Par Viktorijas Ekstas fotogrāfiju izstādi "Dievs. Daba. Darbs."
Britu mākslas kritiķis Džonatans Džounss laikrakstā "The Guardian" raksta, ka, aplūkojot fotogrāfijas mākslas galerijās, nākas vilties. Viņš uzsver, ka apgaismota, pie sienas piekārta fotogrāfija izskatās sekla un tās saturs tiek pārlieku eksponēts. Proti, tas kļūst skaidri redzams un saprotams. Džounss uzskata, ka fotogrāfijas izstāžu zālēs izskatās tukšas, bezdvēseliskas un muļķīgas. Personīgi Viktorijas Ekstas izstādē jutos aizkustināts. Šķiet, uz izstādītajām fotogrāfijām ir iespējams skatīties tikai kā uz savstarpēji saistītu notikumu virkni. It jo īpaši telpā, kur caur smalkiem mežģīņu aizkariem darbus apspīd saules gaisma.
Viktorijas Ekstas izstādi ievada divas fotogrāfijas, kas ir mazliet lielākas nekā pārējās. Vienā ir siena kaudze, aiz kuras riet saule. Otrā redzams skats uz necilu dēļu namiņu. Abi darbi vispirms parāda vidi, kuru Eksta ir izvēlējusies kā sava pētījuma objektu, – pamestu lauku viensētu. Blakus redzama fotogrāfija, kur Eksta atgūlusies gultā un sev apkārt izkaisījusi spēļu kārtis. Rindā izkārtotās fotogrāfijās Viktorija nodarbojas ar ikdienišķām lietām. Tas ir, piepilda porcelāna trauciņu ar cukuru, ielūkojas apsveikuma kartītē, auž, iekurina krāsni utt. Kopumā izveidojas pārliecinošs skatiens pagātnē, ko gan nevarētu nosaukt par tradicionālu, vēsturisku vai antropoloģisku pētījumu vai ko tamlīdzīgu. Vienlaikus tiek noturēta patīkama neomulības sajūta. Iekārtoties sen pamestā mājā, ieģērbties jau sen mirušu cilvēku drēbēs un tad kādu laiku tur dzīvot taču ir mazliet baisi.
Fotogrāfijas papildina ready-made objekts – noputējis koka krēsls. Vēl ir arī audio ieraksts. Dzirdamas dažādas dabas skaņas – lapu čaboņa, putnu čivināšana un vēja pūsmas. Skaņas ieraksts pastiprina sajūtu, ko rada fotogrāfijas. Autore lūkojas pagātnē caur sadzīviskiem priekšmetiem un atmiņām, un viņa pilnībā nododas šai pētniecības formai. Viņa komunicē ar pagātni caur savu ķermeni, veidojot pašportretus. Un tikpat labi tos arī varētu neuzskatīt par pašportretiem, jo tajos nav manāmas refleksijas par sevi.
Lūk, šeit veidojas izstādes paradokss. Fotogrāfijās ir redzama Viktorija Eksta, bet viņas personība tajās ir perifēra. Viņa neuzsver savu personību, bet pakļaujas saviem tēliem. Varētu teikt, ka šī izstāde ir sava veida autores atteikšanās no sevis. Gandrīz vai upurēšanās. Viņas ķermenis kļūst par čaulu, kuru iemieso radītie tēli, un vienā brīdī nākas aizmirst to, ka skaties uz izstādes autori. Tādēļ arī ir vērts salīdzināt šo izstādi ar teātri – meistarīgi izpildītu un ticamu. Kadri ietver tādu kā vientuļu, smalki veidotu mikropasauli, kas ir izolēta no apkārtējās vides. Nenozīmīgi priekšmeti un fonā atrodamas nianses kļūst ļoti personiskas, balstoties uz vēstulēm, dokumentiem, kā arī pamestā lauku namā atrastiem kādreizējo iedzīvotāju reliktiem.
Anotācijā kādas trīs vai četras reizes uzrodas vārdi "pētīt" vai "pētniecisks", taču fotogrāfiju cikls gan vairāk līdzinās poētiskam dziedājumam nekā rūpīgam pētījumam. Saku poētisks, jo fotogrāfijās attēlotajās ainās ir kaut kas pārdabisks. Nemanot sāku ticēt tam, ko redzu. Šīs ainas ir kaut kas līdzīgs performancei vai teatrālam priekšnesumam.
Kaut kas ārkārtīgi melanholisks saskatāms fotogrāfijā, kur redzama Viktorija, sēžot pie galda. Viņa skatās kaut kur telpā, tukšumā. Sejā iezīmējies viegls smīns. Rokas ielikusi klēpī, viņa sēž viena pati. Caur audumu, kas aizklāj logu, telpā iespiežas dienasgaisma, apgaismojot tukšās alkohola pudeles un uz galda novietoto glāzi. Eksta šeit izskatās tik nedzīva, gluži kā nekustīgs manekens. Un tas liek justies neomulīgi. It kā laiks būtu apstājies un atliktu vien klausīties apkārtējās skaņas.
Nonākot pie fotogrāfijas, kur Viktorija guļ gultā un lasa grāmatu, sāku atcerēties Marsela Prusta pirmo romānu ciklā "Zudušo laiku meklējot". Atcerējos šo nevis tikai tāpēc, ka apziņā jau sen iespiedusies aina ar Marselu Prustu, kurš sēž gultā un raksta, bet tāpēc, ka izstādi ar Prusta romānu vieno sajūta, ka laiks ir nebeidzama mīkla. Šīs fotogrāfijas ir vien daži izvilkumi no izdzīvota laika. Pulkstenis pie sienas ir iestrēdzis, un atliek vērst skatienu uz krāšņo lauku ainavu, kas novietota blakus. Liekas, izstāde "Dievs. Daba. Darbs" ir par to, cik spēcīgas var būt smalkas, ikdienišķas lietas, kuras šķiet tik neievērojamas. Bet galvenokārt tā ir izstāde par laiku un vientulību. Par lēnu pagrimumu, ko sev līdzi nes laiks.
Pagrimums novērojams izbalējušās tapetēs, noputējušās mēbelēs, uz galda izmētātos priekšmetos – tukšā "Raffaello" kastē, nosūbējušā bilžu rāmī. Pretstatu rada, piemēram, lielformāta fotogrāfija, kas sadalīta taisnstūrveida posmos. Tajā Viktorija sēž uz zemes un ir atgāzusies pret koka stumbru. Blakus viņai atrodas liela kaste ar āboliem. Kadrējumos parādīts, kā viņa grauž ābolu… Saskaroties ar pārējām fotogrāfijām, kaut kas šajā gandrīz vai saloniskajā un salkanajā kompozīcijā rada spēcīgu iespaidu. Šķiet, ne velti tā ir lielākā fotogrāfija izstādē. Un nevar saprast, vai tas tāpēc, lai disonētu ar pārējām vai lai veidotu līdzsvaru starp pieputējušām, zirnekļu tīklu apaugušām būdiņām un dabasskatiem ar pļavām un koku lapotnēm. Šis kontrasts ir spilgti redzams vēl vienā fotogrāfijā, kas ievietota starp skatu, kur Viktorija, muguru pagriezusi pret kameru, mazgājas, un skatu, kur viņa sēž pie bērna ratiņos.
Ziedi un krūmi aizsedz fonā ieslīdējušo lauku namiņu un parāda vienlaikus līdzsvaru un asu kontrastu starp banalitāti, tas ir, salonisku skaistumu un novecojušu, aizsērējušu neomulību. Viktorijas Ekstas izstāde ir tikpat lielā mērā par pamestām mājām ar čīkstošām grīdām, kā par aizkustinošiem dabas skatiem un par vientulību, ko abas šīs lietas liek izjust. Par izolāciju no apkārtējās pasaules.
1