Bērnu bibliotēka
19.05.2014

Knipis, Nātrīte, Padene un Stīvais

Komentē
0
Saglabā

Stāsts no interneta žurnāla "Satori.lv" izdotās bezmaksas grāmatas bērniem "Nepareizie stāsti"

Mēs pavisam esam četri, kas viens otru nenodod. Ikdienā tu mūs nepazītu, pat ja mēs satiktos tavas mājas kāpņu telpā, skolas gaitenī, klasē, fizkultūras ģērbtuvē, ēdnīcā vai tualetē. Tu mūs neredzētu pat tad, ja mēs nāktu tev pretī pa ielu, iepirktos vienā lielveikalā vai peldētu vienā baseinā. Tu nepievērstu mums uzmanību arī tad, ja mēs būtu starp taviem dzimšanas dienas vai vārdadienas ciemiņiem. Ārēji mūsos nav nekā īpaša, mēs esam tieši tādi paši kā tavi klases un skolas biedri, kā draugi un kaimiņi, kā tavi brāļi vai māsas, ja vien tādi tev, protams, ir. Mēs esam pavisam parasti, mēs esam normāli džeki un meitenes, tādi paši kā tu. Un itin neviens tā vienkārši nepamanīs, ka patiesībā mums katram piemīt kādas īpašas spējas un kopā mēs esam neuzveicamu supervaroņu komanda.

Taču ir tādas vietas, kur mūs var sastapt gandrīz vienmēr. Ir tādi brīži, kad mēs metam malā savas skolas drēbes un somas, aizsviežam maisiņus ar fizkultūras tērpiem un maiņas apaviem, zibenīgi uzvelkam katrs savu īpašo supervaroņa ietērpu, uzmaucam galvā supervaroņa kapuci un esam gatavi cīņai. Un šī cīņa ir mūžīga. Tā ir nebeidzamā kauja starp nakti un dienu, starp labo un ļauno. Tu mūs pazīsi pēc tērpu krāsās – pirmais ir rozā, otrais – gaiši zaļš, trešais – violets, bet ceturtais – zili pelēks.

Tu mūs sastapsi vietā, kur pāri ielai vai ceļam novilktos elektrības vados vējš šūpo uzsviestas sporta kurpes, bet kurpju īpašnieks stāv lejā, birdina gaužas asaras un baidās iet mājās. Baidās tāpēc, ka mājās mamma vai tētis prasīs: "Kur tad tavas sporta čības?" Bet kurpju īpašnieks raudās vēl gaužākas asaras, jo nevarēs taču atzīties, ka tie bijuši paša klases puikas vai skolasbiedri no paralēlklases, kas tūliņ pēc stundām atņēmuši sporta maišeli, smiedamies aizskrējuši pa priekšu, sasējuši kopā kurpju auklas un uzlidinājuši kedas uz vadiem.

Tu mūs satiksi līdzās tam puikam, kas šorīt baidījās iet uz skolu un mēģināja mammai iestāstīt, ka viņam ir temperatūra un klepus, ka viņš ir slims un viņam jāpaliek mājās. Viņš bija gatavs doties pie ģimenes ārsta, mērīt temperatūru, palikt gultā, skalot kaklu vai pat neskatīties televizoru un dzert zāles – lai tikai mamma noticētu, ka viņš ir slims. Jo slimniekiem, kā zināms, skolā nav vietas. Bet uz skolu viņš negribēja iet nekādā ziņā, jo tur viņu atkal gaidīs klasesbiedri, kas jau vakar smējās par viņu un teica, ka viņš ģērbjoties kā tāds opītis. Viņš valkājot vectētiņu bikses un kurpes, un tādās žaketēs vispār staigājot tikai lūzeri un lauķi.

Tu mūs atradīsi meiteņu tualetē, kur iekrampējusies raud tā meitenīte no 4.b klases. Viņa jau nebija noklausījusies tīšām, viņa zināja, ka slepus noklausīties sarunas nav labi. Viņa vienkārši bija dzirdējusi, kā turpat blakus, aiz starpsienas, sačukstas viņas labākā draudzene un tā iedomīgā Mirdza, kas uz viņu skolu no centra skolas pārnāca tikai šī mācību gada sākumā. Mirdza uz viņām visām raudzījās kā no augšas, viņa uzskatīja sevi par smukāku, gudrāku un jebkādā ziņā pārāku. Bet tagad izrādījās, ka viņas pati labākā draudzene grib draudzēties tieši ar Mirdzu. Draudzene, kuru viņa pazina vēl kopš bērnudārza laikiem, tagad savu draudzību bija gatava iemainīt pret nodevību. Viņas labākā draudzene Mirdzai izstāstīja noslēpumu, kuru bija solījusies glabāt līdz kapa malai. Un viņa vēl bija zvērējusi pie savas mammas veselības un tēta algas, ka nevienam nekad to neizpaudīs. Tāda, lūk, nekrietnība.

Un vēl mēs it kā pavisam nejauši gadīsimies tajā parkā, kur pēcpusdienā jau pēc skolas beigām un brīdi pirms krēslas iestāšanās trīs lielāki džeki no dzelzceļa otras puses vienam sīkajam atņems viņa jauno BMX. Riteni tikai pirms nedēļas viņam dzimšanas dienā būs uzdāvinājis tētis. Viņa tētis un mamma jau vairākus gadus kā nedzīvo kopā, tētis atnāk ciemos tikai pa svētkiem. BMX bija tēta lielā dāvana. Tie džeki nemaz neizskatījās ļauni, iesākumā tikai gribēja paskatīties, tad palūdza, lai iedot izmēģināt, bet, kad viņš iedeva, sāka ņirgāties, pagrūda viņu un ar visu riteni aizskrēja pāri sliedēm.

Mēs pavadīsim līdz mājām meiteni no 7.a klases, kuru pats smukākais klases puisis tīšām un visiem redzot nobučoja, lai pēc tam varētu par viņu skaļi rēkt un starpbrīdī apsaukāt visādos briesmīgos vārdos.

Mēs peldēsimies tajā baseinā, kur vakar trīs labākie skolas peldētāji grūda zem ūdens un slīcināja matemātikas skolotājas dēlu, kurš mācās vēl tikai 3. klasē.

Mēs sagaidīsim kāpņu telpā Rihardu no 6.c. Viņš apmaiņā pret vecām pornogrāfiskām bildītēm no sava klasesbiedra bija iemainījis "PSP 2" un vēl smējās, kad apmuļķotais lūdzās mainīties atpakaļ, jo baidījās, ka tētis viņu citādi nositīs.

Mēs nekavējoties būsim klāt tur, kur citi tev pieprasa atdot kabatas naudu un no mājām līdzi paņemtas garšīgas lietas, mēs būsim tur, kur smejas par otra izskatu vai vājumu, mēs būsim visur tur, kur mānās, melo, nosūdz, aprunā, neprotas kaunu vai skauž, mēs būsim tur, kur ļauni joko, ņirgājas, ierēc par kādu un pazemo, mēs būsim tur, kur otram dara visu to, ko neviens negribētu nodarīt sev pats.

###

(Šajā vietā mēs uzvelkam savus tērps un katrs savā melodijā sākam dziedāt. Ja vēlaties, varat piebalsot.)

Mēs esam četri varoņi, mēs esam krietna komanda – lūk, Knipis, pati Nātrīte, te Padene un arī Stīvais!

Pats pirmais no mums – Knipis rozā tērpā, kapucē un apmetnī. Tiem, kuri citiem dara sāpīgi vai gauži, es pretī bliežu trāpīgi un tieši. Vai nu pa pieri pašā acu starpā, vai varbūt trūkties dabū puņķains snīpis, galvas vidus, pakausis vai auss. Viss viens, lai kur gan būtu trāpījums, tur paliks Knipja paraksts – rozā nospiedums.

Tad trauslā Nātrīte, kas gaiši zaļā ietērpā, ar zaļu smalki tamborētu masku un tādas pašas krāsas kasku. Tiem, kuri melo, mānās, un tiem, kas nodod draugus vai ar svešiem darbiem plātās, tiem Nātrīte ik nakti sapņos rādās. Tā ciešā tvērienā ķer palaidnieka delmu un katru plaukstu griež uz savu pusi, lai vaininieka rokai cauri duras tad sāpes asas tā kā egļu skujas.

Un, raugi, Padene ar violetas krāsas rotu, tā palaidniekiem allaž aizliks priekšā koku vai varbūt pāri ceļam virvi novilks, vai pašaus priekšā kāju – tad sliktais tūdaļ zemē kritīs un raudāt sāks pa visu māju.

Visbeidzot, iepazīstiet, tas ir Stīvais, tam darba ietērps zili pelēks. Ja citādāk ar ļaunumu vairs netiek galā, ir jāaicina supervaron’s Stīvais talkā. Kad uzsit viņš pa negantnieka elkoni vai celi, tam labu laiku nenāks prātā rādīt kādam mēli.

Lūk, tādi esam varoņi, kaut izskatāmies parasti – lai baidās visi nelieši!

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!