Jautājums "Kas ir māksla?" vienmēr ir nodarbinājis nīgrus skeptiķus un nomaļus mākslas vērotājus, kas mēdz apmeklēt modernās mākslas izstādes, instalācijas, performances un šovus vai piekasīgi klimst muzeju un mākslas galeriju piedrazotajās zālēs, vērojot un analizējot kolekciju veidošanas vai mākslas darbu tirgus cenas veidošanās principus. Uz šo jautājumu negribīgi, sakostiem zobiem un lepni paceltu galvu ir centušies atbildēt paši mākslinieki, aizvien biežāk un uzstājīgāk dažādās variācijās atkārtojot nu jau hrestomātisko un vēl joprojām tautoloģisko definīciju: "Māksla ir tas, ar ko nodarbojas mākslinieks." Iesākot diskusiju par mākslas vietu un lomu veselīgas sabiedrības dzīvē un domās, mēs piedāvājam vairāku pazīstamu rakstnieku, režisoru un mākslinieku sniegtās mākslas definīcijas.
Britu rakstnieks un dramaturgs, skandālists Oskars Vailds apgalvoja: "Māksla ir saasinātākais individuālisma veids, kādu pasaule jebkad ir pazinusi."
Rakstnieks un amerikāņu reālisma pamatlicējs Henrijs Džeimss atzinās: "Mēs strādājam tumsā – mēs darām, ko varam, – mēs dodam to, kas mums ir. Mūsu šaubas ir mūsu kaislība, mūsu kaislība ir mūsu uzdevums. Viss pārējais ir mākslas neprāts."
Mūždien elegantais amerikāņu arhitekts Frenks Loids Raits uzskatīja: "Māksla ir dabas elementāro principu atklāšana un pārveidošana skaistās formās, kas piemērotas cilvēku vajadzībām."
Rakstnieks, vēsturisko romānu autors Stīvens Presfīlds brīdināja: "Strādāt mākslas jomā drīkst tikai mīlestības dēļ, pretējā gadījumā tā ir prostitūcija."
Krievu rakstnieks un pareizā dzīves ceļa meklētājs Ļevs Tolstojs izmantoja izslēdzošo definīcijas metodi, mēģinot saprast, kas nav māksla: "Māksla nav, kā apgalvo metafiziķi, kādas neizdibināmas idejas, skaistuma, dieva izpausme; tā nav, kā to saka estētiķi fiziologi, spēle, kurā cilvēks atbrīvojas no sakrājušās enerģijas; māksla nav ārējās zīmēs izteiktas emocijas; tā nav patīkamu priekšmetu ražošana un, vēl jo svarīgāk, bauda, bet gan dzīvei un atsevišķa cilvēka un cilvēces attīstībai nepieciešamais saskarsmes līdzeklis, kas vieno cilvēkus, liekot just vienu un to pašu."
Ekstravagantais mākslas un filozofijas pazinējs, rakstnieks, biznesmenis un anarhists Elberts Habards, kas sāka kā ceļojošs ziepju tirgotājs, bet beidza savu dzīvi uz kuģa, ko nogremdēja vācu torpēda, ir teicis īsi: "Māksla nav lieta, tas ir ceļš."
Trapistu mūks, rakstnieks un aktīvists Tomass Mērtons savā klostera dzīvei veltītajā romānā "Cilvēks nav vientuļa sala" ir rakstījis: "Māksla ļauj mums vienlaikus atrast un pazaudēt sevi."
Kinorežisors Frānsiss Fords Kopola kādā intervijā ir teicis: "Jebkurā mākslā ir būtisks riska elements. Ja tu neuzdrošinies, kā gan tu vari radīt kaut ko patiešām skaistu un iepriekš neredzētu? Es vienmēr saku, ka kino bez riska ir līdzīgs cerībai ieņemt bērnu, nenodarbojoties ar seksu. Tev ir jāriskē."
Franču rakstnieks Andrē Žids apgalvojis: "Māksla sākas ar pretestību – brīdī, kurā pretestība ir pārvarēta. Neviens cilvēka radīts meistardarbs nav radīts bez grūta darba."
Fantastiskākais un iedvesmojošākais no amerikāņu rakstniekiem Rejs Bredberijs reiz pajokojis: "Māksla mums dota tāpēc, lai mēs nenomirtu no patiesības."
Itāļu režisors Federiko Fellīni esot uzskatījis: "Jebkura māksla ir autobiogrāfiska, austeres autobiogrāfija ir pērle."
Bet latviešu klasiskākais dzejnieks un dramaturgs Rainis rakstījis: "Māksla nav bauda, bet darbs, jo ir sevis pacelšana. Kuru mākslu nenīst kūtrie, tā var būt bauda, bet ne māksla."
0