Kadrs no Gunāra Pieša filmas "Sprīdītis" (1985)
 
Sabiedrība
09.05.2019

Kas ir laime?

Komentē
0

Par Apvienoto Nāciju Organizācijas ikgadējo "Pasaules laimes ziņojumu"

Jaunā "Pasaules laimes ziņojuma" (turpmāk PLZ) publicēšana ir laimes gada kulminācija nevis akadēmiķu sasniegumu rezultātā, bet gan sabiedrības intereses dēļ. Katrs jaunais ziņojums raisa divējādu reakciju: nekritisku sajūsmu un sīkumainus atspēkojumus. Arī 2019. gada 20. martā publicētais ziņojums nav izņēmums, tomēr, ja atkāpjamies no antagonisma, no PLZ var daudz ko mācīties. Lai gan nepilnīgi, tas tomēr stāsta mums stāstu – par laimi, kurai ir mazāks sakars ar valstu laimes reitingiem nekā ar to īpatnībām un attīstību.

1. PLZ ir tikai par vienu laimes pusi

Par PLZ parasti izskan šādi joki: "Kā gan [ievietojiet saraksta augšgalā esošo nāciju, šogad – somi] var būt laimīgākie cilvēki pasaulē, ja viņi nekad nesmaida – ne iepērkoties, ne sēžot kafejnīcās, ne ejot pa ielu?" Tādi izteikumi atklāj stingri iesakņoto pārliecību, ka cilvēks nav patiesi laimīgs, ja savu laimi neizrāda caur ārējām izpausmēm – platu smaidu, skaļiem smiekliem, enerģiju un citām pazīmēm, kuras tikpat labi varētu uzskatīt par kādas mānijas simptomiem.

Vispirms divas piebildes. Pirmkārt, PLZ aplūkotā laime ir tuva "subjektīvajai labklājībai", kuru nosaka divi faktori: cilvēka vērtējums par savu apmierinātību ar dzīvi ("novērtējamā laime", kas tiek mērīta ar "Kantrila kāpnēm" un ir valstu reitinga pamatā) un negatīvo un pozitīvo afektu vērtējums ("afektīvā laime" jeb hēdonija). Ja vien netiek pieņemts, ka afektus un apmierinātību var burtiski nolasīt indivīda sejā vai uzvedībā, tad iepriekš minētais joks drīzāk norāda uz grūtībām laimi novērot, nevis uz tās neesamību. Otrkārt, tie, kas šādi joko, bieži ir tie paši, kas uzsver – laime ir atkarīga no nācijas vai kultūras un tādēļ jebkurš globāls pētījums un reitings ir teju absurds. Viņiem ir daļēja taisnība – dažādas kultūras (lai ko tas arī nozīmētu) dažādus laimes aspektus novērtē un izrāda atšķirīgi. Piemēram, dažviet nav pieņemts pārāk uzkrītoši paust afektīvos stāvokļus (tā tas varētu būt pie ieturētajiem, bet tik un tā laimīgajiem somiem). Skaidrs, ka ir muļķīgi vienlaikus paust abus šos apgalvojumus: ja nevar novērot laimi, novērotās personas nav laimīgas, un – dažādās kultūrās laime nav viens un tas pats. Jo, pieņemot, ka otrais apgalvojums ir patiess, tas izslēdz pirmo gadījumā, kad konkrētā kultūra nosoda pārmērīgu pozitīvo emociju izrādīšanu. Pie tam laimes kulturālās atšķirības regulāri tiek pārspīlētas.

Jebkurā gadījumā subjektīvā labklājība ir tikai viena, lai arī nozīmīga laimes šķautne. Divas citas šķautnes PLZ nav ņemtas vērā. Viena ir garastāvoklis jeb pamata emocionālais stāvoklis ilgākā laika posmā. Pretstatā hēdonijai garastāvoklis ir noturīgāks nekā afekti (vai pat emocijas), kas ir gaistošas[1]. Slikts garastāvoklis ir klīniskās depresijas sākumpunkts. Vēl jo vairāk: garastāvoklis ietekmē afektu intensitāti – gan pozitīvo, gan negatīvo. Otra šķautne ir eidemonisms – Aristoteļa radīts jēdziens, kuru bieži tulko kā laimi (par šo tulkojumu domas dalās). Aristotelis uzskata, ka eidemonisms ir dzīves galvenais mērķis, kam viss pārējais ir pakārtots. Eidemonisms nozīmē izkopt prātu un tikumus. Modernajā psiholoģijā to izprot kā pašizaugsmi, sava potenciāla un rakstura stipro pušu apjaušanu un tā tālāk.

Kādēļ šie divi aspekti nav iekļauti valstu salīdzinājumā (un gandrīz nemaz nav atspoguļoti PLZ)? Pirmkārt, PLZ seko sociālo zinātņu, valstu politikas un aptauju aģentūru (piemēram, "Gallup") ierastajām praksēm, kas koncentrējas uz apmierinātību ar dzīvi (pārkaisītu ar pozitīviem un negatīviem afektiem). Tam ir vairāki iemesli, piemēram, datu pieejamība un iespēja salīdzināt iedzīvotājus un aptaujas. Otrkārt, garastāvokli un eidemonismu ir grūti novērtēt (vismaz grūtāk nekā apmierinātību), īpaši ciparu skalā (piemēram, no 0 līdz 10). Par spīti šīm grūtībām, pētnieki ir izstrādājuši dažādas novērtējuma metodes (piemēram, Alans Votermens un Kerola Rifa). Visbeidzot, daudzi apgalvo, ka eidemonisms vairāk attiecas uz jēgu, morāli vai tikumu nekā uz laimi.

2. Valsts laimes reitingam nav (pārāk lielas) nozīmes

Pirms turpinājuma brīdinu – apspriežot jebkuru liela mēroga aptauju, īpaši, ja tā iekļauj atšķirīgu iedzīvotāju grupu salīdzinājumus, jāņem vērā iespējamās metodoloģiskās problēmas. Tādi topi kā PLZ prasa kritisku un piesardzīgu pieeju. Piemēram, respondenti ik gadu var atšķirties. Tādējādi arī viņu demogrāfiskās iezīmes (vecums, dzimums, izglītība, etniskā piederība, ienākumi, ģimenes stāvoklis utt.), dzīves uzskati un laimes izpratne var atšķirties (pat ja tiek uzskatīts, ka aptaujātā grupa reprezentē iedzīvotāju vairākumu). Tomēr šie aspekti parasti tiek kontrolēti un pielāgoti. Tāpat daži jautājumi ir grūti tulkojami svešvalodās, un tas apgrūtina starptautiskus salīdzinājumus. Gadu gaitā jautājumi var mainīties, un to ekvivalenti var nebūt tieši tādi paši. Atbildes var ietekmēt arī neseni notikumi un jautājumu kārtība. Līdz ar to fakts, ka Somija ir augšgalā un Latvija 53. vietā, ir anekdotisks. Absolūtie reitingi izsaka mazāk nekā īpatnības (t.i., pretrunas starp valsts reitingu un citiem sociālekonomiskiem indikatoriem, piemēram, iekšzemes kopproduktu) un attīstība.

Kas attiecas uz īpatnībām, dažas valstis laimes ziņā (parasti apmierinātībā ar dzīvi) tradicionāli "pārspēj" savu ekonomisko situāciju. Īpašs ir Kostarikas piemērs. Saskaņā ar Pasaules Bankas datiem, 2017. gadā šīs valsts IKP uz vienu iedzīvotāju bija 15 552 ASV dolāri, krietni atpaliekot no Savienotajām Valstīm (54 225 dolāri). Tomēr PLZ Kostariku ierindo 12. vietā, bet Savienotās Valstis – 19. vietā.

Un ir valstis, kas "atpaliek" laimes ziņā. Viena no tām ir ASV, īpaši pēdējos gados, kad te apmierinātība ar dzīvi ievērojumi kritusies (kas daļēji varētu būt sabiedrības veselības problēmu sekas). Vēl viens piemērs ir Francija – izsmalcināto manieru, ēdienu un vīnu valsts. Tās IKP uz vienu iedzīvotāju ir vairāk nekā divas reizes lielāks nekā Kostarikai (38 606 dolāri), taču laimes indeksā Francija ieņem sarūgtinošo 24. vietu, ierindojoties starp Meksiku un Taivānu. Sociālo zinātņu pētniekiem un politikas veidotājiem būtu svarīgi noskaidrot, vai un kādi nozīmīgi faktori var izskaidrot šādas īpatnības. Francijas gadījumā daži ekonomisti norāda uz degradēto "sociālo kapitālu" jeb cilvēku attiecību zemo kvalitāti (ko parasti izsaka ar tādiem indikatoriem kā iedzīvotāju savstarpējā uzticēšanās un iedzīvotāju uzticēšanās institūcijām). Turklāt atsevišķu valstu pārvietošanās laimes indeksā var norādīt uz sociālā kapitāla attīstību. Piemēram, fakts, ka ceturto augstāko izaugsmi "laimes" ziņā Latvija ir pieredzējusi laikā no 2005. līdz 2008. gadam un no 2015. līdz 2018. gadam, var liecināt par ievērojamām pārmaiņām, kas nav acīmredzamas, taču būtu jāpēta. Vai cēlonis pieaugošajai laimei ir dzīves kvalitātes uzlabošanās Latvijā? Šāda interpretācija nostiprina pozitīvo naratīvu par to, ka valsts ar pūlēm un ciešanām ir atkopusies no krīzes. Minētajā apgalvojumā ir daļa patiesības, tomēr kā ir ar demogrāfiskajām izmaiņām? Latvija ir pieredzējusi vienu no pasaulē straujākajiem iedzīvotāju skaita kritumiem kopš 1991. gada[2], un iemesli tam ir negatīvs dabiskais pieaugums (mirstība bijusi lielāka par dzimstību visos gados no 1996. līdz 2019. gadam) un migrācija (cilvēki masveidā pametuši valsti – aizbraucēju skaits pārsniedzis atbraucēju skaitu katru gadu no 1991. līdz 2017. gadam). Vairumā gadījumu cilvēki savu valsti pamet, nepieciešamības spiesti. Iespējams, viņiem ir grūti atrast atbilstošu darbu (vai jebkādu darbu), viņi cieš no diskriminācijas un netaisnības, neredz nākotnes iespējas, viņiem ir zems dzīves līmenis, viņi saskaras ar disfunkcionālu sabiedrību vai institūcijām utt. Tas, vai emigrantu priekšstati atbilst vai neatbilst realitātei, nav svarīgi. Latvijas gadījumā pamatoti ir pieņemt, ka nelaimīgākie cilvēki pārsvarā ir pārstāvēti Latvijas emigrantu vidū. Ja šis pieņēmums izrādās patiess, apjomīga emigrācija mehāniski paceļ vispārējo laimi (neemigrējušo cilvēku vērtējumu par savu apmierinātību ar dzīvi)[3].

Kad pirmo reizi ar dāņiem apspriedu to, ka Dānija ir laimīgākā valsts pasaulē, kāds izmeta šo drūmo joku: "Tas nav pārsteidzoši – nelaimīgie dāņi vienkārši izdara pašnāvību." Jokā bija daļa patiesības: pašnāvību līmenis Dānijā bija augsts, īpaši 80. gados. Lai nu kā, tas nav galvenais. Joks jebkurā gadījumā ietver būtisku mācību: ja vēlaties noskaidrot, kādēļ valsts ir virzījusies augšup (vai lejup) reitingā, izpētiet, kas noticis ar nelaimīgāko (visievainojamāko) nācijas daļu. Tādā veidā jūs iegūsiet lielu daļu no atbildes.

3. Vienkāršoti vērtējumi un atspēkojumi aizēno laimes izpētes potenciālu

Laimes reitingu nozīme būtu jāskata plašākā kontekstā. Ņemot vērā globālās problēmas – dabisko resursu izsīkumu, piesārņojumu un klimata pārmaiņas –, jāmeklē jauni veidi, kā novērtēt sabiedrības ilgtspēju. Laimes indikatori piedāvā vienu perspektīvu, savukārt uzticēšanās, veselības, izglītības u.tml. indikatori – citas tikpat būtiskas perspektīvas.

Jautājums, kas turpmākajās desmitgadēs demokrātiskajās valstīs kļūs arvien aktuālāks, ir – kā nodrošināt iedzīvotāju dzīves kvalitāti globālu un krasu izmaiņu laikā? Šis uzdevums ietver resursu efektīvu sadali, sociālo labklājību, ilgtspēju, politisko stabilitāti, ekonomisko drošību un citus aspektus. Paši par sevi šie laimes pētījumi, rādītāji un reitingi ir vērtīgi vienīgi tiktāl, ciktāl mēs nopietni uztveram, ko tie patiesībā nozīmē.

Tādējādi pie ikgadējā PLZ neskaidrā fokusa var vainot to, ka sabiedrības uzmanība mēdz būt virspusēja un īslaicīga. Entuziasmam, pašslavinošām ziņām un pseidoiedvesmojošiem citātiem sociālajos medijos pretī stājas skepticisms, sarkasms un veselais saprāts (piemēram, par būtiskajām atšķirībām laimes izpratnē) utt.

Citiem vārdiem sakot, jēgpilnai diskusijai par PLZ traucē mediju pārspīlētie vienkāršojumi, kas piesaista virspusēju uzmanību un nepelnītu kritiku. Problēmas būtība slēpjas garām palaistajās iespējās saprast to, kas mēs esam kā politiska kopiena, un to, kādiem izaicinājumiem mums jāstājas pretī kopīgiem spēkiem. Vēl vairāk – šī problēma aizēno galveno jautājumu: kā pienācīgu laimes izpēti pārvērst efektīvā valsts politikā?

[1] Interesantai diskusijai par noskaņojumu, sal. Daniel Haybron’s The Pursuit of Unhappiness.

[2] "LSM", "Politico", "Bloomberg".

[3] Pievēršu uzmanību: korelācija starp laimi un migrāciju tikpat kā nav pētīta. Tādējādi, lai apstiprinātu šo pieņēmumu, nepieciešama papildu izpēte, kas apliecina šajā rakstā pausto – laimes pētījumi jāuztver nopietni.

Ksavjē Lands

Ksavjē Lands ir politikas un ekonomikas filozofijas pētnieks, Rīgas Ekonomikas augstskolas un Kopenhāgenas Universitātes pasniedzējs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!