Par grāmatām
07.03.2019

Kliedziens laikā

Komentē
0
Saglabā

Par Ināras Kaijas Eglītes dzejoļu krājumu "Kliedziens starp āboliem. Piecdesmit gadu vēlāk. Tieši laikā." ("Neputns", 2018)

Kliedziens laikā, pavēršot balsi pret tā plūdumu, varētu būt līdzvērtīgs klusumam – kad klusēšana nav pasīva padošanās, bet izmisīga darbība, pretojoties bioloģijas un fizikas likumiem. Laiks atklājas, kad vērojam kustību un pārmaiņas tādās sistēmās kā sabiedrība (kas mainās un "aizmirst", tādēļ "citā" laikā nav iespējams adekvāti par to domāt) un cilvēks (kura laiks atklājas periodā, ko sauc par dzīvi). Viena no tradicionālajām kultūras praksēm, kas atklāj laiku kā īpašu fenomenu, ir dzeja. Ināras Kaijas Eglītes dzejoļu krājums, kas apkopo pirms pusgadsimta tapušus darbus, liek domāt par laiku un dzeju dažādos aspektos. Visi tie savā veidā saistīti ar brīvību – laiks kā laikmets, kas uzliek tajā dzīvojošajiem savus ierobežojumus, laiks kā mērījums, mērs, izmērs, kas ierobežo bezgalīgo ilgšanu, laiks kā periods, kas nosaka dzejas iekšējo organizāciju, brīvajā dzejā caur akcentiem un lauzumiem strukturējot to kā veselumu.

Viena no laika nozīmēm, kas raksturīga šim dzejoļu krājumam, saistīta ar retrospekciju (kliegšana laikā kā tā atpakaļpagriešana?). Konteksts, kurā dzejoļu krājums tiek piedāvāts auditorijai, nav nejaušs – pati grāmata ietver ne tikai dzeju, bet arī visai plašu foto izlasi, kurā fiksēti fragmenti no 60.-70. gadu radošās bohēmas dzīves un darbiem. Eglītes daiļrade publiski atkārtoti tika aktualizēta 2017. gada vasarā notikušajā Andra Grīnberga beneficē "Mākslai vajag telpu" Vasaras mājā, kurā dzejoļi tika izmantoti kā izstādes un kino materiālu sastāvdaļa. Aizgājušā laikmeta rāmi krājumam piešķir arī plašā mākslas zinātnieces Ievas Kalniņas intervija ar dzejnieci, kas publicēta grāmatas nobeigumā – tas ir stāsts par leģendāro "Kazas" publiku, alternatīvu oficiālajai kultūrai, padomju laika kontrkultūru un par to, vai citādais kultūrā ir saistāms ar cīņu par brīvību.

Izrādās, ne tikai fotogrāfija, bet arī dzeja spēj fiksēt noteiktu laiku. Varbūt dzeja laika būtībai var piekļūt pat daudz tuvāk, jo spēj arhivēt vairākkārtējai reproducēšanai vēsturisku periodu kā plūsmu ar noteiktu tempu, ritmu, svārstībām. Šajā nozīmē dzeja ir tieši tās tapšanas laika māksla. Ināras Kaijas Eglītes dzejas laika izjūta, tēlā izteikta, ir kā viļņu šūpoles – nebeidzamas svārstības, kas tomēr nes uz priekšu, periodiski pastiprinoties, līdz iznes krastā. Tādā ritmā lasāma viņas tēlotā pilsēta – pirmajā daļā "Svešā pilsēta" ievietoti dzejoļi, ko varētu saukt par urbāno dzeju. Laiks tajā ir saspringts, sarauts, vienmēr pietrūkstošs:

"Man nav laika no rītiem,
un vakaros man nāk miegs,

tāpēc es nezinu,
kā aug koki,
kā zied puķes
un kā tu dzīvo,

jo -
man nav laika no rītiem,
un vakaros man nāk miegs ." (27. lpp.)

Vietām autore runā par sevi vīriešu dzimtē, varbūt to var skaidrot ar nevērību pret identitāti, bet varbūt – ar iespēju ietaupīt lieku zilbi. Eglīte tēlus smeļas dabā (netipiski urbānajai dzejai) un itin bieži piemin arī gadalaikus un nedēļas dienas. Vēl viena laika interpretācija, ko piedāvā dzejniece, ir izteikta caur cikliskumu, kas ļauj pievērsties vietai un izzināt to caur šeit kādreiz dzīvojošo cilvēku pieredzi – tā ir kā arheoloģiska izpēte. Rīgas literārās vides vēsture fiksēta, pētot attiecības starp indivīdiem, valodu, kultūru un vietu. Te laikmetīgā skatījumā uz ielām, parkiem un namiem klāt ir draugi un laikabiedri (Eglītei ir vairāki veltījuma dzejoļi, tostarp pāragri mirušajiem draugiem – Uldim Leinertam, Aivaram Neibartam u.c.), krājuma ievadā iekļauti arī triju dažādu autoru (Neibarta, Miervalža Kalniņa, Mārtiņa Eglīša) sirsnīgie veltījumi autorei. Klātesoši krājumā ir arī iepriekšējo laikmetu "savējie", piemēram, Aleksandrs Čaks un Austra Skujiņa.

Izrādās, ka savā ziņā vienīgā īstā iespēja fiksēt un apstādināt laiku ir nāve – dzejolī "Memento" tas ir mirklis, kurā nejauši un asociatīvi ieskanas kapu zvans. Ne velti nāvi mēdz konceptualizēt kā mūžību:

"Es stāvu tavā ķēķī,
mazā un šaurā kā ankambaris,
sitot knipjus uz mutes apgāztas
zilas vašbļodas dibena.
Un katrs knipja piesitiens,
skankāaizmirstsvarbūtarīneaizmirsts,
skankāmiglainsvarbūtarīskaidrskapzvans." (47. lpp.)

Interesanti, ka šajā dzejolī tieši vizuāliem līdzekļiem izdevies savaldīt laiku un manipulēt ar to – tā atrisināts viens no valodas un laika paradoksiem. Katrs vārds kā konceptuāli neatkarīga vienība aizņem šķietami vairāk laika nekā tad, kad tas izteikumā saplūst ar citiem. Dzejniece piedāvā rakstīt, lasīt, uztvert tos kopā – kā vienu sintētisku konceptu, ideju, kas ienākusi prātā mirklī, ātrāk pasakāmu un grūtāk uztveramu, bet tādēļ nozīmes ziņā jo bagātāku. Tā, no vienas puses, viņa ekonomē laiku uz atstarpēm starp vārdiem, no otras puses, izstiepj vienību – stāvokli, nodrošinot tā nepārtrauktību, noturīgumu, saikni. Tāda izjūta dzejnieces pasaules skatījumam ir atbilstoša, tā reprezentē dzīvi, apziņas īpašo (enerģijas un ilgšanas) stāvokli, un šī nerimstošā dzīves atklāšana izpaužas kā sava veida mīlestība. Tādēļ nav jābrīnās, ka krājuma otrā daļa "Es tevi gaidīšu aizvienam un mīlēšu aizvienam" pilnībā veltīta mīlas dzejai, kurā dzīve uzdzirkstī kā "mirdzošs dārzs" gandrīz "Augstās dziesmas" simbolismā:

"Es saku strazdiem –
nāciet manos ķiršu kokos,
lai gan viņu man nav,
ēdiet tos ķiršus." (56. lpp.)

Šī mīlestība ir stāvoklis – tāds, kam raksturīga arī nepārtraukta pārjautāšana, tapšana, apliecināšanās komunikācijā, zināma sadalīšanās runātāju personās, balsīs, tādēļ trešajā nodaļā "Dialogi" apkopoti jau precīzā dialoģiskā formā rakstīti dzejoļi. Piemēram, "Dialogs par neizbēgamo":

"– Izraut bruģi gabaliem!
– Zem bruģa smilts,
tur man soļi būs!
– Nocirst kokus gar ielu malām!
– Paliks saknes, ja uzraksi saknes, paliks bedres,
 ja aizraksi bedres,
paliks aizraktas bedres." (90. lpp.)

Zīmīgi, ka šajā polifoniskajā vidē ievijas arī citās valodās runājošas balsis (kas izvirza zināmas prasības lasītājam), bet tas tik un tā nepārtrauc un nesaskalda, tikai vēl vairāk saliedē ilgstošo stāvokļa kontinuitāti – kā dzejolī  "Und dann selber Erde werden":  

"Pazust baltos mirdzošos klajumos,
kuri stiepjas tik tāli, tik bezgalīgi tāli,
kuri stiepjas." (63. lpp.)

Pēdējā nodaļā "Kliedziens starp āboliem" savukārt apkopoti vairāki dzejnieces eksperimenti ar dzejas vizuālo formu. Tādi dzejoļi kā "Debesis bez tukšuma" (109. lpp.), "Kliedziens starp āboliem" (114. lpp), "Ir Daugava atkal vaļā, tikai jāaiziet turp" (116. lpp.), "Tik pieklusināts šis vakars" (136. lpp.) u.c. katrs atšķirīgā veidā pierāda, ka lasīšanas ceļš kā ierastā kustība lineārajā laikā pa lapas lauku nav vienīgais dzejas uztveres ceļš. Lasītājs var iziet dažādas trajektorijas un vienā mirklī uztvert visu dzejoli kā attēlu, pie tam starp vizuālo un fonētisko struktūru veidojas vēl viena dinamikas ass. Šie dzejoļi ir lakoniski un ietilpīgi, īsas domu vai izjūtu fiksācijas nākamajam laikam, tādēļ ir daudz intīmu piezīmju – gan draugiem, gan "Sev":

"Krīt lapas,
un tavas
tukšās dienas
krīt tāpat." (134. lpp.)

Interesanti, ka jaunākajās, šajā gadu tūkstotī veidotajās fiksācijās daudz svarīgāka nozīme piešķirta vārdformu semantiskajai ietilpībai un vārdu skaņas kvalitātei, kas kļūst par apzināti iedarbinātu tēlainības materiālu – kā krājuma pēdējā dzejolī, kas veltīts pašam laikam: 

"man laikam
nav palicis laiks
laikam" (144. lpp.)

Ilva Skulte

Ilva Skulte ir beigusi LU Filoloģijas fakultāti (tādēļ uzdrošinās laiku pa laikam rakstīt par literatūru), šobrīd strādā RSU Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedrā un vairākus gadus (2...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!