Par grāmatām
30.08.2018

Kavafja modernitāte un tās iespējamības latviešu valodā

Komentē
0
Saglabā

Par Konstantina Kavafja dzejas izlasi "Dzeja", sastādījis un no jaungrieķu valodas atdzejojis Dens Dimiņš, apgāds "Neputns", 2018

I

Ņemot vērā Rietumu literārajā vidē arvien pieaugošo interesi par Konstantina Kavafja (1863–1933) dzejas poētiku, jāteic, ka latviešu lasītājam grieķu modernists ir bijis diezgan svešs. Ja neskaita dažu dzejoļu tulkojumus, kas izkaisīti senākā un ne tik senā periodikā, līdz Dena Dimiņa atdzejotajam Kavafja kanonam nekas daudz nav bijis lasāms. Tiesa, līdzīgs liktenis ir piemeklējis arī daudzu citu valstu modernistus, kuru apgūšana sekmējas lēnām. Domājot par Kavafi, svarīgi ir skatīt paralēles anglofonajā vidē, ar kurām saites Aleksandrijā lielāko dzīves daļu pavadījušais dzejnieks nostiprināja jaunībā un saglabāja visu atlikušo mūžu. Ne velti savu uzvārdu viņam labpatika rakstīt latīņu, nevis grieķu alfabētā.

Grieķijas un Latvijas kultūrtelpas atrodas savādi paradoksālā stāvoklī. Kārusi šūpuli teju visam, ko mēs atzīstam par Rietumu kultūru un literatūru, Grieķija un visa Balkānu pussala ir grimusi aizmirstībā ilgus gadsimtus. Antikvitāte (pēc līdzības ar "modernitāte") kā fetišs ir pastāvējis renesanses, klasicisma un citu Rietumeiropas periodu pārstāvošo fantastu galvā – atminamies kaut Bairona nāvi. Viņu iedibinātie anahronismi un antīko autoru diždarbi joprojām aizēno skatu uz grieķu modernisma literatūru gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Tādējādi mums nav izveidojusies paliekoša un noturīga izpratne par to, kāda tad ir Homēra tiešo mantinieku literatūra. (Jāatzīmē, ka ne Latvijas Nacionālajā, ne LU HZF bibliotēkā nav pieejami zināmākie un jaunākie pētījumi angļu valodā par Kavafja dzeju.)

Grieķu modernitātes veidošanās ritēja līdzīgi kā citās Eiropas perifērijas valstīs. Kā minēts, Kavafja kā vēsturiskas personas dzīves vieta bija Ēģiptes teritorijā esošā Aleksandrija, tomēr arābu pasaule viņa literārajā pieredzē nav atspoguļota. Tāpēc arī par Kavafi varam runāt kā brīvprātīgas trimdas vai diasporas, ja kādam tā labpatīk, dzejnieku, kurš sava laika norises vērtē un komentē no malas. Mazās, vēl tapšanas procesā esošās valstis no visām pusēm ielenca impērijas ar savām interesēm – Cariskās Krievijas, Lielbritānijas, Osmaņu u. c. –, no kuru ietekmes pastāvēja vilkme atbrīvoties. Līdzīgi kā tas notika Latvijā, arī grieķu kultūras vidi 19. gadsimta otrajā pusē pavadīja tautiskā romantisma un nacionālas valsts konsolidācijas vēsmas, un kritiķi mudināja literātus savos darbos apliecināt grieķisko, izkopt nacionālo gaumi. Tomēr savas kultūras darbinieka gaitas Kavafis visai drīz beidza, jo tās nonāca pretrunās ar viņa kā dzejnieka pārliecību. Ja vēl jaunībā Kavafis aktīvi publicējās periodikā, aizstāvot māksliniecisko neatkarību pret kritiķu uzspiesto gaumes mērauklu, tad, gadiem ritot, mīts un vēsture izrādījās svarīgāks materiāls Kavafja pašizpausmei. Viņam allaž svarīgi bija norobežoties, lai saglabātu suverēnu redzējumu, uz ko viņš mudināja arī citus: "Nepadari dzīvi lētu, vazājot to apkārt / un uzspiežot tai / dažādu sakaru un saviesīgu tikšanos / dienišķo bezjēgu, / līdz tā kļūst par smagu, svešu nastu." (69. lpp.) Tā ir kosmopolītam raksturīga nostāja, kas sakņojas romantisma dzejnieku uzskatos, tomēr ir nevis individuāla ģēnija pašapliecināšanās, bet gan globalizācijas un dinamiskās sabiedrības noteikta. Šajā aspektā droši vien ir meklējams cēlonis Kavafja padziļinātajai interesei par hellēnisma periodu, ko arī var dēvēt par daudzu tautu un kultūru sajaukšanās periodu, kā centrā, protams, bija Grieķija un Aleksandrija.

Rietumu literatūras modernisma uzplūdus pavadīja tas, ko T. S. Eliots nosauca par mītisko metodi, kura, viņaprāt, ir vienīgā rakstība, kas pēkšņo pasaules ainas sadrumstalotību pēc Pirmā pasaules kara padarītu iespējamu literatūrai. Tā paredz sava laika dzīves norises un reālijas apveltīt ar mītu. No vienas puses, mītiskā metode var radīt mākslinieciski kvalitatīvu, bet tomēr noraidījumu izraisošu eskeipismu, kas ignorē straujās pārmaiņas sabiedrības sociālajā struktūrā, ko viennozīmīgi pavadīja modernitāte. Šis aspekts joprojām saglabājas kā svarīgs jautājums mūsdienu literatūras kritikā, ja pat darbā nav novērojami mītu aizmetņi. No otras puses, tas dod autoram iespēju rakstos apliecināt cilvēka iedabas un visu no tās izrietošo struktūru cikliskumu un nemainību. Tas, protams, arī paredz apliecinājumu tam, ka cilvēks nav racionāla būtne, bet var tikai tiekties uz to. Kamēr antīkajā Grieķijā un citviet mīti pastāvēja kā pasauli skaidrojoši stāsti, ar racionalitāti apbruņotajā un apgaismotajā 19./20. gadsimta Eiropā tie tika aizgūti kā jauni struktūru iedibinoši elementi. Vienlaikus tie tika apveltīti ar ezoteriku (sieviete dieviete un tamlīdzīgi veidojumi) un misticismu (taro kārtis un citi elementi, kas zaudējuši savu sākotnējo nozīmi), lai veidotu alternatīvu zinātniskajam diskursam, kas zaudēja savu uzticamību pēc Pirmā pasaules kara. Šie procesi ļoti tieši arī sasaistās ar Kavafi, kā to pamanīs vērīgs lasītājs.

Kavafis visu mūžu rakstīja vienu grāmatu, kura aptver savstarpēji vaļīgi saistītus ciklus, ko vieno atsevišķu tēmu izvērsums, gadskaitļi vai tēli. Dzejoļu hronoloģija palīdz izsekot izteiksmes briedumam, bet saturiski tie ir izkliedēti, kas katram lasītājam liek veidot savu versiju par Kavafja odiseju.

Lai arī viņu dzīves gadskaitļi nesakrita, vēlos vilkt paralēles starp Kavafja darbības lauku un britu dzejnieka Vistana Hju Odena (1907–1973) estētiskajiem uzskatiem un radošās biogrāfijas pavērsieniem. Gluži kā Odens jaunībā rakstīja gnomiskus dzejoļus, it kā izrautus no personīgas mitoloģijas, kas lasītājam pilnībā nekad nav pieejama [1], tā arī Kavafis sevi abstrahēja, lai norobežotos. Tā ir nolemtības apziņa, kas britu dzejnieku pavada jaunībā, viļoties vēsturē un sava laika sabiedrībā. Līdzīgi var teikt arī par Kavafi. Tomēr atšķirīgi izrādās veidi, kā viņi pārvarēja nošķirtību, – Odens, 26 gadu vecumā piedzīvojis Agapes mirkli, savos dzejoļos aktīvi vērsās pie sabiedrības, risinādams tās sociālās un ētiskās problēmas, lai arī agrāk to nebija uzskatījis par gana adekvātu, lai runātu ar to dzejā. Tik tāli viņam bija kļuvuši modernisma izvirzītie mērķi, ka viņš pat vērsās pret jebkādas mitoloģijas izmantošanu dzejā, uzskatīdams, ka tā atvieglo dzejnieka darbu, iestrādājot noteiktā sistēmā savus estētiskos uzskatus, nevis pauž dzejnieka ticību tai. Iepretim tam Kavafja poētikā nekas cits kā mīts un vēsture nevarēja būt patiesāks, ko dzejnieks apliecināja, savijot to kopā ar savu atmiņu, it kā pats būtu pieredzējis notikumus, kurus tēlo. Ja vien viņa teksti anglofonajā vidē būtu nokļuvuši dažus gadu desmitus iepriekš, Kavafi mēs zinātu kā vienu no modernās dzejas celmlaužiem, kamēr tagad viņš mums atklājas tikai kā tās piedēklis.

Šo abu dzejnieku salīdzinājumam iesaku līdzās skatīt viņu dzejoļus "Ahilleja vairogs" [2] (Odens) un "Ahilleja zirgi" (Kavafis). Abus tekstus šķir pusgadsimts, tomēr tie sakņojas Homēra "Iliādā", no kurienes arī dzejnieki ir pilnībā aizguvuši sižetu. Odens, gadu gaitā jau ietrenējis roku pravietiskā rakstības stilā, Ahilleja nāves nojausmas, kas tēlotas viņa vairogā pirms Trojas kara, vispārina līdz Aukstā kara pirmo gadu saspringtajai gaisotnei un teju nolemtajai nākotnei. Lai arī Odens cītīgi piekopa savu stilu tā, lai tas netiku skatīts gadsimta pirmo desmitgažu modernisma kontekstā, šajā tekstā tomēr iezogas populārā metonīmija, kurā Rietumu kultūra, izraisījusi to, ko pazīstam ar Pirmo un Otro pasaules karu, ir izkaltis, izpostīts lauks, kas līdzinās cilvēkam ar individuālas gribas trūkumu. Iepretim tam vēl 19. gadsimtā Kavafis savā dzejolī, tēlojot Ahilleja zirgu sēras pēc Patrokla nāves, attīsta tikai un vienīgi nāves un nemirstības attiecības, kas svarīgas ir eposā. Abi autori, aizņemoties citus sižetus, nekad neizvēlas tos, kuri vēstītu par dižu varonību, drošsirdību vai citām īpašībām, kas lieti noderētu Platona valsts veidošanā. Viņus interesē ētisks pagrimums, ko spoguļot savā subjektīvajā pieredzē un sabiedrībā kopumā. Jāatzīmē, ka gan Kavafis, gan Odens bija homoseksuāli kristieši, kas nedeva viņiem izcilu pozīciju, no kuras uzdoties par praviešiem. To, par laimi, viņi arī nedarīja.

Gan Odens, gan Kavafis no lasītāja sagaidīja plašu erudīciju. Viņu dzejoļu naratīvi, īpaši grieķim, ir šķembas no daudz plašākas vēstures, kas neļauj pavirši ievietot sev zināmos faktus kādā lielākā vēstījumā, lai iegūtu pilnu priekšstatu par atsevišķu dzejoli. Šis arī ir iemesls, kas liek nenogurstoši iedziļināties Kavafja brīžiem nenolasāmajos dzejoļos. To neizraisa sarežģīta poētika, kādu mēs zinām, teiksim, pie sirreālisma dzejniekiem, bet gan pamatīga iedziļināšanās tieši hellēnisma vēsturiskajās norisēs, tā laika personāžu dzīvesstāstos un brīžiem ironiskajos likteņos. Kavafis kā zem lupas pēta atsevišķo, kontekstu dažkārt atstājot ārpus katra individuāla teksta, kā dzejoļos "Ignatija Kaps", "Antioham Epifanam", "Ejam, Lakedaimoniešu valdniek!", "Magnēsijas kauja" un daudzos citos. Daļēji, bet ļoti apjomīgi un gādīgi šo dzejoļu sižetiem palīdz izsekot komentāri latviešu izdevuma beigās. Tomēr arī pēc to apgūšanas paliek daudz kā neapjausta, kā lasot teikas un nostāstus. Noderīga būtu laika līnija, kurā ir atzīmēti dzejoļi un to sižeta darbības laiks, lai uzskatāmi varētu pārraudzīt Kavafja aptverto vēsturi. Iespējams, tieši tāpēc dzejoļi "Itaka" un "Barbarus gaidot" kļuvuši hrestomātiski un plaši analizēti, jo to saturs balstās vispārēji pieejamās zināšanās, kā arī tie tiecas uz vispārinājumu par cilvēku neatkarīgi no apstākļiem.

Vēl atsevišķi vēlos izcelt dzejoļu kopu, kas apraksta Romas imperatora Jūliāna attiecības ar kristietību ("Antiohijas pievārtē", "Tu nesaprati", kā arī citi dzejoļi, kas ir un nav iekļauti kanonā.) Valdījis laikā, kad par Romas reliģiju tikko kā ir noteikta kristietība, viņš centās atjaunot pagānismu, ar ko viņš vēlāk izpelnījās atzinību romantisma mākslinieku vidū. Lai arī Vidusjūru apdzīvojošo pēdējo pagānu pretošanās kristietībai varētu šķist gana iedvesmojoša tēma, kurai uzspiest savu redzējumu par indivīda neatkarību, Kavafis nevienā brīdī to nedara. Pret Jūliānu viņa izteiksme ir izsmejoša un nievājoša, arī citus pagānus, kam draud asimilācija kristietībā, viņš nežēlo.

Pagānisma un kristietības vēsturiskās sadursmes, kā mums zināms, latviešu kultūrā mēdz raudzīt pilnīgi citādi, nekā to dara Kavafis. Attieksme pret reliģiju nav vienīgais, kas šķir mūs no grieķu modernista. Latviešu dzejas tradīcijā vēstures apdziedāšana saistās vai nu ar tautiskā romantisma patosu, vai vēsturiskā pāridarījuma sāpēm. Tikai retais autors vēsturi savelk Gordija mezglā – nepārejošā, sarežģītā vienādojumā, kas jāpārcērt ir lasītājam, nevis autoram.

Attālu līdzību Kavafim mēs varam novērot mūsdienu latviešu literatūrā. Līdzīgu teritoriju apdzīvo Daina Sirmā, kā arī atsevišķi Kārļa Vērdiņa dzejoļi, tiesa, bez noslēgtības pret savu laiku. Līdzvērtīgu pietāti pret vēsturi varam lasīt arī Vizmas Belševicas dzejoļos, lai gan tie tapuši citu apstākļu spiesti. Ja arī pieņemam, ka modernisms Latvijā nekad nav pilnā mērā realizējies, atliek cerēt, ka atdzejojumi mums dod iespēju tam pietuvoties.

II

Kavafja dzejas kanona tulkojumam ir potenciāls kļūt par vienu no jaunas latviešu literātu paaudzes poētiskās pasaules stūrakmeņiem, par kādu reiz tapa Ulža Bērziņa, Pētera Brūvera un Māra Čaklā veidotā modernās turku dzejas antoloģija "Baložu pilni pagalmi" (1988). Abas grāmatas var atstāt līdzvērtīgu iespaidu tā iemesla dēļ, ka aktualizē līdz šim neapgūtas telpas. Tomēr, manuprāt, ir vairāki faktori, kas Dimiņa pamatīgajam veikumam neliek izskatīties gana pārliecinošam.

Kavafis savos agrīnajos dzejoļos plaši izmanto grieķu valodas sniegtās formas iespējas un atskaņas. Lai arī amerikāņu atdzejas tradīcijā ir pieņemts formu ignorēt kā nevajadzīgu un samākslotu anahronismu, latviešu valoda ir gana pateicīga, lai meistarīgās rokās spētu panest arī šo smago slogu. Dimiņš grāmatas ievadā, atzīstot savu kapitulāciju to atveidē, apgalvo, ka "nav iespējams iespiest latviešu tulkojumu grieķu oriģināla atskaņu un metrikas rāmī, šāds mēģinājums parasti ir lemts neveiksmei, jo izraisa vārdkārtas pārstatījumu samākslotību, komiskus salikteņus un citas semantiskas deformācijas". Tūlīt pat arī rodas jautājums – vai atdzeja nav māksla tālab, ka jāpārvar šīs grūtības, neradot lieku samākslotību un deformāciju? Formas atveides iztrūkums Kavafja gadījumā nav tikai un vienīgi neizpildīts darbs, bet arī apgrūtinājums uztverei, ja zinām, ka viņa poētikas izaugsmē svarīga bija metrikas un atskaņu palēna atmešana.

Lai notušētu atdzejojuma negludums, Dimiņš ievadā atsaucas uz Morisa Merlo-Pontī ideju par vārdu ķermeniskumu, apgalvojot, ka, atdzejojot Kavafi, jārod izteiksmes smalkums plašā nozīmē. Kamēr vēsturiskajiem dzejoļiem arī piedien smagnējas vārdformas, kas iezīmē savādu svinīgumu, jutekliskumam jāmeklē citi risinājumi. Visneveiklāk skan tie atdzejojumi, kur Kavafis homoerotizē atmiņu: "visa mana būtība izstaroja / saglabāto juteklisko saviļņojumu" (130. lpp.) vai "pantus par smalko baudu, kas gūtu / no mīlas bez augļiem un nosodītās" (198. lpp.), vai "bezmērķīgi klīst pa ielu, aizliegtās baudas it kā vēl apmāts, / stingri aizliegtās baudas, tikko izjustās" (125. lpp.), vai "Un, atmiņa, atnes man no šīs mīlestības, / ko vien vari šovakar" (129. lpp.). Tieši tur, kur jābūt izsmalcinātam, atdzejojums triecas pāri, nonākot pilnīgās pretrunās ar dzejoļa saturu.

Kāda sīka nianse, ko Dimiņš ir iestrādājis atdzejojumā, ir vārds "klanītājies" dzejolī "Marta īdas" (62. lpp.). Sākumā, izmantots kā vienlīdzīgs teikuma loceklis vārdam "sveicinātājus", tas nolasās kā drukas kļūda, bet, kā man norādīja pieredzes bagātāki cilvēki, izrādās, ir aizguvums no Bērziņa tulkotā Korāna, kurā plaši izmantotas tādas formas kā šaubītājies, zemotājies, līksmotājies u.c. ar nozīmi "tas, kurš šaubās" utt. Pirmkārt, savādi šķiet tas, ka Kavaja dzejolī abi vārdi nav atveidoti Bērziņa izteiksmē, kas šādu aizguvumu padarītu veiksmīgāku. Otrkārt, un šis iebildums jau attiecas uz neapdomīgu stilu apropriāciju, šāda vārdforma, kad noskaidrojam tās saknes, liek domāt par arābu valodas tulkošanas tradīciju un Bērziņa ekstravaganto stilu, kas, ievietots citos kontekstos, rada Kavafja poētikai svešas saiknes ar islāma tradīcijas pārnesi latviešu valodā un nepilnvērtīgu Bērziņa rokraksta aizguvumu, kas šajā gadījumā neattaisnojas, ja vērā ņemam arī Kavafja atteikšanos no pārlieku sameistarotas valodas.

Par atsevišķām detaļām runājot, jāpiemin arī dažkārt pilnībā nevajadzīgi izmantotās inversijas, no kurām pirmā lasāma jau ievaddzejolī "Pilsēta": "Kā izniekoji savu dzīvi te, / šai kaktā sīkajā [pasvītrojums ­­– R. Ķ.], tā izšķiedīsi visā pasaulē." Ja arī šeit tai var piedēvēt izaicinošu, ironisku konotāciju, tā tik un tā atgādina dzejas viltošanu. Ja citkārt viltīgi izmantota inversija var kalpot par kaut ko līdzīgu stilizācijai vai pastišam, kas tuvina dzejas tekstu īstai runai, kāda, piemēram, risinās dzejolī "Pirmais pakāpiens" (143. lpp.), tad lielākoties tā tomēr liek domāt par neprasmi.

Ilgi būtu iespējams turpināt citātu virkni, kura skanētu pārāk ļodzīgi, it kā to teiktu retorikā neizglītots jauneklis. Ja arī Kavafis bija īpašs ar savu atteikšanos no liekas greznības, tad tas neatceļ precizitātes nepieciešamību latviešu valodā. Atdzejojot klasiku, ir jāpārvalda klasiskās dzejas formas, kuru trūkumu neattaisno citas kvalitātes. Otra stratēģija, ko izvēlēties, ir ar postmodernu žestu attālināties tiktāl no oriģināla, cik brīvdomība un novitātes intence to atļauj. Tomēr tik rūdīts tulkotājs kā Dimiņš to neatļautos. Tas, kas mums paliek, ir Kavafis starpstadijā, kas arī ir gana daudz.

Dimiņš ir izvēlējies pārāk daudz ielāpu, lai slēptu to, ka daļa dzejoļu ir tikai parindeņi. Un arī lāpījuma vietas brīžiem izskatās pārāk pavirši sašūtas. Ievadā pieteiktais mērķis domāt par to, kā dzejnieks skan grieķiski, un izteiksmes dabiskumu tulkojumā ir sava veida oksimorons, ja tas būtu attiecināms uz atdzejas procesu. Vēl reizi atminoties Odenu: "[..] dzejolis ir noteiktas kultūras produkts, to ir grūti pārtulkot citas kultūras izteiksmē, bet, kamēr vien dzejolis ir vienreizēja cilvēka izpausme, cilvēkam no svešas kultūras ir tikpat viegli, vai tieši grūti to novērtēt, kā cilvēkam, kas nāk no tās pašas kultūras, kurai pieder dzejoļa autors." Kamēr forma un citi negludumi katram lasītajam šķitīs svarīgi vai nesvarīgi pēc saviem ieskatiem, es novēlu Kavafim saglabāties latviešu poētiskajā mēlē, lai cik neizkopta tā brīžiem arī būtu.

[1] Nelielu Odena radošas biogrāfijas kritisku aprakstu var lasīt: Mendelson, Edward (2009). Introduction. In: W. H. Auden. Selected Poems. Revised Edition. London: Faber and Faber.

[2] Odens, Vistans Hjū (1980). Visiem, visiem jums Amerikas vārdā. No angļu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš. Rīga: Liesma, 126.–128. lpp.

Raimonds Ķirķis

Raimonds Kirķis ir dzejnieks. Studē Latvijas Kultūras akadēmijā un raksta recenzijas par grāmatām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!