Foto: Unsplash.com
 
Proza
21.06.2019

Ko Jāņi mums sola?

Komentē
0
Saglabā

Es devos uz Jāņiem viens pats, bet tas mani necik neskumdināja, jo zināju, ka galā viss būs. Drošības sajūtai vēl piekrāvu mugursomu ar alus bundžām – kā nekā autobuss, Latvijas ainava, ceļš uz svētkiem. Apņēmos autobusā atvērt vienu alu un saplūst ar šīs dienas būtību. Ja nu kāds man aizrādīs – vispār Latvijā sabiedriskajā transportā dzērienus lietot ir atļauts, bet ja nu tomēr – es teikšu, ka mani sauc Jānis. Lai šo vienīgo dienu mans vārds ir mana priekšrocība.

Autobuss bija pilns – tas uzreiz pabojāja manus plānus, un īgns slāju uz aizmuguri, bet nē, tomēr bija viena brīva vieta! Blakus džekam sporta tērpā. Viņš bija tik liels, ka daļēji aizņēma arī blakus sēdekli. Taču viņa ārienē bija kas tāds, kas lika saprast – ne jau šaurības dēļ vieta viņam blakus palikusi vakanta. Kā tad tā, es domāju, es taču gribēju, un vispār: nevajag ļauties stereotipiem. Apsēdos viņam blakus. Viņš uz mani neskatījās. Labs sākums.

Kad sākām braukt, atcerējos savu apņemšanos. Ja mans kaimiņš iebildīs, es ar sava vārda piesaukšanu galā netikšu. Pie tam viņš ar savu augumu aizsedza praktiski visu ainavu. Un tomēr ceļa sajūta bija. Izvilku bundžu. Iedomājos: varbūt jāsāk ar preventīvu uzbrukumu, jāpiedāvā viņam arī? Taču viņš neizskatījās atvērts labvēlīgiem kontaktiem. Es klusi atvēru bundžu, pssst. Viņš neko. Lai tā paliek, es domāju, mēs esam divas autonomas pasaules, kas neiejaucas viena otrā. Skaties vien pa logu, ceļabiedr, tu mani nemanīsi. Un iesūcu.

Ziniet, saulīte, autobuss līgo, ceļš ved uz Jāņiem, aliņš, omulība, parādās mīļas sejas, skolotāja mani apskauj – īsāk sakot, iesnaudos.

Pamodos no pieskāriena plecam. Atveru acis – kaimiņš mani biksta. Redzu arī, ka mana roka miegā tapusi slīpa un aliņš no bundžas līst – tieši viņam klēpī! Roku iztaisnoju, taču viņa adidas klēpis jau bija vienās putās, tā teikt, čūkstēja vien. Es vairākkārt atvainojos, bet tad apklusu. Tas bija par maz, taču nezināju, ko teikt, ko darīt. Bet viņš nopūtās, skumji pasmaidīja un teica:

– Līgo!

Vēlākos gados braucot uz Jāņiem – vilcienā vai ar auto, kompānijā vai vienatnē –, ceļa rūpes drīzāk ir bijušas par to, vai pašmarinētais šašliks karstumā nesāks smakot un vai Talsu ritulis skaitās Jāņu siers. Bet solidaritāti tāpat izjūtu vienmēr – ar visiem Jāņu ceļiniekiem (un ceru, ka joprojām arī otrādi). Ja sists auģiks ir rotāts meijām, tad labs ir šlāgeris, kas skan pa atvērtajiem logiem.

Varbūt tieši tāpēc latviešu ģēnijs ir radījis Jāņus? Lai paplašinātu šo cilvēciskās solidaritātes lauku, par ko runā Ričards Rortijs. Cilvēka dabā ir izjust empātiju nevis pret cilvēkiem, bet pret tiem, kuri ir "tādi kā es". Un, lūk, uz pāris dienām tādi ir visi! Es saku – latviešu ģēnijs, jo nekur citur Jāņus tā nesvin. Vispār man riebjas visi tie unikalitātes apgalvojumi: "mēs dzeram visvairāk" un "mēs izgudrojām tanku".  Taču gadījumā ar Jāņiem tā tiešām ir. To teica Dr. Rūta Muktupāvela, un es viņai ticu ne tikai kā zinātniecei, bet arī kā lietuvietei, jo mīļie radiņi jau nu tāpat vien mums nekādu unikalitāti neatdotu. Viņa teica, ka nekur Eiropā (nekur vispār!) tā nesvinot pagāniskus svētkus. Vai tiešām tas ir pagānisms? Man personiski Potrimps nekad nav rēgojies. Un to solidaritāti es arī tālāk par autobusu nenestu.

Bet kas, kas tad ir šo svētku atslēga? Ko Jāņi mums sola? Kas mūs dzen naktī, lietū, krūmos?

Es zinu šos svētkus. Man ir pamatotas aizdomas par savu ieņemšanas datumu: es piederu pie tā sauktajiem Jāņu bērniem. Savā veidā māku svinēt arī pats. Kreisajā plaukstā man ir rēta, piemiņa no 1997. gada Jāņiem. Esmu svinējis pie Šubra, pie Reiņa, pie Andras – visur.

Viena lieta gan – nekad neesmu jāņojis Rīgā. Pagājušogad diezgan ilgi kavējos, bija jau Līgo pēcpusdiena. Uz Avotu ielas satikām Haņinu, viņš nesteidzīgi soļoja pa pašu ielas vidu, izbaudīdams datuma specifiku. Mēs apskāvāmies turpat. Uz sakrālo jautājumu: "Ko pa Jāņiem?" – Haņins paskaidroja, ka daba viņam nav pieņemama, bet svētkus viņš ciena gan un pavadīšot šo dienu, kā iesācis – nepārtrauktā ceļā starp draugiem, kafiju un šņabi. Sapņot un neaizmigt. Mana sirds ir mierīga, arī Rīgā ir īstais Jāņu gars.

Bet kas tas ir, ka atmiņā labāk palicis ceļš? Kā devāmies jāņot, kā iepirkāmies, kā marinējām un pinām. Un pēc tam braucām atpakaļ, drusku vīlušies, ar ērci ciskā, ar slapju telti, ko vajadzētu mājās izžāvēt, bet gan jau tā pūs līdz nākamajiem Jāņiem, ko svinēsim pavisam citādi.

Kas īsti notika pašos Jāņos ? Ko darījām? Man ir grūti notvert to mirkli. Pat tad, kad skaidri atceros, tas nav īsti saprotams. Tas pastāv tikai tad. Ja man tomēr jāatbild, tad es teiktu – mēs sēdējām un skatījāmies ugunī, un neko nedomājām. Seja svilst, dziesmas izdziedātas, šašliks un aliņš vairs nelien, bet mēs sēžam. Nedrīkst gulēt. Mēs sargājam rituālu, kas ir attīrīts no visām jēgām un nozīmēm. Es tiešām redzu glābiņu bezjēdzīgās, nepraktiskās darbībās. 

Šogad man priekšā nebijis pārbaudījums – Jāņos nebūšu Latvijā. Es zinu, ka neesmu tāds vienīgais, bet man pat nav tuvumā tautiešu, kas atnestu impēriju sev līdzi. Tikai govis skandina savus zvaniņus, un vēl jāņtārpiņu redzēju divas reizes. Neviens šeit nesaprot, kā ir būt Jānim un svinēt savu banalitāti.

Tomēr Jāņu gars ir žēlīgs. Vietējā mežonīgajā kultūrā atradu dziesmu ar augstu latviskuma izpratnes līmeni.

Lūk, paši atslēgas vārdi:

"Jāņu nakts ir pilna solījumiem,
Jāņu nakts ilgst visu mūžu."

Mums ir apsolīts, un mēs solījāmies, ka būs atkal ugunis uz katra kalna, policija uz ceļiem un smilgas mutē. Tas nepāries, būs tikai trakāk. Personiskā pieredze.

Tēmas

Jānis Joņevs

Jānis Joņevs mācījies Latvijas Kultūras akadēmijā. Šobrīd strādā reklāmas nozarē. Atbalsta futbola klubu "Tottenham Hotspur". Grāmatas "Jelgava 94" autors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!