Par Roja Andersona filmu "Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci", 2014
Vai jūs dzertu tikko miruša cilvēka alu, ja viesmīle jums to par velti piedāvātu pāris minūtes pēc viņa nāves? Kā jūs reaģētu, ja deju nodarbībā neglīta flamenko pasniedzēja nemitīgi pievērstu jums pastiprinātu, nepiedienīgu uzmanību? Ko darītu, ja bārā, kur jūs pēc darba satiekaties ar draugiem, piepeši baltā zirgā cēli iejātu Zviedrijas karalis un palūgtu ūdeni, vienlaikus erotiski flirtējot ar jauno puisi, kurš strādā par bārmeni? Un ko jūs parasti atbildat saviem tuvajiem cilvēkiem, kad viņi jums pa telefonu saka, ka viņi ir priecīgi dzirdēt, ka jums iet labi [1]? Ko jūs viņiem parasti tādos brīžos sakāt?
Par cilvēka dabu ir pateikts, runāts un rakstīts daudz. Sākot ar seno asīriešu un daudzu citu tautu mītiem civilizācijas pirmsākumos un beidzot ar Hārvarda Universitātes biologa E.Vilsona 1979. gadā Pulicera prēmiju ieguvušo darbu "Par cilvēka dabu" un Ričarda Dokinsa magnum opus "Savtīgais gēns", šķiet, gandrīz ikvienam ir bijis vismaz kaut kas piebilstams par šo tēmu. "Sokratam un Platonam bija taisnība. Lai ko arī cilvēks darītu, viņš vienmēr darīs tā, kā būtu labāk: tas ir, viņš rīkosies tādā veidā, kā viņam pašam liksies labāk (derīgāk) atbilstoši viņa paša intelekta spējām," 1878. gadā rakstīja Nīče savā darbā "Cilvēcīgs, pārāk cilvēcīgs" [2]. Tomēr brīdī, kad, šķiet, pateikts jau ir pilnīgi viss, ko par šo tēmu varētu pateikt, jaunu, fundamentāli kvalitatīvu un klusinātu, vienlaikus pietiekami ekspresīvu un, neskatoties uz vides stilizāciju, nesamāksloti dabisku skatījumu uz šiem jautājumiem piedāvā Roja Andersona triloģija par cilvēka dabu, kuras pēdējā filma – "Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci" – tika izrādīta Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmā, kur tā saskaņā ar pašu festivāla organizatoru teikto bija viena no vislabāk apmeklētajām filmām [3]. Bet kas tad īsti ir "Balodis"? Un kas ir Rojs Andersons?
Neskatoties uz uzvārda līdzību ar vienu no mūslaiku izcilākajiem dzīvajiem kino klasiķiem, amerikāni Vesu Andersonu [4], kinematogrāfijā zviedru režisors Rojs Andersons ir savā ziņā unikāls. Viņa karjera iesākās jau ļoti sen (režisors dzimis 1943. gadā), bet vairāku desmitgažu laikā viņš ir uzņēmis tikai piecas pilnmetrāžas spēlfilmas. Andersons guva lielus panākumus ar savu pirmo filmu, romantisko komēdiju "Zviedru mīlasstāsts", izgāzās ar otro un pēc tās pārtrauca uzņemt pilnmetrāžas filmas uz 25 gadiem. Viņš atgriežas lielajā kino ar triloģiju par dzīvošanu, ko iesāk "Dziesmas no otrā stāva" (2000), turpina "Tu, kas dzīvo" (2007) un pabeidz ar šogad Venēcijas kinofestivāla galveno balvu – Zelta lauvu – ieguvušo filmu "Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci".
Filma "Dziesmas no otrā stāva", kas ieguva žūrijas balvu Kannu kinofestivālā, iesāk šīs triloģijas estētiku – nesaistīti modernās dzīves fragmenti, viss un visi dodas kaut kur bez nojaušama mērķa vai jēgas. Un lietas vienkārši notiek. Filmas vizuāli atturīgā stilistika un distancētais vērojums izceļ tajā bezkaislīgi attēlotās ciešanas. Šī neapšaubāmi ir depresīvākā no triloģijas filmām, savukārt nākamā, "Tu, kas dzīvo", ir tieši pretēja – tā parāda cilvēku dzīvi visneiedomājamākajās situācijās, vienlaikus mudinot to izbaudīt, pat ja sasniegtais rezultāts ir absurds un nesakrīt ar mūsu ekspektācijām. Trešā filma, "Balodis", ietver elementus no abām, tomēr ne tikai apvienojot abās iepriekšējās paustās idejas, bet arī ienesot ko jaunu un vismaz daļēji atrisinot abās iepriekšējās filmās paustās idejas, līdz ar to varam teikt, ka šī triloģija ir tipisks klasiskās Hēgeļa-Kanta-Fihtes tēzes-antitēzes-sintēzes piemērs, ko mācīt vācu ideālisma filozofijas studentiem.
Pretenciozo filmas nosaukumu "Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci" iedvesmojusi 16. gadsimta Ziemeļu renesanses mākslinieka Pītera Brēgela Vecākā 1565. gada glezna "Mednieki sniegā" [5]. Pats Andersons paudis, ka viņa filma ir par to, ko varētu domāt gleznā redzamais koka zarā sēdošais balodis, nolūkojoties ielejas ciematnieku rosībā. [6] Tas arī skatītājiem liek uzdot jautājumu pašiem sev, kādas gan izskatītos viņu dzīves attālinātam novērotājam? Vai arī tās neatgādinātu Andersona filmu un, ja tā, vai mums nebūtu mazliet bail to uzzināt?
Andersona triloģijas filmu pasaule, arī "Balodī", ir izteikti stilizēta – klusinātas, nedaudz pelēcīgas krāsas, kas visiem interjeriem liek izskatīties mazliet pasteļtoņos, mazliet statiskiem un relatīvi mierīgiem, varētu pat teikt, garlaicību izraisošiem. Tieši caur šo garlaicību un ciešanām "Balodī" atklājas cilvēku eksistence – cilvēka daba filmā izpaužas kā mūsu šķietami nepiesātināmā spēja izraisīt garlaicību un ciešanas gan pašiem sev, gan līdzcilvēkiem – neviens netiek pažēlots. Tādējādi šī filma ir īsts eksistenciālisms, kas vienlaikus ir ne tikai absurds, bet arī transcendentāls. Tomēr tas nenozīmē, ka attēlotās ainas filmā nav skaistas, tieši pretēji, tās ir absolūti fantastiskas, to varētu saukt par reālistisku sirreālismu, par absurdo eksistenciālismu ar monumentālas grandiozitātes pieskaņu.
Filmas montāžas virkni veido statiski, precīzi uzstādīti kadri, kuros tikpat precīzi ievietoti nebūt ne perfekti cilvēki, kas ir ne tikai vēstījuma nesēji, bet arī vizuāli estētisks elements. "Balodis", tāpat kā abas pārējās filmas, sastāv no vairākiem atsevišķiem fragmentiem, ko caurvij eksistenciāli absurds stāsts par diviem draugiem, kuri vairāk vai mazāk nejauši satiktiem cilvēkiem cenšas pārdot lietas, kas varētu padarīt viņu dzīves jautrākas, – un, cik ironiski, šie divi draugi ir vieni no vismazāk jautrajiem cilvēkiem, kādus varētu iedomāties. Tomēr šie un citi filmas varoņi, regulāri ciešot un piedzīvojot dažādas pārsteidzošas un novatoriskas situācijas un sajūtas, ikvienam skatītājam ik pa laikam izraisīs spēcīgas smieklu lēkmes. Ar visām šīm ciešanām un absurdu ļoti patīkami kontrastē aina aptuveni filmas vidū, kurā divi jaunieši, kas varētu būt hipsteri (bet skatītājs tiek mierināts ar domu, ka tā tas nav, jo viņi ir ģērbušies rūtainos kreklos un kedās), skūpstās kādas Skandināvijas piejūras pilsētas kāpās pie jūras ar daudzdzīvokļu mājām fonā. Šajā ainā nekas cits nenotiek, bet tā ir pietiekami ilgstoša, lai skatītāji nedaudz atgūtos no iepriekš redzētā un padomātu, pārfrāzējot dzejnieku Klāvu Elsbergu, cik dzīve, kas ir tāda maita, reizēm tomēr mēdz būt skaista. Tas viss ne tikai spilgti ilustrē Roja Andersona skatījumu uz cilvēku absurdo eksistenci, bet pasaka vēl ko vairāk – cilvēku dzīve ir un var būt viss – tā var būt iedvesmojoša, traģikomiska, iedomāti laimīga, absurda un garlaicīga, pasakaini skaista vai sāpīgi eksistenciāla.
Un tātad – ja jūs šogad plānojat noskatīties tikai vienu filmu, kāpēc tā varētu būt tieši Roja Andersona "Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci"? Atbilde noteikti ir skaidra visiem, kuru dzīvēs ir eksistenciālu pārdomu laiks un nepieciešams kaut kas, pie kā turēties. Šī filma nudien ir tāda, kas varētu šādos gadījumos palīdzēt, jo pēc tās noskatīšanās pārņem patīkama un mierpilna sajūta, ka patiesībā tā pa īstam dzīvē tiešām viss ir kārtībā. Bet arī tad, ja tu esi vienkārši parasts cilvēks bez šādām tipiskām 21. gadsimta eiropiešu iekšējām kolīzijām, šī ir filma, ko nevajadzētu palaist garām. Jo filmas varoņi, neskatoties uz to, ko dzīve tiem sniedz, parāda apbrīnojamu determināciju un virzību uz rezultātu. Jo šie tik ļoti parastie cilvēki savām parastajām problēmām var izdomāt visneparastākos risinājumus. Un tas ļauj tik ļoti dabiski no viņiem iedvesmoties un paņemt kaut ko sev, kaut ko savai dzīvei un padarīt to mazdrusciņ labāku. Mūsuprāt, tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc "Balodis" ir atzīstams par izcilu kino.
[1] "I’m happy to hear that you are doing fine" – ir frāze, kas Roja Andersona triloģijas par cilvēka dabu pēdējā filmā "Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci" atkārtojas pietiekami daudz reižu, lai to neatstātu bez ievērības. Pašā filmā to izsaka lielākā daļa no galvenajiem personāžiem dažādās situācijās, bet mēs nekad tā arī neuzzinām, ko uz šo frāzi atbild cilvēks, kurš atrodas telefona sarunas otrā pusē. Andersons ar šīs frāzes atkārtošanu diezgan uzskatāmi un simboliski parāda cilvēku savstarpējo attiecību relatīvo absurdumu: reizēm mūs ļoti uztrauc, kā jūtas kāds cilvēks, kas atrodas kaut kur tālumā, prom no mums, kamēr tepat mums blakus kāds cits var tikt dažādā veidā sāpināts, bet mēs to pat nemanīsim.
[2] Nīče, Frīdrihs Vilhelms. "Cilvēcīgs, pārāk cilvēcīgs", 1878. Aforisms Nr.102.
[3] "Hollywoodreporter.com": Latvijas kinoindustrija attīstās ar skatu uz Rietumiem.
[4] Vess Andersons (1969) ir amerikāņu režisors, kura nozīmīgāko darbu vidū ir filmas "Rushmore", "Moonrise Kingdom" un citas.
[5] P. Brēgela Vecākā "Mednieki sniegā" ieņem nozīmīgu vietu kino vēsturē, piemēram, tās reprodukciju un atsauces uz to savās filmās "Solaris" un "Spogulis" iekļāvis Andrejs Tarkovskis un arī Larss fon Trīrs savā apokaliptiskajā "Melanholijā".
1