Cēsis vasarā kļūst par itin bieži izraudzītu galamērķi, jo piedāvā dažnedažādus koncertus, izstādes, festivālus, sarunas, jaunas vietas garšas kārpiņu baudai un ko tik vēl ne. Ar interesantu un tematiski svarīgu programmu šogad aicināja arī Cēsu Mākslas festivāls, kura mūzikas notikumi jau izskanējuši.
ATKLĀŠANA
Turpinot atzīmēt Latvijas simtgadi, šīgada festivāla moto bija "Nacionālā kultūra globālajā laikmetā". Tā nu atklāšanas koncerts "LNSO, Ķeniņš un Mesiāns" 6. jūlijā piedāvāja divu trimdas komponistu – Tālivalda Ķeniņa un Alberta Jēruma – iepriekš Latvijā neskanējušus darbus, kas salikti pārī ar franču mūziku: pirmajā daļā Ķeniņš ar sava skolotāja Olivjē Mesiāna, otrajā – Jērums ar Kloda Debisī skaņainavām. Jāteic, ka tieši abu latviešu godināšana 100. gadadienā, viņu sen noputējušo nošu izvilkšana gaismā un tipiskā atcere vismaz īpašos svētkos radīja spēcīgāko intrigu, jo, lai arī šie komponisti savās ārzemju mītnes vietās novērtēti un atzīti (jo īpaši Ķeniņš), Latvijā abu meistaru mūzika skan nepiedodami reti. Tāpēc jau par to vien paldies koncerta rīkotājiem.
LNSO un Andris Poga jau sen un vairākkārt sevi pierādījuši kā izcilus romantisma mūzikas interpretus, jo tajā var pilnībā izpaust orķestra spējas un plašo diapazonu, ar pamatīgu jūsmu aizraut un pārņemt. Iespējams, tieši tādēļ Mesiāna filigrānais un viegli ironiskais "Smaids" radīja sajūtu par mākslīgu sevis savaldīšanu, ieturēšanu, ierobežošanu. Nepameta doma, ka mūziķi jūtas ne līdz galam ērti, teju kā Mesiānam tik mīļie putni, kas ielikti būrītī. Stiklainais un smalkais skanējums, diviem tematiskajiem posmiem shematiski mainoties, savā skaidrībā patiesi atgādināja Mocartu, kura nāves gadadienai skaņdarbs veltīts, tomēr Vīnes ģēnija pārliecību, pārdrošību un humoru apliecināja vien daļēji.
Daudz brīvāks un muzikāli vairāk atraisīts bija Ķeniņa 8. simfonijas atskaņojums. Tā sarakstīta 1986. gadā un piedzimšanu piedzīvojusi Kanādā, bet Latvijā līdz šim tā nebija skanējusi. Kopā ar lielisko Ivetu Apkalnu, kas varēja izpaust kā savu muzikālo, tā dramatisko talantu, orķestris iedzīvināja un ļāva iepazīt iepriekš neizpētītu, bet ārkārtīgi interesantu, noslēpumaini varenu un mūsdienīgu mūziku. Nozīmīga loma tajā ir ne tikai priekšplānā liktajām ērģelēm, bet arī fagotam un timpāniem, kas atsauc atmiņā kādu no Dmitrija Šostakoviča leģendārajām simfonijām, bet tas arī viss, kas sakāms par līdzībām vai asociācijām, – Ķeniņš ir viņš pats, lai cik neatšķetināms arī nebūtu. Otrā daļa ar ērģeļu un orķestra pretnostatījumu, kārtības un haosa konfrontāciju liek sekot līdzi nezūdošā intri, bet fināls ar tokātisko motoriskumu un ritmiskajiem akcentiem motīvu pa motīvam komplekso skaņurakstu aizved līdz kulminācijai. Mums patiesi vajadzētu biežāk atcerēties un lepoties, ka vismaz daļēji varam saukt Ķeniņu par savējo, – viņa mūzika ir atskaņošanas vērta ne tikai apaļās jubilejās un piemiņas brīžos. 33 gadi, kas šķir šodienu no 8. simfonijas radīšanas brīža, nav jūtami, un tas tikai apliecina komponista dziļās idejas un spējas.
Ko līdzīgu varētu teikt arī par Jērumu, viņa personību un mūziku, tomēr "Andante" no Simfonijas, kas Cēsīs izskanēja Jēkaba Jančevska restaurācijā, šķiet vēl īsti nenobrieduša, panaiva un romantisma pārpilna jaunekļa darbs. Kā nu ne, 1942. gadā, kas varētu būt šīs mūzikas radīšanas laiks, Jērums bija tikai nupat Vītola kompozīcijas klasi absolvējis jaunietis, kam tuvs Skrjabina stils. Komponista īstais rokraksts attīstījās vēlāk, Anglijā, bet "Andante", ko Jēruma meita atradusi mājās nošu kastē kā klavierizvilkumu vien ar dažiem orķestrētiem fragmentiem, parāda jaunā komponista dzimšanu – emocijām bagāta viļņošanās attīstās un nepārtrūkst krietnu laika sprīdi, tomēr nespējot līdz galam atrast savu virzību un mērķi. Taču, pēc "Andantes" atskaņojot Debisī "Jūru", šis nosacītais otrās daļas diptihs ieguva vienotu formu un piedzīvoja augšupeju bangošanas un ekspresijas līknē.
KAMERMŪZIKA
"Trio Palladio" kā augstākās kvalitātes kamermūzikas vienību allaž ir bauda klausīties, tāpat arī klarnetistu Gunti Kuzmu. Bet 26. jūlija koncertu uzskatu par izcelšanas vērtu ne vien muzikālu apsvērumu, bet arī, ja tā var teikt, cilvēciskas vienkāršības dēļ. Nu jau ir tik pierasts pirms koncertiem presē vai sociālajos tīklos lasīt vispārākās pakāpes epitetus, vēl īsi pirms koncerta dzirdēt, ka uzstāsies "vislabākie", "visbrīnišķīgākie", "vispārsteidzošākie", "visatzītākie" un kādi tik vēl ne. Tas, protams, saspringtos tirgus apstākļos, iespējams, ir veids, kā nedaudz slinku, bet mūziku mīlošu klausītāju atvilināt uz koncertzāli, tomēr kopumā šis paņēmiens mēdz notrulināt un atņemt mūzikai tās dažādās dimensijas, jo mēs, klausītāji, gaidām vairs ne tikai pašu priekšnesumu, bet arī to, kā nu šoreiz mākslinieks spēs mūs izklaidēt un garīgi pabarot vienlaikus, kādus burvju trikus un piruetes griezīs uz skatuves. Nu, lūk, bet šajā koncertā no tā nebija ne miņas, tādēļ klusums starp skaņdarbiem un salīdzinoši lielais klusums medijos pirms koncerta ļāva tam kļūt par svaiga gaisa malku pārsātinātajā mūzikas dzīves ikdienā. Jā, cilvēku zālē, iespējams, bija mazāk nekā tajos koncertos, ko skaļi un uzsvērti reklamē kā visvis- , bet šoreiz pirmajā plānā tiešām bija mūzika, nevis kāda atsevišķa solista vai mūziķu ego. Tas bija augstvērtīgs koncerts, bet vienlaikus tādi – nesamāksloti, dzīvi un brīvi – tie nemaz vairs nav tik bieži sastopami.
Koncerta iesākumā Ķeniņa "Die Zauberklarinette" klarnetei solo atkal pierādīja: lai gan Kuzmu aizvien biežāk redzam diriģenta ampluā, arī viņa klarnetista talants nav nolikts malā. Ass un spics tonis mijās ar lirisku un maigu, Ķeniņa skaņuraksts savijās ar Mocarta citātiem, un to visu mūziķis izspēlēja ar virtuozu tehniku un pārliecinātu vēstījumu. Arī nākamajā skaņdarbā, kad uz skatuves nāca čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš, lai atskaņotu Ķeniņa "Colloquens patriae" refleksijas par Imanta Zemzara tēmu, turpinājās teju elektriskā, nospriegotā atmosfēra, kad visi zālē sēdošie kāri kampa katru skaņu, katru niansi. Varētu teikt, ka tīra, ar piemaisījumiem neatšķaidīta mūzika tika ieelpota ar katru ādas šūnu, bet tas jau būtu pārāk patētiski un salkani.
Daces Aperānes otrais klaviertrio "Fantāzija" apliecināja "Trio Palladio" lielisko saspēli un ansambliskumu – katrs mūziķis sevi izpauda pilnā mērā, tomēr netika pazaudēta kopējā ideja, mērķis, plūdums un skanējums. Ļaujot solista lomā izpausties vijolei un čellam, kur tas paredzēts, klavieres kā balsts un pamats bija droša aizmugure tiešā un pārnestā nozīmē. Lai arī šķietami drūms un dramatisks, Aperānes darbs dod iespēju dažādībai un Cēsu Mākslas festivāla kontekstā izceļ vēl vienu nenoliedzami svarīgu latviešu trimdas skaņradi.
Neaizmirstot par Zariņa atskaņojumu Ķeniņa opusā "Parafrāze un fūga par Šūmaņa tēmu" un duetā ar Kuzmu atskaņotos Roberta Šūmaņa "Fantāzijskaņdarbus", kā īpašu vērtību gribas atzīmēt Šūmaņa Otrā klaviertrio interpretāciju. Tā ir tāda īpatnēja lieta – pēkšņi saprast, ka dzirdi briedumu. Kad kā zibens spērienā acumirklī saproti, ka mūziķi neko nedara pašmērķīgi, neliek mūzikā un nenodod klausītājiem tikai savas personīgās sajūtas un pārdomas, bet kaut ko vairāk. Kad netraucas un nebrāžas, lai tikai būtu visātrākie vai visvirtuozākie. Kad tā visa nav, tad paliek telpa, ko apdzīvot mūzikai. Var jau būt, ka "Trio Palladio" tādi ir bijuši visu laiku, bet es neko tādu nebiju dzirdējusi, jo pati traucos un brāzos. Var jau būt, bet šī koncerta kvalitāti tas nemazina.
"VESTSAIDAS STĀSTS"
Ik gadu Cēsu Mākslas festivāla kulminācija ir brīvdabas koncerts Pils parkā. Šoreiz leģendāri veiksmīgo komponista Leonarda Bernsteina, libretista Artura Lorenta un tekstu autora Stīvena Sondheima mūziklu "Vestsaidas stāsts" iestudēja jau labi sastrādājusies komanda – diriģents Andris Poga un režisors Viesturs Kairišs (lai atceramies kaut vai pirms pāris gadiem turpat izrādīto Gēršvina operu "Porgijs un Besa" šo kungu kopdarbā). Talkā aicinot Liepājas Simfonisko orķestri un jauniešu kori "Kamēr…", kā arī virkni pašmāju un ārzemju solistu, uz Pils parka lielajām kāpnēm izvietotajā skatuvē tika izrādīts mūsdienīgais Romeo un Džuljetas stāsts, kas pārcelts uz Ņujorkas rietumpuses graustu rajonu, kur nesatiek amerikāņu un puertorikāņu jauniešu bandas. Vispārzināmais sižets par karojošo nometņu graujošo ietekmi uz divu jauniešu mīlestību un dzīvi Bernsteina mūzikā iekrāsots krāšņi un stilistiski bagātīgi, bet to nevar teikt par koncertuzveduma režisorisko realizāciju.
Daumants Kalniņš (Rifs), Rihards Mačanovskis (Bernardo), arī Ansis Bētiņš, Rūta Dūduma, Terēze Gretere, Ivo Martinsons un "Kamēr…" dziedātāji rādīja muzikāli noslīpētu un aizraujošu sniegumu, dažbrīd tikai attālināti ļaujot nojaust, ka nav pieredzējuši mūziklu dziedātāji. Viessolisti Vanesa Bekerra (Marija), Sigalita Feiga (Anita) un Endrū Bidlaks (Tonijs) savukārt veiksmīgi iekļāvās pašmāju mūziķu kolektīvā, veidojot vienotu ansambli. Neliela disonanse, iespējams, bija saklausāma starp Bekerras/Bidlaka duetu un pārējiem dziedātājiem, jo abi galveno lomu atveidotāji var lepoties ar izteikti operisku dziedāšanas manieri (abi arī galvenokārt redzami uz dažādu opernamu skatuvēm), bet citiem dziedājums bija vairāk neakadēmisks un teatrāls. Uzreiz redzams, ka Feiga ir mūzikla žanrā iesvaidīta dziedātāja, jo skatuviskā harisma un Anitas raksturlomai nepieciešamais temperaments no dziedātājas plūda pāri malām. Arī kora dziedātāji perfekti iejutās sev atvēlētajās abu bandu jauniešu lomās kā dziedot, tā dejojot, rāpjoties, izsaucoties un cīnoties. Orķestra sniegums kopumā vērtējams kā izdevies, ja ņemam vērā niansi – LSO nav pieradis ikdienā spēlēt ar apskaņošanu, kas nozīmē – dzirdama ir absolūti ikviena mūziķa katra nospēlētā nots.
Aspekts, kas "Vestsaidas stāstam" Cēsīs neļāva pilnībā uzplaukt, ir režija. No vienas puses, ir skaidrs, ka pāris dienās tādos apstākļos kā Pils parka estrāde nav iespējams radīt šedevru, jo strikti ierobežots ir ne tikai laiks, bet arī netipiskais spēles laukums, tā novietojums un fakts, ka skatuvi lielā mērā veido kāpnes. Taču, atceroties kaut vai "Porgija un Besas" uzvedumu, jāteic, ka tomēr ir iespējams radīt pārliecinošāku un rūpīgāk nostrādātu iespaidu. Dramaturģisko enerģiju vairākkārt mazināja statiskie dziedātāji, kas orķestra instrumentālo starpspēļu laikā teju katru reizi vairākas minūtes uz skatuves palika nekustīgi stāvot. Tik enerģiskam muzikālajam materiālam tas nešķita piederīgi. Iepriekš Kairišs sacīja, ka "tādas kāzas un bēres latgaliešu stilā" vien viņam esot sanākušas, un tas arī tika skaidri parādīts – visupirms skatuve tika pārvilkta ar baltu, vēlāk melnu audumu, simbolizējot kraso sižeta pagrieziena punktu. Tā varbūt arī uzskatāma par interesantu ideju, bet tas arī lielākoties viss, kas sakāms par šo uzvedumu.
Vēl joprojām mūzikls Latvijā ir sevi īsti neatradis žanrs, kam nav ne mājvietas, ne īstu saimnieku. Ar tiem dažiem piemēriem, ko varam atrast teātru repertuāros un dažu festivālu piedāvājumā, nav pietiekami, lai attīstītu dziedātājus (kam jābūt vienlīdz spēcīgiem arī kā dejotājiem un aktieriem) un arī izglītotu publiku par nozīmīgākajiem šī žanra paraugiem. Nekas arī neliecina, ka situācija tuvākajā nākotnē varētu mainīties, tāpēc Cēsu Mākslas festivāls un Pils parka estrādes kāpnes, neņemot vērā šķēršļus un nepilnības, varbūt arī paliks gandrīz vienīgā iespēja piedzīvot vismaz vēl kāda mūzikla koncertiestudējumu. Bet tikpat svarīgi, lai nākotnē paliek arī jauni atradumi un atklājumi klasiskajā mūzikā, vēlams – tieši no latviešu komponistu neizpētītajiem krājumiem.
0