Pasniedzot politisko filozofiju, man regulāri jāsastopas ar studentu pieņēmumu, ka filozofija ir tā pati ideoloģija. Šis pieņēmums nav absurds. Arī filozofi atzīst, ka starp viņiem ir liberāļi un konservatīvie, marksisti un anarhisti, feministi un zaļie. Tomēr filozofu atbalsts vai piederība kādai ideoloģijai lielākoties ir diezgan nosacīta, jo viņi ir trenēti apzināties, ka spēja pamatot kādu viedokli vai padarīt to skaidrāku vienmēr ir ierobežota. Tāpēc filozofu pārliecībām parasti ir šaubu piejaukums un viņi nesteidzas atbalstīt ideologus – tos, kuri zina, kas jādara. Filozofi grib vēl padomāt. Citus tas kaitina: "Nemaisies pa vidu – vajag darīt, nevis domāt." Ir vēl trakāk – filozofu aizdomas vēršas ne tikai pret "sliktajiem", bet arī pret "labajiem". Tāpēc viņiem ir maz draugu.
No vienas puses, filozofiem, manuprāt, nav jākaunas par savu lomu. Nevajag tikai iedomāties, ka nav iespējams kaut ko darīt, kamēr domāšanas un apspriešanas process nav beidzies. Skaidrs, ka ir izvēles, kuras nevar atlikt, gaidot, kamēr viss tiks izdomāts. Bet tas nenozīmē, ka domāšana ir bezjēdzīga. Arī darīšana ir nebeidzams process, un filozofi tajā piedalās, kaut vai pretojoties neapdomīgam darbīgumam. No otras puses, filozofu teiktajam var būt sekas. Pat draugi nevēlas iedziļināties – viņi meklē filozofu teiktajā atbalstu "labajiem". Bet, ja problēma ir sarežģīta, nav iespējams izvairīties no jautājumiem un šaubām. Vai šaubas ir "labo" nodošana? Vai atbalsts "sliktajiem"? Ne viens, ne otrs, bet ej nu iestāsti kādam. Kā izteikt šaubas, nenokļūstot kādas ideoloģijas atbalstītāju kompānijā?
1.
Globālā sasilšana ir sarežģīta parādība. Ne tikai tāpēc, ka tā nosauc vārdā sarežģītus un kompleksus dabas procesus, lai gan arī šāds raksturojums nav nepareizs. Tā ir sarežģīta, jo kā atvars ierauj sevī gūzmu ar tēmām, kuras tālu pārsniedz tradicionālo dabaszinātņu un faktu jomu.
Pirmkārt, jāatgādina, ka publiskajās diskusijās regulāri tiek sapludināti jautājumi par to, vai globālā sasilšana notiek, kas ir tās cēloņi un vai cilvēku darbība ir galvenais cēlonis. Šie jautājumi ir saistīti, bet nav identiski. Jautājums, vai globālā sasilšana notiek, salīdzinoši ir primārs un vienkāršāks, bet tas nenozīmē, ka tas ir vienkāršs. To, vai vidējā temperatūra uz Zemes šobrīd pieaug, nevar konstatēt, paskatoties termometrā; vārds "pieaug" prasa salīdzinājumu laikā, bet dati par, teiksim, 200 gadu senu pagātni nav iegūstami tādā pašā veidā kā šobrīd, tam vajadzīga gana sarežģīta secinājumu virkne; galu galā, jāatbild arī uz daudzkārt uzdoto jautājumu, kā mēs varam zināt, ka pašreizējās izmaiņas temperatūrā nav cikliska parādība, un vai nepastāv iespēja, ka pēc relatīvi neilga laika temperatūra atkal sāk kristies. Ar cēloniskiem jautājumiem ir vēl sarežģītāk – cēlonis nav konstatējams vienkāršā novērojumā, ir nepieciešams gana sarežģīts pierādījuma process, lai noteiktu, kurš no iespējamiem cēloņiem ir īstais.
Pētījumi uzrāda, ka globālā sasilšana ir viens no visvairāk politizētajiem zinātnes jautājumiem. Vismaz ASV, kur arī veikts vislielākais skaits pētījumu, konservatīva nostāja politiskajos jautājumos korelē ar attieksmi pret globālo sasilšanu. To pašu nevar teikt par cilvēku attieksmi pret zinātni kopumā vai pret tādiem jautājumiem kā potēšanās vai ģenētiski modificētā barība; te politiskie uzskati nav īpaši nozīmīgi – attieksmi pret zinātni vairāk ietekmē reliģiskie uzskati, bet attieksme pret ģenētiski modificēto barību vairāk atkarīga no vispārējām zināšanām dabaszinātņu laukā. [1] Kāpēc globālā sasilšana ir tik politizēta? Visticamāk, tā ir daļa no pašreizējiem kultūrkariem, kuros mēģinājumi ierobežot cilvēku pieeju dabas resursiem tiek skaidroti kā privileģētās, izglītotās, savā "burbulī" dzīvojošās elites kārtējais uzbrukums "tautai", lai kas ar to būtu domāts.
Protams, globālās sasilšanas noliedzēju argumenti lielākoties ir ļoti naivi. Tai skaitā ASV prezidenta Donalda Trampa reakcija uz aukstuma rekordiem Ņujorkā – viņš kārtējā "tvītā" uzdeva jautājumu: "Kas noticis ar globālo sasilšanu?" [2] Drošības pēc piebildīšu, ka no tā, ka konkrētā vietā konkrētā laikā ir neparasti zema temperatūra, nekas neizriet attiecībā uz vidējo temperatūru uz Zemes. Tomēr šim naivumam fonā ir vērā ņemama atskārsme. "Cilvēks parastais" saviem spēkiem nevar pārliecināties ne par globālās sasilšanas esamību, ne par to, ka šo procesu izraisījusi cilvēku darbība. Lai tam noticētu, viņam ir jāuzticas zinātniekiem. Un vismaz klimata pētniekiem viņš neuzticas. Tieši tāpēc sasilšanas noliedzēji jautājumu par globālās sasilšanas esamību jauc ar jautājumu par cēloni. Otrais it kā ir galvenais – ja sasilšana notiek neatkarīgi no cilvēku rīcības, tad dažādi nepatīkami ierobežojumi un aizliegumi ir velti. Bet arī pirmais ir svarīgs – tas liek apšaubīt zinātnieku autoritāti: varbūt nekādas globālās sasilšanas nemaz nav, kā gan mēs par to varam būt droši…
Šo attieksmi var viegli noraidīt, bet tā ir simptomātiska. Varu pievienoties Māra Kūļa izbrīnam par naivumu, ar kādu dabas aizstāvji slavina zinātni. [3] Tas, ka zinātnieki, tai skaitā dabaszinātnieki, neatrodas ārpus sociālajām, politiskajām un ideoloģiskajām attiecībām ir simtiem reižu malts dažādu filozofu un sociologu darbos vismaz gadsimtu. Globālās sasilšanas noliedzējiem šī atziņa ir pašsaprotama. Diemžēl paši zinātnieki nereti sajauc zinātnes ideālu ar realitāti [4] un šaubas par viņu objektivitāti un neitralitāti uztver kā tumsonību. Viņi mulst un nesaprot, kāpēc cilvēki ignorē zinātnieku brīdinājumus un turpina izturēties tā, it kā ekoloģiskā katastrofa uz viņiem neattiektos.
2.
Globālā sasilšana ir cilvēciska parādība. Tajā ierakstīts bagātīgs kultūras mantojums. Kaut vai atsaukšanās uz ekoloģisko katastrofu – mēs apzināmies, ka tā ir klišeja, retorisks trops. Ekokritiķi ir sīki aprakstījuši apokaliptisko tēlu reliģisko un literāro bagāžu, bet pat zinātnieki nespēj no šiem tēliem atteikties. Tās ir viltīgas lamatas. No vienas puses, atsauces uz katastrofu ir saprotamas, tās palīdz cilvēkiem iztēloties to, ko viņi tieši uztvert nevar, jo globālā sasilšana ir kaut kas tāds, kas stāv ārpus ikdienišķas pieredzes robežām (pašreizējā ekokritikas zvaigzne un filozofs Timotijs Mortons to pieskaita pie "hiperobjektiem"). [5] Bet vienlaicīgi cilvēki apzinās, ka katastrofas vīzijas ir tēls. Tikai tēls. Tāpēc paradoksālā kārtā tas var būt arī nomierinošs – kā šausmu filmas noskatīšanās. Dabas filmu veidotāji šobrīd meklē ceļus, kā apvienot dabas filmu izklaidējošo funkciju ar pienākumu atsaukties uz ekoloģiskajām briesmām. Filmas par dabu, kurās cilvēki neparādās un viņu darbības ekoloģiskās sekas ir ignorētas, ir mānīgas, bet, ieliekot brīdinājumus par globālo sasilšanu, problēma netiek atrisināta. Izskatās, ka vēstījums par ekoloģiskās katastrofas draudiem šobrīd ir sasniedzis teju vai visus, bet kaut vai tajās pašās dokumentālajās filmās šis vēstījums kļūst par kaut ko analoģisku V. I. Ļeņina citātiem jebkuras grāmatas sākumā PSRS laikos, par obligātu nodevu, un cilvēki spēj ar šo nodevu sadzīvot.
Keita Rigbija norāda, ka "dabas katastrofa" ir samērā jauna ideja. [6] Līdz apmēram 18. gadsimtam vētras, plūdi un zemestrīces tika interpretētas kā jēgpilnas parādības, kuras notiek saskaņā ar Dieva mērķiem. Viens no šādiem notikumiem, kas ietekmēja attieksmes maiņu, bija Lisabonas zemestrīce 1755. gadā. Tā bija tik postoša, ka daudziem šķita neiespējami to attaisnot ar Dieva gribu vai sodu. Apgaismības laikmeta domātāji pamazām pārinterpretēja šāda veida parādības kā neracionālās un nepielūdzamās dabas izpausmes. Bet šis skaidrojums iekļāvās citā pasaules skatījumā, ko vesela virkne mūsdienu domātāju uzskata par tādu pašu kultūras parādību un cilvēcisku interpretāciju kā iepriekšējās. Proti, runa ir par uzskatu, ka dabas pasaule ir nošķirta no cilvēku pasaules. Tas var izpausties dažādos veidos – uz to atsaucas, kad vēlas attaisnot dabas izmantošanu cilvēka labā (daba ir tikai objekts, materiāls cilvēka vajadzībām), gan arī lai to aizsargātu (ir jāaizsargā daba, kas vēl nav samaitāta, bet tā daba, kurā ir iejaucies cilvēks, vairs nav glābjama, vērtīga, apbrīnojama).
Timotijs Mortons, Timotijs Klārks (raksta par post-dabu), Viljams Kronons (kritiski analizē neskartās dabas jēdzienu) un daudzi citi aicina atteikties no cilvēka un dabas nošķīruma un atzīt, ka vismaz šobrīd un vismaz uz Zemes neskartas, ārpus cilvēku pasaules pastāvošas dabas nav. Vienlaicīgi viņi uzskata, ka šis nošķīrums ir dziļi iesakņojies gan dabaszinātnieku, gan dabas aizstāvju skatījumā uz dabu, tai skaitā arī izpratnē par globālo sasilšanu. Antropocēna jeb cilvēku laikmeta jēdziens šobrīd ir populārs, un vārdos atzīstam, ka dabas pasaule vairs nav nodalāma no cilvēku pasaules, bet tas nenozīmē, ka vairākus gadsimtus pastāvošās domāšanas matrices ir acumirklī pazudušas. Prātā nāk parādība, par kuru pēdējā laikā arvien vairāk tiek rakstīts, proti, ekoskumjas (eco-grief) vai ekotrauksme (eco-anxiety), kad cilvēki emocionāli pārdzīvo sugu izmiršanu, ledāju kušanu vai citas pārmaiņas dabiskajā vidē. Lai gan reakcija ir pietiekami saprotama, tā tomēr, šķiet, balstās noteiktā priekšstatā par dabu, kurā pārmaiņas nav pašsaprotamas, stabilitāte ir (droši vien iedomāta) norma un kura pastāv kā nemainīgs, nevēsturisks fons cilvēku darbībai jeb vēsturei – tradicionālā cilvēka un dabas nošķīruma iezīmes.
Rigbija norāda, ka starp intelektuāļiem, kuri reaģēja uz Lisabonas zemestrīci, bija arī tādi kā, piemēram, Žans Žaks Ruso, kuri norādīja, ka zemestrīce nav nošķirama no sociālās pasaules. Katastrofāla zemestrīce ir iespējama tikai tad, ja ir pilsētas un apbūve pilsētās ir tāda, kas padara dzīvi tajā nedrošu. Šajā versijā nepastāv pilnīgi dabisku katastrofu. Šo domu ir vērts paturēt prātā, arī domājot par globālo sasilšanu. Globālā sasilšana ietekmē visus, bet ne visus vienādi. Tāpēc tā ir ne tikai ekoloģiskās atbildības vai politiskās gribas problēma (nepārprotami), bet arī jautājums par taisnīgumu un solidaritāti. Viens ir pieprasīt, lai tiek slēgtas ogļraktuves Indijā, otrs – atbalstīt, teiksim, 100 % nodokli visām aviobiļetēm un ieņēmumus pārskaitīt Indijas bijušajiem ogļračiem, turklāt panākt, lai nauda pie viņiem nonāk. Kad mūsu publiskajā telpā laiku pa laikam izskan apgalvojums, ka jādomā ne tikai par dabu un dzīvniekiem, bet arī par cilvēkiem, tas lielākoties tiek izmantots, lai attaisnotu dabas ekspluatāciju, tomēr šim apgalvojumam var piekrist tādā ziņā, ka aizsargāt dabu, nedomājot par cilvēku, diez vai ir iespējams. Ja zinātnieki saka, ka šis jautājums jārisina politiķiem, bet viņi tikai brīdina par sasilšanas sekām, globālās sasilšanas noliedzēju jautājums par zinātnieku neitralitāti ir vietā. Tad skarbie brīdinājumi par ekoloģisko katastrofu ir tikai nodeva, kas galu galā apslēpj to, ka fundamentāli neviens neko nevēlas mainīt.
[1] Bastiaan Rutjens "What makes people distrust science? Surprisingly, not politics". https://aeon.co/ideas/what-makes-people-distrust-science-surprisingly-not-politics 18.05.2018.
[2] Donald J. Trump https://twitter.com/realdonaldtrump/status/1065400254151954432?lang=en 21.11.2018.
[3] Māris Kūlis "Bērna seja spogulī". https://www.delfi.lv/news/versijas/maris-kulis-berna-seja-spoguli.d?id=51524023 07.10.2019.
[4] Bastiaan Rutjens et al. "Attitudes Towards Science" Advances in Experimental Social Psychology, Vol. 57.
[5] Timothy Morton Hyperobjects: Philosophy and Ecology After the End of the World. Minneapolis: University of Minnesota Press, 2013.
[6] Kate Rigby "Confronting Catastrophe: Ecocriticism in a Warming World" in Louise Westley, ed. The Cambridge Companion to Literature and the Environment. Cambridge: Cambridge UP, 2014. Pp. 212–225.
2