Photo by Nicole Honeywill on Unsplash
 
Sabiedrība
31.01.2019

Kas ir labs darbs? 2.daļa: Ieguldīt sevī

Komentē
0
Saglabā

Pirms kāda laika, mēģinot neapvelties uz slidenajām Rīgas ietvēm, pamanīju jaunu vides reklāmu. Tās mērķis, šķiet, ir aicināt ļaudis noteiktā vecuma grupā veikt zarnu vēža profilaktisko pārbaudi, ko, kā vēsta plakāts, varot veikt bez maksas. Atgādinājums vajadzīgs, taču šoreiz apstāties lika tieši reklāmas teksts. Plakāta augšdaļā lieliem, sarkaniem burtiem rakstīts: "Ieguldīji karjerā?" Tam seko plati smaidoša vīrieša un tikpat priecīgas sievietes fotogrāfija, kas horizontāli pāršķelta uz pusēm un kam – tikpat sarkaniem burtiem – līdzās redzams teksts "Neriskē ar ieguldīto!" un stilizēta vēža spīle.

Daudz nepievēršoties konkrētajai reklāmai, ir vērts uzdot jautājumu, kā ieguldījuma un riska valoda ir atradusi ceļu uz plakāta, kas aicina veikt veselības izmeklējumus. Ko tas vēsta par vidi, kurā dzīvojam, un to, kā tveram sevi? Un, ja jau "ieguldījums karjerā" ir vērtība, ar ko nedrīkstētu riskēt un kā dēļ būtu jāsaglabā vesels ķermenis, ko šāds skatījums atklāj par mūsu attiecībām ar darbu? Iepriekš nedaudz rakstīju par to, kā mūsdienu pasaulē – tai skaitā Latvijā – mainījusies izpratne par darbu un kā esam pārgājuši no darba noteiktās stundās uz darbu divdesmit četras stundas diennaktī. Šoreiz pievērsīšos jautājumam par to, kā mainījusies izpratne par cilvēku kā darba darītāju un situēšu šo izpratni "ieguldījuma" valodas kontekstā.

Pirms desmit gadiem angliski tulkotā un publicētā rakstā [1] beļģu filozofs un kultūras teorētiķis Mišels Fehers (Michel Feher) norāda uz pakāpeniskām, bet izteiktām pārmaiņām veidā, kā tiek tverts cilvēks viņa attiecībās ar darbu. Fehers apgalvo, ka ideju par cilvēku kā brīvu aģentu, kas "iznomā" savu darba spēku (free laborer), arvien vairāk aizstāj ideja par cilvēku kā cilvēkkapitālu (human capital). Brīvais aģents ir dalīta būtne: viņam piemīt neatņemama esība, kas ir nodalīta no tā, kā viņš "iznomā" savu darbaspēku. Savukārt cilvēku kā cilvēkkapitālu raksturo šī dalījuma neesamība. Tas nozīmē, ka ikviens cilvēka solis, katra rīcība ir tieši saistīta ar viņa vērtības – gluži kā akciju tirgū – paaugstināšanos vai pazemināšanos. Kā Fehers raksta, cilvēks tādējādi kļūst par investoru savā kapitālā – par "visus dzīves aspektus aptveroša akciju portfeļa pārvaldītāju" (2009: 30). [2]

Šādos apstākļos cilvēkam ir svarīga ne tik daudz nodarbinātība (employment), kā nodarbināmība (employability). Tā, piemēram, uzsvars uz arvien jaunu iemaņu apgūšanu ārpus noteiktajām darba stundām vai uzstādījums, ka bezdarba periodā ir svarīgi apmeklēt dažādus kursus, lai paaugstinātu savu nodarbināmību, iekļaujas ideoloģiskajā režīmā, kas rada un uztur ideju par cilvēku kā cilvēkkapitālu. Tāpat arī "pareiza" LinkedIn profila uzturēšana, tīklošanās, "personīgā zīmolvedība" (personal branding), "līderība" un tamlīdzīgas aktivitātes ir vērstas uz to, lai tiktu ieguldīts personīgajā cilvēkkapitālā. Mišela Fehera argumenta kontekstā jāatzīmē tas, ka šajos procesos svarīgi ir sasaistīt cilvēka personību ar viņa profesionālajām ambīcijām. Galu galā, tādi jēdzieni kā "līderība" un "personīgais zīmols" pat savos apzīmējumos norāda uz saikni starp personības atklāšanu vai attīstīšanu noteiktā virzienā un potenciālajiem profesionālajiem sasniegumiem, ko šāda esības mobilizēšana varētu nest.

Latvijā arvien lielāku popularitāti gūstošo un vēl pavisam nesen plaši apspriesto "apzinātības" apgūšanu arī varam skatīt šādā rakursā. [3] "Sevis atrašanas" kursi, piemēram, tieši "augstākā līmeņa vadītājiem" [4] norāda uz to, ka "sevis atrašana", "redzīgums" un tamlīdzīgi modes vārdi un prakses tiešā veidā ir vērsti uz to, lai padarītu par pašsaprotamu saikni starp cilvēka personību un viņa nodarbināmību – tas ir, lai mudinātu ļaudis veidot aktīvu ieguldījumu savā cilvēkkapitālā. Ja skatām "apzinātības" kursus šādā leņķī, nav brīnums, ka Latvijas valsts iestāžu vadītājiem tiek piedāvātas un apmaksātas šādas mācības. "Līderība" jau ir pašsaprotama. "Sevis atrašana" ir nākamais posms, kas ļauj vēl dziļāk un ciešāk sasaistīt cilvēka esību ar viņa nodarbināmību. Un, protams, šāda izvēle nenotiek vakuumā. Tā liecina par ideoloģisko, ekonomisko un politisko režīmu, kādā dzīvojam, un šajā režīmā pastāvošajām vērtībām.

Šajā kontekstā vērts pievērsties antropologu paustajam. Kultūras un sociālās antropoloģijas izpētes metodes, ko raksturo ilgstošs līdzdalīgais novērojums un padziļinātu interviju veikšana, lieliski atklāj, kā, piemēram, tādi modes vārdi un prakses kā "personīgā zīmolvedība" tiek tverti, saprasti un realizēti dzīvē – tas ir, kā tad cilvēkiem īsti iet ar ieguldījumu cilvēkkapitālā, kas no viņiem tiek sagaidīts un ko viņi paši arī tver kā nepieciešamu mūsdienu darba vides navigēšanai. Tā, piemēram, Kerija Leina (Carrie M. Lane) raksta par to, kā darba meklētāji Dalasā 2000. gadu pirmās desmitgades beigās aktīvi pieņem ideju par to, ka katrs indivīds ir "viena cilvēka uzņēmums" (a company of one), un darba meklējumos liek lielas cerības uz tīklošanās pasākumiem – tajā pašā laikā paļaujoties uz ienākumiem, ko ģimenes budžetā ienes partnera (vai biežāk partneres) mazāk aizraujošais darbs. [5]

Lingvistiskā antropoloģe Bonija Určioli (Bonnie Urcioli) lieliski parāda, kā mainījusies izpratne par to, ko nozīmē prasmes – un ko šī diskursa maiņa liecina par to, kā cilvēks tiek pozicionēts un redz savu vietu darba tirgū. [6] Kā Určioli norāda, prasmju jēdziens vairs neattiecas tikai uz kādām tehniskām iemaņām. Mūsdienās prasme ir "jebkura prakse, zināšanu forma vai esības veids, kas veido produktīvu darbu" (Urcioli 2008: 212), turklāt tāda, ko var testēt, novērtēt un kvantificēt. Šādas izpratnes rāmī, piemēram, gan spāņu valodas zināšanas, gan Photoshop iemaņas, gan spēja uzklausīt citus tiek uzskatītas par vienlīdz novērtējamām prasmēm. Tādējādi katrs cilvēks tiek tverts kā prasmju kopums un, atgriežoties pie Mišela Fehera argumenta, katra esības daļa – gan kādas valodas zināšanas, gan rakstura iezīmes – kļūst par ieguldījumu cilvēkkapitālā. Te nu būtu vērts izvērst atsevišķu diskusiju par to, ko no šāda skatpunkta varam secināt par, piemēram, 2018. gada novembrī pieņemto valsts pamatizglītības standartu [7], kas kā apgūstamas sarindo tādas prasmes kā "pašizziņa", "pašvadība", "domāšana" un tamlīdzīgi. Taču tas lai paliek citai reizei vai citam autoram.

Kultūras antropoloģe Ilana Geršona (Ilana Gershon), attīstot ideju par cilvēku kā uzņēmumu, savā jaunākajā grāmatā [8] ar humoru parāda "personīgās zīmolvedības" prasmju, tīklošanās uzstādījuma un stratēģiski "pareizas" LinkedIn profila izveides aizkulises. Tas ir, balstoties izvērstā līdzdalīgajā novērojumā "personīgās zīmolvedības" kursos, kā arī daudzās intervijās ar darba meklētājiem Sanfrancisko līča apkaimē, Geršona atklāj spriedzi starp ideju par cilvēku kā cilvēkkapitālu un to, kā šis mūsdienu ideāls tiek meklēts – un ne vienmēr atrasts – praksē. Tā, piemēram, autore apraksta, kā kursu vadītāji nemitīgi uzsver "personīgā zīmola" nozīmi nodarbināmības uzturēšanā un aicina dalībniekus izvēlēties kādas savas "autentiskās" īpašības, ko likt sava "personīgā zīmola" pamatā. Vienlaikus "autentiskuma" izpausmēm tiek atņemts jebkāda veida konteksts, un arī oriģinalitāte, kas iziet ārpus žanra robežām, nav īsti pieļaujama. Līdzīgi ir arī ar LinkedIn kontu izveidi. Kā Geršona raksta, bieži tiek uzsvērta šī sociālā tīkla nepieciešamība, taču tā lietotājiem joprojām nav vienotas izpratnes par to, kā "pareizi" uzturēt LinkedIn kontu, kādas aktivitātes tajā ir ieteicamas un, galu galā, cik lielā mērā aktīvs LinkedIn konts tiešām palīdz nodarbināmības uzturēšanā. [9]

Svarīgākais, kas izkristalizējas, ir doma, ka cilvēkam-uzņēmumam visu laiku jāiegulda: kaismīgi jānododas "personīgajai zīmolvedībai"; jātīklojas ne tikai tam domātos pasākumos, bet arī frizētavā; jāraksta ar savu jomu saistīti blogi, lai uzturētu savu reputāciju; un jādomā par to, kā atbilstoši aktīvi uzvesties savā LinkedIn profilā. Vienlīdz svarīgi, kā Geršona norāda, gan ir arī tas, ka lielākā daļa viņas pētījuma dalībnieku nebija līdz galam pārliecināti ne par šo nodarbināmības uzturēšanas prakšu efektivitāti, ne arī par to, ka viņi gribētu vai varētu kļūt par bezierunu cilvēku-cilvēkkapitālu. Taču nav noliedzams tas, ka ieguldīšana sevī kā kapitālā cirkulē kā spēcīgs ideāls, uz ko tiekties un kā būt, sapludinot un nojaucot robežu starp indivīda privāto un profesionālo dzīvi un kļūstot par savu prasmju menedžeri. Un tas nu ir vienlīdz aktuāli gan Geršonas pētītajā Sanfrancisko līča apkaimē, gan Latvijā, pat ja vietējās izpausmes neizbēgami nedaudz atšķiras.

Un te nu atgriežamies pie profilaktisko pārbaužu plakātiem. Pāris dienas pēc pirmā plakāta pamanīju arī tādus, kas garāmgājējiem jautāja, vai viņi ir ieguldījuši sirdsmierā, ģimenes laimē un labā formā. Tam sekojošais aicinājums joprojām viens: "Neriskē ar ieguldīto!" Tad nu jāatceras, ka apstākļos, kad cilvēks ir sava portfolio pārvaldītājs, viņš – un vienīgi viņš pats – ir atbildīgs, ja riski neatmaksājas un nenes cerētos augļus. Sociālā atbildība, valsts loma, kopējas intereses un solidaritāte tiek izslēgta no vienādojuma. Un vai tas ir tas, ko vēlamies un uz ko tiecamies?

[1] Feher, Michel. 2009. "Self-Appreciation; or, The Aspirations of Human Capital." Public Culture 21: 1. 21-41.

[2] Fehers šīs idejas tālāk attīsta savā nesen izdotajā grāmatā: Feher, Michel. 2018. Rated Agency: Investee Politics in a Speculative Age. New York: Zone Books.

[3] Uz šo domu uzvedināja saruna ar Annu Žabicku apzinātības kursu skandāliņa laikā.

[4] Kokareviča, Dace. 2019. "Apzinātības treniņi par valsts naudu: augstākā līmeņa vadītāji apgūst "sevis atrašanu"". Latvijas Avīze. 3.janvāris. (Piekļūts 2019. gada 25. janvārī.)

[5] Lane, Carrie M. 2011. A Company of One: Insecurity, Independence, and the New World of White-Collar Unemployment. Ithaca: Cornell University Press.

[6] Urcioli, Bonnie. 2008. "Skills and Selves in the New Workplace." American Ethnologist 35: 2. 211-228.

[7] "Valdībā pieņemts valsts pamatizglītības standarts." 2018. Skola 2030. (Piekļūts 2019. gada 28. janvārī.)

[8] Gershon, Ilana. 2017. Down and Out in the New Economy: How People Find (or Don’t Find) Work Today. Chicago: The University of Chicago Press.

[9] Šis jautājums radās arī man pašai, veicot lauka pētījumu Japānā. Viens no maniem pētījuma dalībniekiem, vēlēdamies pamest akadēmisko vidi un atrast darbu privātuzņēmumā, bija aktīvi pievērsies LinkedIn resursu izmantošanai. Viņa sarunas vakaros pēc darba bieži koncentrējās tieši ap šo sociālo tīklu: vai viņš darīja pareizi, sazinoties ar kādas firmas pārstāvi? Kā atbildēt uz ziņu, kas pienākusi LinkedIn no nezināma cilvēka? Cik nākotnes izredzes graujoša ir nejauši pieļauta gramatikas kļūda vai sajaukts adresāts? Varam, protams, smieties par tik skrupulozu pieeju šī sociālā tīkla lietošanai, taču sausais atlikums tomēr paliek tāds, ka cilvēks ieguldīja daudz laika un enerģijas, lai uzturētu savu klātbūtni LinkedIn – turklāt domāja un runāja par to ne tikai darba meklējumu kontekstā, bet arī pie kafijas tases un draugu lokā, tādējādi sapludinot šķietami dažādas dzīves sfēras.

Ieva Puzo

Ieva Puzo ir kultūras antropoloģe, kuras pētniecības intereses saistās ar zinātnes un tehnoloģiju studijām, darba antropoloģiju un augsti kvalificēta darbaspēka mobilitātes izpēti.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!