Kultūra
28.01.2015

Kas paliek un kas beidzas reizē ar arhitektu

Komentē
1
Saglabā

Mēs katrs zinām nosaukt kādu dzejnieku, gleznotāju vai komponistu. Ja mums tam būtu dots laiks – pat daudzus, bet, ja būtu jāatbild uzreiz, tad pirmos vārdus, kas ienāk prātā, mēs varētu izskaidrot divos veidos. Pirmkārt, visupirms un visbiežāk mēs viņus zinām, jo esam par viņiem dzirdējuši, viņi ir populāri, jau nostiprināti vietējās kultūras kanonā vai arī kaut kādas sensācijas dēļ tieši šobrīd kļuvuši aktuāli. Un, otrkārt, autori, kuri pirmie mums ienāk prātā, ir mūsu mīļākie autori (pat tad, ja mēs parasti esam skeptiski pret mīļākā autora konceptu).

Mazliet grūtāk ietu, man liekas, ja uzreiz būtu jānosauc kāds tuvs dzejolis, vizuālās mākslas objekts vai skaņdarbs. Laikmetīgajā dzejā mēdz nebūt nosaukumu, kādu ļoti iedarbīgu instalāciju atceramies tikai tāpēc, ka tā šķita labākais darbs tajā tur grupas izstādē; prātā ir palicis autors (mēs par viņu vēl painteresēsimies!), bet mākslas darba nosaukumā liktais kārtas numurs – nē. Pirmo prātā ienākušo kompozīciju mēs tūlīt pat varētu nosvilpot, bet opusa numuru un pat to, vai tā bija sonāte flautai vai sonāte obojai, nevaram pateikt.

Tomēr mums ir priekšstats par mākslas darba saturu un formu, jo mēs esam lasījuši to dzejoli, redzējuši to gleznu un dzirdējuši to sonāti, nevis tikai dzirdējuši, ka tāda ir. Un kaut kādu iespaidu tā uz mums ir atstājusi. Varētu pat paplašināt atpazīšanas spēli, aicinot uzminēt kāda nejauša un nekanoniska teksta fragmenta, gleznas vai skaņdarba autoru. Zinu, kas tas izklausās pēc tām nūģiskajām erudītu viktorīnām, kurās bieži uzvar nevis dalībnieka izglītotība un neviltota interese par dotajām tēmām, bet gan kāda frīka fenomenālā atmiņa vai arī slimīga faktu zubrīšana, tomēr man tādas spēles mērķis būtu pārbaudīt, vai pastāv kaut kas tāds kā autora ne ar ko citu nesajaucamais stils. Vai neatkārtojamā balss. Vai attieksme, vai rokraksts, kas attīstās no darba darbā neatkarīgi no to formas vai satura. Un vai pastāv kas tāds kā labticīgas un ieinteresētas publikas spēja šo autora būtību notvert un turpmāk vienmēr atpazīt.

Jā, esmu dzirdējis par postmodernajām autora nāves teorijām un viņa un publikas attiecību estētiku. Turklāt nesen uzzināju, ka ir tāds Pols Blūms, psiholoģijas profesors Jeila Universitātē, kurš pēta baudas mehānismus un uzskata, ka mūsu ticība lietu patiesajai (apslēptajai) būtībai ir smadzeņu evolūcijas blakusprodukts [1] un ka lietām pašām par sevi nekādas būtības nav. Taču šis mazliet didaktiskais ievads man ir nepieciešams, lai nonāktu pie jautājuma par to, kāpēc šāda atpazīšanas spēle nedarbojas arhitektu un arhitektūras gadījumā – jeb kāpēc izglītota cilvēka interešu komplektā blakus visām citām mākslām ir tik maz arhitektūras. Un vispār – vai arhitekta darbā ir kas tāds, par ko varētu interesēties, kā būtību varētu iekārot un par ko viņu varētu mīlēt tāpat, kā mēs mīlam mūsu dzejniekus, komponistus un māksliniekus.

Arhitekta Anda Sīļa skice akustiskās koncertzāles projektam Rīgā

Arhitektu nepopularitāte pirmām kārtām saistīta ar to, ka arhitekta profesija visas daudztūkstošgadu kultūras vēstures kontekstā ir pavisam nesena, varbūt vien pārsimt gadu veca parādība, bet arhitekta-autora ideja – vēl jaunāka un, iespējams, vai nu vēl neiesakņojusies, vai atkal jau zūdoša. Tradicionālā arhitektūra visās zemēs vienmēr bijusi anonīma, bet ikonisko senatnes pieminekļu cēlēji bija lielākoties slēgti būvmeistaru kolektīvi, amatnieku dzimtas un pat valsts pārvaldes ierēdņi, no kuru vidus valdnieks reizumis nominēja kādu atsevišķu priekšstrādnieku, vai arī kāds no viņiem bija tik talantīgs, ka spēja redzēt un uzraudzīt būvniecības procesu plašākā kontekstā nekā tikai savu galdnieka, akmeņkaļa vai grāmatveža amata prasmju robežās, un tāpēc par priekšstāvi izvirzījās pats. (Dažbrīd no mūsdienu arhitektiem dzird augstprātīgu žēlošanos par zudušajiem labajiem laikiem, kad arhitektūras ģēnijiem nebija jākrāmējas ar sīkpilsoņu trūcīgajiem remontiem, – toreiz viņi bijuši augstās kultūras guru un valdnieku labās rokas, būvējot cilvēces nemirstīgos pieminekļus. Es toties esmu to pusē, kuri uzskata, ka tos senos būvdarbu vadītājus, kas bija tik izglītoti, ka blakus citām tēmām orientējās arī arhitektūrā un tāpēc strādāja arī būvlaukumos, mēs par arhitektiem saucam tikai aiz cieņas un no mūsdienu perspektīvas raugoties.) Daudzpusīgos renesanses ģēnijus, piemēram, akmeņkali Bruneleski, dzejnieku un filozofu Alberti un mūrnieku Palladio mēs joprojām pieminam un viņu darbus atpazīstam, jo redzam, cik inovatīvi viņi bijuši, interpretējot antīkās pasaules mantojumu savu patronu uzdevumā, un kā spējuši pēc tam par to reflektēt savos tekstos. Bet atcerēsimies arī, ar kādu sašutumu Viktors Igo vērsās pret renesanses laika arhitektūras domāšanu, kas nāca pēc gotikas un "kas līdzīgi leprai sāk izēst mākslas seju jau Katrīnas Mediči kapelā, bet divus gadsimtus vēlāk liek tai nomocītai un izķēmotai nobeigties Dibarī kundzes buduārā. [Runa ir par vēlās renesanses manierismu, tad baroku un visbeidzot rokoko. – V. V.]" [2] Gotiskā katedrāle viņam bija vērtīga, jo tā bija visas tautas kolektīvu centienu sasniegums, bet šo tradīciju izpostīja humānista, izglītotā indivīda, modernā cilvēka paštaisnums.

Igo laikā, 19. gadsimtā, pieprasījums pēc jauna tipa profesionāliem arhitektiem auga tikpat strauji, cik tehnoloģiju un pilsētu attīstība. Savā kanoniskajā esejā "Parīze, XIX gadsimta pilsēta" to eleganti apraksta Valters Benjamins: kā rodas patērētāju kultūra un reklāma, kā privātpersona pirmoreiz nošķir darbavietu un dzīvesvietu un tādā veidā iegūst interjeru, ko arhitekti pārvērš individuālisma manifestācijā. [3] Rīgas politehnikums tika nodibināts tūlīt pēc vecpilsētas vaļņu nojaukšanas, 1862. gadā, un reizē ar Krievijas impērijā pirmās tehniskās augstskolas pārcelšanos uz jauno namu kanālmalā pretim Operai tika izveidota arī arhitektūras nodaļa. Tās pirmie absolventi savu karjeru sāka jaunās lielpilsētas vislielākajā būvniecības bumā, kļūdami par jaunattīstības administratoriem, jauno industriju un jaunās naudas apkalpotājiem un Rīgas jūgendstila meistariem. Jau minētajā esejā Benjamins turpina: "Nonkonformisti protestē pret mākslas izlikšanu tirgū. Tie pulcējas ap lozungu "māksla mākslai". No šī lozunga izaug arī mākslas kopdarba [Gesamtkunstwerk] koncepcija, kas mēģina noslēgt un noblīvēt mākslu pret tehnikas attīstību." [4] Gesamkunstwerk jeb totālais dizains, kas ir visu jūgendstila novirzienu vadošais princips, Igo apdziedāto kolektīvās mākslas ideju atbalso tikai nosaukumā, nevis praksē. Buržuā jaunais nams, kurā visam līdz vissīkākajai detaļai – no fasādes, līdz mājas tekstilam, gaismekļiem un traukiem – jābūt jaunajā stilā, ir nevis daudz dažādu amatnieku kopdarbs, bet viena universāla autora, jauna tipa renesanses cilvēka, šedevrs. Ja līdz tam (pat Šmēlinga gadījumā) mēs Rīgas namu autorus varējām vienīgi iegaumēt, nevis nepārprotami atpazīt pēc to rokrakstiem fasāžu detaļās, tad līdz ar jūgendstilu konkrēti formveides un dekoratīvie paņēmieni nekļūdīgi saistījās ar konkrētiem vārdiem – lūk, Eizenšteins, Pēkšēns un Laube un, lūk, Vanags un Alksnis. Revolucionārā politika, kas bija jūgendstila pamatā, ātri izkurta dekoratīvismā, glamūrā un kičā, bet arhitekts-autors, ko tā bija radījusi, izdzīvoja, tika labi barots un auga. Visi zina Gaudi, savukārt no anglosakšu jūgendstila, "Arts & Crafts" kustības, izauga Frenks Loids Raits, kurš mēdzis vicināt spieķi un kliegt, ja viņa projektētā nama īpašnieki bija tajā nomainījuši kādu detaļu vai pārbīdījuši mēbeles. Lekorbizjē, iespējams, ir pirmais stārkitekts [5], bet ģēniji, "Bauhaus" skolas radītāji Valters Gropiuss un Mīss van der Roe savu totālā dizaina izpratni padarīja par globālu, masveidā tiražētu stilu.

***

Otrs apstāklis, kas attur (un pat biedē) publiku no iedziļināšanās arhitektūrā un arhitekta darba metodēs un apsvērumos, ir tās saistība ar precīzajām zinātnēm, šķietami neaptveramā projektēšanas gaita, kas izriet no šāda eksaktuma, un fakts, ka arhitektūra parasti top kāda klienta uzdevumā, reizēm padarot tās tapšanas motīvus pavisam neskaidrus. Reglamentētās profesijas statuss, būvniecības likumdošana, objektīvi sarežģītais projektēšanas process un lielais dažādu sfēru iesaistīto speciālistu skaits arī pašiem arhitektiem liek apšaubīt ne vien savu projektu autorību, bet pat piederību kultūras laukam kopumā. Un tomēr – tieši šī piederība ir tas, kas arhitektūru atšķir no visa veida būvniecības. Ja tā zudīs, zudīs arī profesija.

Man toties reizēm patīk uz arhitektūru skatīties tā, kā Džons Raskins grāmatā "The Elements of Drawing" [6] jaunajiem māksliniekiem iesaka skatīties uz ainavu. Visām formām dabā ir sava "biogrāfija": ir redzams, kā koks, citu koku apēnots, ir cīnījies par izdzīvošanu, ar kādu spēku un kādā virzienā vējš, dzenot mākoņus, veido to apveidus, un kā aug un lēnām dēdē kalni. Lietu izskatā atklājas to vēsture; lietu uzbūvē un apkārtnes apstākļos apslēpts to liktenis. Un šāds skatījums var būt noderīgs, reflektējot ne tikai par apsūnojušiem kultūras pieminekļiem, bet arī par to, kā top un attīstās jaunā arhitektūra un kādā veidā tajā kā radītājs piedalās arhitekts.

Ir vairāki vispāratzīti labas arhitektūras pamatprincipi. Tie lielākoties ir kļuvuši par likumiem, taču vairums arhitektu piekristu, ka izcili darbi ir kas vairāk par likumu formālu izpildi. Vissenākajā līdz mūsdienām nonākušajā arhitektūras traktātā "De architectura" [7] tās autors, Cēzara laika Romas militārais inženieris Vitrūvijs, dokumentējot sava laika būvniecības un inženiertehnisko praksi, ir definējis pirmos trīs pamatprincipus: noturību, ērtību un skaistumu. To līdzvērtību un nozīmīgumu nav mazinājusi nedz būvtehnoloģiju attīstība, nedz dažādu laikmetu priekšstati par funkcionalitāti, nedz atšķirīgu kultūru estētiskā gaume. Ceturto principu arhitekti pazīst kā genius loci jeb "vietas garu" – rēķināšanos ar esošās situācijas kontekstu. Un interesanti, ka, neraugoties uz jēdziena pirmsākumiem, kas arī meklējami Senajā Romā (šoreiz – mitoloģijā), arhitektūras teorijā šis princips parādījies salīdzinoši nesen. Vietas garu 18. gadsimtā atdzīvināja angļu dzejnieks Aleksandrs Poups, komentējot sava laika ainavu iekārtošanas praksi, bet norvēģu arhitekts Kristians Norbergs-Šulcs 20. gadsimta otrajā pusē to paplašināja līdz Heidegera fenomenoloģijas mērogam. Lielākā daļa arhitektu to tulko kā vietas vēsturisko, fizisko un emocionālo kontekstu. Vēl viens nesens princips, kura robežas arhitektūrā pagaidām ir tikpat neskaidras, cik tā regulējums būvniecības likumdošanā, ir ilgtspējība. Savukārt mijiedarbība ar 20. gadsimta mākslas virzieniem ir radījusi konceptuālo arhitektūru un par vienu no arhitekta darba instrumentiem padarījusi metaforu.

Vitrūvija shēma, kas parāda cilvēka ķermeņa proporcijas

Visi šie principi kaut kādā mērā cits citu pārklāj, un ir vēl daudz citu principu, ar ko profesionāļi rēķinās, radot arhitektūru, bet pēc neskaitāmām sarunām ar arhitektiem vairāku gadu garumā, esmu pamanījis, ka šo elementu hierarhija katram no viņiem ir atšķirīga un to proporcijas – nevienādas. Jeb, citiem vārdiem, tas, kas veido katra krietna arhitekta īpašo prakses rokrakstu, ir šo elementu – konstrukcijas, funkcionalitātes, estētisko kvalitāšu, konceptuālisma, materialitātes – savstarpējās proporcijas un to unikālā hierarhija. Vieni mums patīk, jo viņu prioritāte ir funkcionalitāte, citi – jo ir tik konstruktīvi domājoši, vēl citi mūs apbur ar īpaši juteklisku gaismas un materiālu režiju, bet daži prot apspēlēt metaforas tik trāpīgi, ka visi citi iebildumi uz brīdi aizmirstas.

Alberta iela Rīgā, 1921. gads

Šī hipotēze, pirms atmesta, varētu kļūt par labu pamatu plašākai diskusijai, jo tas, pēc kā mēs, piemēram, Rīgas jūgendstila namos atpazītu to autorus, mūsdienu arhitektus pat mazliet aizvainotu. Pirmkārt, vairs nepastāv arhitektūras stilu vai kādas noteiktas laikmeta modes, kas būtu aprakstāma pēc formālām pazīmēm – dažādiem fasāžu dekora, kompozīcijas vai formveides paņēmieniem, aizraušanās ar kādu noteiktu krāsu paleti, skulpturālu formu, less is more lakonismu vai daudzvārdīgām metaforām. Toreiz tā bija talantīga štancēšana valdošās modes, daudz skaidrāku sociālekonomisko apstākļu un daudz vienkāršāku tehnisko iespēju robežās. Tik brīvu roku vairs nav pat mūsdienu stārkitektiem ar viņu korporatīvo klientu fantastiskajiem finanšu resursiem un visvarenajiem sakariem. Turklāt skatīties uz Frenka Gērija formu plastiku, Santjago Kalatravas zoomorfajām konstrukcijām vai Zahas Hadidas supremātiskajām kompozīcijām un atpazīt tajās slavenu zīmolu ir tikpat neinteliģenti kā pa gabalu ieraudzīt un nopriecāties par "Burberry" rūtiņām pretimnācēja apģērbā. Laba arhitektūra šobrīd ir kas dziļāks par acīmredzami ekstravagantu ārieni vai vienkārši kvalitatīvu meinstrīma izpildījumu. Turklāt globālie arhitekti ir tādi paši zīmoli kā autobūves giganti. Vienu marku mēs protam atšķirt no citas, bet ar vienas personības autorību tam nav nekāda sakara. Krievu arhitektūras kritiķis Grigorijs Revzins, kādā lekcijā izsmiedams Maskavas investoru apsēstību ar Normenu Fosteru "tāpēc, ka patīkot, kā viņš projektē", pastāstīja par saviem aprēķiniem – saliekot kopā visus "Foster and Partners" aktuālos projektus, sanāktu, ka meistars pats vienā darbadienā katram no tiem varot veltīt 2,5 minūtes.

Un tomēr – katras arhitektes un katra arhitekta dzīvē ir pacilājošs brīdis, kad viņi ir tikko saņēmuši jaunu uzdevumu, salīgti vai ielūgti ieskicēt kādas vietas attīstības vīziju, vai arī paši nolēmuši riskēt un iesaistījušies kāda sabiedriski nozīmīga vai potenciāli ienesīga, vai vienkārši intriģējoša projekta konkursā. Šajā laikā viņi vislabprātāk pamet savus omulīgos birojus – vietas, kuru radīšanā, viņi, iespējams, ir jutušies visbrīvāk, pat brīvāk nekā paši savu mājokļu iekārtošanā. Jo mājas – tā ir vesela filozofija, kamēr birojs – tikai darbarīks, ne vairāk. Viņi tātad iet ārā, lai entuziastiski un nekurnot pārstaigātu sasalušus kukuržņus neapbūvētās pļavās un tukšos gruntsgabalos, izlodātu piepelējušus pagrabus un putekļainus bēniņus un ieraudzītu tur to, ko neviens cits vēl neredz. Arhitekti saka, ka tas ir radošākais brīdis viņu darbā.

 

[1] Pola Blūma lekcija viņa grāmatas "How Pleasure Works" prezentācijas tūrē.

[2] Viktors Igo. Parīzes Dievmātes katedrāle. Tulkojusi Marta Grantovska. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1960, 123. lpp.

[3] Valters Benjamins. Iluminācijas. Tulkojis Ivars Ījābs. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005, 188.–204. lpp

[4] Turpat, 200. lpp.

[5] Stārkitekts (no star + architect) – daudz kritizēts, bet dzīvs neoloģisms ar neskaidru nākotni.

[6] The Elements of Drawing by John Ruskin

[7] Ten Books on Architecture by Vitruvius

Vents Vīnbergs

Ventam Vīnbergam ir arhitekta izglītība, bet publiskajā telpā viņš piedalās kā aktīvs dažādu kultūras fenomenu kritiķis un komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!