Hipiji Doma laukumā, 70. gadu sākums; M. Brašmanes foto
 
Kino
12.04.2019

Kaza uzkāpj debesīs, viena ēra beidzas, un mums par to ir dalītas jūtas

Komentē
0
Saglabā

Par Laimas Žurginas dokumentālo filmu "Kaza kāpa debesīs" (2019)

2019. gada pavasarī pie skatītājiem beidzot nonākusi Laimas Žurginas savus 20 gadus veidotā dokumentālā filma "Kaza kāpa debesīs". Filma, kuru tās veidotāji piesaka kā vienas paaudzes portretu, raisa stipri neviennozīmīgas izjūtas vairāku iemeslu dēļ – apskatīšu dažus no tiem.

Veidot filmas par savu jaunību, saviem jaunības draugiem un domubiedriem nav viegls uzdevums, gluži pretēji – pastāv risks gan runāt pārlieku nostalģiskās notīs, gan šos laikus pārlieku idealizēt, nespējot paskatīties uz savu paaudzi kritiski, gan iekrist liekā binārā pretnostatījumā – mēs pret viņiem, mēs pret jums, jauno paaudzi. "Kaza kāpa debesīs" viegli cieš no visām šīm trim kaitēm, un tas skatīšanos padara problemātisku.

Lielie kapi, centrā – gleznotājs Juris Pudāns, 60. gadi; M. Brašmanes foto

Filma ir veidota, par pamatu izmantojot intervijas ar šīs vienas konkrētās paaudzes pārstāvjiem. Intervijas papildina ļoti plašs vēsturiskais fons, kas tiek attēlots, izmantojot dažādus materiālus – video, fotogrāfijas, arī mūziku un plakātus, kas liecina par konkrēto laiku un telpu visplašākajā nozīmē. Tā, piemēram, filmā parādās videomateriāli no Vjetnamas kara bez papildu paskaidrojuma. Uz jautājumiem skatītāju galvās par to, kāds tam ir tiešs sakars ar Rīgu 60. gados, atbilde ir jālasa starp rindiņām – filmas veidotāji ir atvēzējušies ne pa jokam. Mēģinot iezīmēt visu plašo kontekstu, pazūd fokuss, par ko – un kam – šis stāsts tiek stāstīts.

Filmā lūkots portretēt pirmo pēckara paaudzi, kas uzauga jau PSRS sistēmā. Taču filmas veidotāji jautājumiem par fokusu, kontekstu, laika robežām un vēsturiskām cēloņsakarībām pieiet drīzāk meditatīvi, nevis faktoloģiski. Portretējamās paaudzes robežas, kā arī laiks, par kuru tiek runāts, ir ieskicēts, nevis strikti definēts, vieglu roku kopā sametot gan "Kazas" īstos darbības gadus, gan īso periodu 1993. gadā, kad "Kaza" astoņus mēnešus atkal vēra vaļā durvis, kā arī dažādas pretošanās formas, kas radušās Latvijas kultūrā, galu galā radot ļoti lielu sajukumu, jo tā arī nav skaidrs – par ko ir filma? Par šiem atsevišķajiem indivīdiem un viņu dzīvi? Par alternatīvajām kultūrām Latvijā? Par šo vienu konkrēto vietu, kas atradās konkrētās ģeogrāfiskās koordinātās noteiktu laika posmu? Par 20. gadsimtu Rietumos? Mēģinot vienlaikus risināt šos visus dažādos pavedienus un konfliktus, fokuss pazūd ļoti ātri, un, iespējams, prātīgākā skatīšanās stratēģija ir filmu vienkārši uztvert kā postmodernu vēstures kolāžu, kas funkcionē dažādos līmeņos. Fakti īsti nav svarīgi, jo filmā kā galvenais virzītājspēks izmantotas emocijas, pārsvarā – jauneklīgas ilgas. Varētu pat teikt, ka filma primāri ir par ilgām, kas turklāt pārkāpj laika robežas: ja 1960. gados attēlotie kazisti apzināti un neapzināti ilgojās pēc lielākas brīvības, pēc plašākām iespējām un kopības, mūsdienās attēlotie kazisti ilgojas pēc pagājušā, pēc tās kopienas, kas toreiz bija, un arī – pēc jaunības.

Inta Grīnberga; Ata Ieviņa foto

Spriežot intuitīvi, iespējams teikt – dažādus kultūras strāvojumus raksturo un definē vietas, kur tiekas cilvēki, kas šiem strāvojumiem pieder. Latvijas kultūras dzīvi pēc neatkarības atgūšanas nenoliedzami ir ietekmējušas vairākas iestādes, kurās dzimušas daudzas draudzības, izaicinošas idejas, pārdroši plāni un garīgās pārliecības, – "Cafè Osiris", "Teātra bārs", "Pulkvedim neviens neraksta", nesenākos laikos arī bārs "Chomsky", kura īsais, bet spilgtais mūžs daudziem vēl ir dzīvā atmiņā. Savukārt pēdējos gados par tādām ēru definējošām vietām noteikti ir kļuvuši bāri "Aleponija" un "Bolderāja", arī Kaņepes Kultūras centrs, kas gan iet vēl soli tālāk un ne tikai definē ēru, bet arī veido nākotni, aktīvi piedaloties dažādu sociālpolitiski svarīgu notikumu īstenošanā kā spēcīgs nevalstisks spēlētājs.

Kas šīm vietām ir kopīgs (ja vispār ir) ar leģendāro "Kazu", šo necilo kafejnīcu Vecrīgā, Vaļņu ielā? Starp citu, tās oficiālais nosaukums nebūt nebija "Kaza", bet oficiālos nosaukumus vēsture mēdz labprāt aizmirst. Ir dažas komiskas iezīmes, kuras joprojām ir spēkā, un Imants Lancmanis filmā tās definē ārkārtīgi precīzi, varbūt pat skarbi, runājot par to, kā viņš "Kazas" burvību nesaprata, jo tā viņam likās kā "prasta vieta ar rupju apkalpošanu un ne visai labu kafiju". Godīgi sakot, nekas daudz šobrīd nav mainījies, un, kad pati reizi nedēļā strādāju "Aleponijā", viens no bāra saimniekiem arī mēdza dižoties, ka tur esot sliktākā kafija pilsētā. Tā kā esmu pavadījusi daudzus gadus, apmeklējot apšaubāma rakstura bārus visā Rīgā, varu apgalvot, ka ir vietas, kur kafija noteikti ir vēl sliktāka, piemēram, leģendām apvītā vieta "Četras promiles", bet tas ir cits stāsts.

Lancmaņa identificētās bāru raksturojošās īpašības – prasta, necila vieta ar rupju apkalpošanu (vai vismaz tādu, kas vispār nav apkalpošana, bet lietišķas attiecības, kurās apmeklētājam ne vienmēr ir taisnība) un slikto kafiju joprojām ir spēkā. (Kādreiz, kad "Shady Riga" beigs rakstīt traktātu par izbāztu dzīvnieku saistību ar apšaubāma rakstura bāriem, mēs pievērsīsimies arī šai kafijas problemātikai.) Kaut kas patīkami atbrīvojošs ir faktā, ka pilsētā tomēr atrodamas vietas, kurās bārmenis vispirms pabeidz izsmēķēt savu cigareti un tikai tad atgriežas bārā aiz letes, lai pievērstos rindai, kas pie tās jau ir izveidojusies.

Imants Lancmanis, Jānis Krievs, Bruno Vasiļevskis; foto no I. Lancmaņa personīgā arhīva

Taču, tā kā pašas "Kazas" vairs nav un palikušas tikai cilvēku atmiņas par to, jāpievēršas filmas sarežģītākajām daļām, proti, veidiem, kā šīs atmiņas ir izstāstītas. Kā jau rakstīju, vēsturiskais vēriens nav mazs. "Kaza kāpa debesīs" sākas ar 3 minūtes garu prologu, kas iezīmē Otrā pasaules kara beigas un ar arhīva videomateriālu palīdzību tiek ieskicēts arī stāvoklis, kādā tolaik atradās Vecrīga, proti, šokējoša iznīcība. Savukārt filmas nobeigumā kartona kaza tiešām uzkāpj debesīs – vēriens nudien nav mazs, gluži pretēji. No vienas puses, ir apsveicami, ka filmas autori meklē veidus, kā savu stāstu kontekstualizēt, to padarot par daļu no plašākas vēsturiskas sarunas. Tomēr jāatgriežas pie jautājuma – kāpēc? Viena no filmas uzkrītošākajām problēmām ir mērķauditorijas trūkums. Ja filmas mērķis ir pastāstīt citiem, it īpaši jaunākām paaudzēm, par to, ka PSRS laikā arī Rīgā bija vietas, kurās bija iespējams domāt brīvi vai vismaz brīvāk, tās tonis ir pārāk didaktisks, lai veicinātu patiesu dialogu starp paaudzēm. Taču, ja filmas mērķis ir atgādināt sev pašiem par to, kur bijām un ko darījām, kā domājām un cik tas viss bija svaigi, nemitīgais pretnostatījums ar jauno neatkarības laika paaudzi ir gaužām nevietā. Godīgi sakot, tas ir nevietā šā vai tā.

Nezinu, vai tas bija filmas veidotāju nolūks, bet ir radīts iespaids, ka kazistu paaudze pret pašreizējo inteliģences paaudzi ir noskaņota naidīgi. Šo iespaidu rada ne tikai intervijas, kurās naids jūtams pret visu mūsdienu pasauli (tai piederošie esot krietni lielāki konformisti), bet arī savādi iestarpinātās jaunāko paaudžu pārstāvju fotogāfijas. Tās ir dažādas, bet teju neviena nav glaimojoša attēlotajam cilvēkam. Ir stipri savādi uz lielā ekrāna redzēt draugu bildes, kuras ir tik sliktas, ka paliek neērti. Rodas iespaids, ka šīs nereti pārgaismotās bildes (bez norādītiem autoriem), kurās redzami jaunie literāti, kinematogrāfisti, mūziķi un citi, arīdzan ir izmantotas ar nolūku paust viedokli par šo paaudzi. Filmas kontekstā šis viedoklis liekas augstprātīgi nicinošs.

Imants Kalniņš ar grupu 2BBM; foto no I. Kalniņa personīgā arhīva

Vēl viena liela konceptuāla problēma ir filmā iekļauto interviju konteksta trūkums. Ņemot vērā to, cik daudz enerģijas, laika un darba autori veltījuši tam, lai "Kazu" ievietotu plašākā vēsturiskā ietvarā, šķiet savādi, ka paši filmas varoņi tādu uzmanību nav izpelnījušies. Jau pašā sākumā minēju, ka filma ir tapusi ļoti ilgā periodā, bet tas savukārt nozīmē, ka krietna daļa interviju ir tapušas dažādos laikos. Taču uz kinoteātru ekrāniem tās nonāk šodien, 2019. gadā, un vairāku intervējamo stāsti būtu pelnījuši vairāk mūsdienu konteksta – varbūt aizkadra komentāra veidā vai papildinot tolaik teikto ar intervēto šībrīža domām. Galu galā arī vienkāršas norādes par katras intervijas tapšanas gadu būtu līdzeklis, ar ko nodrošināt to, lai filmā paustās domas, ne tikai attēlotā vieta, tiktu kontekstualizētas.

Mans naratoloģijas pasniedzējs Čārlzs Forsvils mēdza daudzkārt uzsvērt, ka mums ir nepieciešams laiks, lai saprastu telpu, un telpa, lai saprastu laiku. Katrs pats par sevi tie ir nesaistīti nogriežņi, kas stāstu pavēsta tikai daļēji. Taču "Kaza kāpa debesīs" ir par telpu un ļoti ierobežotu laiku, kas eksistē tikai cilvēku atmiņās un arhīvu materiālos. Savukārt attēlotās "mūsdienas" – brīdis, kad cilvēki ir apsēdušies padomāt par pagātni intervijas veidā, – laika nogrieznī ir tik izplūdušas, ka intervēto domām 2019. gadā jau ir cits konteksts. Un tas nereti ir vēsturiski politisks.

Jānis Rokpelnis, Dzejas dienas; foto no J. Rokpeļņa personīgā arhīva

Es ļoti gribētu cerēt, ka mums kādreiz būs saruna ar, piemēram, dzejnieku Jāni Rokpelni (kurš 2017. gadā pats izvēlējās runāt par savu pagātni kā VDK ziņotājam) par to, kā šī represīvā sistēma atrada arvien papildu veidus, lai atņemtu iespēju būt un domāt brīvi. Šķiet savādi ignorēt to, ka 2019. gadā, kad filma beidzot nonāk uz ekrāniem, valda cits politiskais klimats un citi jautājumi, uz kuriem skatītāji meklē atbildes. Viens no tiem nenoliedzami ir par varas attiecībām ar māksliniekiem un kultūras cilvēkiem – tas filmā tiek iezīmēts pavisam pavirši.

Tomēr jāsaka: "Kaza kāpa debesīs" izdara ļoti svētīgu darbu, verot ceļu arī pozitīvajiem padomju laika stāstiem, kuru šī brīža kino ir visnotaļ maz. Jebkura sistēma, lai cik represīva tā nebūtu, nav tikai melnbalta – mainīgās proporcijās katrā sistēmā parādās arī (kaut minimāli, bet tomēr) gaismas stariņi. "Kaza kāpa debesīs" primāri tomēr ir filma par dažiem tādiem gaismas stariņiem represīvos apstākļos. Tādēļ gribētos, lai filma paredzētu arī dialoga iespējas, ne tikai didaktisku monologu par to, kā bija agrāk un kā ir tagad. Un, kaut arī grūti saprast, kam īsti filma domāta, tajā iekļauto pieredžu drumslas ir pietiekami saistošas, lai skatītājs pēc filmas noskatīšanās tomēr justos kā ieguvējs.

Māra Brašmane, Imants Kalniņš, Rundāles pils

Vēl es ļoti ceru, ka mēs pārskatāmā nākotnē tiksim arī pie atsevišķas filmas par Imantu Lancmani un Rundāles pils restaurācijas procesu, kas pēc dažiem teikumiem intervijā liekas ārkārtīgi saistošas politiskas piedzīvojumu filmas vērts.

P.S. Tiem, kurus interesē palasīt vairāk par šo periodu un, iespējams, filmā redzamo salikt arī pārskatāmākā secībā, iesaku īso, bet saturīgo Jura Zvirgzdiņa rakstu, kas tika publicēts žurnālā "Studija" 2004. gada 4. numurā "par "Kazu"" kopā ar diviem citiem rakstiem par 60. gadiem Latvijā.

Agnese Logina

Agnese Logina: kuratore pēc pārliecības, aicinājuma un profesijas. Pēta mūzikas videoklipus, popkultūru un kino. Veido filmu programmas, pasākumus, raksta par filmām un videoklipiem. Patīk aizdomīga r...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!