Recenzija
16.10.2013

Klusās fotogrāfijas

Komentē
0
Saglabā

Par Arta Ostupa dzejoļu krājumu "Fotogrāfija un šķēres", apgāds "Mansards", 2013

Izpratne par to, kādai jābūt "kārtīgai grāmatai", ir plaša un var ietvert sevī dažādus raksturlielumus – sākot ar teksta saturiskajām formālajām un konceptuālajām dimensijām, apjomu, vizuālo noformējumu, formātu, līdz papīra struktūrai un smaržai – un var turpināties ar dažnedažādiem citiem aspektiem atkarībā no katra individuālajiem priekšstatiem. Arta Ostupa "Fotogrāfija un šķēres" ir tāds dzejas krājums, kam manā uztverē veidojas nepārprotama sasaiste ar jēdzienu "kārtīga grāmata" tādā nozīmē, kā to saprotu un izjūtu es, proti, tādu literāru darbu, kas, ieradies pie lasītāja, izstāsta savu stāstu, un pēc tam norisinās divi pretēji procesi paralēli un vienlaikus: grāmata ir savu paveikusi un vienkārši iet prom, tā nav atstājusi nekādas pirmajā acu uzmetienā redzamas vai sajūtamas degošas zīmes, grāmata nav uzmācīga, no lasītāja tā it kā neko nepieprasa un tai neko nevajag. Tajā pašā laikā tā nav nekur aizgājusi, grāmatai ir izdevies iekļūt iekšpusē un turpināt tur savu daudztēlaino un daudzzaraino dzīvi, līdzīgi kā ar kaleidoskopu, kas nolikts uz palodzes un par kuru tu it kā vairs nedomā, un tomēr, ejot garām, tajā joprojām turpini ieskatīties.

Arta Ostupa otrais dzejas krājums pieder pie tām grāmatām, kuras ir līdz malām pārpildītas ar neskaitāmām norādēm un mājieniem par to, ka teksta pasaules robežas plešas krietni tālāk par autora subjektīvo realitātes pārdzīvojumu. Ostupa dzejā līdzās pastāv un pārklājas daudzas realitātes un laiktelpas, un tomēr autoram tās ir izdevies atklāt caur šauru skatījuma prizmu, it kā visus grāmatā redzamos un tikai uzminamos un nojaušamos laikus, vietas un notikumus dzejas varonis patiešām nestu uz saviem pleciem, un atsevišķos ceļa gabalos tos tiek ļauts panest arī lasītājam, taču neapgrūtinot viņu ar lieku smagumu, atstājot vieglu izbrīnu par to, kā tik daudz iespējams iekļaut kādā veselumā (sevī), to nesagraujot. Grāmata rada skumjas, kuru raksturs, daba un veids, kādā tās ir klātesošas, ir tik neierasts, ka tās gandrīz paliek nepamanītas: "Kad pamodos, mana labā acs raudāja. / Laikam redzējusi daudz vientuļu pastmarku." (26. lpp.)

Ostups literatūrā sevi pieteica ar dzejas krājumu "Biedrs Sniegs" (2010), kas pārsteidza ar nobriedušu un piepildītu teksta pasauli, kurā neiezīmējas daudzas debitantu dzejai raksturīgas parādības – izplūduši savas balss un poētiskās intonācijas meklējumi, haoss un brīžiem pārmērīga sava pasaules redzējuma un realitātes izjūtas atklāsme, kas dzejā ir pavisam likumsakarīgi un tomēr dažbrīd nomācoši uzkrītoši dominē pār teksta konceptuālajām un formālajām līnijām. Pirmo krājumu lielā mērā veido dzejoļi, kas liecina par autoram piemītošu pamatīgu literatūras un citu mākslu pieredzes bagāžu, grāmata ir intelektuāli ļoti piesātināta, bet (neierasti debijai) tai pietrūkst personiskuma. Dzejas varoņa pozīcija ir konstatējoša un aprakstoša, drīzāk ironiski, vietumis varbūt pat mazliet īgni vērojoša, mazāk līdzdalīga un aktīva, un šī iemesla dēļ arī man kā lasītājam ir jāatkāpjas solīti nostāk un jāpaliek vērotājam. Un, kaut arī manu vērojumu objekts ir pasaule, ko radījusi veikli noslīpēta poētika, attiecībās ar to es palieku tikai un vienīgi vērotājs, un tādējādi man tiek nozagta iespēja kaut ko piedzīvot, piedalīties, nonākt kontaktā ar tekstu. Iespējams, šī mana asociācija ir pilnīgi nepamatota, bet par autora slēpšanos pirmajā grāmatā man atgādināja vienā no jaunās grāmatas beigu dzejoļiem lasāmās rindas: "Vairākās fotogrāfijās esmu novērsies, izplūdis, mēģinādams / veikli nozust aiz stūra, vai patverties aiz vāzes, atņēmis objektīvam / savu vienīgo seju." (32. lpp.)

"Fotogrāfija un šķēres" šajā ziņā ir pilnīgi citāda. Ostupa dzejas pasaule, no vienas puses, ir kļuvusi vēl intelektuāli biezāka un ietilpīgāka, taču vienlaikus tā ir ieguvusi tādu kā siltu starojumu. Dzejoļi ir kompozicionāli rūpīgi nostrādāti, un tajā pašā laikā tiem piemīt iekšējs dzīvības pulss, kas ļauj sazīmēt reāli eksistējoša rakstītāja klātesamību. Šis krājums ļauj gan novērtēt autora prasmi gandrīz katru dzejoli uzbūvēt kā mazu Visumu, kam piešķirts centrs un noteikta virzības trajektorija un kas ir nesaraujami saistīts ar citiem sākotnēji apslēptiem Visumiem, kuri teksta lasīšanas/ piedzīvošanas gaitā pamazām izgaismojas, gan arī no vērotāja pārtapt par dalībnieku, kam ļauts ienākt autora radītajā pasaulē un piedzīvot daļiņu no tās arī pašam.

Visvairāk jāapbrīno šīs grāmatas iekšējais klusums. Klusums "Fotogrāfijā un šķērēs" nozīmē nevis skaņas neesamību vai tās neitralitāti, bet gan to, ka tekstiem, kaut arī tie ir pārsātināti un pārblīvēti ar vizuālu ainu, atmiņu un asociāciju pinumiem, tikpat kā nepiemīt smagnējība vai uzmācīgums, grāmatas dzejoļi neapdullina un nenodara sāpes, te valda klusums, kurā palicis dzīvot viss jau notikušais, pagājušais un arī tas, kas vēl tikai notiks. Klusumam te piemīt ne tikai skaņa, bet arī krāsa, smarža un garša: "Ja viss ir tik niecīgs, / tad kāpēc šie biezie dūmi, it kā dārzā degtu / gumijas cimdi, ar kuriem vectēvs pielabināja strāvu? / Kamdēļ šīs melnās mēles, kas stīgo ķieģeļu mutēs? / Dzelonis un lauskas, kukaiņi un gaisma – / sadeg kodīgi kaklā, kamēr lielie skursteņi vēl tikai aug." (19. lpp.) Bez visām pārējām tam piemītošajām maņu un sajūtu gammām gribas īpaši izcelt tieši grāmatas klusuma vizuālo dabu. Visu lasīto izdodas ļoti spilgti un detalizēti iztēloties, nav jāpieliek nekādas īpašas pūles, katrs dzejolis uzzīmē precīzu ainu, un es ieraugu gan izbēgušo ziloni, kas pūš tauri ilgās pēc Indijas, gan starp ūdensrozēm peldošo pestītāju, gan mazu pilsētu ar nesakoptu parku, dažām baznīcām un vienu skaistu ielu.

Atgriežoties pie apzīmējuma "kārtīga grāmata", neviļus jādomā, ka tās pamatīgumu kaut kādā mērā taču nosaka arī apjoms. Pirmās asociācijas šajā sakarā veidojas ar kārtīgu klasikas ķieģeli, kurā ir ne mazāk par trīssimt lapaspusēm, protams, tas attiecas uz prozu. Pievēršoties dzejai, šķiet, ka tāds kaut cik sakarīgs un nopietns dzejas krājums sākas, teiksim, no kādiem piecdesmit dzejoļiem (ne mazāk), citādi tikai nupat esi ievilcis elpu, pieradis pie grāmatas balss tembra un intonācijas, teksta radītā pārdzīvojuma intensitātes, saskaņojis lasīšanas/ uztveršanas ātrumu ar teksta iekšējo ritmu, un tad pēkšņi un negaidīti (tā man bija ar šo visnotaļ nelielo krājumu) grāmata beidzas, stāstījums pārtrūkst (it kā pusvārdā). Bet šajā gadījumā tas neizraisa paliekošu vilšanos, jo grāmatā iekļautie dzejoļi ir gana iedarbīgi, lai ar tiem pietiktu un pie tiem gribētos atgriezties atkārtoti. Krājuma apjoms to arī pieļauj, "Fotogrāfiju un šķēres" viena vakara laikā ir iespējams izlasīt no sākuma līdz beigām vairākas reizes, pat vairāk nekā tikai divas vai trīs. Tomēr pēc grāmatas daudzkārtējas pārlasīšanas nemaz nerodas tik ārkārtīga nepieciešamība, es atgriežos pie atsevišķiem tekstiem, kurus man gribas piedzīvot un sajust vēlreiz un nesteidzīgi, tādi dzejoļi, ir, piemēram, "Domīgais" (10. lpp.), "Vasara pie aizas" (13, lpp.), "Dzīves mazie skursteņi" (19. lpp.), "Dusmas" (28. lpp.) u.c. Dažbrīd es iedomājos, ka varbūt dzejoļu nelielais skaits ir tāds kā triks, grāmata beidzas, pirms tajā ir saskatāmi kādi uzkrītoši trūkumi vai neveiksmes, varbūt, ja krājumā būtu par desmit vai divdesmit dzejoļiem vairāk, man tā nešķistu tik izdevusies, un varbūt tad tā tāda arī nebūtu. Ja "Fotogrāfija un šķēres" būtu proza, es teiktu, ka beigas ir uzrakstītas īstajā brīdī, un tas tā nemaz tik bieži negadās.

Tēmas

Katrīna Rudzīte

Katrīna Rudzīte ir dzejniece un feministe. Par dzejas krājumu "Saulesizplūdums" (2014) saņēmusi Latvijas literatūras gada balvu. Interesējas un reizēm raksta par literatūru, kultūru un aktuāliem proce...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!