Domas
06.02.2013

Kautrības paradokss

Komentē
7
Saglabā

Par kautrību nav viegli rakstīt. Pievēršot sev uzmanību, tā liek rakstītājam kautrēties. Kas ir kautrība? Vai mani vienmēr pavadošā spriedze, kas liek man būt pilsoņu karā pašam ar sevi, turot važās nost no cilvēkiem, sarunām un pieredzēm, ko patiesībā vēlos piedzīvot? Negaidīts, bet patiess manis slavinājuma mirklis, kad es nolaižu acis, muļķīgi smaidu, atgaiņājos un nosarkstu?

Tikums – kā Viktorijas laika sabiedrībā, kur spontāni izsauktais sārtums vaigos kopsavelk visus tā laika morālos uzskatus, rakstura pieticību un nevainību? Sievietes kautrība var būt romantiski skaista, it sevišķi tādēļ, ka – tāpat kā korsete vai mūsdienās augstpapēžu kurpes – tā nēsētājai, visticamāk, sagādā mokas. Bet vispār tikumi vienmēr ir savas kultūras radīti produkti; mēs vēl aizvien nespējam līdz galam izprast, kādēļ Tālajos Austrumos cilvēks uz sevi vienmēr garā skatās no malas, sabiedrības acīm – kādēļ tāds kauns, tāda atturība? Ar "Prozac" ārstējama sociāla trauksme, kā to psihiatri, farmaceitiskajām kompānijām skaļi aplaudot, mums ar mediju starpniecību vēlas apliecināt? Kārdinājums kā Plutarham (kautrīgs cilvēks ir vājš, jo pārāk uztraucas par to, ko domā citi)? Par kautrību nevar teikt – "laba" vai "slikta"; tā vienkārši ir.

Kautrības paradokss

Kautrība, līdzīgi kā nosarkšana, ir mīklains paradokss, saka Rejs V. Kroužers, kurš savus pētījumus par sarkšanu apkopojis grāmatā Blushing and the Social Emotions: The Self Unmasked. Tā liedz mums darīt to, ko patiesībā vēlamies. Kautrība nav tas pats, kas intraversija. Kautrīgs cilvēks grib piedalīties, bet nespēj, grib pamēģināt, bet nespēj, grib ko pasacīt (varbūt – tik daudz ko labu pasacīt!), bet nespēj; tādēļ tā ir tik sāpīga. Un paradoksālā kārtā kautrība vērš uzmanību uz sevi brīdī, kad to vismazāk vēlamies. Tās radītās izmaiņas sarkt mēdzošam cilvēkam šķietami nežēlīgā veidā atspoguļojas tā vispamanāmākajā daļā – sejā: "Mēs sarkstam brīžos, kad vēlamies, "kaut zeme zem mūsu kājām pavērtos un mūs aprītu"," raksta Kroužers.

Kādēļ mēs sarkstam? Ar šo jautājumu nomocījās Darvins, jo sarkt no visām dzīvajām būtnēm mēdz tikai cilvēki. Vai tā ir dievišķās gribas atblāzma mūsos (mēs sarkstam, kad kaunamies, kad kautrējamies, kad mūs slavē, kad baidāmies sprieduma)? Tā uzskatīja Tomass Burgess 19.gs vidū – sarkšana, kaunēšanās un atturība jeb kautrība liecina par cilvēces iedzimto vainas apziņu; tā ir dievišķā dizaina perfekcijas zīme, vienmēr klātesoša, bet ārpus mūsu kontroles.

Abstraktais soģis

Jebkurā gadījumā mūsu kautrība atkarīga no kāda Cita klātbūtnes – šī īpatnība pieprasa, lai uz to skatās, pat ja vērtētājs ir vien iedomu auglis. Es varu noķert savu skatienu spogulī, skatīties uz sevi no malas un varbūt secināt, ka tas, ko redzu, šķiet izsmejam manus pašideālus un iedomas, bet es diez vai sakautrēšos par sevi. Šis cits, tātad, ir ne-es. No otras puses, cik muļķīga ilūzija – ka mēs varētu patiesi zināt, ko citi par mums domā, un ka citi vispār par mums domā tādā mērā, kā par to domājam mēs.

Tas izskaidro, kādēļ cilvēki baidās no virtuālajā vidē viegli pieļaujamām kļūdām (par divdomīgu tā mana fotogrāfija, par stulbu mans komentārs...), tās attiecīgi koriģējot (izdzēšot), bet vienlaikus turpina tādā pašā ceļā kļūdīties (jo kārdinājums iekļauties ir liels, un mēs jau saprotam, ka visi tāpat tā dara). Tā nu pat starp cilvēku pūļiem es palieku viens ar sevi savā kautrībā – es un manas domas par mani, un manas domas par to, ko citi, manuprāt, domā par mani. No sevis un savas apziņas man neizbēgt, un šī intensīvā sevis apzināšanās, pašapziņa (nevis citi!), kā raksta sociālās psiholoģijas pētnieks Pīters R. Heriss, visvairāk biedē kautrīgos. Psihoanalīzei te būtu savs sakāmais.

Slimā pasaule

Kautrība un kauns, kautrība un bailes, kautrība un samulsums – šo sarakstu ar saistītām emocijām un to izpausmēm varētu turpināt vēl ilgi (citās valodās un kultūrās šis saraksts būtu citāds ne tikai lingvistisku iemeslu dēļ). Robežlīnijas starp tām nekad nav skaidri novilktas – tādēļ arī tik viegli ar tām manipulēt, liekot noticēt, ka viena vai otra no šīm iezīmēm ir klīniski diagnosticējama un attiecīgi ārstējama garīga saslimšana.

Puse Amerikas cieš no psihotiskiem traucējumiem vai sociālās trauksmes, un arvien jaunas diagnozes tiek atklātas un reģistrētas. Sociālā fobija, intraverta personība, trauksmaina vai izvairīga personība, hiperaktivitātes sindroms un uzmanības deficīts – visticamāk, šīs garīgās novirzes radījis ķīmiska balansa trūkums mūsu smadzenēs, kas novēršams ar medikamentu palīdzību, lai mēs tūlītēji atgūtu spēju optimāli funkcionēt un pildīt, kā teiktu Paskāls Brukners, savu pienākumu vienmēr būt laimīgiem un veiksmīgiem.

Kautrīgais egoists

Interesantāka kombinācija: kautrība un egoisms. Kautrība šķiet rodamies no zema pašnovērtējuma, bet kautrīga cilvēka skats vienmēr vērsts uz sevi, pat ja cita acīm. Angliski to izsaka vārdi self-conscious un self-aware, ko mēs varētu tulkot arī kā "sevi apzinošs". Akcents te likts uz "mani", uz to, kā mani (ne)redzēs, (ne)dzirdēs un (ne)sapratīs. Līdzīgi – kautrība un lepnums. Bailēs no šī neizbēgamā vērtējuma visā, ko darīšu un sacīšu (ieskaitot, protams, kā izskatīšos), es izvēlos saspīlētu atturību – nostāju, ko angliski sauc par reserved. Bet daļa šādas atturības slēpj sevī lepnumu un norāda uz pieķeršanos ideāliem tik lielā mērā, ka šo ideālu vārdā esmu gatavs atteikties no dāsnuma. Laikmetā, kas slavina egoismu, nemitīgu sevis "attīstīšanu" un pasaules patērēšanu, maz vietas bezierunu devīgumam.

Dot nozīmē ne tikai ko dāvāt citiem, bet arī pakļaut sevi iespējamai kritikai, un laikā, kad saskarsmes likumi ir tik mainīgi un plūstoši, jo pašas šīs saskarsmes pasaules ir tik mainīgas ("Twitter", blogi, korporatīva ballīte un pasākums šaurā mazpazīstamu cilvēku lokā), to reti kurš var un grib atļauties. Labāk būt atturīgi klātesošam un saglabāt noslēpumainības auru (pat ja nekāda noslēpuma nav).

Mirkļa zaudēšana

Lūk, arī lielākā kautrības traģēdija – noslēgšanās, nobloķēšanās. Kautrībā viegli pazaudēt ne tikai sevi (ja esmu sociāla būtne, kuras identitāti veido arī apkārtējā vide, tad, nemitīgi norobežojoties no tās, es zaudēju būtisku daļu sevis), bet arī pasauli ap sevi. Savu intraverto pārdomu mākonī tītam, kautrīgam cilvēkam grūti uztvert apkārtējās pasaules smalkumus (kādas vizuālas detaļas, vārdu, ko kāds teicis, vai žestu vai intonāciju, kas pavada šo vārdu), nemaz nerunājot par konkrētu notikumu, apstākļu un cilvēku nepamanīšanu. Savu baiļu, trauksmes un pašapceres savažots, viņš ātri zaudē šo tagadnes mirkli. Ir skumji apzināties kautrības dēļ garām palaistos mirkļus un iespējas – kādēļ es ko nepateicu, kādēļ nepiedalījos, kādēļ nepalīdzēju, kādēļ atgaiņājos, kādēļ šo cilvēku aizbiedēju, kādēļ viņu aizvainoju... Ne velti kautrīgus cilvēkus reizēm pārprot kā iedomīgus vai rupjus. Tas šo nastu padara vēl smagāku.

Tik ļoti kautrīgā cilvēka pašrefleksīvais prāts ir nodarbināts ar sevis lūkošanu no malas vai iegrimis nepatīkamās atmiņās un ļaunu scenāriju iztēlē, ka viņš šobrīd tā īsti nav ne šeit un ne tagad, bet vienmēr – kaut kur mazliet citur. Kautrīgam grūti uztvert citus cilvēkus, jo tos apvij un izkropļo kautrīgā iedomu tēls, kāds Cits (ko gan varētu sacīt arī par visiem pārējiem, kam rūp citu vērtējums). Ko tad iesākt ar pārlieku kautrību? Kāds teiktu: būt vairāk kā mazam bērnam, kas sevi neapzinās un kam svešs sprieduma jēdziens. Būt mazliet vājprātīgam, ne-prātīgam (to arī Darvins pamanīja: garīgi slimi cilvēki, tāpat kā mazi bērni, nemēdz sarkt šo iemeslu dēļ). Varbūt ar kautrību ir tāpat kā ar laimi – tās iekarošanai nav jātop par pašmērķi, jo apzināta dzīšanās pēc tā tikai vēl vairāk to attālina. Kad to saprotam, tad ar sevi pārņemtā, nogurusī sirds sāk ilgoties kaut uz mirkli aizliegt sevi un izstāties no šīs sacensības, kas liek cilvēkiem nemitīgi savstarpēji mēroties intelektā, skaistumā, iznesībā, panākumos, asprātībā... tā vietā izvēloties dzīvot mazliet vieglāk, brīvāk, patiesāk. Bet tas jau ir grūti izdarāms un ir vēl viens mūsdienu tabu.

 

Interesei:

Christopher Lane, Shyness: How Normal Behaviour Became a Sickness, New Haven and London: Yale University Press, 2007.

W. Ray Crozier, Blushing and the Social Emotions: The Self Unmasked, New York: Palgrave Macmillan, 2006.

Tēmas

Evija Trofimova

Evija Trofimova interesējas par literatūru, kino, klasisko mūziku un mūsdienu rakstības tehnikām un procesiem. Dzīvo Jaunzēlandē, tulko un raksta.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!