abi turpina viens otru mīlēt un pastāvēt līdzās, nemanot to, ka jau gadiem vienas vai otras iesaistītās puses dēļ notiek izvairīšanas no pārāk intīmas tuvības – kaut vai tikai no pieskārieniem retu īsziņu vai e-pastu formātā. Izdevējs, kurš nereti jau paguvis izmaksāt avansu, uz vēl kaut ko cer. Autors, kas nokavējis jau kuro gaidāmā darba nodošanas termiņu, ar savu daudzos gados mērāmo pieredzi tomēr baidās no iespējamā atraidījuma, pat ja apsolītais beigu beigās tomēr ir paveikts. Abi gaida, un abi jau kaut ko ir neatgriezeniski ziedojuši. Un tad pienāk laiks likt uz spēles visu. Es ierosinu spēlēt uz visu banku.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!