"Vēsture vienmēr lieto to makeup, kas ir modē," filmā "Uz spēles Latvija" (2016) saka tās režisors Pēteris Krilovs, pieļaujot, ka arī viņu var apsūdzēt vēstures sagrozīšanā, līdzīgā tai, kādu savulaik veicis režisors Aloizs Brenčs filmā "Kad lietus un vēji sitas logā" (1967). "Uz spēles Latvija" ir viens no ļoti retajiem [1] filmu tekstiem mūsu kultūrā, kas skrupulozi analizē mehānismu, kā vara izmanto kinomākslu, lai ietekmētu cilvēku prātu. Par vēsturi kļūst nevis tas, kas ir noticis, bet gan tas, ko kāds mums pavēsta.
Vēsturnieks Heidens Vaits 1988. gadā vēstures zinātnei piedāvāja jaunu terminu – historiofotija –, ar to saprotot vēstures reprezentāciju vizuālos tēlos un filmiskā diskursā. [2] Kinorežisors un teorētiķis Dāvis Sīmanis rakstījis: "Vēstures skaidrojums kinomākslā ir spēcīgākais publiskais vēsturisko priekšstatu organizētājs 20. un 21. gadsimtā. Kino [..] kā struktūra dominē cilvēka sapratnē par vēstures gaitu. Vēsturisko filmu tapšana ir saistīta ar plašu argumentu loku, turklāt atšķiras to funkcija. Pirmkārt, vēsturiskā filma tiecas pretendēt uz objektīvu pagātnes rekonstrukciju, otrkārt, tā var reprezentēt vēsturi kā pagātnes interpretāciju, treškārt, tā var reprezentēt filmas uzņemšanas laika vēsturi. Nereti šie reprezentācijas veidi konkrētā filmā savienojas, un tādējādi nav iespējams skaidri noteikt, kas ir darba vēsturiskais saturs." (Izcēlums – I. P.) [3]
Paturot prātā aksiomu – ikviena filma ir sava laika liecība –, šajā rakstā gribu īsi raksturot, kādu Latvijas vēsturi un kādus laikmetus mums piedāvā aktierkino: tā filmu grupa [4], kurai tradicionāli ir visplašākā auditorija. Pēdējos gados gan arī t.s. dokumentālajās filmās, kas vēsta par pagātni, inscenējums tiek lietots daudz un neslēpjoties, pierādot, ka filmu veidotājiem, lai piekļūtu vēsturiskam laikam vai veidotu vēsturi atbilstoši autora iztēlei un mērķiem, mākslīgas konstrukcijas šķiet pārliecinošākas par autentiskām liecībām.
Gandrīz simts Latvijas kino pastāvēšanas gados tikai aptuveni desmit filmu pievērsušās laikam, kas senāks par 19. gadsimtu. Šis posms lielākoties tiek rādīts kā pasaka vai stilizācija, piemēram, filmās par 17. gadsimtu "Vella kalpi" un "Vella kalpi Vella dzirnavās" (1970; 1972, Aleksandrs Leimanis) pagātnes telpa būtībā ir atklātas spēles telpa, rotaļlaukums, bet filmas "Lāčplēsis" (1930, Aleksandrs Rusteiķis) ievaddaļā un filmā "Pūt, vējiņi!" (1973, Gunārs Piesis) pagātne ir mīts ārpus laika. Taču līdzās ir, piemēram, filmas "Pūt, vējiņi!" ornamentālais dekoratīvisms kā spilgta liecība 70. gadu "prievīšu kultūrai", bet filmas "Lāčplēsis" vizuālie paņēmieni var tikt skatīti arī kā mēmā kino stilistisko tendenču katalogs, apliecinot tās veidotāju informētību par norisēm pasaules kino. "Lāčplēsis" ir arī uzskatāms piemērs tam, kā vēsturiska filma atsedz sava laika attieksmi pret attēlojamo periodu, sadala varoņus labajos un sliktajos, lietojot tā brīža auditorijai bez skaidrojuma saprotamus simbolus (vācu ķiveres tuvplāns pirms Latvijas Republikas proklamēšanas akta, tumši silueti Liepājas puča laikā, Kangars ādas žaketē 1919. gada Rīgā u.c.).
Zīmīgi, ka arī tās filmas, kurās izmantotas iespējami precīzas laikmeta detaļas, tomēr nespēj izvairīties no mitoloģizācijas – vēsture jeb senie laiki te parādās kā kaut kas tumšs, biedējošs un iznīcinošs, kā filmās "Zobena ēnā" (1976, Imants Krenbergs), "Laikmetu griežos" (1981, Gunārs Piesis), "Vilkatis Toms" (1983, Ēriks Lācis).
Salīdzinoši plašāk (~ 17 filmu) uz ekrāna atveidots 19. gadsimts un īpaši 19./20. gadsimta mija, tomēr būtiski, ka divas trešdaļas no šim posmam veltītajām filmām ir latviešu literatūras klasikas ekranizējumi, turklāt trīs darbi ekranizēti pat divreiz ("Indrāni", 1928, Aleksandrs Rusteiķis; 1991, Gunārs Cilinskis; "Mērnieku laiki", 1968, Voldemārs Pūce; 1991, Varis Brasla; "Atbalss", 1959, Varis Krūmiņš; "Aija", 1987, Varis Brasla). Laiks šajās ekranizācijās ir pakārtots rakstnieku dotajiem raksturiem un to attiecībām, vēsture savukārt parādās vairāk kā filmas pasūtītāju diktāts. Piemēram, filmās "Salna pavasarī" (1955, Pāvels Armands, Leonīds Leimanis) un "Purva bridējs" (1966, Leonīds Leimanis) tas izpaužas šķiriskajās attiecībās, kas iezīmētas atbilstoši sociālistiskā reālisma metodes prasībām. Metodes ietekmi rakstnieks, trimdinieks, Anšlavs Eglītis savulaik ieraudzīja arī Aivara Freimaņa modernismam piederīgajā darbā "Puika" (1977), kurā krievu cenzūras diktāts latviešu filmdariem licis gaišos rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa bērnības tēlojumus "Baltā grāmata" pārvērst melnajā grāmatā, kur šķiriskumu un pārspīlējumus prasot sociālistiskā reālisma "partejiskums". [5] Eglītis uzsvēra arī, viņaprāt, filmā lietotās laikmetam neatbilstošās detaļas: "Jaunsudrabiņa bērnības laikos gan jau sen lietoja petrolejas spuldzes un skalus dedzināja tikai pavisam retumis." [6]
Pirmais pasaules karš, strēlnieki, Latvijas brīvības cīņas un Krievijas pilsoņu karš ir tēmas, kas Latvijas kino arī skartas salīdzinoši plaši (~ 18 filmu), turklāt līdzvērtīgā apjomā gan neatkarīgās Latvijas, gan padomju posma filmās. [7] Filmas lielākoties veidotas pēc oriģinālscenārijiem, tā apliecinot kinoveidotāju īpašo interesi par šo laiku, no vienas puses, un varas nepieciešamību radīt iedarbīgu vizuālu un saturisku kanonu, no otras puses.
Brīvības cīņas un Latvijas valsts tapšana bija vissvarīgākā tēma Latvijas kino starpkaru periodā, turklāt demokrātijas laikā tai nebija pasūtījuma no politiskās varas puses – patriotiskie vēstures stāsti uz ekrāna nonāca to veidotāju pārliecības dēļ. Padomju laikā savukārt lielinieku revolūcija un pilsoņu karš bija tēmas, kas tika izmantotas pasaules radīšanas mīta padomju versijai, un tāpēc bija pat pagodinoši, kad Hruščova atkušņa laikā sāka rādīt latviešu sarkanos strēlniekus kā izšķirīgu spēku jaunas pasaules celšanā.
20. gadsimta 20. gados latviešu kino bija iespējas kļūt par tiešu sava laika atspoguļotāju, tomēr, izņemot dažas īsfilmas, visas Latvijā līdz 1934. gadam uzņemtās inscenētās filmas vēstīja par pagātni. Mūsdienu situācija ir pārsteidzoši līdzīga – no 16 dažādu veidu filmām, kas ietvertas valsts atbalstītajā programmā "Latvijas filmas Latvijas simtgadei", 12 filmas jeb trīs ceturtdaļas ir vērstas pagātnē, no spēlfilmām vienīgā filma par mūsdienām ir "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" (2016, Varis Brasla).
Neatkarības gadu hipertrofētā interese par pagātni radījusi situāciju, ka Latvijas laiku jeb 20.–30. gadus vairāk atspoguļo padomju periodā tapušās filmas, un vienīgā saglabājusies sava perioda liecība ir filma "Zvejnieka dēls" (1940, Vilis Lapenieks). Tāpēc mūsu priekšstatus par demokrātijas un Ulmaņa laikiem lielā mērā veido filmas "Pie bagātās kundzes" (1969, Leonīds Leimanis), "Ceplis" (1972, Rolands Kalniņš"), "Agrā rūsa" (1979, Gunārs Cilinskis), "Cilvēka bērns" (1991, Jānis Streičs) u.c. Kino veidotie priekšstati pakāpeniski kļūst par galveno vēstures avotu turpmākajām filmām. Piemēram, "Sapņu komanda 1935" (2012, Aigars Grauba) ir būtībā historiofotisks darbs, kas vairāk vēsta par naratīva un vizuālajiem kanoniem, kurus aizsāka 30. gadu Holivuda un turpināja vēlāko laiku filmas, nevis par 30. gadiem kā tādiem.
Otrais pasaules karš (īpaši Lielais Tēvijas karš) un pēckara gadi ir visplašāk atspoguļotā Latvijas vēstures tēma mūsu kino (> 30 filmu). Vairums darbu, protams, attiecas uz padomju periodu, kad Lielais Tēvijas karš kā tautas svētais karš bija padomju ideoloģijas stūrakmens – par šīs propagandas spēku un noturību mums joprojām katru gadu atgādina 9. maija svinības.
Latvijā, līdzīgi kā saistībā ar 1914. gadu, svarīgs bija ne tik daudz karš, cik tā sekas: cīņa starp padomju varas piekritējiem un pretiniekiem. Jau esmu rakstījusi [8] par to, ka t.s. šķiru cīņa Latvijas laukos, mežabrāļu jeb, no padomju viedokļa, bandītu uzbrukumi vietējām padomju varas struktūrām tika atainoti ar vērienu, radot paradoksālu iespaidu par nopietnu un ilgstošu latviešu pretošanos padomju varai. Protams, bandīti kā tādi arī tika rādīti – Pēteris Krilovs filmā "Uz spēles Latvija" apkopojis tos sižeta un vizuālos stereotipus, ar kuriem neatkarības cīnītāji tika raksturoti kā sadistiski kriminālnoziedznieki un alkoholiķi vai, labākajā gadījumā, kā vāji, cerības un orientierus zaudējuši cilvēciņi.
Latvijas kino industriālajā periodā dominēja filmas par savu laiku. 1967.–1987. gadā uzņemts aptuveni 80 tagadnes filmu, izmantojot dažādu žanru shēmas – melodrāmas, kriminālfilmas, komēdijas. Šķiet, šīs filmas varētu noderēt kā materiāls, lai atskatītos uz atkušņa jeb stagnācijas gadiem Latvijā no vēlāku periodu skatpunkta, taču vēsturisku filmu par šiem laikposmiem ir ārkārtīgi maz: "Ģimenes melodrāma" (1976, Boriss Frumins), Lailas Pakalniņas "Kurpe" (1998) un "Ausma" (2015), kuru darbība notiek 50. gadu beigās vai 60. gadu sākumā, "Ilgais ceļš kāpās" (1981, Aloizs Brenčs) un "Tapers" (1989, Rolands Kalniņš), kur daļa darbības saistīta ar 60. gadiem. Uz 70. gadiem kā pagātni attiecināma viena, toties ļoti spilgta laika rekonstrukcija: Lailas Pakalniņas īsfilma "Uguns" (2007) no cikla "Elementi". Cikla galvenā varone Marija šeit vēl ir bērns, un burtiski katrs skaniskais un vizuālais elements atsauc atmiņā Brežņeva laiku tiem, kas to piedzīvojuši. Pirmā spēlfilma, kas stāstīs par 80. gadiem kā par vēsturi, būs Madaras Dišleres "Paradīze' 89" (2018).
Kāds parādīsies 21. gadsimts no nākotnes skatpunkta? Ļoti iespējams, tāds, kādu to prezentē mūsdienu filmas par šodienu.
[1] Te vēl minamas filmas "Bez leģendām" (1967, Hercs Franks, Aleksandrs Sažins, Aloizs Brenčs), "Balss" (1986, Augusts Sukuts) un nedaudz arī "Friči un blondīnes" (2008, Arbo Tammiksārs).
[2] White, H. Historiography and Historiophoty. The American Historical Review, Vol. 93, No. 5. (Dec., 1988), pp. 1193–1199.
[3] Sīmanis, Dāvis. Vēstures naratīva konstrukcija kino: Dienvidu renesanses modelis. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Kultūras akadēmija, 2015.
[4] Latvijas nacionālā kino sākums ir filma "Es karā aiziedams" (1920, Vilis Segliņš).
[5] Eglītis, A. Puika. Brīvā Latvija, Nr. 4, 1993, 2. lpp.
[6] Turpat.
[7] Vairāk skat.: Pērkone, Inga. Pirmais pasaules karš Latvijas filmās. No: Daija, P., Hanovs, D., Jansone, I. (sast.) Civilizāciju karš? Pirmais pasaules karš ideoloģijās, mākslās un atmiņās. Latvijas versijas. Rīga: Zinātne, 2015, 174.–191. lpp.
[8] Skat.: Pērkone, I., Balčus, Z., Surkova, A., Vītola, B. Inscenējumu realitāte: Latvijas aktierkinovēsture. Rīga: Mansards, 2011, 202.–214. lpp.
1