"Latviešu karogs", Anša Cīruļa zīmējums. 1919. Fotogrāfa Jāņa Rieksta izdota pastkarte. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.
 
Politika
14.06.2019

Kas jāzina kultūras ministram?

Komentē
3
Saglabā

Nedaudz bružājoties arī kultūras ļaužu lokā, biju jau pieradusi pie tās vieglās skepses vai dažkārt nesaudzīgākas kritikas par kultūras ministres Daces Melbārdes darbu. Visbiežāk pieklājīgi klusēju. Nav jau tā, ka alternatīvu vispār nav bijis. Pirms Saeimas vēlēšanām Laikmetīgās kultūras NVO asociācija rīkoja kultūrdebates, uz kurām partijas bija deleģējušas savus kultūras ministra amata kandidātus. Blakus Dacei Melbārdei sēdēja Andris Kivičs, kurš mirklīti pirms debašu sākuma man lūdza palīdzību – paskaidrot, kas tas tāds "NVO". Jāpiebilst, ka šāds burtu savirknējums bija minēts ministru kandidātiem izsūtītajā sarunas tēmu uzskaitījumā. Protams, ir jānovērtē, ka cilvēks vēlas izprast dzīvi un uzzināt ko jaunu, taču mēs varam nonākt situācijās, kad alternatīvas ir arī kaut kādi trakuļi. Domājams, ka Nacionālajai apvienībai padomā ir sakarīgāks plāns, un es ticu, ka izvirzītais kandidāts Nauris Puntulis nav jāvērtē vien "kā tas dziedātājs" no jaunības. Es biju pamanījusi viņu arī iepriekš – kā partijas Rīgas domes frakcijas pārstāvi, – neatstāja traku iespaidu. Mēs dzīvojam situācijā, kad tas jau var būt arguments.

Domājot par to, kādam viņam jābūt – tam mūsu kultūras ministram, svarīgi ir tikai divi jautājumi: ko mēs par viņu zinām un kas viņam jāzina par kultūru?

Daudzmaz skaidri par topošo ministru ir zināmas divas lietas. Pirmkārt, viņš, atšķirībā no lielas daļas amata priekšgājēju, ir vīrietis. To ir zīmīgi izcelt tāpēc, ka kultūra Latvijā ir tāda tipiska sieviešu joma. Viņas māca bērnus spēlēt instrumentus, vada deju kolektīvus un kultūras namus, strādā muzejos, arhīvos, bibliotēkās. Pētnieki norāda, ka to var skaidrot ar zemo atalgojumu. Ir arī tāds stereotips par kulturālu, tas ir, pieklājīgu, uzvedību. Meitenēm ir jābūt kārtīgām un rāmām, jāstumj vīri uz teātri. Un vēl, topošais ministrs, atbildot uz žurnālistu jautājumiem par savu kandidatūru, atklāja, ka "jebkuram vīrietim dzīvē ir vajadzīgs izaicinājums". Tad nu jāvēl ministram ātri aptvert, cik izaicinoši ir gadiem ilgi strādāt, piemēram, muzejā. VID dati par kāda muzeja darbinieku vidējo atalgojumu pērn vēsta, ka ekspozīcijas un izstāžu zāļu kurators mēnesī saņēmis 703 eiro, muzejpedagogs – 737 eiro, keramikas un stikla izstrādājumu restaurators – 986 eiro (summas bruto). Restauratora alga gada laikā ir palielinājusies par 10 eiro. Lūk, izaicinājums! Tikmēr, kā vēsta Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija, 2018. gadā vidējā alga valstī palielinājusies par 78 eiro jeb 8,4 %.  Ja runā par skolotāju vai mediķu algām, tad sociālie partneri parasti sarunās ar valdību grib redzēt un beigās arī dabū sarakstus un grafikus, kā tad tās algas augs. Tikmēr kultūras darbinieku atalgojums jau gadiem ir kā tāds nabaga cibiņš, kuru gan uz Simtgadi atveda padejot uz skaisto balli, bet pēc tam tāpat bija jāatgriežas mājās zem pilošā jumta. Te arī jāpiezīmē, ka valdības deklarācijā rakstīts: "Turpināsim paaugstināt atalgojumu kultūras nozarē, nodrošinot vidējo atalgojumu valsts kultūras iestādēs ne mazāku par vidējo atalgojumu sabiedriskajā sektorā." Taču Latvijā kultūras pakalpojumus piedāvā arī nevalstiskais sektors. Iespējams, ir sarežģīti noteikt kaut kādas algu likmes nevalstiskajām organizācijām, taču valsts var palielināt Valsts kultūrkapitāla fonda kapacitāti un ministram pavisam noteikti ir visas iespējas pastāstīt Finanšu ministrijai, ka NVO automātiski nenozīmē neģēlīgus naudas atmazgātājus un citus bandītus.

Vēl par topošo ministru zinām to, ka viņš līdz šim nav daudz runājis par kultūru. Nevaram gan viņu par to diži vainot. Līdz šim Puntuļa kungs strādāja Rīgas domē, kur, iespējams, viņam bija jāpalīdz Rātsnamā regulārajiem viesiem – KNAB darbiniekiem ar un bez maskām – parādīt ceļu uz vienu vai otru kabinetu. Kāpēc gan lai kāds viņam taujātu, kas ir kultūra, no kurienes tā nāk un uz kurieni iedama? Ja nu vienīgi kaut ko par korupcijas kultūru.

Turpinot reflektēt par ministra zināšanām, ir dzirdamas arī tādas kultūras darbinieku nopūtas – jaunais ministrs mūsu problēmas un tām nepieciešamos risinājumus nevarēs izrēķināt tabulās un aprakstīt shēmās. Tomēr arī šīm bažām nebūtu pamata. Ja nu tā tiešām būs, mēs tomēr dzīvojam demokrātijā, kas, cita starpā, attīstās. Ministrs simbolizē varu, nevis ir pati vara. Tas nozīmē, ka mēs – "kultūras cilvēki", teātru mīļi, hipsteri, komunisti vai NVO aktīvisti – varam iesaistīties un noteikt gan to, kāds ir dažādo politikas iniciatīvu rezultāts, gan pēc brīža pateikt – nē, mums šāds ministrs nav vajadzīgs! Iespējams, ministrs varētu būt arī robots, kas saskaita kopā dažādus kritērijus, plūsmas, spiedienus un pretstraumes, ja vien nebūtu šīs simboliskās varas. Protams, drīz visu simbolisko varu savāks atpakaļ Valsts prezidents, bet, kamēr tas nav noticis, ministram ir vaļa vicināties un runāt par visādām normativitātēm. Ir tādi nieki, kas neprasa ne lielus ierēdņu, ne laika resursus. Nu, piemēram, ministram ir visas iespējas būt klases pieaugušajam un pateikt, ka nekādas iejaukšanās kultūras saturā netiks pieļauta, pat ja kādam partijā nepatīk valsts atbalsts arī tādiem darbiem, kur ir minēts vārds "gejs".

Esošā kultūras ministre Dace Melbārde ir norādījusi, ka ne visas ministrijas darba lokā esošās problēmas var būt prioritāras. Piemēram, mediji un pilsoniskās sabiedrības attīstīšana līdz šim prioritātes nav bijušas. Protams, ir jāizceļ tas, ka Daces Melbārdes laikā tāda mediju politika vispār ir parādījusies. Ir pieņemtas grūti nākušās Mediju politikas pamatnostādnes, izveidota Mediju politikas nodaļa. Samērā redzamas ir ministrijas aktivitātes mediju pratības jomā. Ir izveidots arī Mediju atbalsta fonds. Tomēr ir pietrūcis politiskās gribas rast risinājumus tādiem sasāpējušiem jautājumiem kā adekvāts finansējums sabiedriskajiem medijiem un Sabiedrisko mediju likuma pieņemšana [šobrīd gan likumprojekts tiek skatīts Saeimas Mediju politikas apakškomisijā, taču tas likumdevēja kabinetos nīkst veselu mūžību].

Vēl viena nesakārtota joma Latvijas mediju laukā ir valsts un tās uzņēmumu dažnedažādie mediju projekti. Mēs esam pieraduši pie tā, ka sabiedrisko mediju darbu pēta un vēta. Un tā tam jābūt. Ir visādi pieskatītāji, ir pārmetumi, ka kāds grib iecelt nevīžas par mediju vadītājiem. Viss kā pie cilvēkiem! Turpretī dažādo valsts institūciju iecerētie mediju projekti tā arī tiek realizēti – dažādi. Piemēram, ir SIF un VRAA mediju atbalsta programmas, par kurām ministrijai ir gana daudz informācijas. Jādomā arī, ka šajās programmās realizētie projekti tiek izvērtēti, balstoties uz profesionāliem kritērijiem, lai gan arī tur gadās pa kādam pārsteigumam. Valsts piešķir finansējumu medijiem, taču ir pamatotas bažas, vai konkursu saimniekiem ir izpratne par kvalitatīvu žurnālistiku. Būtu lieliski, ja par medijiem atbildīgā ministrija vismaz ieskatītos, piemēram, Latvijas Vides aizsardzības fonda realizēto projektu aprakstos un pamanītu to, kādas tik auditorijas nesola dažādi apraides reitingu topos parasti neiekļuvušie mediji. Tad, iespējams, rastos idejas, kā šos resursus izmantot lietderīgāk, vienlaikus gan stiprinot medijus, gan arī sasniedzot konkrēto iestāžu mērķus.

Vēl jaunajam kultūras ministram ir jāzina, ka Latvijā pēdējā desmitgadē kultūra pamatā ir būves. Ir jāatbild uz jautājumiem – kad un ko celsim? Vai būs gana ambiciozi? Ambīcijas gan ir tāda šķidra lieta, jo, piemēram, nabaga Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejam bija jāaiziet no vēsturiskajām telpām Pils laukumā, kur pēc gadiem apkārt varētu slieties glauns muzeju kvartāls, jo tādā veidā vienkārši var ietaupīt 3 miljonus. Skaidrs, ka ir vajadzīgs Laikmetīgās mākslas muzejs un akustiskā koncertzāle Rīgā, taču sarunās par būvēm pazūd kultūras saturs. Kultūra nu jau kādu laiku vairs nav cilvēka radītu lietu kaudze. Kultūra ir komunikācija. Kultūrai – līdzīgi kā dabai – līdzi velkas priekšstats, ka tā ir tērējoša nozare, kura jāuztur tāpēc, ka tā dara inteliģenti cilvēki un tas ir nacionālās identitātes jautājums. Taču tā ir kaudzes pieeja. Ja kultūra ir komunikācija, tā var būt arī Latvijas iespēja – pavērt ceļus radošajām industrijām, ļaut saplūst dažādām žanriem, nozarēm, zināšanām. Tāpēc jau kultūras mantojums netiks apdraudēts.

Un visbeidzot: ja nu topošais ministrs nezina, kas tas tāds "NVO", es varu viņam to paskaidrot. Tieši tāpat kā Kivičam!

Sarmīte Kolāte

Sarmīte Kolāte ir sociāli aktīvs cilvēks. Interesē politika.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!