Vēsture
30.04.2018

Kas notika viņu galvās?

Komentē
2
Saglabā

Būtu bezjēdzīgi un bezkaunīgi likt priekšā lasītājam tekstu par "Prāgas pavasari" un tā apspiešanu 1968. gada augustā, sakompilējot kopā vairāku grāmatu saturu. Tādēļ tālākais ir daži atsevišķi akti, kas man liekas būtiski.

Lai gan teksts fokusējas uz Čehoslovākijas "īpašā ceļa" brutālu pārtraukšanu, vispirms (nepieskaroties "Prāgas pavasara" fenomenam) jāatzīmē, ka daudzu vietējo reformatoru dzīvesstāsts ir skaidra liecība tam, ka ir pavirši likt vienādības zīmes starp marksistiem un komunistiem, pat komunistiem un staļinistiem.

Reformas 1968. gada Čehoslovākijā daudziem asociējas ar tā laika vietējās kompartijas pirmo sekretāru Aleksandru Dubčeku, tomēr es izvēlējos pieminēt kādu citu biogrāfiju. Františeks Krīgels. Pilsoņu kara laikā Spānijā karojis republikāņu pusē. Otrā pasaules kara gados karojis pret japāņiem Ķīnā. Pēc kara atgriezies Čehoslovākijā, iestājies kompartijā, pēc komunistu apvērsuma 1948. gadā kļuvis par veselības aizsardzības ministra vietnieku (pēc izglītības – ārsts). "Prāgas pavasara" sākumā kompartijas Centrālkomitejas prezidija loceklis. Pēc PSRS iebrukuma atsacījies parakstīt jebkādas vienošanās, 1969. gada maijā no kompartijas izslēgts. Septiņdesmito gadu otrajā pusē parakstījis pret režīmu vērsto "Hartija – 77". Citiem vārdiem sakot, dzīves nogalē nonāk vienā kompānijā ar Vāclavu Havelu un citiem disidentiem. Līdzīgu ceļu nogāja daudzi čehu un slovāku politiķi.

Te nav runa par mēģinājumu Čehoslovākijas situāciju ekstrapplēt uz PSRS, to skaitā Latviju okupācijas periodā. Runa ir par to, ka kreisi, pat ļoti kreisi politiski uzskati nenozīmē: cilvēks automātiski ir totalitārisma piekritējs.

Iebrukums 21. augustā. Skaidrs, ka Varšavas pakta valstu vienību pamatā (kopumā okupācijas spēku apmērs tiek lēsts 300–350 tūkstošu robežās) bija PSRS militārie spēki, bet ne tikai. Bija arī vismaz 12 500 Ungārijas karavīru, un es mēģinu iedomāties, ko tas nozīmēja viņiem – ja atceras, ka 1956. gadā PSRS asiņaini apspieda pašu ungāru mēģinājumu veidot no PSRS boļševiku režīma atšķirīgu valsti. Kā tas ir – apspiest citus pēc tam, kad uz savas ādas izbaudīts, kas ir apspiešana?

Savukārt, ja runa ir par padomju militārpersonām, te vērtējumi diezgan prognozējami – nav nācies lasīt atmiņas, kurās tiktu apgalvots, ka, ziniet, jā, mēs sapratām, ka piedalāmies kaut kādā nepareizā, nesaprotamā procesā. Līdz ar to šajā aspektā pieminēšanas vērts ir kaut kas cits – cik viegli cilvēka apziņu saduļķot ar "globālās politikas" konstrukcijām. Respektīvi, arī tie PSRS militāristi, kuri atmiņās sevi pozicionē kā "Atkušņa" PSRS atbalstītājus, norāda, ka iebrukumu Čehoslovākijā uzskatījuši par attaisnotu, jo ASV rīcība Vjetnamā, arābu un Izraēlas konflikts utt. esot liecinājis, ka pasaule stāv jauna globāla kara priekšā, un neba čehi un slovāki ir kaut kādi rūdīti antikomunisti, viņi vienkārši nesaprot globālās gaismas un tumsas spēku pretimstāvēšanas nopietnību. "Globālais konteksts" kā manipulatīvs rīks, manuprāt, ir aktuāls arī mūsdienās.

Protesti PSRS pret Čehoslovākijas okupāciju. Labāk zināmā bija astoņu cilvēku uzdrošināšanās 1968. gada 25. augustā iziet Maskavas Sarkanajā laukumā ar PSRS iebrukumu nosodošiem plakātiem. Šo cilvēku drosme ir vienkārši fantastiska, tomēr vēlos pieminēt zināmā mērā vēl skaļākus dvēseles kliedzienus. Fotogrāfs Viktors Balašovs, kurš kā politieslodzītais Prāgas notikumu laikā jau "sēdēja" Mordovijas nometnē sešus gadus, uzzinot par iebrukumu, uzrāpās uz barakas jumta un piestiprināja tur paštaisītu Čehoslovākijas karogu. 1968. gada augustā publiski Kremļa skaidrojumu par Čehoslovākijā notiekošo apšaubīja… Dienvidsahalīnas pedagoģijas institūta pasniedzējs Viktors Kovaļeņins. Prognozējami tika izslēgts no partijas un atlaists no darba, strādāja par zvejnieku, vēlāk pārcēlās uz Odesu.

Ne mirkli negrasos mazināt Maskavas vai Ļeņingradas (tolaik) disidentu protestus, bet protestēt 1968. gadā Sahalīnā, saprotot, ka neviens līdzīgi domājošais par to, visticamāk, neuzzinās un palīdzīgu roku nesniegs, – tas ir ļoti, ļoti skarbs gadījums.

Vai un kādi protesti bija Baltijā? Par Latviju lai izsakās tolaik dzīvojušie, septembrī Tartu studenti mācību gadu sākuma gājienā pamanījās parādīties ar plakātiem pret "tūristiem – tankistiem". Svarīgi, ka atbalsts čehiem un slovākiem epizodiski parādījās arī vēlāk. Piemēram, Jurija Lotmana laulātā draudzene, arī pasniedzēja Tartu Universitātē, Sāra Minceva 1969. gadā publicēja pētījumu par dzejnieku Aleksandru Bloku ar veltījumu čehu valodā "Maniem dārgajiem draugiem". Vai nu Igaunijas PSR cenzori bija tik stulbi, ka neko nesaprata, vai arī izlikās nesaprotam.

Atsevišķa tēma ir t.s. liberālās inteliģences, kas tomēr centās ar varu nekonfliktēt, reakcija. Kopumā cienījama, jo arī neparakstīt dažādus stulbus kolektīvos paziņojumus par Čehoslovākijā notiekošo jau bija attieksmes paušana. Kremļa rīcību atbalstošas petīcijas neparakstīja, piemēram, Aleksandrs Tvardovskis, Rodions Ščedrins, Konstantins Simonovs un PSRS kultūras grandi. Lai cik metodoloģiski nekorekti ir šādi salīdzinājumi – vēl ar Staļina laiku teroru pakausī intelektuāļi nebaidījās, savukārt 21. gadsimta otrajā desmitgadē saistībā ar agresiju pret Ukrainu nez kādēļ ir švakāk…

Skaidrs, ka divdesmit trīsdesmit gadus vēlāk 1968. gada notikumu dalībnieku stāstījumiem "uzklājas" jaunā politiskā realitāte, un tie nav vērtējami kā objektīvi. Tādēļ noslēgt šo tekstu vēlos ar garāku citātu no kādas krievietes, Elvīras Filipovičas dienasgrāmatas. Filipoviča bija precējusies ar čehu, un 1971. gadā apmeklēja vīra dzimto pilsētu Liberecu. Dienasgrāmatas 29. jūlija ierakstā viņa pārstāsta vietējā paziņas ("Prāgas pavasara" laikā komunista) Vladimira Vondrouša teikto: "Bija šausmīgi. Tik daudz tanku, tehnikas. Visas ielas rībēja, it kā būtu karš. Okupācija! Tankos jūsu puiši. Sejas nogurušas, izbrīnītas. [..] Uz visu māju sienām bija uzraksti "Uz Maskavu!", "Ivani, brauciet mājās!". Tolaik mani un vēl trīs rajona aktīvistus nosūtīja pagrīdē ar visiem partijas arhīviem. Lai gan, kas tur ko slēpt. [..] Mēs tolaik svēti ticējām, ka var būt sociālisms bez cietumiem un citādo vajāšanas. Mēs ļoti mīlējām Krieviju un krievus. [..] Bet tad sapratām, ka Krievija un krievi var atbraukt ar tankiem. Var šaut uz cilvēkiem. Šeit, Liberecā, deviņus nošāva. Bez vainas, pavisam jaunus. Un tādi paši bērni, jūsējie, šāva. Viņiem pavēlēja, viņi šāva. Pēc tam paši raudāja, nožēloja. Stāsta, ka viņus ātri aizstāja ar citiem. [..] Vietā, kur aizgāja bojā mūsu puiši, uzlika pieminekli. Gadadienā tik daudz puku sanesa [..] Cilvēku pūļi ar ziediem. Bet policija pret cilvēkiem. Ar gazes bumbām, ūdeni no ugunsdzēsēju šļūtenēm. Arī ne jau paši gribēja, atsūtīja viņus. Bet cilvēki sāka tos policistus sist ar viņu pašu nūjām [..]" [1]

Šis juceklīgums un pretrunīgums, manuprāt, ir ļoti patiess. 1968. gada augusts, "padomju tanki Prāgā" ir stāsts par situācijām, kas labi saprotamas arī šodien. Kad cilvēkus, kuri nevēlas konfliktēt, kuri vienkārši vēlas dzīvot savu dzīvi, konfrontē ar agresiju. Kad cilvēkā saduras dažādas lojalitātes, piederības sajūtas, un no viņa neatkarīgi apstākļi spiež izvēlēties vienu no tām.


[1] http://nlobooks.ru/node/7400, 294.–295. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!