Daļa no mums (mani ieskaitot) ikdienas komunikācijā lieto dažādus jēdzienus, sevišķi nedomājot par to vēsturisko izcelsmi. Piemēram, vārda "Frankenšteins" izmantošana nenozīmē: es ņemu vērā, ka šādi sauca ne jau to dīvaino radījumu, bet gan viņa radītāju, pašu zinātnieku. Tāpat mani visai maz interesē tas, ka vispār jau šogad aprit tieši divsimts gadi kopš romāna publicēšanas un ka autors bija sieviete (19. gadsimta sākumā tas nebūt nebija pašsaprotami). Iztiksim bez šīm vēsturiskajām izklaidēm – vārds paredzēts tam, lai to vienkārši lietotu, piemēram, dīvainu politisku savienību apzīmēšanai.
Līdzīgi ir ar jēdzienu "68. gada paaudze", kas dažkārt tiek lietots, lai apzīmētu dumpošanos pret – seko daudzi varianti – kapitālismu, stagnāciju, karu, valsts spiedienu, liekulību utt. Arī es šo vārdu izmantoju, un, ja nebūtu sakritis tā, ka šogad aprit piecdesmit gadi kopš simboliskā 1968. gada, nedomāju, ka būtu tērējis laiku refleksijai par to.
Turpmāko interpretāciju liekas loģiski sadalīt divās daļās: pats 1968. gads un tā ietekme.
Vispirms jānorāda uz traģikomisko situāciju: kustība, kas taču deklarēja cīņu par lielāku taisnīgumu, tiek atspoguļota apbrīnojami netaisnīgi. Proti, liela daļa no mums ir vismaz kaut ko dzirdējuši par nemieriem ASV un Vācijas universitātēs, bet jo īpaši jau Parīzē, savukārt Meksika, kurā nemieru dēļ tika noslepkavoti vairāki simti studentu, tiek pieminēta daudz mazāk. Jo notikumus Meksikā, tā teikt, nerādīja televīzijā.
Tomēr esmu pārāk slinks, lai šo stulbo tradīciju pārkāptu, un turpināšu tieši par Parīzi. Mehiko nekad neesmu bijis, Parīzē savukārt daudzkārt, attiecīgi varu radīt sev un citiem ilūziju par to, ka saprotu kontekstu, kas Meksikas gadījumā būtu neiespējami.
Pieminēšanas vērts ir arī tas, ka 1968. gada nemieri Parīzē visbiežāk asociējas ar studentiem un intelektuāļiem. Daži mūsdienu marksisti par šādu interpretāciju pamatoti burkšķ (piemēram, šeit), norādot, ka vispār jau paralēli jandāliņam Latīņu kvartāla ielās un vēl šur tur notika pamatīgi streiki ("Renault", ostas Marseļā un Havrā, metalurgi utt.) un, galu galā, ja nu kāds pēc visa bija ieguvējs, tās bija "zilās apkaklītes", kas ieguva sev labākus sociālekonomiskos apstākļus.
Patiesībā tas ir ļoti būtisks jautājums – pie kura vēl atgriezīšos saistībā ar 1968. gada atskaņām – par to, kas "tas" vairāk bija? Intelektuāla sadumpošanās vai pragmatiska darba ņēmēju vēlme iegūt sev lielāku daļu no ekonomiskā uzplaukuma pīrāga?
Un te es arī nonāku pie nepieciešamības fiksēt dažas kritiskas piezīmes par ļaudīm, kuru domāšanas veidam principā simpatizēju, – konkrētajā gadījumā tā laika franču studentiem un intelektuāļiem.
Man neliekas korekti smīkņāt par to, ka lielie dumpinieki nereti bija labi situētu ģimeņu atvades vai, kā dažkārt saka nemieru ASV kontekstā, "spoiled kids" (izlutināti bērni). Ja mēs uzskatām, ka opozīcijai, nemiera cēlājiem par katru cenu jābūt salīdzinoši trūcīgiem un, vēlams, arī ne sevišķi izglītotiem, tad mēs ne tikai sagrēkojam pret vēsturi, bet arī sašaurinām pārmaiņu iespēju telpu vispār.
Protams, dokumentālajos kadros (piemēram, šeit) vērojot šos karogu plivinātājus un akmeņu sviedējus, rodas diezgan ciniskas piezīmes. Ja tu ej uz sadursmi ar policiju eleganti saposies (teiksim, uzvalkā un baltā kreklā), acīmredzot tu rēķinies, ka tavā drēbju skapī mājās ir pietiekamas apģērba rezerves. Bet varbūt tas ir pārspīlēts aizdomīgums.
Tajā pašā laikā man šķiet korekti pārmetumi (starp citu, pat no Noama Čomska puses, kuru diez vai var turēt aizdomās par simpātijām labējiem), ka franču intelektuāļi 1968. gada pavasarī daudz nodarbojās ar personisku, žargonā izsakoties, zīmēšanos, apreibināšanos ar pašu daiļrunību. No šodienas viedokļa saukļi "Aizliegts aizliegt!" vai "Esiet reālisti, pieprasiet neiespējamo!" ir asprātīgi un valdzinoši, tomēr skaidrs arī, ka tie orientēti uz "savējo" auditoriju un tikai. Mēģināt sarīkot revolūciju, talkā ņemot, piemēram, saukli "Struktūras cilvēkiem, nevis cilvēkus struktūrām!", ir, atļaušos teikt, stulbi.
Domas formulējuma stila spožums nevar būt primārs, un te 1968. gada notikumu dalībnieki brīžiem nodzīvojās līdz patiesībā bezgaumībai (manuprāt). Kad Fancijas varas iestādes vēlējās izraidīt vienu no nemieru līderiem, ebreju izcelsmes Vācijas Federatīvās Republikas pilsoni Danielu Kon-Benditu, protestētāji lietoja arī saukli "Mēs visi esam Vācijas ebreji!". Izraidīšanas pielīdzināšana Vācijas ebreju ciešanām nacisma gados, manuprāt, bija cūcisks mēģinājums radikalizēt situāciju.
Šai intelektuālajai pašapmierinātībai Rietumu kreisie intelektuāļi joprojām nav tikuši pāri, attiecīgi ņirdzīgās piezīmes par "salona maoistiem" diemžēl bieži ir vietā.
Pirms pāreju pie otrās, noslēdzošās daļas, praktiskas dabas piezīme. Dokumentālie kadri liecina, ka spēka struktūras nereti izturējās ļoti asi. Lietot asaru gāzi ir viens, dauzīt cilvēkus ar šauteņu laidnēm – kaut kas cits. Cik saprotu, tas bijis negaidīti arī protestētājiem. Nu, pirms ej badīties, vēlams iepriekš kārtīgi analizēt, kas tev būs pretī... Skaidrs, ka franču spēka struktūras ar pamatīgu reāla kara un ielu cīņu pieredzi saistībā ar Alžīrijas atdalīšanos bija tieši svaigi ievingrinājušas roku situācijās, kur pretējā puse tiek uzskatīta par ienaidnieku, un punkts. Tāpat, ja paveras, cik brutāli šajā laikā tika dauzīti demonstranti ASV, jāsaprot, ka dauzītāji dauzāmajos redzēja arī priviliģētu aprindu pārstāvjus, kuriem izdevies izbēgt no riskēšanas ar dzīvību un veselību Vjetnamas karā, kas savukārt nebija izdevies daudziem dauzītājiem... Citiem vārdiem sakot, ar 1968. gada nemieriem Rietumos saistītās sadursmes atklāja nepieciešamību labāk saprast varas pārstāvju sociālantropoloģisko fonu, nevis vai nu "cilvēku ar ieroci" naivi interpretēt kā "patiesībā vienu no mums", vai pavirši naidīgi uzlūkot kā pastulbu "robotu".
Atskaņas. Šajā tekstā nav vietas atskaņām, kas attiecas uz sociālajām zinātnēm; palikšu pie politiskā aktīvisma.
Tas, ka daļa kreiso intelektuāļu pēc 1968. gada ar baudu ir nodevusies matu skaldīšanai un sektantismam, būtu mazākā nelaime, jo kopumā vilkme ir (lai gan instinktīvi piesardzīgi izturos pret tādiem personāžiem kā Džeremijs Korbins vai Bērnijs Sanderss, nevar noliegt viņu ietekmi). Problēmu, kura kreisajiem ir jārisina, vienkāršoti varētu aprakstīt tā: pēdējo desmitgažu laikā akcents ir nepārprotami pārceļojis uz to, ko dēvē par "identity politics", zināmā mērā atstājot novārtā ekonomiskās nevienlīdzības tematiku. Kā nesen rakstīja kāds komentētājs, mūsdienu kreisie intelektuāļi koncentrējas uz dažādību, atšķirīgumu kā vērtību, pret ko (ja neskaita šī virziena radikālākām formām raksturīgo neiecietību un aprobežotību) nebūtu nekas iebilstams. Vienlaikus kreisie, tēlaini izsakoties, šķiet, vairs nelasa kā "vecmodīgu", teiksim, Herbertu Markūzi un pēc tam ir šokā, ka ļaudis balso par t.s. labējiem populistiem, kuri toties runā (kā – tas ir cits jautājums) par indivīda šodienas pasaulē bažām, bailēm – vai tās saistītos ar skriešanu kā vāverei ritenī, lai saglabātu savu ekonomisko nodrošinājumu, vai sajūtu par vienojošu vērtību trūkumu visapkārt. Manuprāt, šī "šķēre" iezīmējās 1968. gadā, un kopš tā laika ir tikai pletusies platumā.
0