"Lello & Irmão" grāmatnīca Porto, 2014. gada 24. maijā. Autora ilustrācija
 
Redzējumi
06.05.2014

Klusā daba ar grāmatu

Komentē
0
Saglabā

"No photos, please!" ik pa brīdim veikala šaurībā atskanēja laipnības neapgrūtināti uzkliedzieni. Lai gan daļa apmeklētāju tur meklēja to, kam veikals jau sākotnēji paredzēts, liela tiesa bija vienkārši ziņkārīgie un tūristi, kas nespēja pretoties kārdinājumam redzamo iemūžināt kaut vai tikai ar mobilā tālruņa fotokameru. "No photos!" Ne viens vien bargo pārdevēju aizrādījumus un visur izliktos brīdinājuma uzrakstus tomēr nespēja uztvert nopietni un paslepen centās noknipsēt vismaz kādu kadru. "No photos, please!" Pieķerti šie it kā pieaugušie ļaudis nervozi pasmaidīja un nesekmīgi, gluži kā tādi palaidnīgi bērni, centās izlikties, ka nemaz nav fotografējuši. Bērnišķīgums un dažādi apmeklētāji bērna prātā, protams, nu jau ir šī veikala ikdiena – kā nekā, Dž. K. Roulinga to esot izmantojusi kā "Harija Potera grāmatnīcas" prototipu. Kā izrādās, iemesls doties uz grāmatnīcu var būt ne tikai vēlme iegādāties vai pašķirstīt kādu grāmatu, bet arī tikai fakts, ka veikals ir tāds kā pasaku grāmatā aprakstītas realitātes eksistences pierādījums. "Lello & Irmão" grāmatnīca Porto [1] tika atklāta 1906. gada 13. janvārī. Dažos ceļvežos minēts, ka tā ir viena no trim izcilākajām grāmatnīcām pasaulē. "No photos!"

Ja šo grāmatnīcu vajadzētu ar kaut ko salīdzināt, pirmais, kas nāk prātā, ir gīgerisks (no šveiciešu mākslinieka, citstarp "Svešā" tēla autora H. R. Gīgera) jūgendstila kokgriezumiem rotāts zivs vēdera interjers, kuru šīs pašas zivs aprītais Jonass pārvērtis par kompaktu, bet pārsteidzoši ietilpīgu bibliotēku ar līkumlokumsarežģītām kāpnēm uz otro stāvu kā centrālo telpu rotājošo elementu. "No photos, please!" Atzīšos, arī manī šie uzsaucieni uzjundīja nepakļāvības garu, tāpēc grāmatnīcas otrajā stāvā, sēžot ar portvīna glāzīti, izvilku no somas blociņu un iesākumā gluži zaglīgām kustībām apkārt redzamo steidzu uzskicēt. Pārdevējs to uzreiz pamanīja, taču neko neteica. Patiesībā jau arī es nebiju te nācis meklēt kādu grāmatu. Grāmatām šajā gadījumā nebija lielāka loma kā reliģijai tūristu pārpildītā baznīcā, lai gan Portugāle itin labi varētu kļūt arī par savdabīga "grāmatu tūrisma" galamērķi – bez "Lello & Irmão" grāmatnīcas tieši Portugāle laikam gan ir vienīgā vieta pasaulē, kur divās 18. gadsimtā celtās un iekārtotās bibliotēkās (Biblioteca Joanina un Mafras pils bibliotēkā) līdz šai baltai dienai grāmattārpus (vārda tiešā nozīmē) pa nakti apkaro turpat aiz plauktiem mītoši sikspārņi.

Hercogienes Annas Amālijas bibliotēka Veimārā. No grāmatas: Candida Höfer. Libraries. Munich: Schimer/Mosel, 2005

Kādam manam draugam pirms laba laika gadījās neparasts darba uzdevums. Turīgs paziņa bija viņam lūdzis iekārtot savu bibliotēku. Un ne jau vienkārši ieviest sistemātisku kārtību jau esošā grāmatu kolekcijā, bet sākt no nulles un piepildīt viņa tukšos un droši vien dārgos grāmatplauktus ar cienījama satura un izskata sējumiem. Priekšstats, ka "grāmatām ir jābūt", dažādos laikos var būt populārāks vai mazāk izplatīts, taču, šķiet, nekur tas negrasās pazust arī līdz ar elektronisko grāmatu parādīšanos. Grāmatmīļu aprindās pat baumo, ka šādu plauktu piepildīšanu pamīšus ar sabiedrībā pazīstama "autora" grāmatu spokrakstīšanu kāds Rīgas bibliofils esot padarījis par savu arodu. Protams, ka šādās "nokomplektētās" bibliotēkās nonākušās grāmatas bieži vien tā arī paliek nelasītas. To funkcija ir aptuveni tāda pati kā grāmatām, ar kurām interjera dekoratori "ienes mājīgumu", piemēram, kafejnīcās (atminos, reiz atklāju, ka vienā Rīgas krogā grāmatplauktā izliktās grāmatas laikam jau drošības apsvērumu dēļ bija caurdurtas un saskrūvētas kopā ar plauktu, un tātad par grāmatām vairs bija uzskatāmas tikai formas pēc). Un tomēr – arī nelasītas grāmatas ir grāmatas, un, iespējams, kaut kādu iespaidu uz to īpašnieku tās arī atstāj, stāvot plauktā un pārklājoties ar putekļiem.

Var jau būt, ka šķietami pieaugoša interese par drukātām grāmatām un vēlme uzturēties to tuvumā kaut kā saistīta ar apziņu, ka visu svarīgo, vērtīgo vai tīkamo tāpat nav un nekad nebūs iespējams izlasīt – gan apjoma un laika trūkuma, gan daudzu dažādu interesantumu izraisīta uzmanības deficīta dēļ. Tā teikt, savdabīga vainas izpirkšana. Nesen laikrakstā "The New York Times" bija publicēts Mirellas Silkofas raksts "Nāves gultā drukātās grāmatas piepeši kļūst seksīgas" [2]. 20. gadsimta 30. gados, iespējams, pirmoreiz cilvēces vēsturē grāmatizdevējus sāka nodarbināt publicēto grāmatu apjoma pārsvars pār tām, kuras kāds vēlas pirkt un lasīt. Vairāki lielo izdevniecību pārstāvji vērsušies pēc padoma pie mūslaiku sabiedrisko attiecību nozares tēva Evarda L. Berneja. Berneja atbilde esot bijusi: "Tur, kur būs plaukti, būs arī grāmatas", un tāpēc viņš ņēmies pārliecināt smalkākos arhitektus un interjeru iekārtotājus turīgu klientu mājokļos ieplānot arī grāmatplauktus. Plaukti, protams, ar kaut ko ir jāpiepilda – pat ja ne ar grāmatām lasīšanai, tad vismaz tāpēc, lai tie labi izskatītos interjera žurnālos publicētos fotoattēlos.

Silkofa savā rakstā pievērš uzmanību kādai, kā viņa uzskata, tikai nesen dzimušai parādībai, proti – klajā laistiem krāšņiem fotoalbumiem, kuros iemūžināti dažnedažādi ar grāmatām pilni plaukti. Tās savā ziņā ir "metagrāmatas" jeb grāmatas par cilvēku dzīvi ar grāmatām. Kā racionālie šādu grāmatu iznākšanas attaisnojumi parasti tiek minēti praktiskie apsvērumi – to pašķirstītājiem tās "māca", kā prātīgāk, parocīgāk un glītāk iekārtot savus grāmatplauktus. Ar grāmatu sistematizācijas un kārtošanas problēmu mēdz saskarties ikviens, kuram mājās ir kaut vai tikai daži desmiti grāmatu. Izplatītākie paņēmieni ir labi zināmi – pēc autoru izcelsmes valsts, pēc valodas, alfabētiskā secībā u.tml. Tad vēl, protams, pastāv iespēja mesties dekoratīvā bibliofīlijā – kārtot savas grāmatas pēc to muguriņu nokrāsas vai, teiksim, sējumu izmēra. Tomēr, būsim godīgi, tas, kādā secībā jūs savā grāmatplauktā saliekat grāmatas, to saturu, kaut vai "noderīgumu" itin nekā neiespaido. Varbūt tā jūs nedaudz atvieglojat savu lasītāja ikdienu, taču tas arī viss.

Austrijas Nacionālā bibliotēka Vīnē. No grāmatas: Candida Höfer. Libraries. Munich: Schimer/Mosel, 2005

Kad un kā dzimušas šīs vēl arvien dzīvās ilgas pēc drukātām grāmatām, vēlme tās redzēt vai vienkārši uzkavēties to tuvumā, izdibināt droši vien varētu būt grūti, tomēr ir skaidrs, ka šīs izjūtas varētu būt tikpat senas kā pašas grāmatas, tieksme tās krāt un kārtot bibliotēkās. "Galeriju izkārtojums ir pilnīgi vienāds: divdesmit plauktu, pa pieciem gariem plauktiem pie katras sienas, izņemot divas," tā Horhe Luiss Borhess stāstā "Bābeles bibliotēka" [3] apraksta mūžīgo un bezgalīgo "visu bibliotēku bibliotēku". "Plauktu augstums – tas ir arī griestu augstums – tik tikko pārsniedz bibliotekāra caurmēra augumu. No vienas brīvās sienas tālāk ved šaurs gaitenis, kas pāriet nākamajā galerijā, tādā pašā kā pirmā un kā visas citas. Gaiteņa kreisajā un labajā pusē atrodas divi mazi būcenīši. Vienā var stāvus gulēt, otrā – nokārtot dabiskās vajadzības. Turpat arī vītņu kāpnes stiepjas augšup un lejup, līdz pazūd tālumā."

Gan Borhesa iztēlotā Bābeles bibliotēka, gan, piemēram, arī mūsu jaunā Nacionālās bibliotēkas ēka nav vienkārši grāmatu noliktava – tā ir atšķirība, kuru vēl pirms Birkerta projektētās ēkas celtniecības sākuma liedzās uztvert un saprast tie, kas uzskatīja, ka dārgās, stikla kalnam līdzīgās būves vietā varētu ierīkot ievērojami lētāku un "racionālāku" grāmatu uzglabāšanas vietu. Grāmatu uzkrāšana, kārtošana, sistematizēšana ir tikai vēl viens veids, kā mēs cenšamies "aprakstīt" sev apkārt un mūsos iekšā esošo pasauli, veidojot tās atveidu, līdzību, atspulgu. Līdzīgi mēģinājumi vēsturiski ir gan dažnedažādas zinātņu jomas, gan mākslas, taču bibliotēka (un tās jaunākā māsa – grāmatnīca) ir, iespējams, visaptverošākais, jo veido pasauli, kuras ideālajā versijā būtu jābūt savāktām pilnīgi visām grāmatām kā visu cilvēka zināšanu sinonīmiem.

Uzturēties tiešā visas pasaules tuvumā, apjaust, ka ievērojama daļa pasaules jeb samazināts pasaules modelis atrodas tavā istabā un tavā rīcībā – tā ir brīnišķīga varas apziņa, kas turpina vilināt pat tos, kurus īpaši nenodarbina tās izcelsme.

Pēdējā laikā, iekārtojot jaunas bibliotēkas un grāmatnīcas, bieži vien tiek īpaši domāts par dažādām to apmeklētājiem pieejamām un ar grāmatām varbūt pat tieši nesaistītām ērtībām un nodarbēm – bezvadu interneta pieslēgumu, ēšanu, dzeršanu u.tml. [4] Parasti uzskata, ka šādi tiek mēģināts šīs šķietami anahroniskās vietas padarīt "mūsdienīgākas" un pievilcīgas jaunāka gadagājuma publikai, taču varbūt viss ir pilnīgi pretēji un grāmatplauktu pievilcība nav gājusi mazumā, gluži pretēji – mums šajā sabiedrībā patīk uzturēties tik ļoti, ka kopā ar grāmatām interesantāks, patīkamāks, jēdzīgāks, labāks, pat garšīgāks var kļūt arī itin viss cits (ja vien vēl varētu atbrīvoties no neirotiskā kārdinājuma to visu arī fotografēt [5]).

 

[1] Rua das Carmelitas, 144, 4050-161 Porto.

[2] The New York Times, "On Their Death Bed, Physical Books Have Finally Become Sexy"

[3] "Bābeles bibliotēka". No spāņu valodas tulkojis Guntis Valujevs. No: Horhe Luiss Borhess. "Stāsti", Rīga: Jumava, 2002

[4] Šādas domāšanas piemērs redzams te.

[5 Fotografēšanas "neiroze" ir kas radniecīgs Umberto Eko aprakstītajai un tieši bibliotēkās bieži sastopamajai "kopēšanas neirozei": "Lai gan kopēšana var būt arī ārkārtīgi noderīgs rīks, tā bieži kļūst par intelektuālu alibi. Proti, iznākot no bibliotēkas ar kserokopiju žūksni, ikvienam vajadzētu saprast, ka normālos apstākļos viņš to visu nekad neizlasīs; viņš pat nespēs šajās kopijās jebko atrast, jo tām raksturīgi saputroties, taču tajā pašā laikā viņam būs apziņa, ka viņš ir pievārējis šajās grāmatās atrodamo saturu. Vēl pirms kserokultūras parādīšanās šis pats cilvēks plašajās lasītavu telpās būtu ar roku rakstījis garas piezīmes, un kaut kas gan jau būtu arī palicis prātā. Taču fotokopēšanas neiroze draud ar to, ka jūs bibliotēkā iztērēsiet milzumdaudz laika, kopējot to, ko nekad neizlasīsiet." Umberto Eco. "De Bibliotheca". No: Candida Höfer. Libraries. Munich: Schimer/Mosel, 2005

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!