Ilustrācija Gotharda Frīdriha Stendera "Bildu ābicei" (1787)
 
Domas
18.08.2015

Kaut kas kaut kādā valodā

Komentē
2
Saglabā

"Latviešu valoda nav nekāda bagātā, taču tā ir skaidra, labskanīga un jauka. [..] Latviešu burtu zināšanai ir liela ietekme uz latviešu vārdu pareizu izrunu un izrunai – uz dzirdētās runas sapratni. Un es nezinu, vai kāda valoda šajā jautājumā prasa lielāku precizitāti kā latviešu, vai kādai citai ir tik daudz šķietami līdzīgu vārdu, kurus precīzi neizrunājot, ir viegli radīt pārpratumus."

Gothards Frīdrihs Stenders. "Latviešu gramatika" [1]

"[Franča] Trasuna savdabīgā "veco laiku" leksika nav uzskatāma kā trūkums, bet kā personības individuālā īpatnība, kad pateiktā frāze noskan kā āmurs, uzsists uz laktas. Minamas raksturīgākās īpatnības, kas lielā mērā nosaka runu stilu. Viņš lieto jēdzienu praktika – prakses vietā; obligatoriski – obligāti, redzesstāvoklis – viedoklis, zīmējas – attiecas, uz priekšu – nākotnē, magazīnas – veikali, par ko? – kāpēc?, pirmā laikā – sākumā, neesu – neesmu, spriedums – lēmums, jāizved cauri – jāīsteno, izdot likumu – pieņemt lēmumu, maize – labība, aizņemti ar – nodarbojas, nobrauc – aizbrauc, sastādīt – izveidot, domu starpība – domstarpība, priekš latgaliešiem – latgaliešiem utt."

Pēteris Zeile. No priekšvārda grāmatai: Francis Trasuns. "Runas" [2]

Trādirīdim ar jaunā restorāna nosaukumu Nacionālās bibliotēkas ēkā neveltīju pārlieku lielu ievērību un neziedoju laiku tikai tāpēc, ka tas šķita pagalam smieklīgs. Smieklīgs ne jau paša sākotnējā nosaukuma "Kleever" dēļ vai tāpēc, ka iestādījums ar šādu nosaukumu grasījās ieperināties ar simbolisma nastu brangi apkrautajā namā, un arī ne tāpēc, ka, būsim godīgi, restorāns, kam vispirms izdodas sev pievērst uzmanību ar ķēmīgu nosaukumu, nevis ēdienkarti, ir kaut kas drusku komisks; un varbūt gluži arī ne tāpēc, ka par nosaukumu viedoklis piepeši bija visiem, sākot ar Valsts valodas centru (VVC) un beidzot ar plašām mierīgo iedzīvotāju masām, sievietes, bērnus un sirmgalvjus ieskaitot. Lai gan nē – bez visiem pēdējā punktā minētajiem daļa smieklīguma tomēr tiktu aiztaupīta.

10. jūlijā VVC publicēja savu vērtējumu: "LNB topošā restorāna nosaukums ir no valodas politikas nepieņemams un vēsturiski sadomāts", un droši vien labi, ka tā. VVC darbinieki ne reizi vien ir izrādījuši modrību mūsu valodas apdraudējuma brīžos – piemēram, izskaužot tieksmi viesus no citām valstīm sveikt viņu valodā, kā tas reiz bija gadījies Salaspils pašvaldībā, kur pie bibliotēkas bija izkarināts plakātiņš ukraiņu valodā. Ļoti iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ sabiedriskajā transportā un citās publiskās vietās neatrast informāciju kaut vismaz vienā svešvalodā, kur nu vēl vairākās Eiropā izplatītākajās, kā tas ir daudzās Eiropas Savienības valstīs un pilsētās, bet prasība ikvienu rakstu galu citā valodā papildināt ar tulkojumu latviešu mēlē piespiedu kārtā ir jāievēro pat vietās, kur Latvijas iedzimto iemaldīšanās varētu būt drīzāk nejauša, ne likumsakarīga.

Kādu vakaru pēc darba gaitu beigām acīgs kājāmgājējs devās mājup, un tā nu sagadījās, ka viņa ceļš veda cauri Rīgas dzelzceļa stacijas tuneļiem. Starp dažādām tirdzniecības būdām, kioskiem, letēm un ēdnīcām tomēr varēja saskatīt mājienus par to, ka ēka vēl vienmēr pilda arī savu sākotnējo sūtību – virs gājēju galvām elektroniski burti un cipari ziņoja par vilcienu atiešanas laikiem un ceļamērķiem, bet pie sienas piestiprinātas plāksnītes rādīja virzienu uz numurētiem sliežu ceļiem un platformām. Informācija kodolīga, jo kas gan tur tik sarežģīts – parādīt ceļu, ka, lūk, tur uz to pusi ir 1. perons, bet uz to – 10. ceļš. Pavisam parasts kārtas skaitļa apzīmējuma lietojums, bet nē – te acīgais pamanīja, ka ir izmantots kāds latviešu gramatikas aprakstos neatrodams triks. Uz plāksnītēm bija rakstīts, piemēram: "Ceļš 1" vai "Perons 2". VVC darbiniekiem, ja vien centrs par valodas aizsardzību ļoti sašaurinātā skatījumā neuzlūko tikai no svešām valodām aizgūtu vai ķēmīgi rakstītu vārdu ķeršanu, te pavērtos plašs medību lauks. Tā teikt, zināms jau, ka nepatikšanas sākas no sīkumiem – vispirms aizmirsīs par punkta lietošanu un vārdu kārtību, bet nepaies ilgs laiks, un sāks vēl ļaunprātīgi mētāties ar koliem un semikoliem.

Iznācis no stacijas, kājāmgājējs atcerējās vēl šādas tādas ik pa laikam pamanītas dīvainības, kurām nedz sociālajos tīklos, nedz kur citur mītošā sabiedrība lielu vērību nav pievērsusi, bet VVC vērtējumu nav sniedzis (hm, varbūt "Perons 2" būtu jālasa kā "Perons diviem", viņš vēl pirms tam nodomāja, jo neviļus iedomājās par filmu "Stacija diviem"). Un runa nebūt nebija tikai par dažādu asprāšu jau sen pamanītajiem "Bomondiem" un visiem pārējiem it kā pa klusajiem telefoniem līdz veikalu izkārtnēm nonākušajiem nosaukumiem.

Pašā Rīgas centrā uz Brīvības ielas vēl nesen bija ēstuve, kas saucās "Fkusno". Pagāja kāds laiciņš, un tā izčibēja, var jau būt, ka nosaukuma dēļ, bet turpat netālu – uz Tērbatas ielas – ir parādījusies kafejnīca "Laacis", kurai iepretī ielas pretējā pusē ir veikals "Riija". Ja kādam šķiet, ka šāda "čupu burtu" mode "Kleever" garā ir kas jauns, tas, visticamāk, jau ir aizmirsis interneta grāmatnīcu "kukii.lv". It kā mums visādu jau esošu derīgu vārdu trūktu – palūk, Arnis Rītups pat Renē Dekarta "Meditācijas par pirmo filozofiju" latviskoja, gandrīz pilnībā izvairoties no pārsvarā ar citu valodu starpniecību ievazātiem latīnismiem un vēl visādiem svešvārdiem. Tad jau jēdzīgāka ir nosaukumu izdomāšana, kādu laiku pa laikam var sastapt ārpus Rīgas – piemēram, Alūksnē ir viesnīca ar nosaukumu "Ierullē" (atbilst pat dubulto burtu cienītāju gaumei!). Vārdu mūsu vārdnīcā ir tik, cik mēs tos zinām, lietojam un saprotam.

Pārnācis mājās, acīgais ielūkojās ledusskapī, taču tur bez apvītuša seleriju kāta, sinepēm un mārrutkiem nekā daudz vairāk nebija. Plauktiņā ledusskapja durvīs stāvēja pustukša mērces pudele, uz tās etiķetes kaut kādā valodā bija rakstīts: "Dresingi. Karri mērce ar saldinātāju". Iespējams, ledusskapī bija nonācis mazdokumentēts mēģinājums tuvoties mūsu indoeiropiešu saknēm, jo vārdu "karijs" kaut kad 16. gadsimta nogalē angļi savā valodā ievazājuši no tamilu valodas, kurā "kaṛi" nozīmē mērci, ar garšvielām aizdarītu piedevu pie rīsiem. Kāpēc bez "mērcēm" būtu vajadzīgi arī dresingi, droši vien ir jautājums, ko labāk vispār nevienam neuzdot. Neatradis neko kārdinošu ledusskapī, viņš ieslēdza televizoru un trāpīja tieši reklāmas pauzē. Skatītāji tika kārdināti ar saldējumu "Mājas".

Reklāmas pauze jau bija beigusies, bet izsalkušais acīgais vēl ilgi turpināja lauzīt galvu par to, vai šādā teikumā vārds "Mājas" būtu jālasa līdzīgi kā, teiksim, "maizes ceptuve "Lāči"" vai "zupa "Zivis"" vai tomēr kādam vārda meistaram šķitis pieļaujami mājas saldējuma nosaukumu izraut no teikuma un ačgārni nostādīt teikuma beigās. Nespēdams savu mulsumu un bada sajūtu vairs izturēt, mūsu varonis atkal devās laukā, jo atcerējās, ka ne pārāk sen netālu atvērts gatavu, līdzi nešanai sagatavotu ēdienu veikals, lepni nosaukts tā tēva un dibinātāja Ķirsona vārdā. Taču arī tur viņu gaidīja kāds mulsinošs pārsteigums īpaša piedāvājuma paskatā. "Ķirsons kraukšķīgās sviestmaizes," piedāvājumā bija rakstīts. Atgādināja "Policija, policija, kartupeļu biezputra!" – zviedru rakstnieku Pēra Valē un Maijas Šēvales romānu, pēc kura 1979. gadā tika uzņemta Rīgas kinostudijas mākslas filma "Nepabeigtās vakariņas". Tā nudien līdz vakariņām var arī netikt.

Vārdu locīšanu, lai arī latviešu valodā tā nebūt nav tik izsmalcināta kā somu vai latīņu valodā, neviens, šķiet, nav atcēlis, tā ir tikpat interesanta un svarīga mūsu valodas daļa kā diakritiskās zīmes vai iespēja deminutīvus izmantot gan tur, kur vajag, gan vēl visur kur citur. Un tā visa pieskatīšana nudien varētu būt auglīga valodas uzraudzītāju darba lauks.

Diendienā darbojoties ar dažādu tekstu rakstīšanu, rediģēšanu vai tulkošanu, gadījies novērot, ka lielāka valodas sargātāju vērība gan tiek pievērsta tam, lai vidē izvietotās reklāmās vai vēl kādās publiskās vietās nenonāktu vārdi, kas pēc kāda vai kādas pārliecības nav piederīgi latviešu valodai, jo nav atrodami kādā no vārdnīcām, – "forši", "štrunts" u. tml. Taču, ja ļoti gribas un mūzikas pasūtinātājam jeb tam, kurš par to visu maksā, tā gribas, šos ierobežojumus itin viegli var apiet – jāpiereģistrē savs "Forši" kā preču zīme, un pats velns nevienam vārdam vairs nevarēs piesieties.

Un štrunts par to, ka šāds pasūtinātājs pats varbūt katru teikumu beidz ar izsaukuma zīmju rindu, neko nezina par to, kāpēc izgudroti lielie un mazie burti, un nenojauš, kas ir divdabja teiciens, bet teikumus, kuros kāds šāds zvērs iespraucies, uzskata par sarežģītiem, grūti saprotamiem vai vienkārši "pārāk gudriem". Mācīties pašiem savu valodu jau nešķiet nekāds lielais "izaicinājums", labāk "domāt ārpus kastes", allaž mēģinot izštukot ko jaunu, radošu un interesantiņu.

[1] Gothards Frīdrihs Stenders. "Latviešu gramatika". 1783. Tulkojusi Dr. philol. Zigrīda Frīde. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2015.

[2] Francis Trasuns. "Runas". Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 2014.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!