* * *
Stari kā dzelkšņi
Saplosa mieru
Saulriets klājas līdz bezgalībai
Aizlaižas gulbji
Tāli balti
Gaisa pastelī pametot sārtu svītru
* * *
Pie galdiņiem sēž cilvēki
Kā vientuļie vilki
Katrs gaida savu pilnmēnesi
Kas uzausīs glāzē
Kad tā būs tukša
Es neeju dejot
Lasu savu ierasto avīzes lapu
Kur spoguļojas šī diena –
Viena lappuse pasaules laikā
Šajā vakarā
Mēs katrs esam
Pa vienam
* * *
Es izkāpu no trolejbusa
Es iekāpu ārpasaulē
Tu nevicināji baltu lakatiņu
Nejautāji – kāpēc
Trolejbusa vaļējās durvīs
Bija redzamas vakara debesis
Skaidras un tiešas
Eju pāri Salu tiltam
Tas kā tumša roka sniedzas pretī krastam
Melno margu paralēle
Noteikts perpendikuls telpā
Pāri pusaizmigušajai Daugavai
Izmētātas tālu gaismu švīkas
Klusums bez tevis
Šovakar es izkāpu ārpasaulē
No mūsu divatnes un daudziem svešiem tēliem
Es eju prom
No trolejbusiem, tagadnes un tevis
No tā, kas tagad salūst klusumā
Debesīs ir svaigums
Viss uzmodies vakaram
* * *
Šo dzīru vienīgie viesi bijām mēs
Apmaldījušies pārlieku košajos mirkļos
Raķešu dzirksts sabirza pelnos
Nolija pār mums kā tāla vulkāna kvēpi
Atstājot sīkus traipus
* * *
Mēs esam vienā upē
Katrs uz sava ledus gabala
Mēs peldam tuvāk krastam
Katrs uz sava ledus
Kad debesīs uzausīs dilstošais mēnessirpis
Mēs būsim malā
* * *
Mana balss skan pāri naktij
Kā izbiedētas dzērves klaigas
Es stāvu uz zāles ciņa
Un dziedu skumju dziesmu mēnesim
Vējš iepūš sejā naksnīgu vieglumu
Saduras gaistoši mākoņi
Un rodas jauni
Bet mēness veras manī
Bāli sudrabains un tāls
Starp nomodu un miegu
Un tālo apsolīto zemi
Bez atbildes
Es dziedu dziesmu mēnesim
* * *
Tajās dienās
Kad lietus skalojas rūtīs
Mēs esam ieslēgti savās tukšajās istabās
Raugāmies katrs savā sienā
Un dalām klusumu
Tas guļ kā norasojis stikls
Kā otrādi apgriezta lēca
Lietus seklajās straumēs
* * *
Sajauktas krāsas
Otrādi pakāpieni
Tie lēni ved lejā no mākoņiem
Tālu tumsā
Izplūdis meža akvarelis –
* * *
Mēs esam augstu –
Bēniņi
Ar saviem gružiem un putekļiem
Ar ēnu putniem saplēstu papīru kaudzēs
Ir gluži tuvu
Mēs esam augstu –
Cauri plaisām sienās
Plūst blāva gaisma
Mēs esam augstu –
Neko neprasot kokiem un putniem
Ārā no pilsētas kņadas un smiekliem
Prom no pļavas
Kur vasaras tauriņus
Jau noķēris kolekcionārs
Mēs esam augstu –
Smejamies cauri bēniņu krēslai
Mēs kāpjam ārā
No augstuma
* * *
Tu laiku mērī ar kuģiem
Kas aiziet gar tavu logu
Bērnības sapņi
Kas nedaudz smaržo pēc priedēm
Vēlas pēcpusdienas
Caurspīdīgos staros
Pāri tavam laikam
Aiziet kuģis
Pāri laikam
Ko tu mērī ar kuģiem
Kas aiziet gar tavu logu
Kas aiziet gar tavu logu
* * *
Šovakar tā spuldze apdzisa
Tā kas dega
Izgaismojot katra mirkļa svētkus
Virs māju tumšajām sienām
Nu vakars guļ kā zili rēgains
Akvamarīns
Aiz loga nolijušas kļavlapas
Paskaidrojums šīvakara drāmai
* * *
Garajās metāla sliedēs
Atviz debesis
Pāri slīd saules apspīdēta lidmašīna
Vilciens atnāks kādā nenoteiktā laikā
Kurā viss ir bez paskaidrojuma
Manī raugās ruds noklīdis kaķēns
Kurš arī nezina laiku
Skatienā naivums
Sāpīgs un nezināms
Kā lapsai
Kura pazaudējusi mežu
Kas tu esi
Un kas šis ir par laiku –
Tā pajautājis kaķēns aiziet
Pāri sliedēm
Aiz kurām ir cita pasaule
Un man kļūst savādi ap sirdi
Virs galvas guļ spodras debesis
Un es nezinu
Kad atnāks šis vilciens
* * *
Tu sēdi uz vannas malas
Tin ap pirkstu savu tumšo matu šķipsnu
Un noskalo no ādas
Realitātes nospiedumus
Atmiņas salūst tevī kā puzle
Putu kalni apēd vakardienu
Siltajā ūdenī izšķīst ēnas
Un vienaldzīgas tev kļūst vēlā rudens gaudas
Aiz nedaudz ieplīsušā jumta loga
Tur ārā
* * *
Nakts sentiments
Jūras virsmā
Mēness izrok ceļu
Es eju pa to
Kā Aspazija
Šaura gaiša stīga
Pāri dzelmei
Nakts skalo jūrā
Savu gaismu
Tā ir tik skaista
Kā skumjas
* * *
Uguns lukturītis
Aizlaižas tālu virs jūras
Krēslā viļņi šņāc
Kā pusizslēgts televizors
Esmu viena savā pasaules malā
Debesis ir ieplēstas
Saplēsti viļņi
Ietrīcas gaiss
Manā plaukstā
Uguns lukturītis
Aizlaižas tālu virs jūras
Kur paliek tie
Kad palaisti vējā –
Zvaigzne zina
1