Pirota, Serbija. Foto: Dimitar Kazakov ("Unsplash")
 
Politika
17.06.2019

Kaut kur starp Berlīni un Maskavu

Komentē
0
Saglabā

Šomēnes tika publicēts pazīstamās kolektīvās atmiņas pētnieces Aleīdas Asmanes teksts – kritiski analītiska reakcija uz citu, agrāk publicētu tekstu. Lai gan vienu no tā autoriem, bulgāru politologu Ivanu Krastevu, es subjektīvi turpinu uzskatīt par vienu no dziļākajiem Austrumeiropas politisko diskursu pētniekiem, tomēr diviem Asmanes kritikas aspektiem jāpiekrīt. Pirmais neattiecas uz tālākā izklāsta tēmu, bet otrais – Asmane aizrāda Krastevam: lai arī austrumeiropiešu kolektīvās atmiņas un pasaules uztveres īpatnības nav noliedzamas, nevajadzētu tās arī pārspīlēt un par tām, ja tā var teikt, tīksmināties.

Asmanes (ne tikai viņas, protams) piezīme ir vietā, bet vienlaikus rodas iespaids, ka tēzi par Austrumeiropas "atšķirīgumu" stiprina zemais informētības līmenis par šo reģionu. Piemēram, šobrīd Moldovā notiekošais pat tiem, kas sevi uzskata par Moldovas ekspertiem, izraisījis apmulsumu. No manas puses, būtu bērnišķīgi par to smīkņāt, jo situācija, kurā divas patiešām (nevis tikai deklaratīvi) atšķirīgas partijas – uz Rietumiem un uz Krieviju orientēta – sabloķējas, lai atstumtu no varas vietējo oligarhu, bija pārsteigums arī man. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka vēl nesen Moldovas eksperti (ārzemnieki, kuru tekstus regulāri lasu) šādu iespēju nepieļāva.

Cerams, nav nepieciešamības pierādīt, ka Moldova atrodas nevis "kaut kur dienvidos", bet ir organiska Eiropas vēstures un kultūras telpas daļa, kuru turklāt Eiropas Savienība it kā neignorē, finansiāli atbalstot projektus u.tml. Tomēr priekšstats acīmredzot, vienalga, ir diezgan virspusējs. Vēl sliktāk ir Baltkrievijas gadījumā. Es šajā gadījumā runāju nevis par priekšstatiem t.s. ierindas cilvēku līmenī (tādi noteikti ir, jo Baltkrievija nav Austrumeiropas Ziemeļkoreja), bet gan par politisko lēmumu pieņēmēju un ekspertu aprindām. No vienas puses, Latvija pragmatiski cenšas veidot attiecības ar šo kaimiņvalsti– šogad pat esot bijusi plānota Baltkrievijas vadītāja Aleksandra Lukašenko vizīte Latvijā. No otras puses, neesmu pārliecināts, vai Rietumi (t.sk. Latvija) interesējas par Lukašenko režīma dzīvi. Paskaidrojumam noder piemērs par neseno iekšlietu ministra nomaiņu. Demisionējušais bija, kā saka, īsts skaistulis, kuram patika, piemēram, publiski tērpties NKVD formā. Un jaunais ir īsts skaistulis – līdz šim vadījis vietējās Iekšlietu ministrijas karaspēku, kas regulāri izceļas ar opozīcijas piekritēju piekaušanu un aizturēšanu, un, šķiet, būs vēl brutālāks režīma sargs. Citiem vārdiem sakot, bieži dzirdētajiem Rietumu politiķu un ekspertu izteikumiem par Lukašenko režīma "normalizāciju" vajadzētu sadrupt, ja tie ņemtu vērā šādus Baltkrievijas reālās iekšpolitikas sižetus, nevis tikai Lukašenko retoriku. Tomēr nesadrūp, jo Baltkrievijas realitāte neliekas gana interesanta un būtiska.

Domāju, ka daudz labāka situācija neveidotos, ja runa būtu, piemēram, par Serbiju vai Albāniju. Nav jābūt kādas konkrētas kultūras vai zemes fanam, pietiek ar veselo saprātu, lai teiktu – ir tomēr dīvaini, ka Eiropā, kas taču nav milzīgi plašumi vai fiziski nepārvaramas robežas, ir tāda kā "cita Eiropa", kurā notiekošais līdz galam nav "īstās Eiropas" daļa.

Diezgan cinisks, bet vismaz uz racionālu aprēķinu pretendējošs skaidrojums skanētu tā: lielākajai daļai šo valstu pārskatāmā nākotnē Eiropas Savienības dalībvalsts statuss "nespīd", lai gan atklāti to neviens neatzīs. Tādējādi Eiropas Savienības līdzdalība izpaužas kā pietiekami dāsns finansējums dažādiem projektiem šajās valstīs, kas veido "īstajai Eiropai" puslīdz labu PR. Tas tiek saukts par "konstruktīvām partnerattiecībām". Vairāk, lūdzu, no mums arī neko neprasiet!

Tomēr patiesībā nekā racionāla šādā attieksmē nav, pat ja Rietumi rīkojas savtīgu interešu vadīti. Tēzes paskaidrojumam var minēt Serbiju, uzreiz gan atvainojoties par situācijas vienkāršoto aprakstu. "Īstās Eiropas" politiķiem, šķiet, nav lielu ilūziju par Serbijas vadītāju ticību demokrātiskajām kopdzīvošanas normām, tomēr, kamēr šī vadība spēj noturēt savas valsts un Kosovas attiecības "aukstā kara" situācijā, no Rietumu viedokļa viss ir puslīdz labi un par "Balkānu specifiku" nav sevišķi galva jālauza. Un tad pienāk brīdis, kad Serbijas pašreizējā prezidenta Aleksandra Vučiča plūkšanās ar citām Serbijas politiskajām grupām Rietumiem tomēr kļūst interesanta, jo Vučičs it kā apsolījis Rietumiem tīkamu modeli domstarpību risināšanai ar Kosovu (teritoriju apmaiņu) un būtu svarīgi, lai šo risinājumu atbalsta arī politiskā opozīcija Serbijā. Ir tikai neliela problēma: kas tad ir opozīcija Serbijā? "Citu Eiropu" vienkāršoti melnbalti ("mūsējie" – "ne-mūsējie") ierasti uztverošie Rietumi ir spiesti secināt, ka politiskā opozīcija Serbijā kaut kā pamanījusies kļūt par apbrīnojami raibu kompāniju, kurā ietilpst ne tikai tādi autoritārajam Vučičam pašsaprotami oponenti kā liberāļi, bet arī nacionālisti un dievs zina, kas vēl. Ar ko runāt, kāda ir kura reālā ietekme? Ja simboliskās Parīzes un Berlīnes interesēs ir mazināt spriedzi Balkānos, uz šiem jautājumiem vajadzētu būt izsmeļošām, savlaicīgi formulētām atbildēm, bet tādu, cik saprotu, nav. Savukārt, ja Serbijas piemērs Latvijā dzīvojošam lasītājam šķiet pārāk vispārīgs un tāls, atgādināšu par Baltkrieviju. Ja mūsu priekšstati par šo valsti iekļaujas dažos saskaitāmajos "Batjka [Lukašenko] + tīras ielas Minskā + labs degvīns", tad es nevēlētos piedzīvot to brīdi, kad Baltkrievijā notiek kāda tehnogēna vai ekoloģiska rakstura ķeza un mēs varam tikai minēt, kas notiek un ko dara vai nedara Baltkrievijas puse. Domāju, ka Latvijas un Lietuvas ekoloģijas nozares pārstāvju pamatoti noraidošā attieksme pret Astravjecas atomelektrostacijas projektu ir saistīta ne tikai ar nepatiku pret atomelektrostacijām vispār, bet arī ar nojausmu, ka "īstās Eiropas" amatpersonām nav pietiekamu zināšanu par Baltkrieviju un trūkst vajadzīgo kontaktu ar šo valsti.

Būtu metodoloģiski kļūdaini teikt, ka politiskajai ekosistēmai der pamācīties no kultūras ekosistēmas, – tās abas nav salīdzināmas. Tomēr kultūras ekosistēmas atsacīšanās kādu kultūru (valodu utt.) uzskatīt par mazāk svarīgu (ne tik interesantu) kaut kādas mākslīgas hierarhijas ietvaros nozīmē, ka šo to kultūras ekosistēmā mītošie saprot labāk.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!