Kultūra
17.12.2014

Kas ir vampīrs, un ko viņš dara pasaules un latviešu literatūrā

Komentē
2
Saglabā

Vampīra tēls ir viens no tiem elementiem, kas fantastiskās literatūras žanros, īpaši šausmu žanrā, ir figurējuši jau kopš tā pirmsākumiem gotiskā romāna laikmetā un vēl senāk – folkloras tekstu laikā. Ar laiku, mainoties literārajām tendencēm, mainījās arī šausmu žanra "baiļu faktors", taču vampīrs ir veiksmīgi pārdzīvojis šo laikmetu maiņu, tā tēls ir transformēts, papildināts un pat nostabilizēts kultūrikonas statusā. Vispirms: īss ieskats vampīra "vēsturē", klasiskā tēla tapšanas gaitā, lai vēlāk būtu iespējams novērot šī tēla modifikācijas dažādu moderno strāvojumu ietekmē.

Vispirms: kāpēc vampīra tēls ir šausmu žanra arsenālā? Vispopulārākā teorija vēsta, ka konkrēta tēla izraisīto baiļu efektu šausmu literatūrā rada lasītāja apziņā radītā sadursme starp nesavienojamiem jēdzieniem, kas rada nepareizības, nesaskaņojamības, nesavietojamības efektu: piemēram, vilkača tēls nojauc robežas starp cilvēku un dzīvnieku, bet vampīra tēlā notiek vēl radikālāka dzīvības/nāves inversija: nedzīvais kļūst dzīvs, un šī dzīvība apdraud citus dzīvos.

Runājot par vampīru kā kultūras ikonu, ceļš līdz tai bija visai garš. Folklorā (galvenokārt slāvu tautu) vampīrs līdz pat 18. gadsimtam figurēja kā gaužām nesimpātisks tēls – atdzīvojies nelaiķis, kurš naktīs pamet kapu, lai sūktu dzīvo asinis. Literatūrā vampīra tēls kļuva aktuāls romantisma laikmetā, un tam ir saskatāmi vairāki iemesli. Būtisks bija fakts, ka 19. gadsimta entuziasti folkloras vācēji tautas daiļrades krājumos bija uzgājuši ne vienu vien intriģējošu sižetu, un stāsts par vampīru neapšaubāmi bija viens no aizraujošākajiem. Vampīra figūra arī lieliski iederējās romantisma laikmeta garīgās brīvības atmosfērā, kurā pamazām apsīka burtiska ticība reliģiskajām dogmām, plauka interese par visu pārdabisko un okulto. Visbeidzot, vampīrs – tāds, kādu to sāka pozicionēt romantisma laikmeta rakstnieki, – nevainojami papildināja romantisko varoņu galeriju, kurā izcēlās drūmais, baironiskais nesaprastā dzejnieka-dēmona tēls.

Tieši šādu vampīra tēlu izveidoja 19. gadsimta sākuma Anglijas rakstnieki, sākot jau ar Bairona laikabiedru Džonu Polidori, kurš savā 1819. gadā publicētajā stāstā "Vampīrs" radīja jaunu baisma un valdzinoša aristokrāta tēlu – lordu Rutvenu, dēmonisku pavedinātāju, kurš aiz sevis atstāj pieviltu upuru taku. Cits rakstnieks Šeridans Lefanī savā garstāstā "Karmilla" pirmo reizi aktualizēja vampīrsievietes izrādīto uzmanību citai sievietei, pievēršot sabiedrības (šokēto) uzmanību šādas savienības implikācijām. Vampīra tēlu līdz galam stabilizēja īru rakstnieka Brema Stokera romāns "Drakula", kurā drūmā, neizprotami valdzinošā aristokrāta tēlam tika piešķirta virkne īpašību, kuras vēlāk vampīra tēla atveidojumā tiks uzskatītas par kanoniskām – spēja kontrolēt dabas spēkus (miglu, negaisu), mirušos, dzīvniekus, spēja mainīt veidolu utt. –, tāpat arī vājību – nespēja ienākt mājās bez ielūguma, ieraudzīt sevi spogulī, bailes no tekoša ūdens, ķiploka, reliģiskiem simboliem u.c. Stokers turklāt savu varoni no folkloras senās pasaules pietuvina 19. gadsimta cilvēka ikdienai, no attālinātas vietas (Transilvānijas laukiem, kas izglītotam sava laika anglim asociējās teju ar pasaules malu) savu varoni pārceļot uz sava laika civilizētās pasaules centru – Londonu. Vampīra tēla kanonisko īpašību kopumu nedaudz vēlāk papildināja arī jaunais ikonradošais mehānisms – kinematogrāfs. 1931. gada "Drakulas" ekranizācijā titullomu ar lielu meistarību nospēlēja Bela Lugoši, kuram baismā grāfa tēls kļuva par mūža lomu, un viņa vizuālais atveids šim tēlam uz ilgu laiku kļuva pa visu vampīru portretējumu "ciltstēvu". Arī citas filmas papildināja vampīra "arsenālu", piemēram, 1922. gada filmā "Nosferatu. Šausmu simfonija" pirmo reizi parādās pieņēmums, ka vampīrs sadeg saules staros – arī šī īpašība kļūst par kanonu.

Brems Stokers bija vampīra tēlu kanonizējis, fiksējot tā ārieni un nosakot vampīram raksturīgo īpašību kopumu, tāpēc tālāk literatūrā seko tā saucamais postdrakulas periods, kurš variēja jau noteiktu, ierobežotu izteiksmes līdzekļu komplektu. Žanrs labu laiku ekspluatēja Stokera jaunatklājumus, līdz 20. gadsimta vidus lubu žurnālu stāstiņos tie bija nonivelēti līdz klišejai. Kā raksta Guntis Berelis, šā laika literatūrā "vampīru iebrukums bija tik daudzskaitlīgs, ka tie uzreiz pārgāja viszemākās raudzes triviālās literatūras arsenālā". (Berelis: 1998) Jaunu elpu stagnējošajā žanrā iedvesa 1976. gadā publicētais Annas Raisas cikla "Vampīru hronikas" pirmais darbs "Intervija ar vampīru", kurā līdz tam vientuļajam vampīra tēlam pirmo reizi tika piešķirta sabiedrība – paralēli cilvēkiem slepeni eksistējoša vampīru kopiena ar saviem likumiem. Pirmo reizi pasaule tika parādīta no vampīra skatpunkta, un pirmo reizi vampīra tēls izraisīja līdzjūtību un pat simpātijas. Raisa pagriež ar kājām gaisā tradicionālā vampīrstāsta sižetisko bāzi – labais varonis versus ļaunais vampīrs, par varoni un attiecīgi cietēju padarot pašu vampīru un līdz ar to nebaidoties uzstādīt jautājumu par labā un ļaunā kategoriju subjektīvismu. "Ar šo gadu tad arī sākās vampīru renesanse," uzskata Berelis. "Raisa būtībā izkāpa laukā no triviālās literatūras dārziņa: ne vairs asiņu jūras, līķu kalni un apkārtklīstoši miroņi, bet gan iedziļināšanās vampīru psiholoģijā un filozofijā, vampīru vēstures un tradīciju apraksti, ekstravaganti redzamās un neredzamās pasaules modeļi, ekskursijas tālā pagātnē utt. Annas Raisas trumpis ir tas, ka par vampīriem viņa raksta kā par pašsaprotamu realitāti." (Berelis: 1998)

Barokāli krāšņa un dekadentas "nāves estētikas" piesātināta ir "Intervijas ar vampīru" galvenā varoņa vampīra Luija grēksūdze. Teksts skaudri atspoguļo tāda cilvēka, kurš pieredzējis pārāk daudz laikmetu maiņu, izmisumu, vainas apziņu, vientulību un neizpratni par dzīvi, kuru viņš nav pats sev izvēlējies. Jau pēc nedaudzām lappusēm lasītājs sāk nojaust, ka Raisas vampīri faktiski ir hiperbolizētas cilvēcisko emociju un attiecību metaforas tik ciešā tuvplānā, ka tās vērot ir pat fiziski neērti. Vampīra "formāts" atļauj rakstniecei plaši iztirzāt arī tādus postmodernismam neaktuālus tematus kā dvēseļu pazudināšana un Dieva atbildība, nebaidoties tikt apsūdzētai arhaiskā domāšanā, jo runā taču vampīrs, neeksistējoša būtne. Taču pat nāvē neslēpjas atbilde uz jautājumu, kāda tad ir maksa par cilvēces šķietami galējo ilgu piepildījumu – spēku, skaistumu un nemirstību.

"Intervija ar vampīru" kļuva vienlaikus par klasiku un stūrakmeni jaunā literārā vampīra tēlam, pārkāpjot labu tiesu no Stokera nospraustajām robežām. Sava laikmeta literatūrai tas bija neparasti drosmīgs darbs, jo atļāvās gan skaļi ierunāties par dzīves, identitātes un mūžības tēmām, gan apcerēt līdz tam tikai viktoriāniskā biklumā skarto vampīriskās seksualitātes tēmu. Kā uzskata literatūrpētniece Derila Džonsa, "jau no pašiem pirmsākumiem vampīrisms kā literāra figūra ticis izmantots kā vairāk vai mazāk šifrēts seksualitātes un iekāres apzīmējums (veids, kā rakstīt par seksu, nepieminot seksu)". (Jones: 2002, 85) Kaut gan vampīra tēla seksuālais ietonējums bija labi redzams jau "Drakulā", Raisas romānos tas kļuva nepārprotams, turklāt pārkāpa robežas tikpat efektīvi kā baismā grāfa tēls – ja pēdējā gadījumā Stokers dod pusapslēptus mājienus uz Viktorijas laikā nepieņemamām mīlas akta formām, tad Raisa jau atklāti runā arī par viendzimuma mīlestību, sadomazohismu un citām tēmām, kas šokēja 70. gadu sabiedrību, bet vēlāk guva plašu izvērsumu gan Raisas, gan citu autoru darbos. Kā raksta pētniece Linda Bedlija: "Bruņojusies ar Freida, Junga, Kempbela un feminisma teorijām, Raisa konstruēja mītu, kas balstījās uz sajūtu un ķermeņa primāro svarīgumu – ķermeņa, kurš ir atpestīts no laika postījumiem, proti, fantastiskā ķermeņa." Ar šo darbu "vampīrs kļuva par bīstama seksa, seksuālās atbildības vai bezatbildības, homoseksualitātes un arī paša šausmu žanra spēka metaforu". (Badley: 2005, 113)

Atceļot agrākos ierobežojumus un modē nākot dažādām psiholoģijas teorijām, vampīra tēla izmantošanā pavērās daudz jaunu iespēju. Kā grāmatas "Slāpes pēc asinīm: vampīrliteratūras simt gadi" ievadā raksta tās sastādītājs Leonards Volfs: "Papildus erotiskajai nozīmei, ko ietver apmaiņa ar asinīm, vampīru literatūrai ir arī psiholoģiskas un garīgas nozīmes. 19. gadsimta tekstos (īpaši Stokera romānā) vampīra upuris tiek attēlots kā garīgi aptraipīts, jo vampīrs ir definēts kā sātana būtne. 20. gadsimta literatūrā, īpaši gadsimta otrās puses darbos, vampīra tēla reliģiskais konteksts ir pakāpeniski mazinājies un vampīrs arvien biežāk tiek uzlūkots kā psiholoģiskās enerģijas, nevis nemirstīgās dvēseles nolaupītājs." (Wolf: 1997, 3) Šajā paplašinātajā kontekstā, kaut gan joprojām tiek izmantoti folkloras un mitoloģijas, kā arī kinematogrāfijas aizguvumi, nozīmi zaudē lielākā daļa agrāko vampīrtekstu atribūtikas, arī reliģijas simbolikas. Ņemot par pamatu tradicionālo pieņēmumu kopumu – bailes no tekoša ūdens, krusta, spoguļiem, ķiplokiem, nakšņošanu zārkā, asins dzeršanu, – rakstnieki patvaļīgi mainīja un variēja šos ticējumus, līdz visbeidzot izkristalizējās tikai viens neapstrīdams faktors – pamata nostāja, ka vampīrs tehniskā nozīmē ir nedzīva vai mirusi būtne, kas uztur savu eksistenci ar citu dzīvu būtņu asins dzeršanu, – bet pārējie faktori kļuva par "mainīgo lielumu", kas visbiežāk kalpoja par pasmīnēšanas objektu.

20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma literatūrā rakstnieki sāk mēģināt izskaidrot un pamatot vampīru esamību racionāli, uzdodot, piemēram, šādu jautājumu: kas radījis vampīra savdabīgās uztura vajadzības, un vai ar šīm īpatnībām nevar sadzīvot? Tā kā augstāko spēku lāsts kā izskaidrojums vairs nederēja, modē nāca vampīrismu skaidrot ar dažādiem psiholoģiskiem un fizioloģiskiem pamatojumiem: sākot no "enerģijas vampīra" jēdziena un beidzot ar vīrusu infekciju kā asinskāres cēloni. Uz vampīrismu, kas jau tāpat bija cieši asociēts ar fizisko, ķermenisko, ne-garīgo, sāka raudzīties kā uz fizioloģisku, ne garīgu procesu – atšķirībā no vampīrliteratūras pamatlicēju domām, kas šo tēlu viennozīmīgi saistīja ar dvēseles zudumu un mūžīgo nolādējumu. (Ir taču loģiski, ka nevienu nevar nolādēt viņa specifiskās ēdienkartes dēļ?) Šādi rakstnieku darbos parādās centieni vampīru ne tikai izskaidrot, bet arī attaisnot un integrēt sabiedrībā kā vienu no agrāk izstumtajiem "svešajiem". Vampīriem tiek piedāvāti alternatīvi risinājumi – pārtikt, piemēram, nevis no dzīvu būtņu asinīm, bet no īpašiem sintētiskiem preparātiem utt.

Šīs pārmaiņas vampīra tēlā noteica arī monstra cilvēciskošanas tendenci – autori cenšas veidot psiholoģiski ticamus vampīrus, kurus vada sarežģītāka motivācija nekā tikai un vienīgi izsalkums. Vampīru portreti kļūst psiholoģiski pamatoti un daudzšķautņaini, nereti uzsvērts vampīra kā cilvēciskas būtnes statuss, kas mainīts bez viņa paša piekrišanas – vampīra tēlā izkristalizējas pretstats "savējais/svešais", dodot iemeslu diskusijai par citādā pieņemšanu sabiedrībā, par dažādu faktoru iespaidu uz cilvēku ar viņa piekrišanu vai bez tās, par seksualitātes un nāves – tabuēto jēdzienu – "atslepenošanu" un iekļaušanu ikdienas uztverē. Literatūrzinātnei pievēršoties šī tēla analīzei, vampīru tēliem parādījās arī citi simboliski izskaidrojumi: vampīrs kā psiholoģiska aizsargbarjera pret bailēm no savas/tuvinieku nāves, vampīrs kā eksistenciālu instinktu personifikācija, vampīrs kā jungiskās Ēnas/sašķeltās personības arhetips utt.

Viens no raksturīgiem vampīra tēla modernizējumiem fantāzijā redzams krievu rakstnieka Sergeja Lukjaņenko piecu romānu ciklā "Nakts sardze": Maskavas un citu pilsētu vampīriem autora interpretācijā ir konkrētās pilsētas reģistrācijas zīmes, viņus korekti dēvē par "hemoglobīnatkarīgajiem", viņiem izsniegts noteikts cilvēku medību licenču skaits – visi šie ir veidi, kādos vampīru kopienas īpatnības mēģina kontrolēt. Ja mierīga līdzāspastāvēšana vairs nav iespējama, tiek likti lietā "tautas" līdzekļi. Taču – tipiska mūsdienu vampīrteksta iezīme – vēstītājs apstiprina, ka mīti par vampīru bailēm no ķiplokiem, krusta un sudraba ir un paliek vienīgi mīti.

Īpatnējs fenomens, kas aizsākās 20. gadsimta 90. gadu vidū, ir vampīra tēla kā romantiskā varoņa ienākšana jauniešiem adresētajā literatūrā. Viens no pirmajiem darbiem šajā ziņā bija 1993. gadā publicētais amerikāņu rakstnieces Lorelas Hamiltones "Vampīru hroniku" sērijas pirmais romāns "Guilty Pleasure", kuru bagātināja erotikas un šausmu elementi. Šim romānam sekoja arī Šarlēnes Harisas sērija "True Blood", L. Dž. Smitas "Vampīru dienasgrāmatas" un, protams, Stefanijas Meieres "Krēslas" sāga, kas iekustināja līdzīgu darbu lavīnveida parādīšanos. "Krēslas" fenomena izpētei veltīta rakstu krājuma "Nesot gaismu "Krēslā"" sastādītāja Žizele Liza Anatola uzsver, ka "Krēslas" un līdzīgi orientētu darbu parādīšanās uzskatāma par t.s. Trešo vilni vampīrliteratūrā. Šajos romānos rakstnieces brīvi rīkojas ar visu līdz šim attiecībā uz vampīriem izveidojušos ticējumu un pieņēmumu – gan folkloras, gan kino un literatūras radīto – kopumu, izmantojot stāstam nepieciešamos elementus, taču ar romantisko attiecību ienākšanu tekstā darbu varones "pārkāpj gotisko barjeru starp dabisko cilvēcīgumu un pārdabisko monstrozitāti" (Anatol: 2011, 46), jo šajos romānos vairs nepastāv absolūts nošķīrums starp vampīra/monstra tēlu un cilvēku: notiek šķietami nesavienojamu kategoriju sapludināšana līdz šim nepieredzētos mērogos.

Kā redzams, vampīra tēlu literāti modificējuši dažādos veidos: no briesmoņa par varoni, no simbola par iekāres objektu. Izpētot šī tēla "ceļu" latviešu literatūrā, iespējams atrast pielietojumu vairākiem šī tēla aspektiem, taču to darbu skaits, kuros vampīra tēlam būtu nozīmīga loma, ir maz.

Vispirms – par vampīra kā briesmoņa tēlu. Ja nesākam apskatu ar Raiņa "velnu nakti piecos cēlienos" "Spēlēju, dancoju" (jo no kapa augšāmceltā dēmoniskā Kunga tēls vismaz tehniski nenoliedzami ir vampīrs), bet pievēršamies jaunākajai literatūrai, tad jāsaka, ka šis tēls latviešu literatūrā sāk parādīties ļoti vēlu, tikai ar 20. gadsimta 90. gadiem, un arī darbu skaits, kuros vampīrs parādās kā nozīmīgs tēls, ir maz. Lai raksturotu vampīra tēla izmantojumu trīs iepriekš aprakstītajos veidos – vampīrs kā briesmonis, vampīrs kā simbols un vampīrs kā romantiska figūra, – minēšu trīs no retajiem literārajiem darbiem, kas šo tēlu vispār iekļāvuši savā arsenālā.

Vampīra tēlu kā briesmoni izmanto Guntis Berelis vienā no saviem ar Viestura Reimera pseidonīmu parakstītajiem īsajiem stāstiem – stāstā "Kupraino krogs". Zīmīgi, ka šajā stāstā vārds "vampīrs" vispār nefigurē, to aizstāj apzīmējums "kuprainais", ko arī asociē ar nepareizo, atbaidošo, nedabisko. Taču ar valodas līdzekļu palīdzību abi tēli tiek nepārprotami sasaistīti, radot atskārsmi, ka noslēpumainais kādas Rīgas augstceltnes augšstāva bārs, kurā nejauši iemaldās vēstītājs un viņa draugs, ir paredzēts vampīru kopienas lietošanai – viesu kupri acīmredzot slēpj sakļautos spārnus, pasniegtajā dzēriena glāzē vīna vietā šļakst asinis (arī šis vārds netiek skaļi pieminēts), bet vēstītāju par noslēpuma atklāšanu saniknotie bāra apmeklētāji, "garšīgi strebjot", izsūc sausu. Vampīra tēls šeit ir šausminošs un pilnībā atbilst žanra prasībām.

Viens no pirmajiem šī tēla blīvo asociatīvo slāni jeb aspektu "vampīrs kā simbols" savā darbā "Ar skatienu augšup jeb Vampīru sazvērestība" izmanto rakstnieks Andris Puriņš. Taču viņa attēlotie vampīri ir komiskas figūras, kas naktīs laidelējas apkārt kā milzu sikspārņi ar zvērinātu komunistu galvām, bet pa dienu mājā ar zīmīgu nosaukumu "Sarkanās kļavas" perina sazvērestības pret Latvijas valstisko neatkarību. Šie vampīru tēli pie labākās gribas neraisa īstas šausmas, lai gan romāna sākuma epizodes, kuras vēl nav sabojājis klišeju pārbagātais atrisinājums, efektīvi rada spriedzi un atbilst žanra kanoniem. To diemžēl izposta vēlākā autora uzspiestā sasaiste "vampīri – komunisti", kas rada drīzāk grotesku nekā šausminošu efektu.

Savukārt trešo aspektu – 20. gadsimta nogales jauniešu literatūras ikonu, vampīra tēlu romantiska mīlētāja lomā, – savā darbā "Nepabeigtais skūpsts" iekļauj jaunā autore Laura Dreiže, atveidojot mūsdienu pasaulē slepeni koeksistējošu cilvēkveida vampīru kopienu, kas savas atšķirīgās fizioloģiskās vajadzības mēģina apmierināt nevis ar dabisko barošanās veidu – asinīm, bet gan ar zinātnes atklājumiem – sintētiskā asins aizstājēja tabletēm, bet no vampīru tradicionālā bieda – saules – vairās ar pretiedeguma krēma palīdzību. Cita autora rokās šie fakti iegūtu komisma pieskaņu, taču Dreiže par vampīru kopienu stāsta lietišķi kā par vispārzināmu faktu. Tomēr vampīra tēls šajā darbā ir drīzāk valdzinošs – romantisks, bīstams, baironisks vīrietis, nevis atdzīvojies mironis. Stāsts par vampīra un meitenes mīlestību izvēršas trillerī, kura pamatā ir detektīvlīnija, bet noslēgumā laimīgi atrisinās arī mīlasstāsts – ar svētītā ūdens palīdzību vampīram ir iespēja atgūt cilvēcību. Šajā, tāpat kā citos t.s. paranormālās romances žanra darbos, vampīra šausminošo dabu aizēno romantiskais aspekts, bailes no nāves aizvieto bailes no seksuālajām attiecībām, biedējošais pietuvināts seksuāli valdzinošajam līdz pat saplūšanas robežai, bet šausmu efektu, ko vampīra pirmtēlā veido sadursme starp jēdzieniem "dzīvs"/"miris", šeit aizvieto mazāk izteiktais un eventuāli samierināmais kontrasts "vīrietis"/"sieviete".

Minētie piemēri liecina, ka visas vampīra tēla atveidojuma tendences ir, kaut arī fragmentāri, sastopamas arī latviešu literatūras darbos, bet diemžēl šo darbu skaits vēl pagaidām ir pārāk neliels, lai veidotos iespēja izdarīt secinājumus par tipiski latvisko vampīru, jo nav vēl atrasti to raksturojoši vaibsti. Latviešu rakstnieki saviem vampīriem neuzstāda dilemmu par nemirstības cenu, bet izmanto gatavu klišeju arsenālu, gan reizumis to ar izdomu modificējot, bet nerada jaunu un unikālu redzējumu. Tomēr, tā kā vampīra tēla popularitātes kritums pasaules literatūrā līdz šim arvien bijis īslaicīgs, arī situācija latviešu literatūrā ar laiku, domājams, var mainīties.


Avoti:

Anatol G. L. (ed.) Bringing Light to Twilight. Perspectives on the Pop Culture Phenomenon. Palgrave MacMillan, New York, 2011

Badley, L. Writing Horror and the Body. The Fiction of Stephen King, Clive Barker and Anne Rice. Greenwood Press: Connecticut, 1996

Berelis G. Anna Raisa. Velns Memnohs. // Grāmatu Apskats, 07.1998

Jones, D. Horror: Thematic History in Fiction and Film. Hodder Education, 2002

Wolf, L. (ed.) Blood Thirst. 100 Years of Vampire Fiction. Oxford University Press, 1997

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!