Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Komentārs
20.05.2018

Katram savi tarakāni galvā

Komentē
0
Saglabā

Ierosmi šim tekstam deva saruna "Satori" redakcijā, kas iesākās ar pārdomām par mūsdienu Latvijas politikā aktīvo bijušo kompartijas darbinieku tincināšanu publiskajā telpā par viņu uzskatiem "tolaik" un "tagad", zemtekstā apšaubot tik radikālu izmaiņu iespējamību vai patiesumu. Kolēģi rekomendēja "neieciklēties" uz šo bijušās un pašreizējās nomenklatūras gadījumu un tā vietā mēģināt aplūkot uzskatu mainīguma parādību (un šī mainīguma novērtējumu) vispār.

Vispirms gan jāiezīmē, par kādām priekšstatu izmaiņām šajā tekstā runa nebūs.

Pirmkārt, par tādām, kas saistītas ar priekšstatiem par skaisto, ērto, seksuāli pievilcīgo, moderno utt. Runa būs par jomu, ko var apzīmēt kā sabiedriski politiskos priekšstatus.

Otrkārt, ar izmaiņām netiek saprasta sabiedroto nomaiņa, pat ja tā ir tik radikāla, ka var vedināt teikt, ka ir notikušas būtiskas izmaiņas pašos priekšstatos. Te kā piemēru var minēt politiski kreisās grupas ("Die Linke" u.c.) Vācijā, kas pēdējo gadu laikā arvien biežāk un ciešāk sadarbojas ar radikāli labējām grupām. Tik šķietami neloģiska partneru izvēle nenozīmē, ka ir mainījušies kreiso priekšstati – šo priekšstatu būtiska sadaļa (t.s. Rietumu liberālā diskursa noraidījums) vienkārši sakrīt ar noteiktu sadaļu labējo priekšstatu, saturiski nemainoties.

Treškārt, netiek aplūkoti gadījumi, kad viena indivīda idejas tiek interpretētas tik atšķirīgi, ka var rasties iespaids: idejas laika gaitā ir būtiski mainījušās. Piemēram, tas, ka Ainas Rendas darbus vieni iztulko kā fašismu, citi tajos redz saikni ar Nikolaju Černiševski un ar viņu saistīto tradīciju Krievijas ideju vēsturē, nenozīmē: Renda būtu ievērojami mainījusi savus priekšstatus par sabiedrību, indivīdu utt.

Manuprāt, nav jēdzīgi apspriest uzskatu maiņu, runājot par lielāku (lai cik nekonkrēti šis apzīmējums skan…) cilvēku kopumu. Cik nu tas iespējams, ir jārunā par konkrētiem gadījumiem.

1989. gadā 75% pašreizējās Krievijas iedzīvotāju socioloģiskajās aptaujās apgalvoja, ka ir "neticīgie". 2012. gadā savukārt 77% apliecināja savu piederību pareizticībai. Faktiski ir neiespējami dot pilnvērtīgu skaidrojumu tik krasai priekšstatu maiņai – korekts nebūs apgalvojums, ka šāda masveida kustība ir tikai "formāla", un tikpat nekorekti būtu secināt, ka tiešām sabiedrības skaidrs vairākums ir "īsti" pareizticīgie. Protams, var teikt: par labu pirmajam apgalvojumam runā tas, ka 60% no šiem 77% gandrīz nekad neapmeklē dievkalpojumus, tomēr vienlaikus varētu iebilst, ka dievkalpojumu apmeklēšana un patiesa piederības izjūta pie kādas reliģijas nav gluži identiski lielumi.

Mazliet atgriežoties Latvijas "agrāk komunisti – tagad patrioti" kontekstā, pirms gada publicēts pētījums uzrāda, ka priekšstati par t.s. nacionālkomunistiem Latvijā kā saliedētu grupu ir nedaudz pavirši: uzskatu evolūcija dažādiem personāžiem atšķīrās gan iemeslu, gan dziļuma aspektā. Ja lasa par Rietumeiropas komunistisko partiju atšķirīgo attieksmi saistībā ar PSRS agresiju pret Ungāriju 1956. gadā, jāsecina, ka, pirmkārt, korekti būtu runāt nevis par visas partijas, bet gan par tās vadītāju attieksmi un, otrkārt, attieksmi varēja ietekmēt gan šo vadītāju uzskatu maiņa, gan vienkārši pragmatiski apsvērumi, veidojot attiecības ar Kremli.

Tātad, atkārtošos, manuprāt, kaut cik saturīgi runāt par viedokļu maiņu (cik tā patiesa, kādi tai iemesli utt.) var tikai konkrētu indivīdu vai, augstākais, nelielu grupu gadījumā. Daži piemēri.

Vladimirs Žabotinskis "iesoļoja" 20. gadsimtā kā uzsvērti kosmopolītiski noskaņots ebreju izcelsmes intelektuālis, kurš tomēr īsā laika posmā kļuva par dedzīgu cionistu un savas etniskās grupas atšķirīguma aizstāvi. Protams, speciālistu vidē vienalga turpinās diskusijas par tik krasa pavērsiena iemesliem – vai tas bija šoks pēc ebreju grautiņiem Krievijas impērijā vai antisemītisma uzplaukums noteiktā Krievijas intelektuāļu daļā –, tomēr viena cilvēka, šajā gadījumā Žabotinska, situācijā mēs vismaz varam mēģināt izprast notikušo.

1932. gadā Permas apgabala dažos rajonos pareizticīgo vidē sāka izplatīties drīza "pasaules gala" ideja. Un atkal – mēs varam mēģināt saprast šo radikalizāciju, apskatot atsevišķu vietējo līderu rakstīto, teikto utt., secinot, ka iemesli bijuši dažādi un atšķirīgi (tostarp it kā no pavisam cita "plaukta" – neapmierinātība par augstākās garīdzniecības salabšanu ar lielinieku režīmu), bet mēs nevarētu argumentēt visu iesaistīto kopienu priekšstatu maiņu – vienalga, vai nu ar "kolektīvu sajukšanu prātā", vai "kolektīvu dumpi" utt.

Tas pats, starp citu, attiecas uz pretējo gadījumu – spītīgu turēšanos pie uzskatiem. Rietumu t.s. kreiso intelektuāļu simpatizēšana PSRS un Ķīnai arī pēc tam, kad bija parādījusies informācija par Staļina un Mao režīmu noziegumiem, ir ļoti interesanta tēma. Tomēr arī šajā epizode pareizāk, šķiet, ir iztirzāt konkrēto intelektuāļu gadījumus. Piemēram, Jūlijas Kristevas gadījumā viena no versijām ir šāda: izšķirīgs bija apstāklis, ka simpatizētāju bastiona – izdevuma "Tel Quel" – redaktors bija Kristevas nākamais vīrs.

Īsi sakot, es nevaru uzskatīt par korektas analīzes objektu vispārinošus novērojumus "visi bijušie komunisti kļuvuši par baigajiem patriotiem" (varianti "visi kļuvuši par baigajiem kristiešiem" utt.). Šajā kontekstā prātā nāk arī saruna pērn ar vienu no manām autoritātēm Latvijas vēstures zinātnē, profesoru Ēriku Jēkabsonu. Sarunas tēma bija šāda – kad mēs fiksējam, piemēram, pusaudžus topošās Latvijas armijas rindās 1918.–1919. gadā, ir pārgalvīgi runāt par to, ka pievienošanos armijai motivēja galvenokārt patriotisms. Tikpat labi karu izpostītajā zemē kādam tā varēja būt iespēja atrast puslīdz regulāru ēdienu un pajumti vai iespēja piedzīvot kaut ko jaunu – un kurš gan drīkst pasmīnēt par šādiem motīviem?

Savukārt jautājumā, kā vērtēt būtisku uzskatu maiņu – tas ir "labi", "slikti", "dīvaini" utt. – ir neizbēgama iekšēja pretruna. Proti, cilvēks, kurš uzskatus mainījis, neizbēgami to skaidros un vērtēs atbilstoši savai loģikai un vajadzībām, un tas var būt grūti savienojams ar vērtētāja "no malas" loģiku. Nevēlos pašmērķīgi izraisīt strīdus, minot kādu joprojām aktīvu personāžu žanrā "bijušais komunists", tādēļ kā piemēru izmantošu dzejnieku Linardu Laicenu. 1917. gada martā viņš bija viens no Latviešu nacionāldemokrātu partijas dibinātājiem, tātad uzskatāms par Kārļa Skalbes, Ernesta Blanka un Paula Dāles domubiedru un aktīvu Latvijas neatkarības idejas aizstāvi. Man Laicena uzskatu virzība kreiso ideju virzienā tik radikālā mērā kā iestāšanās nelegālajā Latvijas Komunistiskajā partijā (1929. gadā) ir grūti saprotama (varētu vēl saprast, ja runa būtu par sociāldemokrātiem…), tomēr gan jau viņam pašam bija izskaidrojumi.

No šī viedokļa atskaites punkts varētu būt tas, vai cilvēks savu uzskatu maiņu noliedz vai apstiprina, ir vai nav gatavs par to vispār runāt. Savukārt slēpšanās aiz kolektīvās atbildības ("visi tā darīja") vai uzskatu maiņas fakta nozīmes mazināšana ("šodien par to tāpat vairs nav jēgas runāt") apgrūtina konkrētā indivīda un viņa vērtētāju atšķirīgo pozīciju saturīgu konfrontēšanu un, iespējams, saskarsmes punktu atrašanu.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!