Par grāmatām
15.11.2018

Kas palicis nesamuldēts

Komentē
0

Par Ulža Bērziņa dzejoļu krājumu "Idilles", 2018, apgāds "Neputns"

Kā pēdējais kanonizētais rakstnieks, kas vēl velk to pašu gaisu, ko mēs, Uldis Bērziņš, līdztekus atdzejojot "Eddas dziesmas", "Dziesmu par manu Sidu" un, kā runā, tūlīt jau ķeroties bārdā kādam arābu dzejniekam, sarakstījis savu devīto dzejoļu krājumu "Idilles". Veicis melnstrādnieka darbu, ko prasa atdzeja, gara acīm redzu Uldi atlaidušos uz kušetes un nosapņojam kārtējo idilli. Pats arī atzīst, ka revolucionārā ampelēšanās jaunajā grāmatā gājusi secen. Kā zina stāstīt Marians Rižijs [1], Bērziņš ar sev radniecīgā valodas žongliera Dzintara Soduma izdarībām iepazinies pastarpināti, 60. gadu beigās lasot viņa tulkoto "Ulisu". Līdzvērtīgi arī varam attiekties pret Bērziņa pēdējo desmit gadu atdzejojumiem, kas lielā mērā vēstī par paša atdzejotāja rokrakstu un poētisko atvēzienu. Par izpildījumu, protams, varam arī kašķēties. Lai arī lielākās daļas dzīvo klasiķu jaunākie krājumi pasniedz tikai mieles, Bērziņa Grāls arvien turas pilns, pat ja "Idillēs" tas nav ierakstīts.

Kaut gan var uzrādīt objektīvas liecības, kas atklātu "Idillēs" daudz kā iesīkstējuša un jau pārmantota no Bērziņa iepriekšējām grāmatām, rūdīts vecmeistara lasītājs tās drīzāk uztvers kā papildinājumus vai trūkstošos elementus kopējā Bērziņā kosmogonijā, kas arvien ir jāšifrē, nevis slinki jānovērtē. Te nākas atdurties pret nomācošo iebildumu, ka teksts ir saausts pārlieku sarežģīti, lai būtu izdibināms. Un nākas atkal atbildēt ar lasītājam diezgan kaitinošo, tomēr līdz kaulam patieso domu, ka sarežģīts teksts ir īsteni demokrātisks, lasītājam absolūti pretimnākošs un suģestējošs iepretim viegli izvērptiem pantiņiem un ļenganiem verlibriem, kas skaidrību sniedz vairāk, nekā pašcieņas pilns cilvēks spēj pieņemt.

Par laiktelpu, atsevišķiem tēliem, teksta atbilsmi pasaules hierarhiskajai uzbūvei, tā tīklojumu un citām metafiziskām pļāpām es aicinu lasīt jau pieminētajā Rižija monogrāfijā, kur visi šie Bērziņa poētikas fenomeni ir rūpīgi analizēti un pārcilāti. Tiesa, arī atsedzot šos slāņus, saprotamība ir tikai acumirklīga un maldīga un atstāj lasītāju dižu abstrakciju varā, no kurām Bērziņš vairās kā no uguns: "Bērziņš, protams, ir ļoti konkrēts dzejnieks [..] (atkārtoti uzklupieni Hēgelim, Rainim un citiem tādiem plānā galdiņa urbējiem), bet viņš nespēj ar viņiem nestrīdēties, jo galu galā kāro un rada to pašu." [2] Reti Bērziņa dzeja ir raudzīta kā politisks žests, ja arī ir, tad sekundāri. Un īpatnējais ir tās pilnīgā suverenitāte no politiskās varas. Tā viņa vārsmas sevi nostāda visbīstamākajā pozīcijā.

Nelielai atkāpei pakavēšos kādā notikumā šī gada aprīlī. Valtera Dakšas pārraudzībā tika rīkoti lasījumi Lapeņu kolonijā, kas ir ar mazām dārza būdiņām nosēta teritorija Skanstē. Deklamētāji bija divi – Bērziņš un šī raksta autors –, un klausītāji dzirdēja "Idiļļu" lasījumu gandrīz pilnā apjomā. Valdīja bezrūpība, un nekas neliecināja, ka norisinājās neliela idilliska demonstrācija pavasara saulē, vien pāri ielai nedaudz šķībie kapitālisma dzīvokļu stabi. Tikai vēlāk noskaidroju, ka zeme, uz kuras notika šie lasījumi, patiesībā pieder nevienam citam kā Mārim Sprūdam, no kura Rīgas dome nu grasās šo platību atsavināt. Nekā diža šajā notikumā, protams, nav. Bet neafišēta darbošanās, kaut arī tikai īslaicīgi, pret jebkuru varu un institūciju, kas nosaka indivīda ierobežojumus, ir Bērziņa slēptais āķis.

Bērziņa kosmogonija kļūst patiesi mītiska, kad atceļam tai uzliktos mīta valgus, ko radījusi nesapratne vai erudīcijas trūkums. Viņa brīvība ir tā, ko mēs ierobežojam, meklējot kodus, kas to spētu uzlauzt. Kā akli mēs metamies laiktelpas analīzē, putna semantikā, htoniskajā un metafiziskajā, aizmirsdami, ka "mēs neredzam varu, kas ir valodā, tāpēc ka aizmirstam – jebkura valoda ir klasificējoša un jebkura klasifikācija ir nomācoša [..]". Reizē būdams vispadotākais rakstības kalps, Bērziņš izmanto visus tās sniegtos resursus neatkarīgi no valodas un teritorijas, lai iedibinātu krietni brīvāku un neatkarīgāku domas lauku. Tomēr pastāv drauds izšķīst nenoteiktībā, to tieši apropriējot jaunu tekstu radīšanā, kā tas ir gadījies ar vairākiem Bērziņa sekotājiem, pie kuriem noteikti varu pieskaitīt arī sevi, kaut, cerams, esmu atskārtis, ka šāda stratēģija nestrādā.

Kad literatūras vēstures eksāmenā profesoram Raimondam Briedim vaļsirdīgi un pārlieku nopietni apgalvoju, ka literatūru un vēsturi kopumā precīzāk apgūstu no Bērziņa dzejoļiem, nevis grodām grāmatām, atdūros pret augsti paceltām uzacīm. Parastā bāra sarunā par šo domu es stāvētu un kristu, tomēr, kad nācās viedokli pamatot argumentēti (lasi ­– klasificēti), jau atkal atdūros pret vēstures ierasto naratīvu varu, kuras vēstij būtu jābūt pārliecinošākai par naiva epigoņa murgiem. No pilnīga kauna mani glāba iedoma, ka Bērziņš šo domu spētu aizstāvēt.

Kaut mītrade ir neizsīkstošs kultūras norisēs iekļauts process, Bērziņam tas nekad nav viltojums, kurā balstīt savu idilli vai vēlamo īstenību. Tā drīzāk ir batālija, kurā jāiekaro sava vieta mūžībā. Ja Rainis sevi ieskatīja tik lielu, lai neuzņemtos atbildību par pagātnes notikumiem, kurus tik plaši ekspluatēja nākotnes jauncelsmei, tad Bērziņš par savu tiešo atbildību uzskata novietoties arī morālās atbildības radīto krustuguņu centrā.

Arī orientālo Bērziņš tver nevis kā citādo, kas definētu viņu pašu, kā zemāku vienību, uz kuras pakāpties, lai izceltu savus dotumus, bet gan kā pilnasinīgu kultūras lauku, kas prasa tikpat lielu pietāti, cik latviešu streļķi, Krišjānis Barons un Igdrasils. Lai spriestu par islāmu – jāiztulko korāns; lai atdzejotu tajā sakņoto dzejnieku tekstus – jāievēro ramadāns. Tādā veidā teksts kļūst nevis par daļu no varas mehānisma, bet par kalpošanu tam, ko mītiski dēvējam par likteni.

Ja arī par daudz samuldēts aplinkus, tad ziniet, ka centrs nemaz neatrodas tur, kur to meklējam! "Idilles" un arī citi Bērziņa krājumi nepadara viņu par kanonizējamu, bet gan mūsu iedomas par kanona nepieciešamību, mīts par Bērziņa kosmogoniju, kas īsteni pieder mums, nevis dzejniekam, kura brīvība ir pārāka par viņu pašu. Pārfrāzējot elles pavāra vārdus: mēs nesapņojam Bērziņu. Mēs esam sapnis, ko Bērziņš sapņo.

[1] Rižijs, Marians (2011). Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika. Rīga: LR LFMI, 8. lpp.

[2] Čaklā, Inta (2013). Ulda Bērziņa kosmogonija. Kas dzīvo vārdos. Rīga: LU LFMI, 118. lpp.

[3] Barthes, Roland (1979). Lecture in Inauguration of the Chair of Literary Semiology, Collège de France, Jancuary 7, 1977. October. Vol. 8 (Spring, 1979), pp. 5. Pieejams te.

Tēmas

Raimonds Ķirķis

Raimonds Kirķis ir dzejnieks. Studē Latvijas Kultūras akadēmijā un raksta recenzijas par grāmatām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!