Reiz, jūnija novakarē,
atgriežoties no gara ceļojuma,
vēl ar Francijas plaukstošo koku smaržām nāsīs
un atmiņām par dzelteniem laukiem un zaļām platānām,
kas lielā ātrumā skrēja gar mašīnas logiem,
sēdējām uz ietves katedrāles pakājē
un pusbalsī runājām par katastrofu,
par to, kas notiks, par neizbēgamām šausmām,
un kāds sacīja: tas vēl ir labākais,
ko pašlaik varam iesākt -
runāt par tumsu, sēžot tik gaišā ēnā.
No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode
0