Publicitātes ilustrācija. Autors: Ana Huana (1961), Spānija
 
Ar bērniem
10.02.2016

Katram savu Marta Zaķi!

Komentē
0

Recenzija par izstādi "Mūžīgais tējas laiks"

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Ļoti jauka izstāde. Turp var sūtīt lielus vai mazus, humanitāri vai eksakti izglītotus, kā arī pavisam vēl neskolotus skatītājus, un – kaut kas traks! – visiem patīk. Droši vien tāpēc, ka Lūisa Kerola Alise jau vairāk nekā 150 gadus ir tik simpātiska, drosmīga, kritiski domājoša meitenīte, kamēr citi viņas gados jau sen ir sasirguši un nomiruši vai arī kādas PR operācijas rezultātā ieguvuši t.s. otro elpu, kā, teiksim, Vinnijs Pūks, kuram tieši šogad paliek 90 gadi un kurš "otro elpu", sev par laimi vai nelaimi, dabūja Disneja studijā (lācis kļuva dzeltens un sāka runāt pokemonu balsī).

"Mūžīgais tējas laiks" ir igauņu ilustratores Vīves Noras apaļas jubilejas sakarā sev un kolēģiem par prieku sarīkota ceļojoša izstāde, kas pagājušogad startēja Igaunijas Bērnu literatūras centrā, šobrīd (līdz 16. februārim) ir aplūkojama Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. stāva izstāžu zālē, bet pēc tam dosies uz Helsinkiem, Gdaņsku, Berlīni, Maskavu u.c. Izstādē vienkopus savākti vairāk nekā 90 darbi, kurus radījuši 72 mākslinieki no 19 pasaules valstīm, – vīzijas, kā, viņuprāt, varētu izskatīties Kerola stāsta "Alises piedzīvojumi Brīnumzemē" slavenā sirreālā aina ar pēcpusdienas tējas dzeršanu pie Marta Zaķa.

Turoties pie rakstiem, atgādināšu, ka saskaņā ar Kerolu mūžīgais tējas laiks iestājās pagājušajā martā, tieši pirms Marta Zaķa sajukšanas prātā, kad viņš it kā esot sastrīdējies ar Cepurnieku, kurš lielajā koncertā dziedājis "Trīsi, trīsi, sikspārnīt". Tikko Cepurnieks esot ticis līdz pirmā panta beigām, Karaliene iebļāvusies: "Viņš nosit laiku! Galvu viņam nost!"... Kopš tā brīža pulkstenis vienmēr rāda seši, Cepurniekam, Marta Zaķim un dziļā miegā iemigušajam Susuriņam nepārtraukti ir tējas laiks un nav neviena brīva brītiņa, kad nomazgāt traukus. Tāpēc viņi pārsēžas no viena krēsla citā, izdzer tasi un sēžas pie nākamās. Alisi pie viņiem ciemos nosūtīja Češīras kaķis. Kad viņa tuvojās mājas priekšā zem koka uzklātajam galdam, tējas dzērāji sauca: "Vietu nav! Vietu nav!" Alise sašutusi atbildēja: "Vietu ir, cik uziet!" – piesēdās pie galda un sāka risināt vienu no visu laiku absurdākajām un jēgpilnākajām sarunām par laiku.

Kā jau varēja sagaidīt, izstādes lielais darbu skaits iekļauj arī visai lielu mākslinieku viedokļu daudzveidību. Vairums darbu ir uztverami kā tiešāka vai attālinātāka teksta ilustrācija, bet dažos tikai viegli nojaušama saikne ar grāmatā aprakstīto. Vienojošais ir darbu formāts – neliela izmēra divdimensionāli zīmējumi, gleznojumi, grafikas, kolāžas, kas arī ir tradicionālākās grāmatu ilustrācijas tehnikas. Bērniem, manuprāt, ir veselīgi skatīties ar roku darinātus attēlus un pamanīt, kādu iedarbību ar katru paņēmienu vai izteiksmes līdzekli var panākt. Turklāt šajā kolekcijā gandrīz visi darbi ir pētāmi kā miniatūras, tātad piebāžot degunu iespējami tuvu klāt attēlam un visu uzmanību virzot iluzorajā telpā. Tomēr Rīgas ekspozīcijas organizatori ir nodrošinājušies ar vēl vienu atraktivitāti: papildinājuši plaknes mākslu ar instalāciju no Latvijas Leļļu teātra nesenā iestudējuma "Alise Brīnumzemē" – Lienes Pavlovskas klāto galdu (zem kura slēpjas milzīgs zirneklis) un Rūtas Briedes veidotajām lellēm. Netālu novietots arī ekrāns, kurā var skatīties izrādi, un galdiņš ar zīmuļiem un darba lapām.

"Alises piedzīvojumi Brīnumzemē" un "Alise Aizspogulijā" ir vienas no visvairāk tulkotajām un izdotajām grāmatām pasaulē. Tām ir vairāk nekā 70 izdevumi ar oriģinālilustrācijām, kuru vidū arī, piemēram, Salvadora Dalī, Renē Magrita un Tūves Jansones veikums. Pirmais Alises tēlu uzzīmēja autors pats stāsta manuskriptā nelielā burtnīcā, bet pirmajam grāmatas izdevumam 1865. gadā ilustrācijas – 42 kokgriezumus – darināja sers Džons Teniels. Lielākoties arī neskaitāmajos kino un animācijas piemēros Alises tēls saglabā tuvību sākotnēji radītajai vīzijai. Izstādes "Mūžīgais tējas laiks" mākslinieki ir rīkojušies brīvāk.

Kā jau pēdējos gados konstatēts, mūsdienīgai ilustrācijai tekstu pienākas uztvert kā saturisku impulsu vizuālam vēstījumam. Attēlam ir jārada papildu stāsts, nevis "jāvelkas pakaļ" tekstam vai rakstītie vārdi burtiski jāpārtulko attēlu valodā. Ilustrācija nedrīkst traucēt katra lasītāja tieksmei iztēloties, pašam uzburt ainas savu acu priekšā. Tā nu izstādē ir redzamas neiedomājami atšķirīgas Alises – vieglprātīgas un rafinētas, priecīgas un skumju māktas, maigas un niknas, rudas, blondas, tumšmatainas. Arī zaķi un cepurnieki atrodami gan moži un mīlīgi, gan pagalam nešpetni. Bieži attēloti susuriņi, Češīras kaķi, kā arī karalienes, kārtis, pulksteņi un dažādi nepiederoši dzīvnieki. Attēlos notiek fantastiskas lietas – galds izrādās atvāžamais pulkstenis kāda plaukstā vai virsma, uz kuras tasēs kā vannās peldas personāži, trakais Zaķis baksta tējas tasē Alises galvu, pasaule sāk ieliekties, galdam grimstot kā ūdenī, nezin no kurienes parādās, piemēram, Tatļina tornis, autora pašportrets vai mopsis, jūras cūciņas u.tml.

Autors: Ana Juan (1961), Spānija

Vienkopus aplūkojot tik daudzas improvizācijas par vienu tēmu, labi pamanāmas ir mākslinieku rokrakstu, domu telpas, emocionālās pieredzes atšķirības. Kopējā klāstā ar svešādu vitalitāti un dinamismu izceļas irāņu un krievu mākslinieku darbi, uz kuriem skatoties mana meita piezīmēja: rodoties sajūta, ka kāds no zīmējuma tūlīt ierunāsies krieviski. Savukārt vācu mākslinieki šķiet aizrāvušies ar konstruktīvismu. Igauņu darbu izstādē ir visvairāk, un tie ir visdažādākie, bet Latviju pārstāv vien trīs lieliski bērnu grāmatu ilustratori – Gundega Muzikante, Anita Paegle un Aleksejs Naumovs –, kuru darbi ir labi pazīstami, tādēļ rodas interesanta sajūta, ka lasām Kerola grāmatu ar viņu acīm.

Bērnu grāmatu ilustrācija Latvijā šobrīd piedzīvo nebijušu uzplaukumu, kas nenoliedzami ir radies apgāda "Liels un mazs" aktivitāšu (jo īpaši "Bikibuka" sērijas) rezultātā. Līdzīgi kā ciematā, kur viena saimnieka uzpostā sēta pavelk sev līdzi pārējos kaimiņus, apgāda "Liels un mazs" svaigais, drosmīgais un izglītotais skatījums ir pierādījis, ka bērnu grāmatu oriģinālilustrācija ir ieguldījuma vērts jebkuras izdevniecības kvalitātes rādītājs. Tādēļ pēdējos gados vietējā mākslas dzīvē ir mainījies bērnu grāmatu ilustratora statuss un ilustrācija tiek atzīta par pilnvērtīgu, patstāvīgu mākslas nozari ar sev vien specifiskiem uzdevumiem, kas nebūt neaprobežojas ar teksta rotāšanu. Tieši starp tekstu un attēlu atrodas īstā fantāzijas, iztēles pasaule, kurā viskautkas var atgadīties. Tādēļ arī allaž ir interesanti redzēt viena darba dažādas vizualizācijas kā grāmatā, tā teātrī un kino.

Bet izstāde "Mūžīgais tējas laiks" ne tikai ir aizraujoša, interesanta, asprātīga un citādi baudāma – tā arī dod iespēju tiem, kuri nebrauc uz lielajām pasaules grāmatu mesām, pa mazu spraudziņu ieskatīties, kas notiek ilustrāciju jaunumu klāstā pie kaimiņiem.

Izstāde apskatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē (1. stāvā) līdz 16. februārim

Aiga Dzalbe

Aiga Dzalbe ir mākslas zinātniece, LMA docente. Cenšas turēt roku uz pulsa vietējās mākslas dzīves norisēm, tādēļ labprāt apmainās ar domām un raksta recenzijas

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!