Reiz, sensenos laikos, pirms televīzijas un mājas video laikmeta, kino apmeklēšana bija notikums: neatkārtojams, vienreiz piedzīvojams notikums, ko par tādu padarīja dzīvā mūzika un sajūta, ka tas, ko tūlīt pieredzēsi, būs pirmo un vienīgo reizi. Laiki mainās, visu var noskatīties vēlreiz, pat neizejot no mājas, un, liekas, tieši tāpēc arvien svarīgāki paliek kino dzīvie pasākumi: notikumi, kuri ir tieši šeit un tagad. Kā, piemēram, balvu pasniegšanas šovi, kuros ir pārsteiguma elements, jo neviens nezina, kurš būs tas laimīgais un ies mājās ar smuku figūriņu un kurš izblamēsies kameru priekšā. Glaimi un liekuļošana pateicības runās, skaisti ģērbti cilvēki, fantastiskas telpas, neskaitāmas kameras – no tā visa ir grūti novērst acis. Nespēj novērsties arī ziņu aģentūras, sociālie mediji un draugi, tāpēc, pat ja vēlies izvairīties no Holivudas balvu sezonas trakuma, tas praktiski vairs nav iespējams.
Divas ievērojamākās kino balvas, kurām pievērš vislielāko uzmanību gan pati industrija, gan skatītāji, ir "Zelta globusa" balva, kā arī Amerikas Kinoakadēmijas piešķirtie "Oskari". 16. janvārī īpašā ceremonijā tika paziņotas "Oskaru" nominācijas (pilns nomināciju saraksts šeit[1]), un pirms tam tika pasniegti "Zelta globusi" 2013. gada labākajām filmām (pilns apbalvoto filmu saraksts šeit[2]).
Šie divi apbalvojumi tiek uzskatīti par tādiem kā ceļvežiem iepriekšējā gada kino sasniegumos. "Zelta globusus" un "Oskarus" pasniedz visnotaļ konservatīvas institūcijas, tāpēc arī viņu izvēles mēdz būt konservatīvas. "Zelta globusus" piešķir Holivudas Ārzemju preses asociācija, kas ir kino industrijas žurnālistu apvienība. Lai varētu piedalīties balsošanā par nominētajām filmām, ir jābūt aktīvam šīs asociācijas loceklim, un tas savukārt nozīmē to, ka, piemēram, jādzīvo Kalifornijā, aktīvi jākontaktējas industrijas pārstāvjiem un jāpublicē vismaz četri raksti gadā ārzemju preses izdevumiem. Savukārt "Oskarus" izvēlas un pasniedz Amerikas Kinoakadēmija. To veido vairāk nekā 5700 aktīvo locekļu, kurā nomācošs vairākums pārstāv vienu spēcīgu demogrāfisko grupu: baltādainus vīriešus virs 60[3], un ir naivi uzskatīt, ka viņu izvēles atspoguļo sabiedrības vairākuma viedokli. Abas institūcijas ir cieši saistītas ar kino industriju, par Akadēmijas locekļiem var kļūt tikai esošo locekļu izvirzīti pretendenti, visbiežāk tādi, kas paši saņēmuši "Oskaru". Savukārt Holivudas Ārzemju preses asociācijas locekļu profesionālā veiksme ir cieši saistīta ar to, cik labi viņiem izdodas izveidot kontaktus ar industrijas pārstāvjiem.
Abu institūciju demogrāfiskais sastāvs parādās viņu izvēlēs. Ir konkrēti naratīvi, stāsti, kurus Holivuda mīl, un tie parasti arī tiek izvēlēti publiskai apbalvošanai. Piemēram, bēdīgā un eksistenciālu problēmu vajātā pusmūža baltādainā vīrieša naratīvs, ko Holivuda veiksmīgi apspēlē jau gadiem tādās filmās kā "Her" (nominēta "Labākās filmas" kategorijā šogad), "Silver Linings Playbook" ("Labākās filmas" nominācija 2012. gadā) un "Up in the Air" (nominācija 2009. gadā). Vēl viens pēdējos gados populārs naratīvs ir melnādainā verga atbrīvošanās, kā, piemēram, "Django Unchained" 2012. gadā un "12 verdzības gadi" šogad. Vēl, protams, ir stāsti par sievietēm, kuras nostājas pretī lielām grūtībām un pretēji visām cerībām pārvar šķēršļus, ko sabiedrība vai liktenis viņām liek priekšā, piemēram, "Gravitāte" ("Labākās filmas" nominācija šogad), "Zero Dark Thirty" (nominācija 2012. gadā) un "The Help" (nominēta "Labākās filmas" kategorijā 2011. gadā). "Oskaru" un "Zelta globusu" pasaulē ļoti trūkst dažādības minoritāšu atspoguļošanā, un laika gaitā tā kļuvusi par nopietnu problēmu, kas apdraud pašu institūciju leģitimitāti.
Domājot par to, vai balvu sadalījums patiešām spēj kalpot par ceļvedi visam labajam un vērtīgajam Holivudā, jāņem vērā tas, kā notiek nominantu un uzvarētāju noteikšanas process. Līdz decembra beigām Kinoakadēmijas locekļiem ir jāiesniedz saraksts ar izraudzītajiem nominantiem, janvārī visus datus apkopo, tad balso vēlreiz, un līdz "Oskaru" pasniegšanas ceremonijai tiek apkopoti dati par balvu ieguvējiem. Filmu veidotājiem šajā procesā pats problemātiskākais ir nodrošināt to, lai Kinoakadēmijas locekļi noskatās viņu darbu. To var nodrošināt dažādos veidos, piemēram, organizējot īpašus seansus un sūtot filmu kopijas pa pastu. Tāpēc filmām, kuru veidotājiem ir lieli finansiālie līdzekļi kampaņas nodrošināšanai, ir daudz lielākas izredzes nekā neatkarīgām mazbudžeta filmām. Pēc nomināciju izziņošanas Kinoakadēmijas locekļiem ir jābalso vēlreiz katrā kategorijā, bet tikai piecās kategorijās ir noteikts, ka var balsot tad, ja ir redzētas visas nominētās filmas[4]. Tā kā pārējās kategorijās šāda noteikuma nav, var viegli iedomāties, kā tiek izmantoti industrijas sakari.
Šogad viena no pārsteidzošākajām nominācijām ir "Labākās dziesmas" kategorijā, kur negaidīti nomināciju izpelnījās dziesma "Alone Yet Not Alone" no filmas ar tādu pašu nosaukumu. Pārsteidzoši, jo pati filma tika rādīta ļoti īsu laiku kinoteātrī Losandželosā, un tas ir brīnums, ka tā vispār tika pamanīta. Turklāt filma ir par vēsturiski sarežģītu tēmu: Amerikas pamatiedzīvotāju un iekarotāju cīņu 18. gadsimtā. Pati dziesma ir spēcīgs kristīgs vēstījums par to, ka Dieva taisnība ir kolonizatoru pusē. Spriežot pēc reklāmas materiāliem un citas pieejamās informācijas, šī filma attaisno Amerikas iekarotāju vardarbību pret vietējiem iedzīvotājiem, un, doma, ka tā varētu aizskart kādas emocionālas stīgas Kinoakadēmijas locekļu baltajās dvēselēs, šķiet biedējoša. Tomēr, iespējams, šim fenomenam ir daudz vienkāršāks skaidrojums – dziesmas autors Brūss Brotons (Bruce Broughton) vairākus gadus strādājis augstā amatā Kinoakadēmijas pārvaldē.
Interesanta tendence, kas vieno abas kino balvas, ir "patiesos notikumos" balstīto nominēto un apbalvoto filmu skaits. Seši no deviņiem darbiem, kas nominēti 2013. gada "Labākās filmas" "Oskaram", ir balstīti īstos notikumos[5], un arī "Zelta globusu" laureāti šogad ir patiesos notikumos balstītas filmas. "Amerikāņu afēra", kas veidota pēc FIB antikorupcijas operācijas 20. gs. 70. un 80. gados, ieguva balvu kategorijā "Labākā komēdija vai mūzikls", bet "12 gadi verdzībā", kas veidota pēc Solomona Nortupa autobiogrāfijas, – kā "Labākā drāma". Var diskutēt par to, kāpēc īstenība, kaut arī kinematogrāfiski sagrozīta, balvu dalītājus interesē vairāk nekā tīra fantāzija, bet neizskatās, ka šeit ir skaidras atbildes. Varbūt "patiesie notikumi" vienkārši ļauj veidot stāstus pēc sev patīkamiem un zināmiem naratīviem?
Nevar noliegt to, ka "Oskari", "Zelta globusi" un citas balvas ir nepieciešamas ceļazīmes iepriekšējā gada kino sasniegumu apzināšanā, jo apbalvotās filmas visbiežāk ir ļoti kvalitatīvi veidoti darbi ar vispārcilvēciskiem vēstījumiem. Pēdējos desmit gados nominētās un apbalvotās lentes ir spēcīgas filmas ar universālu vēstījumu par to, ka tava dzīve ir tava atbildība, ka jādzīvo godīgi, ir jāmīl, jātic un jācer. Tomēr nedrīkst aizmirst to, ka "Oskari" un "Zelta Globusi" aptver ārkārtīgi mazu daļu no iepriekšējā gada kino sasniegumiem, kā arī pārstāv ļoti mazu un priviliģētu grupu, viņu gaumi un finansiālās iespējas.
[1] "Oskara" balvas nominanti skat. 20.01.2014
[2] "Zelta Globusa" balvas nominanti skat. 20.01.2014
[3] Los Angeles Times: "Oscar voters overwhelmingly white, male" skat. 21.01.2014
[4] Oscars: The voting process skat. 24.01.2014
[5] Hindustani Times: "Oscars nominations 2014: is fact worth more than fiction?" skat. 25.01.2014
Klintas Purples viedo-ilustrācija rakstam, kas sagatavota, piedaloties "Satori" un "Lattelecom" rīkotajā ilustrāciju konkursā skolēniem.
4